Foto - Ojārs Jansons
 
Recenzija
21.05.2014

Domu saturs

Komentē
0

Par Pētera Krilova iestudēto izrādi "Mollija saka: jā!" Nacionālajā teātrī.

Džeimsa Džoisa "Uliss" ir kā uzdevums. Reiz uzdots, tas neliks mieru tik ilgi, kamēr vien atrisinājums nebūs rasts. Atvērt šo grāmatu var izrādīties diezgan bīstami. Pirmkārt, ļoti gribēsies ar to tikt galā, un jāatzīstas, ka arī man joprojām to gribas. Otrkārt, ļoti gribēsies to arī saprast. Un tomēr savu patieso sūtību, šķiet, šis uzdevums jau ir piepildījis – pašā uzdošanas faktā. Marijas Bērziņas monoizrāde "Mollija saka: jā!", ko Nacionālā teātra Jaunajā zālē iestudējis Pēteris Krilovs, ir viens no iespējamajiem "Ulisa" risinājumiem, tiesa, atrisināta ir tikai viena – noslēdzošā – darba nodaļa, kas veltīta grāmatas galvenā varoņa Leopolda Blūma sievai Mollijai. Džoisam tā ir dažos nebeidzami garos teikumos formulēts Mollijas monologs par vīru, sevi, pasauli un visām citām neskaitāmajām lietām, kas nodarbina sievietes prātu.

Džoiss nav centies Mollijas domas kārtot lasītājam pierastās formās – teikumos un rindkopās. Ir tikai viena nebeidzama doma, kas kaut kur ved. Ja drosmīgi pieņemam, ka visas mūsu domas kaut kur tomēr ved. Taču Krilovs un Bērziņa šo salīdzinoši abstrakto domu virkni piepilda ar noteiktu saturu, uzskatāmi parādot skatītājiem, kas īsti ir tas, par ko Mollija domā. Uz skatuves monolītais monologs ir pārtapis īsta cilvēka dzīvē, kas reizē var būt gan stulba, gan arī spoža savā vienkāršībā un īstenumā.

Kristīnes Abikas veidotā izrādes telpa ir vienkārša un tajā pašā laikā ļoti daudzfunkcionāla. Lai gan Jaunā zāle ir salīdzinoši neliela, rodas iespaids, ka Mollijai ir gana daudz vietas, kur izvērsties. Robežu starp skatītājiem un aktrisi veido uz tāda kā virtuves galda novietota divviru loga konstrukcija. Aiz šī loga ir Blūmu dzīvoklis. Priekšplānā neliela virtuvīte, pa kreisi no tās nojaušama guļamistaba, ko iezīmē uz mīkstā dīvāna sēdošs vīrietis – pirms katras izrādes kāds no zālē sēdošajiem kungiem tiek uzaicināts spēlēt pasīvo Leopolda Blūma lomu. Bet otrā pusē ir iedomājamas vēl dažas palīgtelpas un arī izeja no mājokļa, kas vienlaikus ir arī aktrises ceļš prom no skatuves. Skatītājam ir dota iespēja ieskatīties Mollijas dzīvē kā kaimiņam, kas vēro citu dzīves pa blakus dzīvokļa logu.

Visu izrādes laiku Marijas Bērziņas Mollija ir skatītāju acu priekšā, skatuves vidusdaļu viņa pamet vien brīžiem – lai aizietu pēc ūdens trauku mazgāšanai, pārģērbtos, izdarītu citus sīkumus. Lielākoties viņa sēž krēslā pie loga vai rosās ap virtuves galdu, mazās spēles telpas nodrošinātajā patiesajā tuvumā, ļaujot izsekot katrai savai kustībai un vaibstam.

Šim tuvumam un daudzajām, šķietami nenozīmīgajām darbībām ir izšķiroša nozīme aktrises spējā iedzīvināt Mollijas domas. Runājot viņa dedzina sveces, mazgā traukus, vāra kafiju, saģērbjas, izliek kārtis. Viss uz skatuves notiekošais liekas tik sadzīviski ticams, ka uz brīdi pat prātā iešaujas doma – kā no literatūras pieminekļa ir izdevies izveidot teju satīrisku stāvizrādi par nebeidzamajām vīriešu un sieviešu atšķirībām? Jo Mollija gluži vienkārši liekas tāda – nogurusi, īdzīga un tomēr stipra, visu pārvarēt un ar vīru līdz pasaules beigām cīnīties gatava dāma. Tomēr nenoliedzams izrādes panākums ir tas, ka gan intelektuāli, gan emocionāli no ikdienišķā tā virzās uz komplicēto, nevis otrādi. Turklāt izrādē – iespējams, pat daudz vairāk nekā pašā tekstā – ir panākts emocionālais kāpinājums, kas ļauj ne tikai pasmieties par sadzīvisko problēmu mākto kašķīgo Molliju, bet arī viņai patiesi just līdzi. Tā, ka šis līdzpārdzīvojums kaut ko spēj sniegt arī zālē sēdošajiem.

