Vīkenda plāns it kā bija skaidrs - aizstaigāt līdz „Dimantam” - ja tur neielaidīs, tad uz „Fēniksu”, izcelt lavu un iet uz Vecrīgu piedzerties. Vakara izklaižu nobeiguma fāzē bija iecerēts izbrauciens ar pa cēneri īrētu limuzīnu pakoļīties un pēc tam grupņikā pisties ar maukām „Antīkajās pirtīs”. Tomēr sanāca tā, ka automāts nekādu džekpotu neiedeva, tikai noēda tos laķikus, kuri mums jau bija. Būdami pārsteigti par šādu notikumu pavērsienu, mēs tomēr rezumējām, ka vakars kaut kur jāturpina. Tika saņemta informācija, ka pie „Skanskas” notiek dragreiss. Biju ar mašīnu, tā ka problēmu aiztikt līdz turienei nebija. Izņemot vienu grupas dalībnieku, kuram nepietika vietas mašīnā. Uz viena no pakaļējiem sēdekļiem tika novietotas 35 alus pudeles. Mašīna man maza, un, ja jāizvēlas starp dzērāju un dzeramo, tad izvēle skaidra.
Vispār mašīna ir tik maza, ka reiz nācās vienu mauku izguldīt pa visu pakaļgalu un pašam sēdēt vadītāja vietā, izbāžot krāniņu pa to spraugu starp priekšējiem sēdekļiem. Ļoti neērti. Ja cilvēks grib savā auto apmierināties ar maukām, viņam jāiegādājas vismaz pikaps. Un kādēļ tieši Amerikā katram otrajam ir pa pikapam, a? Viela pārdomām, tā teikt.
Atkāpe par automobiļiem bija nepieciešama, jo viss turpmākais stāsts būs tieši par viņiem un viņām. Par Bembjiem, Hondām un viskautkā personificētām un mistificētām metāla konstrukcijām. Ierodoties notikuma vietā, neko citu kā milzīgu, pārpildītu stāvvietu neredzēju. Nu vienkārši milzīgs daudzums automobiļu un cilvēku. Gaiss bija pārpilns ar dūmu, degošas gumijas un metāla smakām. Dobjas basu atbalsis miksā ar riepu švirkstoņu un balsu murdoņu izsauca nelielu trauksmes lēkmi. Ieņēmu nelielu benzodiazepīnu devu, aizpīpēju cigareti un ļāvos, lai vakara pustumsa un retās vēsā lietus lāses sagatavo mani gaidāmajam pārdzīvojumam un solītajai katarsei. Es tomēr biju Dragreisā. Cik gan daudz nostāstu dzirdēts, cik tv ekrānā tas skatīts. Turklāt visa padarīšana ir puslīdz nelegāla, kas pats par sevi jau ir garants, ka tajā visā kaut kam jābūt.
Tā, stāvot un vērojot, manu uzmanību piesaistīja nelielas cilvēku grupiņas, kuras lielā ātrumā steidzās vienā virzienā. Mazliet pamīņājās, kaut ko savā starpā dedzīgi apspriedās, un tad tikpat žiperīgi metās uz citu pusi. Bruņojis sevi ar anonimitātes vairogu, pievienojos vienai no grupiņām. Izrādījās, ka grupas kustību nosaka uguns liesmas, dūmu vāli un ritmiskas basu skaņas. Tikko kā pie apvāršņa parādījās liesmas atblāzma vai atskanēja aicinošie ritmi, tā cilvēku grupas kā hipnotizētas metās norādītajā virzienā. Daži pagura un novirzījās no iecerētā kursa. Pārējos sagaidīja ugunskurs un dūmu vāli no mašīnas kapota un izpūtēja, kā arī degošu riepu kairinošā smaka. Visu šo jautrību rīkoja brīvprātīgie, kuri ar kādu man nezināmu metožu palīdzību ļāva sava auto motoram te degt, te dūmot, te riepām griezties milzīgā ātrumā, pašam automobilim stāvot nekustīgi.
Iesākumā man tas vairāk atgādināja naktstauriņu bezjēdzīgo tiekšanos pēc gaismas spuldzēm, kuri neko vairāk par apdegušiem spārniem tāpat nedabon. Bet, ak, mānīgais pirmais iespaids! Iesācēja pirmie nedrošie soļi slēpto zinību templī, tā teikt. Un tad vienā brīdī arī mani pārņēma neizsakāmas instinktīvas tieksmes; no mašīnu izpūtējiem mani uzrunāja senču balsis, uguns atblāzmā atvīdēja garu un veļu veidoli, un es ļāvos, lai dziļie bungu ritmi mani ved pie sevis, atpakaļ savā instinktu un primitīvo dziņu valstībā. Kā apmāts metos no vienas metāla altārvietas uz otru. Manī dunēja adrenalīna radīta aritmija, un galva metās viegla no gumijas smakas, kura tagad smaržoja pēc upurjēra kūpināmā upura. Es sajutos kā meža zvēru ādās tērpts pirmatnējās cilts loceklis, kurš nespēj pretoties uguns un rituālo bungu aicinājumam. Tas bija traibālisms savā vistīrākajā formā.
