Divas māsas, draudzene un režisors

Par Regnāra Vaivara izrādi "Divas māsas un draudzene" Ģertrūdes ielas teātrī.

Izrāde "Divas māsas un draudzene", kam pamatā ir somu dramaturga Mika Miljaho traģikomēdija "Haoss", nav veiksmīgākais Regnāra Vaivara iestudējums, taču, iespējams, personīgākais gan un ne tik daudz tajā risināto tēmu ziņā, cik paša režisora daiļrades kontekstā.

Izrādes galvenās varones ir trīs jaunas, izglītotas sievietes. Ironiskā kārtā visām piešķirtas sociāli cienījamas profesijas – skolotāja, psihoterapeite un žurnāliste. Ironiskā, jo, lai gan šo arodu pārstāvjus parasts uzskatīt par cilvēkiem ar a priori veselīgu nervu sistēmu un pragmatisku skatījumu uz pasauli, tieši aiz šī spoguļgludā ārējā tēla triju sieviešu dzīvē sabriedusi vairs neapspiežams niknums un neapmierinātība ar dzīvi, kas kā sprostā rit Anadirā, Krievijas galējos ziemeļos aiz polārā loka, jeb, citējot izrādi, pašā Krievijas "pakaļas caurumā". Lai gan ģeogrāfiskā lokācija sižetiski būtisku lomu nespēlē, tā palīdz iezīmēt izrādes pasaules ainu – aukstu, svešu un naidīgu teritoriju, kur šņabis un retais cilvēciskais siltums ir vienīgie līdzekļi, kas ļauj izdzīvot.

Attiecīgā noskaņā veidota arī skatuves telpa, kurā teju vienīgie scenogrāfijas elementi ir daži krēsli, drēbju pakaramie un dēlis. Likvidēta arī robeža starp izrādes un skatītāju telpām, publikai piešķirtot gan liecinieku, gan vērtētāju lomu. Skatuviskās norises savu jaudu iegūst palēnām un intrigējoši – Inga Tropa, Karīna Tatarinova un Iveta Pole uzrāpo uz ceļiem un bezceremoniāli deleģē publikā esošos vīriešus "pakalpot" viņām par soliņiem. Aktrises smagi uztraušas uz "dzīvajām mēbelēm" un, sparīgi uz visām pusēm bārstot cukuru (antidepresantus), pa vienai nesaudzīgi izķidā savas dzīves, kas katrai ir neizdevusies savā veidā: Ingas Tropas Natašas karjera draud sabrukt tā arī nesākusies, jo alternatīvo skoliņu, kur viņa strādā, gatavojas likvidēt, Ivetas Poles Elizabetei gar degunu slīd pēdējais vilciens uz ģimenes dzīvi, ko viņa mēģina apturēt, uzsākot romānu ar precētu pacientu, savukārt Karīnas Tatarinovas Oļesja cieš neveiksmīgā laulībā ar neuzticīgu vīru un nespēj reanimēt savu žurnālistes karjeru. Vainīgais visos gadījumos izrādās viens – vīrieši, ko, ieģērbtas milzu porolona muskuļu "uzvalkā", iemieso pašas aktrises, nepārprotami ironizējot par ar vīrišķību saistītajiem stereotipiem. "Stiprajam dzimumam" izrādē netiek glaimots – tie parādīti kā kusli, truli, neuzticami un atbildību uzņemties nespējīgi radījumi, kurus, kā intervijā pirms izrādes izteicies pats Vaivars, "vajag vienkārši šķaidīt". Tā arī notiek – kamēr viena no aktrisēm azartiski izrēķinās ar vīrieti, "dauzot" viņa galvu pret improvizēto bāra leti, asistents pār viņu galvām šļaksta nezināmas izcelsmes vielu, saucot "Asinis līst!"

Šādā "spēles bez noteikumiem" estētikā ieturēta ir visa izrāde. Aktrises uz skatuves darbojas ar kūsājošu enerģiju un niknumu, burtiski plosoties pa nelielo telpu – saudzētas netiek ne sienas, ne grīdas, ne rekvizīti un pat ne skatītāji, kas ik pa laikam tiek izbukņīti no ērtās vērošanas pozīcijas. Tas notiek gan burtiski, Ingai Tropai enerģiski izrāpojot cauri visām skatītāju rindām, gan provocējot publiku ar latviešu teātrim joprojām diezgan neērtiem skatiem, piemēram, grāmatas dedzināšanu vai kaislīgu aktrišu skūpstu. Lai arī lielākā daļa provokāciju, protams, vērsta uz vīrieškārtas skatītājiem, nepārprotams izaicinājums tiek mests sievišķajai arī publikas daļai, kas kļūst gan par triju izrādes varoņu sabiedrotajām un bēdu māsām, gan konkurentēm – te aktrises pamāca sievietes, kā atšūt vīrieti pēc slikta seksa vai sazvērnieciski apraksta savu valdzināšanas paņēmienu arsenālu, te citā ainā koķetē ar uz skatuves uzsauktajiem vīriešiem un, kad tie savu funkciju ir izpildījuši, visžēlīgi ļauj viņiem atgriezties pie "savām mīļotajām" skatītāju rindās.

