Kadrs no filmas "Little Woman"
 
Kino
29.01.2020

Diženās sievietes

Komentē
0
Saglabā

Par Grētas Gērvigas filmu "Mazās sievietes" (2019)

Luīzas Mejas Elkotas 1868. gadā sarakstītais romāns "Mazās sievietes" ir viena no populārākajām amerikāņu grāmatām, ko lasa visas "mazās sievietes". Popkultūrā bieži ticis apspēlēts pieņēmums, ka šī grāmata domāta tikai sievietēm, jo vīriešiem tā esot pārāk "meitenīga". Piemēram, seriāla "Draugi" trešās sezonas 13. sērijā, kurā Reičela un Džoijs apmainās ar savām mīļākajām grāmatām, Reičela viņam iedod lasīt tieši "Mazās sievietes", turklāt daļa joku balstās apstāklī, ka "mačo" Džoijam šis romāns tomēr patīk, – tas ir viens no daudzajiem pierādījumiem, cik iemīļota un vispārzināma šī grāmata ir ASV. Latvijā tā vis nav, tāpēc šajā recenzijā izvairīšos no sižeta pavērsienu atstāsta un spoileriem.

Vēl viens pierādījums romāna lielajai nozīmei, protams, ir dažādās tā ekranizācijas un iestudējumi teātrī. Pirmā teātra izrāde uzvesta 1912. gadā, bet filmas sekoja viena otrai – 1917. gadā "Mazās sievietes" atdzīvojās uz kinoekrāniem britu versijā (režisors Aleksandrs Batlers), bet 1918. gadā ASV (režisors Hārlijs Nolss). Diemžēl abas šīs mēmā kino ekranizācijas ir zudušas, vecākā šobrīd pieejamā ir 1933. gada versija (režisors Džordžs Cukors), kurā Džo Mārčas lomu atveidoja Katrīna Hepbērna. Tālāk – salīdzinoši neveiksmīgā 1949. gada ekranizācija (režisors Mērvins Lerojs), kurā tika izmantots 1933. gada scenārijs un pat mūzika, atšķiroties vien Mārču māsu lomu atveidotājām un krāsainajai filmai melnbaltas vietā. 1994. gadā pie "Mazo sieviešu" pārnešanas uz lielo ekrānu ķērās Džiliana Ārmstronga – šajā versijā redzams deviņdesmito gadu slavenāko aktieru zieds: Vinona Raidere kā Džo, Kirstena Dansta kā jauniņā Eimija, Klēra Deinsa Betas lomā, kā arī, protams, vēl par Betmenu nekļuvušais Kristians Beils kā Lorijs. Runāt par režijas "dzimumpiederību", iespējams, ir absurdi, bet nevar noliegt, ka Ārmstrongas versijā ir tāds ģimeniskais siltums un padziļināta izpratne par sieviešu iekšējo pasauli, kādu iepriekšējās ekranizācijas nespēja sasniegt. Visam pa vidu bijuši arī dažādi miniseriāli, mazāk veiksmīgas pilnmetrāžas versijas, balets, mūzikli un pat anime seriāls.

Tāpēc nav nekāds brīnums, ka lielākā daļa "Mazo sieviešu" fanu un kino zinātāju ar interesi un skepsi vienlaikus gaidīja aktrises un režisores Grētas Gērvigas interpretāciju par šo hrestomātisko stāstu. Pēc spilgtās debijas 2017. gadā ar filmu "Lady Bird: Laiks lidot" Gērviga sevi pieteica kino pasaulē ar tādu pašu eksplozīvu enerģiju kā viņas atveidotajām varonēm, tāpēc bija skaidrs, ka šī nebūs tikai kārtējā ekranizācija ar jauniem aktieriem. Un tieši tā arī ir - no Gērvigas filmas strāvo mīlestība pret Elkotas romānu, pret sievietēm, pret dzīvi, pret radīšanas brīnumu un mākslu. "Oskara" balvas žūrija tikai sev vien izprotamu (un diemžēl, visticamāk, ļoti vienkārši skaidrojamu iemeslu dēļ) nav Grētai Gērvigai piešķīrusi nomināciju režijas kategorijā, bet filma saņēmusi nominācijas sešās citās – gan par aktierdarbiem, gan arī par adaptēto scenāriju, kuru sarakstījusi pati Gērviga.