Starp citu, šāda tradīcija latviešu kultūrai galīgi nav sveša. Atcerēsimies kaut vai to pašu Jāņu ugunskuru, kas tika kurināts katrā apdzīvotā vietā, kur mita pēcnācēju radīšanai piemērotas sievietes. Visi pisties spējīgie vīrieši klaiņoja un meklēja uguns atblāzmu. Tikko tāda tika atrasta, viņi metās un apaugļoja konkrētā ciema jaunietes. Šāda oriģināla metode tika izstrādāta, lai izvairītos no radinieku pišanās savā starpā, jo par kontracepciju nevarēja būt ne runa. Rezultātā radās tāda tīra un spēcīga latviešu rase, kurai vēlāk bija pa spēkam ne tikai izkarot kolonijas Āfrikā, bet arī ilgstoši pretoties spēcīgām okupantu un civilokupantu armijām tepat uz vietas.
Tā nu, lūk, es skraidīju, savu primitīvāko dziņu pārņemts, gaidot, kad beidzot notiks rituālā upurēšana par godu dzelzs nezvēriem. Pavisam pieņemama šķita doma, ka pūlis varētu uzmest uz kapota vienu no daudzskaitlīgajām un pēc skata visai piselīgajām čiksām, izlaist viņai iekšas un vēl uzdejot uz viņas sagraizītā līķa kādu no afro-kultūras aizgūtu deju par godu Bembja garam. Šādā transam līdzīgā stāvoklī tika pavadīta aptuveni viena stunda, līdz mans gars nespēja vairs izturēt savu ķermeņa sprostu - te prasīt prasījās pēc kādas enerģijas novades; sajūta, kura cilvēcei ir pazīstama kopš pašiem pirmsākumiem un, pateicoties kurai, tika radīta tāda svarīga sajūta kā orgasms. Šeit lieti noderētu vēl viens fakts - tikai 63% sieviešu izjūt orgasmu, no kurām 10% to sajūt retāk kā vienā no desmit dzimumaktiem. Vēl viena neliela viela pārdomām, tā teikt.
Protams, ka savas dziņas es spēju savaldīt ar prāta kontroli pār jūtām, nelielu jogas elpošanas vingrinājumu kompleksu un divkārtīgu benzodiazepīnu devu, kurš tika ieklāts nesen ieliktajā neiroleptiķu oderītē. Smēķēdams kārtējo cigareti, kura arī labvēlīgi iedarbojas uz nervu sistēmu, apstaigāju pārējās atrakcijas, lai atrastu un objektīvi kritiski paraudzītos uz enerģijas „zibensnovedēju”. Tādu stāsta autors neatrada ne audiovizuālajā stendā, nedz arī pašās braukšanas sacensībās.
[Neliela humoristiska atkāpīte: Par sacensībām runājot, autors vispār ir nedaudz vīlies, jo nerada tur vairāk adrenalīna kā caurejas lēkmē solārijā (Atvainojiet, es domāju, ka man vienkārši ļooti nosvīda dibens!) Atkāpīte ievietota otrreizējā teksta rediģējumā pēc šīsdienas solārija apmeklējuma.]
Šī problēma atrisināta netika - punkts netika atrasts. Savukārt mums atliek tikai loģiski secināt, ka tādam ir jābūt - pierādījumu šim apgalvojam atradīsiet jebkurā pamatskolas fizikas, vēstures vai antropomorfoloģijas grāmatā. Un šo punktu meklēt aicinu jebkuru interesentu, vislabāk kādu augstākminētās nozares speciālistu.
Ir vairāk nekā iespējams, ka mans jogas spēks valdīt pār primitīvām dziņām tiek imitēts ar liela alkohola daudzuma palīdzību. Tikai viena lieta - manis paša ķermenī pietrūka šīs saistvielas. To es konstatēju kā sausu faktu, bet alkoholu uzņemt nevarēju, jo tovakar biju iejuties autovadītāja lomā. Mašīna ir ļoti noderīga lieta, bet, kā saka mans psihiatrs: „Ir tādas ekstriņas, par kurām ir jāpiemaksā”.
Nobeigumā, vedot pa mājām savus vakara nogurdinātos draugus, pa radio dzirdēju dziesmu „Somebody to Love”. Fredija brīnišķīgais vokāls tik lieliski iederējās nakts klusumā - tas it kā savijās ar manu cigarešu dūmiem, iegāja katrā liegi zilganā paneļa stūrīti, pārklāja manu draugu tvirtās sejas, kuras bija kļuvušas tik maigi sārtas kā xanax tablete, un tad izšļācās naktī: Find me somebody to Loooove... Tobrīd es jau zināju, kur TO meklēt. Ja agrāk es dalīju cilvēkus tajos, kuri dušā sev čurā uz kājām un tajos, ar kuriem man nav un nevar būt nekā kopīga, tad tagad lietas pavērās jaunā gaismā. Es biju kļuvis par jauna kulta dalībnieku - mūs vienoja dzelzs (skandē - asins) brālība. Biju spēris tikai pašus pirmos, neveiklākos soļus, bet šī pēcgarša, kādu spēj atstāt vien pašu dziļāko un pirmatnējāko stīgu aizskāršana, neatstās nekad. Vien atliek cerēt, ka atrasts tiks punkts! Aicinājums kopīgiem meklējumiem vienmēr spēkā, ar fotogrāfiju atbilde 100%.
0