¼ Literatūra
09.02.2005

Divi stāsti

Komentē
0

Dienas


Mēs toreiz dzērām desmit dienas un naktis. Kritām uz nerviem otrā un trešā stāva meitenēm, visiem sava stāva iemītniekiem, apkopējai pārvaldniecei un cits citam. Klausījāmies Inokentiju Mārplu uz pilnu klapi un aurojām līdzi: A ti bez huja što ti možeš ņihuja. Spēlējām zoli uz pierakstu ar pūlēm un ik pēc 20 spēlēm atgriezāmies nulles pozīcijā. Kāršu kavas bija jāmaina ik pārnedēļu, dzērāju rokās tām noņurcījās stūri, tās nolaistīja ar dažnedažādām dzirām un pazaudēja. Es nekad neņēmu uz četrām. Spēlējot galdu, es visticamāk zaudētu, bet ar pūlēm tas bija savādāk. Mūsu ledusskapī bija gaļa, mēs cepām kartupeļus un gaļu un kopā paēdām. Un atkal spēlējām. Mēs nospēlējām laiku un sevi.

Atnāca citi un mēs kopā dzērām. Un atnāca citi citi, mēs dzērām vēl lielākā kopā. Un vieni citi aizgāja, mēs turpinājām. Viss notika bez pārtraukuma, viss bija viens. Telpa pildījās ar specifisku aromātu, tad smaku un dvingu. Logs bija vaļā, un pudeles lidoja.

Kāds pievēma ateju, cits atkal mazgātavu, un nebija nosakāms, kurš bijis kur. Mēs bijām vienots organisms.

Kājas lipa pie grīdas, un lipīgie pleķi pārvērtās melnos plankumos. Mēs bijām pilna laika klātienes studenti. Mēs gājām uz lekcijām un dziedājām tajās par saulīti, kas spoži spīd. Mūsu pieraksti bija avīzes, mūsu attieksme - necieņa. Mēs braucām uz vairumtirdzniecības bāzēm pirkām alu kastēm, apmaiņā pret tukšajām pudelēm. Mums teica, ka tā nav labi, tas labi nebeigšoties, mēs turpinājām, mums teica, ka ies sūdzēties, mēs turpinājām, pie mums atnāca un teica, ka ir sūdzības, mēs turpinājām, vairs nenāca. Tikai parādījās paziņojums par rājienu un sabiedriskajiem darbiem, mēs dzērām un strādājām.

Mēs gājām uz klubiem, bijām jauni un skaisti. Mēs bijām slaisti. Mēs redzējām meiteņu dibenus un krūtis un bijām ritmiski šūpojošs pūlis. Reizi pa reizei kādu no mums palūdza no kluba aiziet vai izstūma pa durvīm. Mēs gājām un spriedām. Mēs zinājām. Mēs sesiju nokārtojām. Un kādam skauda, ka šitā var dabūt labākas atzīmes. Kāds aizmirsa, ka šajā dzīvē jau sen neviens neko nesaņem pēc nopelniem.

Mēs gājām un klupām, bet ne reizi nepakritām. Mūs ienīda - mēs smaidījām, mūs pēra - mēs glaudījām, mūs lamāja - mēs dziedājām.

Pēc desmit dienām mēs pateicām “Stop”. Iztīrījām grīdu, nomazgājām traukus, izvēdinājām istabu un apsēdāmies. Tas bija beidzies kā Foresta Gampa skrējiens - stop un viss. Devāmies katrs uz savām mājām pēc kartupeļiem, naudas, āboliem, olām un tīrām zeķēm.

Es toreiz lasīju Sartu un Kamī, Čarlzu Bukovski es iepazinu vēlāk, un varbūt labi, ka tā, jo tad šim stāstam beigu nebūtu.


Svētdiena

Es aizmigu un gulēju astoņas stundas, tad pamodos un sapratu, ka esmu slinks, jo nevarēju sevi piespiest izrēķināt nevienu diferenciālvienādojumu. Es nepaņēmu rokā pildspalvu, pat neizņēmu grāmatu no somas, pat neatvēru kladi.

Kopš man nav televizora, mēģinu lasīt. Piegāju pie grāmatu plaukta, paņēmu grāmatu un sāku lasīt. Pēc desmit minūtēm aizšķīru, noliku grāmatu uz paklāja zemē pie gultas.