Kad sūdzības par mūždien nabago vīru Leopoldu sāk nedaudz apnikt, aktrise ved sev līdzi jau daudz dziļākos Mollijas prāta apcirkņos. Iestudējuma sākumā galvenā varone ir vienkārši dusmīga uz vīru par šķietami nebūtisku viņu kopdzīves epizodi – laulātā lūgumu pasniegt brokastis gultā. Un šo sarūgtinājumu lieliski demonstrē arī jau pieminētā aktrises straujā, bet vienlaikus diezgan saraustītā darbošanās ap traukiem, iztrūkušām pogām un citām lietām. Taču ar laiku Mollija aizvien vairāk identificē savu pārdzīvojumu patiesos iemeslus, iedziļinās savas individuālās un arī kopdzīves būtiskākajos jautājumos.

Nepārprotrami atbildēt uz jautājumu, par ko ir šī izrāde, būtu grūti. Un, lai gan šis apgalvojums, iespējams, varētu tikt piemērots lielākajai daļai pasaulē jebkad tapušo iestudējumu, tātad varētu tikt uzskatīts par lieku, šajā gadījumā par interesantu uzdevumu var kļūt tā cēloņu pētīšana. Pirmkārt, protams, pats izrādes materiāls – Mollijas monologs – ir veidots pietiekami daudzšķautņains, tāpēc visprecīzāko atbildi uz iepriekš uzdoto jautājumu droši vien katrs skatītājs ir spējīgs sniegt pats sev. Tāpat kā ne visas domas, kas dienas laikā šķērso mūsu prātu, nevar nosaukt par viedokli, tā arī daļa no aktrises uz skatuves paveiktā pazib garām teju nepamanīta, kamēr kāds cits vārds var nostrādāt gluži negaidītā veidā. Tēmu loks, no kura izvēlēties, tiešām ir izvērsts.

Viņa runā par ilgām un mīlestībām – gan to, kurai grūti būt līdzās katru dienu, gan to, kuru var vienmēr tikai vēlēties. Runā par cilvēka vēlmi realizēt pašam sevi, nepaliekot tikai par blakus esošo otru. Visbeidzot Mollija domā arī par to, kā tad ir būt mātei. Gan dzīvam bērnam, kurš ar katru soli aizvien vairāk atdalās no tevis, gan nedzīvajam, kurš vienmēr dzīvos tikai tevī. Turklāt, pieaugot domu un jūtu vērienīgumam, fiziski aktrise uz skatuves norimst. Izrādes izskaņā viņa vairs nevelta laiku tik daudzām dažādām lietām, koncentrējot uzmanību tikai uz vienu, tobrīd būtiskāko – izstāstīt savu stāstu.

Un tas, ka līdz ar tēmu mainību pārvēršas arī iestudējuma galvenā varone, ir otrs un, iespējams, pat būtiskākais iemesls, kāpēc ir tik grūti formulēt šīs izrādes konkrēto vēstījumu. Jo tik dažādas ir ne vien Mollijas ārējās izpausmes, bet arī emocionālā piesātinājuma pakāpe. Tas nenozīmē, ka viņa kādā brīdī nebūtu emocionāla šī vārda vistiešākajā nozīmē, tomēr emociju un to izraisošā iekšējā pārdzīvojuma dziļums nenoliedzami ir atšķirīgs. Brīžos, kad uz skatuves tiek apspriestas brokastu olas, un tajos, kad tiek runāts par mīlestību, kas vai nu ir, vai nav tā visa pamatā, uz skatuves ir divas dažādas Mollijas.

Kopš 2012. gadā trešo izdevumu piedzīvoja Dzintara Soduma mūža darbs – "Ulisa" tulkojums latviešu valodā –, nevar noliegt, ka Džoiss Latvijas kultūrtelpā piedzīvojis jaunu popularitātes vilni. Daudzi lasa, pēta, runā un domā par to. Un izrāde "Mollija saka: jā!" varētu kalpot par ļoti patīkamu ievadu šādām pārdomām. Lai gan, to noskatoties, rodas priekšstats par "Ulisu" kā daudz sadzīviskāku un patiesībā arī daudz vieglāk uztveramu darbu, izrādē ir arī Džoisa atklātība un humors. Kas papildināts ar izjustu un emocionālu aktierdarbu. Var būt, ka izstāstīts brīnums vairs arī nav īsts, tomēr šī stāsta noklausīšanās var kalpot kā pamudinājums ceļa sākšanai.

Tēmas

Marija Leščinska

Marija Leščinska studējusi filozofiju Latvijas Universitātē, šobrīd mācās maģistrantūrā Liepājas universitātes rakstniecības programmā. Un mēģina klausīties vairāk nekā runāt.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!