Foto - Ilmārs Šlāpins
 
Recenzija
14.10.2014

Divu koncertu sasaukšanās

Komentē
0
Saglabā

Daudzveidīgajā rudens muzikālo pasākumu klāstā divas programmas raisījušas sevišķu interesi, kur vienojošs bija gan stilistiski daudzveidīgais repertuārs un aicinājums iepazīt Latvijā maz zināmas mākslinieciskās vērtības, gan arī publikas gaidītu mūziķu priekšnesumi. Vijolniece Vineta Sareika un pianiste Lauma Skride, kuras līdz šim uzstājušās citu kameransambļu sastāvā, 2014. gada Rudens kamermūzikas festivālā nolēma piedalīties kopīgi, Mazajā ģildē 1. oktobrī atskaņojot programmu, kuras repertuārs tika izvēlēts ļoti pārdomāti. Ludviga van Bēthovena daiļradi te pārstāvēja 4. sonāte vijolei un klavierēm, 20. gadsimta meistardarbus – Alfrēda Šnitkes 1. sonāte vijolei un klavierēm, ar trešo sonāti – romantiskiem jūtu kāpinājumiem caurstrāvoto Riharda Štrausa opusu – mūziķes klausītājiem atkal atgādināja vācu komponista 150. jubileju, koncerta otrajā daļā iekļaujot arī latviešu autora jaundarba pirmatskaņojumu – Rutas Paideres partitūru "Līnijas. Krustpunkti". Ziņa par Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas simfoniskā orķestra sezonas atklāšanu saistīja ne mazāk. Pirmkārt, 5. oktobra koncerts akadēmijas Lielajā zālē deva iespēju iepazīt orķestra sniegumu diriģenta Aināra Rubiķa vadībā un salīdzināt Vinetas Sareikas interpretācijas ar vēl vienas ievērojamas latviešu vijolnieces – Lauras Zariņas – veikumu, otrkārt, dienu pēc sezonas atklāšanas koncerta Cēsīs mūziķi arī uz Rīgu atveda programmu, kas ieinteresēja īpaši. Beidzot kāds orķestris atminējies par Tālivalža Ķeniņa daiļradi, no komponista astoņām simfonijām izspēlējot ceturto; atklājās, ka Jāņa Kalniņa 1945. gadā uzrakstītais vijoļkoncerts Latvijā līdz šim nebija atskaņots vispār; 19 gadus prasījis arī Imanta Ramiņa simfoniskās poēmas "Odiseja" ceļojums līdz Latvijai, un pirmatskaņojumu piedzīvoja Lolitas Ritmanes komponētā "Uvertīra gaismai", visam šim daudzsološajam repertuāram vēl pievienojot Bruno Skultes simfonisko skerco "Nerrs". Un, lai gan cerības, kā jau parasti, izrādījās krāšņākas par realitāti, abi koncerti patiešām izcēlās ar vairākām spožām jaunatklāsmēm.

Iepazīstot Vinetas Sareikas un Laumas Skrides radošo sadarbību, ātri vien kļuva skaidrs, ka tā uzskatāma par veiksmīgu, tomēr no koncerta sākuma līdz tā pārliecinošākajiem brīžiem nācās kādu laiku pagaidīt, jo Bēthovena 4. sonātes lasījums atstāja iespaidu, ka mūziķes skaņdarba satura visprecīzākajai atklāsmei pietuvojušās tikai daļēji. Līdzās rūpīgi izvītam polifonam zīmējumam un savstarpēji kontrastainiem tēliem interpretācijā bija atstātas arī pārāk blāvas un neskaidras vietas, turpat vēstot par vairākkārtēju ritmisko struktūru un intonācijas sašūpošanos un lieku reizi apliecinot, ka Bēthovena kamermūzika, lai arī cik vienkārša tā dažkārt izklausītos, parasti izvēršas par nopietnu pārbaudījumu pat vispieredzējušākajiem māksliniekiem. Alfrēda Šnitkes sonātes atskaņojums jau iedarbojās daudz spēcīgāk. Vinetas Sareikas spēle šeit saistīja ar plašu emocionālo amplitūdu, trāpīgu māksliniecisko loģiku un spēju mērķtiecīgi izmantot visu solistes rīcībā esošo tembrālo izteiksmes līdzekļu klāstu, turpretī Lauma Skride spoži atveidoja gan muzikālā vēstījuma centrālās vadlīnijas, gan arī skaņdarbā teju fiziski jūtamos enerģijas sabiezinājumus un izretinājumus, vijolnieces un pianistes dialogam izskanot ļoti skaidri un saliedēti, bet interpretācijai kopumā – aizrautīgi un piesātināti. Katrā ziņā šis priekšnesums neatstāja ne mazākās šaubas par to, ka Šnitkes 1. sonāte vijolei un klavierēm pieder pie pašiem lielākajiem šajā žanrā radītajiem šedevriem, kas spēj uzrunāt daudzus, – komponistiem tas ir neparasti rosinošs ar muzikālo ideju daudzdimensionalitāti, bagātīgo un neordināro fantāziju un viscaur sastopamo izcili profesionālo meistarību, atskaņotājiem tas sniedz iespēju uzbūvēt vērienīgas un kontrastainas interpretācijas, bet klausītājiem – kļūt par lieciniekiem tādas mūzikas atspoguļojumam, kam piemīt ne tikai izcila estētiska vērtība, bet kas pasaka arī kaut ko ļoti būtisku par sabiedrību un cilvēkiem.