Izgājis virtuvē, izpīpēju vienu cigareti. Ieslēdzu tējkannu. Kad tā ar skaļu klikšķi bija beigusi šņākt, uzlēju karsto ūdeni baltajam tējas maisiņam caurspīdīgajā krūzē. Ūdeni sašķēla sarkanas svītras. Galds bija nopleķots, un trauki netīri. Auzu pārslu paka pustukša, telefona displejā: 12:37. Paņēmu tējas krūzi un, aizvēris virtuves durvis, lai cigarešu dūmi netraucē, atgriezos istabā.

Pāršķirstījis kompaktdisku mapi, noliku to vietā, jauni ieraksti manā kolekcijā nebija parādījušies. Radio starp popsīgajām dziesmām stāstīja par valdības svārstībām un slidenām ielām, man iekāsējās kakls. Es ieklepojos. Tukšumā klepus skanēja. Es biju viens. Iedzēris pāris malku no krūzes, savācu netīro veļu un aiznesu uz vannas istabu, tad atgriezos, lai, apsēdies uz gultas, iedzertu vēl pāris malkus. Tējas maisiņš pieskārās manai augšlūpai, vējā iešalcās kailie koki aiz loga. Uz grīdas mētājās biezpiena sieriņa ietinamais papīrs un divi mediatori - viens tumši zaļš, otrs - gaiši zaļš. Salutēja radiostacijas galviņa un noskandēja plkst. 13:00.

Es ieslēdzu datoru un atvēru Excel dokumentu, kurā divas kolonnas atspoguļoja bezdarba atšķirības Latvijā 2002. un 2003. gadā. Es iekrāsoju abas kolonnas, izvēlnē Tools ar kursoru uzbraucu uz Data analysis un izvēlējos iespēju Corellation, tad nospiedu OK. Dators iečerkstējās, es tikmēr izdzēru pēdējās lāses no tējas krūzes. Dators beidza čirkstēt, bet attēls ekrānā sastinga. Uzkārās. Izslēdzu datoru un aizgāju uz vannas istabu. Paņēmu dzelteno bļodu, jo tā bija lielākā, atgriezu siltā ūdens krānu un paliku bļodu zem ūdens strūklas. Sākotnēji tecēja vēss, tad silts un beigās karsts ūdens. Kad bļoda bija līdz malām pilna, es aizgriezu krānu un, noskrūvējis mazgāšanas līdzekļa ‘’Kastanis” korķīti, pielēju to ar zaļo šķidrumu, ko pēc tam pievienoju ūdenim. Ar labo roku uzputojis ūdeni, ieliku tajā divus bēšīgus kreklus ar īsām rokām un vienu ar garām.

Kaimiņiene iznāk no dzīvokļa un zvana pie otras kaimiņienes durvīm un, kad otrā atvērusi, sāk stāstīt par trešās kaimiņienes meitu. Man bērnu nav. Man sievas nav. Man kaķa nav. Krekls lēnām grima ūdeni, es aizgāju uz virtuvi uzpīpēt vēl vienu cigareti. Izskatās, ka ārā ir silts, bet vējains. Neesmu kļūdījies, nodomāju, nākdams no veikala ar graudu maizi, siļķu filejām un diviem šokolādes batoniņiem baltajā celofāna maisiņā.

Mašīna stāv pie mājas pārāk ilgi, varbūt tā ir pamesta? Pastkaste ir tukša, uz paziņojuma par jaunajiem siltuma tarifiem kāds spēcīgi uzspļāvis. Zaļganais pleķis atgādina Austrāliju pasaules kartē. Es nenoslauku kājas pie savām durvīm, es eju iekšā tāpat. Novelku jaku un pakaru to uz āķa sienas skapī. Radio joprojām žūžina, eļļa no zivju paciņas izšaujas un uzsprikst uz manām biksēm. Netīro trauku aromāts sajaucies ar cigarešu dūmiem un atkritumu spaiņa tvanu.

Viņa nezvana, es arī viņai nezvanu, vairāk par divām siļķu filejām es apēst nevaru. Trīs šķēlītes maizes, divas siļķes filejas un kafija: tas ir viss, ko apēdu pirms šokolādes batoniņa. Otru es noliku uz virtuves skapīša brokastīm.

Svētdiena ir klusa. Svētdiena ir tēva otrais dēls. Pulkstenis 15:27. Sāk krēslot.

Gundars Ignats

Foto no personīgā arhīva.   Gundars Ignats (1981) – dzimis 1981. gada 6. aprīlī Valmierā. Mācījies Valmieras Pārgaujas ģimnāzijā, studējis Latvijas Lauksaimniecības universitātes Ekonomikas fakult...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!