Jāķeras klāt pašai filmai. Tiem, kuri nav lasījuši grāmatu (arī pati sevi diemžēl varu pieskaitīt šai daļai), nav redzējuši kādu no iepriekšējām ekranizācijām vai noskatījušies spoileriem bagāto "Draugu" sēriju, – īss ieskats filmas sižetā. ASV, Pilsoņu karš. Vīrieši aizgājuši karot, bet sievietes palikušas mājās. Viena no šīm mājām ir Mārču ģimenes trūcīgais miteklis, kur dzīvo "Mārmija" jeb Mārča kundze ar savām četrām meitām – Megu, Džo, Betu un Eimiju. Tēvs ir frontē, un māte uzņēmusies rūpes ne tikai par māju, finansēm un savām meitām, bet arī par karā cietušajiem, regulāri atgādinot, ka, par spīti viņu pieticīgajiem dzīves apstākļiem, karā esošajiem klājas smagāk un jādara viss, lai viņiem palīdzētu. Kad pie Mārču turīgā kaimiņa Lorensa kunga atbrauc viņa mazdēls Teodors jeb "Lorijs", viņš iedraudzējas ar Mārču māsām, jo īpaši ar neatkarīgo Džo, kura sapņo kļūt par rakstnieci. Tālākais stāsts veltīts māsu dažādajiem likteņiem, savu ceļu meklēšanai un mīlestībai.

Lai arī visās ekranizācijās svarīgākā ir tieši nesaraujamā tuvība, kas pastāv Mārču ģimenē, jo tieši tas arī pievelk Loriju – vairāk par visu viņš vēlas būt šīs ģimenes loceklis –, Gērvigas interpretācijā tā ir burtiski sataustāma katrā kadrā. Sērša Runena (Džo), Florence Pjū (Eimija), Emma Vatsone (Mega) un Elīza Skanlena (Beta) ir kā labākās draudzenes, kuras zina katru sīkumu viena par otru. Viņas ir atšķirīgas, viņas strīdas, runā viena otrai pāri, taču tik saredzami mīl un atbalsta viena otru, ka arī skatītājs sajūtas kā Lorijs – viņā rodas vēlme piederēt šai "māsībai". Pat ja aktieriski visspožāk uzmirdz Sērša Runena un Florence Pjū, kuras interpretācija par Eimijas lomu ir daudzpusīgākā, kāda redzēta, "Mazās sievietes" noteikti ir ansambļa filma, jo partnerība šajos aktierdarbos ir galvenais virzītājspēks. Aktrises viena otru sajūt un saprot no pusvārda – gluži kā māsas. Tai pašā laikā māsu tuvība un ģimene nav vienīgā filmas tēma.

Gērvigas versija šo klasisko stāstu nestāsta hronoloģiski – mēs Džo ieraugām jau Ņujorkā, kur viņa dodas pie skeptiska izdevēja (Treisijs Letss), lai pārdotu tam savus stāstus. Izdevējs viņai dod lielisku padomu – ja stāsta varone ir sieviete, tad viņai beigās ir jāapprecas vai jānomirst, un nav pat īpaši svarīgi – viens vai otrs variants. Šī frāze reizē gan uzjautrina (jo īpaši Treisija Letsa izpildījumā, kurš savā lugā "Osedžas zeme" diezgan skaudri izķidājis ģimeņu problēmas), gan atsaucas uz "Mazo sieviešu" sižetu, gan ironiski apspēlē 19. gadsimta attieksmi pret sievieti, īpaši – pret sievietes tēlu mākslā.

Režisorei acīmredzami svarīga tēma ir sava naratīva veidošana un savas balss atrašana, jo tieši šis aspekts kļūst par pamatu visai filmas struktūrai – Džo meklējumi un alkainā vēlme rakstīt un sevi definēt ārpus "sievas" un "mātes" lomām ir "Mazo sieviešu" dzinējspēks. Ņemot vērā to, ka pats rakstīšanas process nav īpaši pateicīgs materiāls kino valodai (atzīsim – ir visai garlaicīgi uz ekrāna vērot varoni, kas raksta, turklāt bieži vien vārdus, kurus mēs, skatītāji, neredzam), apbrīnojama ir Gērvigas spēja šo procesu padarīt par vizuāli baudāmu, aizraujošu, kaislīgu notikumu. Jau pirmajās filmas minūtēs redzam Džo ar tinti notrieptos pirkstus, kuri – salīdzinot ar Vinonas Raideres mākslinieciski sakrāsotajām plaukstām – šķiet kā strādnieces pirksti. Sēršas Runenas Džo raksta tā, it kā rokas būtu piesūkušās ar stāstiem. Romāna tapšanas procesu raksturo bēniņu telpa, kas noklāta ar neskaitāmām lapām, turklāt automātiski raisās arī asociācija ar filmas montāžas procesu – Džo lapas met laukā, maina vietām, un mēs redzam pierakstītā teksta apjomu daudz spēcīgākā vizuālā valodā nekā Džilianas Ārmstrongas 1994. gada versijā, kur kaudzītē saliktā stāsta tapšana uz ekrāna aizņem nepilnu minūti.