Prieks, ka Šnitkes opusā sasniegtās mākslinieciskās virsotnes neaizēnoja priekšstatu par Rutas Paideres skaņdarba "Līnijas. Krustpunkti" neapšaubāmajām kvalitātēm – gluži otrādi, šī mūzika palika atmiņā gan ar skaņuraksta skaistumu un partitūrā ietvertā vēstījuma dziļumu, gan ar kompozicionālo impulsu noslīpētību un harmonisku dramaturģisko arhitektoniku. Pievēršot uzmanību skaņai kā īpašai vērtībai pašai par sevi, komponiste nebija atstājusi novārtā arī visnotaļ intensīvu tematiskā materiāla attīstību, sākuma monotematismu galu galā bagātinot ar vienlīdz loģiskiem un negaidītiem kontrastiem, savukārt skaņdarba konceptuālās dabas iecere te tika realizēta tik dabiski un valdzinoši, ka to pavisam droši varēja uztvert arī bez jebkādiem intelektuāliem skaidrojumiem. Turpat jāraksta, ka Rutas Paideres jaundarbs bija atradis patiesi piemērotus pirmatskaņotājus – iedziļinoties partitūrā, Vineta Sareika un Lauma Skride izveidoja precīzu, līdzsvarotu un izteiksmīgu interpretācijas versiju, un tas pats sakāms arī par stilistiski pavisam atšķirīgo koncerta noslēguma skaņdarbu – Riharda Štrausa sonāti vijolei un klavierēm. Atskaņojot komponista jaunības gados sarakstīto opusu, kas pilnībā iekļaujas romantisma laikmeta kontekstā, mūziķiem pastāv nopietns risks tā arī palikt pie visai izplūduša emocionālas jūsmas atveida, taču vijolniece un pianiste no tā veiksmīgi izvairījās. Piepildot izvērstās trijdaļu sonātes konvencionālo formu ar spilgtiem tēlu pretstatiem un izsmalcinātām noskaņu niansēm caurstrāvotu saturu, abas mūziķes visatbilstošākajos rakursos izgaismoja kā mūzikas liriskos dziedājumus, tā arī skaņdarba poētiski trauksmaino virzību, tādējādi nebūt neliekot garlaikoties arī tiem, kam daudz tuvāka ir nevis Riharda Štrausa, bet gan Alfrēda Šnitkes pasaules uztvere. Jācer, ka Vinetas Sareikas un Laumas Skrides kopīgās uzstāšanās turpināsies arī nākotnē.