Kā liecina jau pats nosaukums "Divas māsas un draudzene", izrādi var uztvert arī kā ironisku parafrāzi par Čehova "Trīs māsām", turklāt Vaivars piešķīris Milliaho varonēm arī viņu "Maskavu" – Latviju (visas trīs ir savulaik izsūtīto latviešu pēcteces). Vaivara izrādē gan Latvija neiemieso sapni par zaudētu, bet kaut kur tālumā esošu un atgūstamu dzīves jēgu. Tieši otrādi – trīs varoņu latviskā identitāte, kas reducēta līdz dažām frāzēm no latviešu tautasdziesmām un "Davaja, Māriņa", parādās drīzāk kā komiska, jo bezjēdzīga, ilūzija, tikai viena no lauskām laikmetam raksturīgajā sadrumstalotajā cilvēka identitātē, kur par nosacītu pazīmēm kļuvuās gan tautība un nacionālā piederība, gan dzimums, gan sociālās lomas un statusi, kas izrādes varoņu gadījumā viegli pārplūst viena otrā – māte un meita, mīļākā un pieviltā, sieva un vientuļniece, karjeriste un neveiksminiece, vīriešu upure un soģe (šajā aspektā "Divas māsas un draudzene" organiski ierakstās arī pēdējā laikā teātros novērojamajā pastiprinātajā interesē par sievišķo identitāti, kas ir uzmanības centrā gan Ināras Sluckas tāda paša nosaukuma izrādē Nacionālajā teātrī, gan Džilindžera "8 mīlošajās sievietēs", gan daļēji arī Hermaņa pēdējā iestudējumā "Pakļaušanās").

Tomēr, lai arī izrādē ieskicētās tēmas ir interesentas, viss atduras pret mākslinieciskā izpildījuma neviendabību. Pirmais klupšanas akmens ir izrādes garums – turpat divarpus stundas. Lai arī aktrises pašaizliedzīgi un enerģiski darbojas visu izrādes gaitu, ar laiku sākotnēji intriģējošā neparedzamība kļūst pašmērķīga un nogurdinoša, "izdedzinot" gan paša iestudējuma jaudu, gan skatītāju spēkus. Pašmērķīgs šķiet arī izrādes fināls, ko klāt "pierakstījis" pats Regnārs Vaivars un kurā izspēlēta pasaules gala tēma. Skatoties gan nepamet sajūta, ka aina mākslīgi "piestiķēta" klāt, lai piešķirtu visam iepriekš notikušajam vispārinājumu un vismaz kādu mesidžu, taču šī iecere sabrūk ainas vājās dramaturģiskās kvalitātes priekšā, kas diezgan uzkrītoši kontrastē ar Milliaho teksta asprātību un rotaļīgo paradoksalitāti.

Domājot par izrādi kopumā, nepamet sajūta, ka "Divas māsas un draudzene" zināmā mērā ir šobrīd jau vairākus gadus lielajos teātros veiksmīgi strādājošā, un, iespējams, radoši nogurušā Regnāra Vaivara atskatīšanās pagātnē, konkrēti 90. gados, kad tolaik latviešu teātrī tikko ienākusī jauno un dusmīgo režisoru paaudze ar Dž. Dž. Džilindžeru priekšgalā aktīvi nodarbojās ar skatītāju "pāraudzināšanu", pieradinot pie psiholoģiskā reālisma pieradušo publiku ar postmodernisma teātra valodu un tādām šobrīd jau pilnīgi normālām skatuves parādībām kā kailums, atklāta seksualitāte, necenzēta leksika, vardarbība u.tml. Toreiz šādas skatuviskās izpausmes ne vienmēr bija mākslinieciski pamatotas – tās drīzāk manifestēja režisoru jauniegūto radošo brīvību un absolūtās tiesības darīt uz skatuves, ko un kā viņi grib. Šis laiks zīmīgs arī ar pašu režisoru veidotiem provokatīviem publiskajiem tēliem – tā Regnārs Vaivars savulaik pozicionēja sevi kā režisoru, kurš nelasa, un uz jautājumu "Kas ir teātris?" atbildēja "Es esmu teātris".* Arī "Divu māsu un draudzenes" centrālā tēma šķiet ne tik daudz pašpasludinātais sieviešu jautājums, bet gan pats režisors, kurš gan pirms, gan pēc pirmizrādes licis par sevi manīt publiskajā telpā, veicot "sociālu eksperimentu", kura laikā draud ar cirvi ielu muzikantam, paziņojot, ka teātris cenšas iznīcināt viņa līdz šim labāko iestudējumu, izdomājot stāstu par sievas spontāno abortu un visbeidzot paziņojot, ka viss paša saceltais troksnis ir bijusi tikai mērķtiecīga reklāmas kampaņa jaunā iestudējuma popularizēšanai. Var jau būt, ka tā arī ir, tomēr šķiet, ka Regnāra Vaivara jaunākā izrāde ir drīzāk skaļš māksliniecisks manifests, mēģinājums no jauna pārradīt pašam sevi. Kam? Iespējams, ka to zina tikai pats režisors.

 *Rudaks, U. "Bez bravūras" ("Sestdiena", 10.10.1998., 5.lpp.)