Interesants un vizuāli pateicīgs ir arī paņēmiens, kurā vēstuļu lasīšanu – neatņemamu 19. gadsimta pasaules sastāvdaļu – redzam kā aktiera dialogu ar kameru. Kamera lēni tuvojas varonim, kurš izstāsta savas vēstules saturu. Protams, tas nav novatorisks paņēmiens, taču organiski iekļaujas filmas kopējā stilistikā, vēl jo vairāk paspilgtinot rakstītā vārda pārvēršanu attēlā. Arī pārlēcienus laikā Gērviga tandēmā ar montāžas režisoru Niku Huoju ir apspēlējuši ne tikai kā flešbekus - tie ir gan Džo sapņi, gan asociatīvas montāžas momenti, no kuriem visspēcīgāk atmiņā paliek tieši abas Betas slimošanas epizodes. Deivids Edelšteins savā recenzijā "Vulture" uzsver – montāža ir tik perfekti pieskaņota katras ainas ritmam, ka brīžiem nav pat jūtama.

Dažādajiem laikiem pieskaņota arī atšķirīgā krāsu korekcija. Bērnības atmiņas ir daudz zeltainākas un košākas, vienlaikus gan raisot asociāciju ar to, kā atmiņa mēdz izskaistināt notikumus, gan apspēlējot "saulainās bērnības" jēdzienu. Turpretim tagadne iekrāsota daudz vēsākos toņos – ne tikai tāpēc, ka pieaugušo dzīve ir daudz grūtāka un pilna izaicinājumiem, bet arī tāpēc, ka māsas vairs nav kopā. Jo tieši Mārču ģimenes kopā būšana ir tā, kas rada šo zeltaino siltumu. Operatora Jorika le So kamera maigi tuvojas savām varonēm, nebaidoties pienākt pavisam tuvu. Liela uzmanība pievērsta ne tikai skaistajām eksterjeru lokācijām, bet arī māsu dzīves videi un dažnedažādiem sīkumiem (filmas mākslinieks Džess Končors, kostīmu māksliniece Žaklīna Durāna) – pašadītas zeķes un lāpīti apģērbi, kuri bieži vien savākti no tā, kas pieejams, mijas ar elegantām kleitām, kungu žaketēm un vestēm. Žaklīna Durāna atzīst, ka atļāvusi Lorija lomas atveidotājam Timotijam Šalamē vilkt, ko viņš gribējis, – māksliniece atstājusi kostīmus viņa treilerī un aktieris pats sakombinējis tērpu katrai ainai. Tāpat kostīmu klāstā izmantotas līdzīgas vestes, kas derētu gan Džo, gan Lorijam, apspēlējot abu tuvību un reizē akcentējot Džo "puicisko stilu". Filmas sākumā redzam Džo skrienam pa Ņujorkas ielām – viņa sarāvusi uz augšu savus brunčus, bet apakšā pavilktas bikses. Skrējiens, elpa un enerģija raksturo Džo varoni – viņa nevar nosēdēt mierīgi, pat rakstot ir saspringusi un kustīga. Šajā enerģijā viņai līdzinās tieši Lorijs – abu pirmā deja mājas verandā atgādina izārdīšanos koncertā, bet iekštelpās Mega dejo tā, "kā pienākas".