Četras dienas vēlāk Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Lielajā zālē varēja pārliecināties, ka neapšaubāmi veiksmīga izrādījusies arī iecere akadēmijas orķestra sezonas atklāšanas programmas vadību uzticēt Aināram Rubiķim. Te bija jūtams, ka orķestra spēlētās interpretācijas sagatavotas rūpīgi, diriģentam koncerta gaitā tās pārraugot prasmīgi un gudri, – un, lai gan stīgu instrumenti palaikam skanēja pārlieku pelēcīgi, nespējot pavisam noslēpt arī pūtēju pielaistās kļūmes, kopējais iespaids nebūt nelika vilties, diriģenta vadībā orķestrim vismaz koncerta pirmajā daļā apliecinot gan muzikālo dotību kopumu, gan arī sapratni par to, ko komponisti ar šiem skaņdarbiem vēlējušies pateikt. Tāpat arī par iztēli rosinošu un emocionāli izteiksmīgu saucams Lolitas Ritmanes un Bruno Skultes veikums – koncerta pirmie divi darbi. Lolita Ritmane ilgus gadus strādājusi ASV kino un televīzijas industrijā, ar panākumiem rakstot oriģinālmūziku un aranžējumus (viņas kontā 2001. gadā saņemtā "Emmy" balva), tādēļ, gluži dabiski, arī komponistes koncertmūzikā atklāti atbalsojas Holivudas kinofilmu partitūru stilistika – tā pati melodika, tie paši emocionālie akcenti un raksturu pretstatījumi. Bet kādēļ gan ne – katrā ziņā "Uvertīra gaismai" būvēta pietiekami stabili, apveltīta ar muzikālu gaumi, un skaņdarba tematisms atmiņā ieguļas kā dzīvīgs un plūstošs. Ir skaidrs, ka Lolita Ritmane zina, kā virzīt intonatīvā materiāla attīstību un orķestrāciju, lai panāktu nepieciešamo iespaidu, – un ar šo uvertīras žanra noteikumiem atbilstošo partitūru tīri labi varētu atklāt ne tikai vienu koncertu vien. Konkrētā kontekstā iekļaujas arī Bruno Skultes skerco "Nerrs" – uzreiz pēc skaņdarba noklausīšanās var noteikt tā piederību 30. gadu latviešu simfoniskajai mūzikai – visnotaļ skaistam laikmetam ar gaišu, poētisku pasaules redzējumu, psiholoģiski vērīgu tēlojumu un balansu starp postromantismam, impresionismam un jaunajai lietišķībai raksturīgu izteiksmi. Orķestris un diriģents skaņuraksta kaprīzo vijumu slēptajiem zemūdens akmeņiem tika pāri gandrīz bez problēmām, un mūziķu radošās iemaņas palīdzēja adekvāti atklāt arī šīs partitūras vēstījumu.

Jānis Kalniņš savā 96 gadus ilgajā mūžā radījis daudz mūzikas, un arī pēc neatkarības atjaunošanas tikai neliela tās daļa regulāri spēlēta Latvijas koncertzālēs, taču stāsts par komponista vijoļkoncertu ir īpaši dīvains. Šo opusu autors sarakstījis 1945. gadā, paredzot, ka to pirmais atskaņos Olafs Ilziņš, taču vijolnieks izceļoja uz Venecuēlu, skaņdarba pirmatskaņojumu veica Jānis Kalējs, un tikai 1962. gadā, jau Kanādā, notika komponista iecerētā interpretācija. Pēc tam skaņdarbs kaut kur pazuda un nevienā arhīvā vairs nebija atrodams. Vairāk nekā desmit gadus pēc Jāņa Kalniņa nāves beidzot uzgāja stipri bojātu partitūru kopā ar klavierizvilkumu, un Juris Ķeniņš to restaurēja, gala variantu tad nu uzticot Aināram Rubiķim un Laurai Zariņai. Vijoļkoncerta atskaņojums atstāja diezgan pretrunīgas izjūtas. Šī mūzika nepārprotami veidota pēc visiem kanoniskajiem romantiskās mākslas paraugiem – tiem atbilst gan skaņdarba mākslinieciskā dramaturģija ar dramatiski patētiska rakstura pirmo daļu, liriski piesātinātu plūdumu lēnajā daļā un spraigu, enerģisku finālu, gan melodiskās intonācijas un tonāli harmoniskā valoda, gan arī stilistiskie principi un estētiskā piederība. Jāatzīst, ka vijoļkoncertu Jānis Kalniņš uzrakstījis patiešām profesionāli, un līdzās tā kompozicionālajai meistarībai tāpat skaidri jūtams arī mūzikas emocionālais piepildījums. Un te uzreiz jāpiebilst, ka atskaņotāji izcēla šī skaņdarba vērtīgākās īpašības – vispirms tas attiecināms uz solisti Lauru Zariņu, kurai piemīt visas izcili apdāvinātu vijolnieci raksturojošas prasmes – tīrs, bagātīgs un niansēts tonis, sapratne par izvēlētās mūzikas stilu, rakstura iezīmēm un saturu un izkopta virtuozitāte, mākslinieciskā gaume un intuīcija. Šajā interpretācijā soliste guva arī orķestra un diriģenta atbalstu, visu triju skaņdarba daļu izklāstam veidojoties brīvā un plastiskā muzikālā dialogā, kam varēja sekot ar prieku. Tomēr, neraugoties uz visu, vijoļkoncerta izskaņa izsauca virkni skeptisku pārdomu – grūti būtu atrast argumentus, kādēļ kādam solistam un diriģentam būtu jāiekļauj savā repertuārā tieši Jāņa Kalniņa vijoļkoncerts, ja tas ne ar ko neatšķiras no klasiski romantiskā laikmeta opusiem – diapazonā no Bēthovena līdz Sibēliusam, ja tajā nav tikpat kā nevienas oriģinālas jaunatklāsmes un ja komponists to rakstījis tādā manierē, it kā neko nezinātu par Igora Stravinska, Arnolda Šēnberga un Arama Hačaturjana vijoļkoncertiem. Lai gan Jāņa Kalniņa veikums ir pietiekami nopietns un būtu žēl, ja tas tagad atkal iegrimtu aizmirstībā uz vairāk nekā pusgadsimtu.

