Divas pretrunas: iluzorie tīkli un darba zābaki

Kaspars Podnieks "Savienotie trauki" 18/2 - 27/3/2011 kim? Foto: Andrejs Strokins

„Tik maz mēs zinām, ko zinām, un gribam, ko gribam,” novelē „Tonka” raksta Roberts Mūzils[1]. Domājot par Mārtiņa Ratnika un Kaspara Podnieka izstādēm, varētu piebilst: „... un redzam, ko redzam”. Taču abas izstādes, tāpat kā mākslinieki, ir atšķirīgas, katra – pretrunīga savā veidā.

Vispirms iegriežos VKN telpā, kur man pretī veras trīs lielas Kaspara Podnieka fotogrāfijas ar tik monumentāliem rāmjiem, ka rodas vēlme darbus iztvert kā skulptūras. Fotogrāfijās tiek turpināta „Drustu” tēma, kurai šoreiz piešauta neliela noslēpumainības deva – šādas asociācijas rada ģeometriskās figūras (aplis, trīsstūris un četrstūris), kas trīs dažādās kombinācijās ar zīmuli uzzīmētas un apskatāmas pie vienas no galerijas sienām. Ģeometrisko figūru ezotēriskās vai psiholoģiskās īpašības man nav zināmas, tās drīzāk rada vēsturiskas asociācijas, piemēram, ar minimālisma skulptūrām, primārajām struktūrām. Šoreiz vai nu intuīcija, vai pieredze saka priekšā, ka šīs „zīmes” nevajadzētu uztvert pārāk nopietni, iespējams, tā ir tikai spēle, jo, tās veidojot, mākslinieks nav vēlējies slēpt figūru naivumu, viņa roka ir viegli drebējusi, bet, protams, droši to zināt nevar. Arī fotogrāfijas ir veidotas apļa, trīsstūra un četrstūra formātos. Lai arī esmu redzējusi Kaspara Podnieka citu darbu tapšanas procesa dokumentāciju[2] , rezultāts arvien pārsteidz – liekas, kaut kam vajadzētu būt vismaz zem cilvēku zolēm.

Mārtiņš Ratniks "Projekcijas" 18/2 - 27/3/2011 kim? Foto: Andrejs Strokins

Tad apskatos Mārtiņa Ratnika „Projekcijas”. Nevilšus rodas ne pārāk oriģinālais jautājums par trešo, „pazudušo” darbu, jo sākumā redzu (precīzāk – uztveru) tikai divus. Pēc mirkļa nāk atskārta, ka projekciju, ko sākumā uzskatīju par vienu, patiesībā veido divas daļas. Attēlotais abos gadījumos ir it kā viens un tas pats, atšķiras tikai attēla ātrums, kā rezultātā arī rodas vizuālais efekts, abu ģeometrisko figūru saspēle (tikpat labi var teikt, ka figūra ir nevis viena, bet daudzas, jo, ja apli novieto trīsdimensiju telpā un uz to paraugās noteiktā leņķī, var redzēt gan elipsi, gan taisni). Pie otras sienas vēl viena projekcija – ieintriģēta sekoju līdzi iedomāta objekta kustību trajektorijai, tas šaudās turpu šurpu, aiz sevis atstājot līniju tīklu. Tam savelkoties arvien ciešākam, tiek uzburta telpa ar mainīgiem parametriem. Darbam piemīt spriedze, baltā gaisma tuneļa gaļā kļūst arvien spožāka, līdz triumfējoši nolīst pār skatītāju, kurš apjukumā vairs nav drošs, vai tas, ko viņš redz, patiešām ir redzams, vai arī tas ir kāds optisks efekts viņa acīm. Darbu papildina tam īpaši radīta skaņa, brīžiem tā atgādina avangarda mūziku, brīžiem – sabojātu radio uztvērēju. Iluzorajā telpā atrasties ir patīkami, arī tad, kad ieslēdzas sapratne, kas liek izvērtēt redzēto. Lai arī darbi šķiet vizuāli vienkārši, izsekot to darbības mehānismiem man liekas teju neiespējami, un šī pretruna ir valdzinoša.  

Pārnāku mājās. Zvanu Mārtiņam.

Mārtiņš: „Čau.” (tas skan tik īsi, it kā viņš teiktu tikai „č”.)
Es: „Vari runāt?”
Mārtiņš: „Jā.” (brīnos, kā viņam izdodas noraut galotnes tik īsiem vārdiem.)
Uzdodu jautājumu. Viņš atbild. Esot tā un tā. Divas projekcijas. Uzstādītas, lai izskatītos identiskas, bet viena no tām esot deformēta, jo ir cits rādīšanas leņķis, un, ja to projicētu „normālā režīmā”, tad attēls izskatītos vēl vairāk deformēts. Ar dažādiem projicēšanas ātrumiem.  
Es: „Viltīgi.”
Klusums.
Es: „Skaidrs, paldies!”
Atkal klusums.
Es: „Nu tad atā.”
Ar Mārtiņu runāt pa telefonu nav diez ko patīkami.

Kasparam Podniekam piezvanīt nevaru, tas arī neliekas nepieciešams. VKN dežurējošā meitene man jau izstāstīja, ka fotogrāfijās redzamais vīrs ir Kaspara tēvs, sieviete – māte. Ar šo informāciju man šķiet pietiekami. Lūk, pasaules uzbūves modelis: trīs ģeometriskas figūras, trīs cilvēciskas vienības, trīs reiz trīs un līdz bezgalībai, līdz „savienoto trauku zaros šķidrums nostājas vienā līmenī” .

Mani vienmēr ir fascinējusi pretruna, kādā nonāk Podnieka fotogrāfiju pamatīgums, tajās ietvertā tuvība zemei un pacilātība, lidojošais stāvoklis, kas piemīt attēlotajiem (tiesa, visbiežāk redzams pats mākslinieks). Neliek mieru jautājumi: ko šie ļaudis darba drēbēs un smagajos zābakos dara tur, augšā? Kādas pārliecības viņus notur virs zemes? Vai viņi zina ko tādu, ko nezinu es?

Prātā nāk metaforas par bezsvara stāvokli, par bailēm no augstuma un mēroga sajūtu. Tām seko pārdomas par cilvēku un vidi – par absurdu situāciju, gramatisku joku vai jaunu jēgu, kas rodas, izmainot kaut mazāko elementu sakārtotā struktūrā. Droši vien šis semantiskais ietilpīgums arī rada Podnieka darbu īpašo vērtību – tie var pavilkt tikpat daudz, kā viens kārtīgs latviešu zemnieku traktors.

[1] Mūzils, Roberts. Trīs sievietes. Jumava. 2008.
[2] Piemēram, skat.: Demakova, Helēna. Māksla Cēsīs. Bez nosaukuma, bet ar citātiem. Studija. Nr. 69. 2009. 12.–19. lpp.