Viena no skaistākajām pārmaiņām notikusi ar Eimijas varoni, kura jau izsenis zināma kā "vismazāk mīlētā Mārču māsa". Gērviga šai lomai izvēlējusies uzlecošo zvaigzni Florenci Pjū. Florence bija dzirdējusi runas par to, ka "Holivudas karaļi un karalienes sanākuši kopā, lai radītu filmu", kurai tiek meklētas vēl trīs aktrises, bet neuzskatīja, ka ir viena no kandidātēm, turklāt jau bija iesaistīta Ari Astera "Saulgriežu kulta" filmēšanā. Taču drīz vien viņa tika uzaicināta uz tikšanos ar Gērvigu un producenti Eimiju Paskālu, bet "Mazo sieviešu" filmēšana tika atlikta, lai pieskaņotos Pjū grafikam. Gērvigas versijā Eimija ir māksliniece ar ambīcijām, kura apjauš, ka viņas talants nespēj mēroties ar Džo, un skarbi atzīst, ka "vēlas būt vai nu diža, vai nekas". Viņa paziņo, ka vienmēr zinājusi – apprecēs bagātu vīru, bet tā nav tikai vēlme pēc ērtas dzīves; apzinoties, ka glezniecībā (un mākslā vispār) ģēniju lomas jau sadalītas un sievietēm tur vietas ir maz, viņa skarbi norāda uz to, ka arī privilēģija "precēties mīlestības dēļ " ir rezervēta vīriešiem. Pjū spēj tikt galā ar šo sarežģīto lomu nevis mēģinot izpatikt, bet parādot savu varoni kā neatkarīgu sievieti, kura saprot, kā darbojas pasaule. Turklāt Gērviga arī apvērš novecojušo "džeka nocelšanas" jēdzienu. Galu galā, gribētos domāt, ka dzīvojam pasaulē, kur vīrieši nav kā nepieslēgti velosipēdi, kurus tā vienkārši var kādai nozagt.

Viens no romāna un filmas sarežģītākajiem un vismazāk izpētītajiem tēliem ir tieši Mārmija jeb Mārča kundze. Viņas nesavtīgā ziedošanās un spēja rūpēties par četrām meitām (ar vienas mājkalpotājas palīdzību), kamēr vīrs karo, ir apbrīnojama, taču Mārmijai tiek veltīts visai maz ekrāna laika, jo, par spīti meitu milzīgajai mīlestībai, viņa ir tāda, par kādu meitas nevēlas kļūt. Gērviga ir izvēlējusies Loras Dernas atveidotajai Mārmijai piešķirt teikumu, kurš pirms tam izskanējis tikai vienā ekranizācijā (2017. gada BBC miniseriālā). Mārmija saka: "Esmu dusmīga gandrīz katrā savas dzīves dienā." Viņai tiešām ir daudz, par ko dusmoties, bet – labas sievietes taču nedusmojas, labas sievas nepārmet un labas mātes dusmas neizrāda. Mārmija, iespējams, bija vēlējusies tādu dzīvi kā Džo, taču apprecējās un dzemdēja četras meitas.

Sāra Blekvuda savā rakstā žurnālā "The New Yorker" norāda uz to, cik maz uzmanības līdz šim pievērsts tieši Mārča kundzei, kuras prototips bijusi Luīzas Mejas Elkotas māte. Taču Gērvigas versijā top skaidrs, ka meitas ir mātes spogulis – katra no viņām pārmantojusi kādu būtisku īpašību no Mārmijas un arī viņu neatkarīgais gars un radošums šajā laikā nebūtu varējis rasties bez mātes atbalsta un iedvesmas. Pusaudzībā un jaunībā bērni savu vecāku attiecībām mēdz pievērst visai maz uzmanības, jo ir tik daudz citu lietu, uz ko koncentrēties. Tāpēc vecāki bieži vien bērnu acīs zaudē visas savas cilvēciskās īpašības un vājības, saglabājot vien savu lomu ģimenē.

"Mīlestība nav viss, kam sieviete piemērota" – tā ir viena no galvenajām idejām, kas uzmirdz šajā "Mazo sieviešu" ekranizācijā. Tas nenozīmē, ka filmā nav mīlestības – tieši pretēji. Taču mīlestībai tajā ir daudzas sejas – māsu mīlestība, draudzība, kaislība pret mākslu, mīlestība pret skaistām idejām un ideāliem, mīlestība pret sevi un sevis pieņemšana. Un tomēr Gērvigas varones nav "mīlestības objekti", kā visbiežāk kino tiek aplūkotas sievietes (sieviete mīl vīrieti, un viņas jūtas padara vīrieti-varoni interesantu, mazinot pašas sievietes personības vērtību). Gērvigas varonēs redzam to, par ko Džo saka: "Sievietēm ir prāts un dvēsele, ne tikai sirds. Un viņām ir ambīcijas un talanti, ne tikai skaistums." Protams, viņas visas vieno acīmredzamā un visu pārņemošā režisores mīlestība. Un tieši tā šo filmu padara ne tikai par kārtējo rimeiku, bet gan par individuālu mākslas darbu.

Tēmas

Marta Martinsone

Marta Elīna Martinsone ir teātra režisore ar vēsturnieces pagātni. No teātra brīvajos brīžos interesējas par kino, kantri un izbāztiem dzīvniekiem.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!