Koncerta otrajā daļā Tālivalža Ķeniņa 4. simfonija bija īstajā laikā un īstajā vietā. Lai arī Ķeniņš bieži tiek raksturots kā "konservatīvs modernists", šajā skaņdarbā retrospektīvi atskati neizpaudās nemaz, tādējādi ar trijiem iepriekš spēlētajiem romantiskas iedabas opusiem kontrastējot vēl jo krasāk. Par neordināru saucama simfonijas forma – divdaļu cikls ar mainīgiem tempiem katras daļas ietvaros, bet par mūzikas tuvību avangardisma estētikai liecina gan vispārējā skaņuraksta kopaina ar tās uzsvērto objektivitāti, kur komponists acīmredzami vairījies no konceptuāli viennozīmīgiem risinājumiem un ierasta emocionālo nostādņu atveidojuma, gan harmoniski komplicētā izteiksme un intelektuāli spriegais kolorīts, gan arī tādas zīmīgas detaļas kā pastiprinātais sitaminstrumentu izmantojums un aleatorisku struktūru klātbūtne. Diemžēl jāteic, ka Ķeniņa simfonija Mūzikas akadēmijas orķestrim izrādījās pārāk sarežģīta, atskaņotājiem tā arī neatrodot īsto atslēgu, ar kuru piekļūt komponista iecerei. Diriģenta noteiktās vadības rezultātā skaņdarba lasījums gan neizplūda haosā, bet nācās krietni piepūlēties, lai izsekotu muzikālās domas virzībai, kur orķestra visai pieklājīgā līmenī veiktais nošuraksta lasījums tomēr nesniedza pietiekamus orientierus.

Atklāti sakot, Imanta Ramiņa simfoniskās poēmas "Odiseja" noklausīšanās izvērtās diezgan mokoša. Galvenokārt tādēļ, ka šeit komponists atkal mēģināja pateikt to, kas ir jau daudzkārt dzirdēts – ne tikai no Bruno Skultes un Jāņa Kalniņa, bet arī no neskaitāmiem citiem autoriem, šajā gadījumā nepaceļoties pāri nekonkrēti romantiskām intonācijām, nacionālo skolu pieredzē nodeldētām radošām idejām un vienmuļam tematiskā materiāla izklāstam. Pieņemu gan, ka citā koncertā šis opuss atstātu dzīvīgāku iespaidu, taču šoreiz orķestra mūziķi tik izvērstas un nopietnas programmas izskaņā izklausījās visai saguruši.

Noslēgumā, novērtējot Mūzikas akadēmijas orķestra ieguldītās pūles, jāsecina, ka Tālivalža Ķeniņa simfoniskā daiļrade patiešām būtu īsti piemērota Latvijas Nacionālajam simfoniskajam orķestrim – visviens, Aināra Rubiķa, Andra Pogas vai kāda ārzemju viesdiriģenta vadībā. Un, atmiņā vēlreiz pārlūkojot abu koncertu norisi, aprises iegūst vēl kāda trešā hipotētiskā koncerta modelis, kur līdzās Ķeniņa partitūrām izskanētu arī vairāku citu autoru darbi. Pirmais no tiem varētu būt Jānis Kalniņš – it īpaši tad, ja kāds beidzot saņemtos pabeigt viņa pēdējo – Piekto – simfoniju (un iepriekšējās četras jau arī ir spēlētas galvenokārt Kanādā). Savukārt kā otro nosauktu Alfrēdu Šnitki. Ja viņa kamermūzikas opusus Latvijā vēl ik pa laikam atskaņo, klausītājiem dāvājot vienu satriecošu pārsteigumu pēc otra, tad komponista radītie lielas formas skaņdarbi ir pavisam piemirsti. Bet žēl, jo no Šnitkes vijoļkoncertiem vien var izvēlēties veselus četrus – un tur noteikti būtu ko teikt gan Vinetai Sareikai, gan Laurai Zariņai.

Tēmas

Armands Znotiņš

Armands Znotiņš ir mūzikas un kultūras kritiķis, Normunda Naumaņa balvas 2017. gada nominants. Apmeklē koncertus un raksta par tiem.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!