Recenzija
25.09.2012

Divas izrādes ar distanci

Komentē
0
Saglabā

Finita la comedia!

Dailes teātrī kā viesulis iebrāzies viesrežisors Aleksandrs Morfovs, kurš vienlaikus strādā Bulgārijā, Krievijā un Izraēlā, – sacēlis teātra snaudošo radošo potenciālu un devies tālāk. Mums palikusi izrāde pēc Nikolaja Erdmana lugas "Pašnāvnieks", kas pārdēvēta itāliskāk, acīmredzot lai jautrāk: "Finita la comedia!" Iespaids, kas sajūtams jau uzreiz pēc ienākšanas skatītāju zālē un nepamet visu izrādes laiku, ir izsakāms vienā vārdā – jauda.

Jaudīgs un plašs uzvedums, kas piepilda lielo skatuvi, un arī ar to ir bijis par maz – notiekošais iesniedzas iekšā priekšējās rindās, piepildot režisora ieceri, par ko viņš ir stāstījis intervijā: pieskarties skatītājiem, iekustināt un satraukt tos, kas atnākuši izklaidēties un labi pavadīt laiku. Rūpīgi un piekasīgi izvēlētais aktieru ansamblis arī pārsteidz – par Artūru Skrastiņu centrālajā lomā jārunā atsevišķi, taču iespaidīgas ir arī Jura Žagara un Arta Robežnieka transformācijas inteliģences pārstāvja un baznīctēva tēlos. Pirmais izrādes laikā noiet ceļu no gļēva pielīdēja līdz ciniskam konformistam, otrais – no sadzīviska pļēgura līdz apokaliptiskam sludinātājam. Taču piebildīšu – tās ir tikai epizodiskas lomas, un šādu izrādē ir daudz. Pārsteidzoša un attaisnojusies izvēle ir jaunā aktrise Dārta Daneviča galvenā varoņa sievas lomā – praktiski pirmo reizi uz lielās skatuves, taču spilgti un pārliecinoši. Lieliska ir Lidija Pupure komiskajā sievasmātes lomā un Sarmīte Rubule kā nobriedusi jutekliska mīļākā un valdonīga restorāna vadītāja. Negaidīts ir arī Dainis Gaidelis savdabīgi neveiklajā gruzīnu šašliku dejā.

Režisors ir spējis saskatīt un atklāt teju vai katrā aktierī kādu agrāk neredzētu rakstura niansi, kas, visas kopā saņemtas, izmantotas grandiozā un žilbinošā kolāžā. Tik daudz laikam drīkst atklāt, ka darbība notiek komunālā dzīvoklī un bieži vien skatuve ir pilna ar cieši līdzās saskanīgā ansamblī spēlējošiem tēliem. Taču komēdijfilmu vai mūziklu žanriskie paņēmieni ir tikai viens no centrālā stāsta foniem.

Artūrs Skrastiņš

Un te ir jāpiemin Artūrs Skrastiņš kā galvenais izrādes notikums. Atzīšos, ka pirmā cēliena laikā man šķita – pirmizrādes satraukuma vai izrādes ieceres mēroga dēļ Artūrs pieļāvis dažu labu paviršību vai haltūru. Likās, ka šīs komiskās ainiņas varētu nospēlēt spožāk, dzirkstošāk, tā, lai skatītāji krīt gar zemi no smiekliem un sajūsmas. Izrādes vidū tapa skaidrs, ka uz šo lomu Artūrs ir gājis jau ilgāku laiku un Šveiks (1998), Mihals ("Spilvencilvēks", 2005), Jozefs Horns ("Naži vistās", 2006), Saljēri ("Amadejs", 2011), Deivids Makkena ("Mežonīgā pilsēta", 2012) un pat Džons Neilands (2012) ir bijuši tikai pakāpieni ceļā uz Semjona Semjonoviča Podsekaļņikova spožumu un postu. Bet piezemētā, pat mazliet neveiklā spēles maniere izrādes sākumā ir bijusi nepieciešama, lai spēcīgāk un pamanāmāk iezīmētu galveno stāsta motīvu – amplitūdu, kādu spējīgs izdzīvot cilvēks. Amplitūdu no mazā, nožēlojamā neveiksminieka līdz pārcilvēkam, kura rokas mājienam paklausa ne tikai restorāna orķestris, bet arī visi cilvēki un pat debesu sfēras (izrādes kulminācijā ar kustīgo skatuvi, slīdošām kolonnām un videoprojekcijām režisoram izdevies panākt brīžiem neticamu optisku efektu, radot iespaidu, ka Dailes teātrim no tiesas "aizbrauc jumts").

Pat tad, ja izrādē nebūtu visa pārējā, to būtu vērts skatīties vienas vienīgas etīdes dēļ – starp pirmo no kakliņa izdzerto vodkas pudeli, kas atraisa Skrastiņā pārcilvēcīgu plastiku un spēku, un otro, kas noved iesākto līdz galam. Skrastiņam izdevies parādīt neiedomājami plašu distanci viena tēla ietvaros, kas psiholoģiski tomēr ir un paliek tas pats cilvēks. Līdzās vairākiem, pat ļoti daudziem šīs izrādes vadmotīviem (sadzīves eksistenciālās grūtības, mīlestības un tās nodevības neizbēgamība, nāves baiļu traģisms un komisms, sabiedrības un indivīda mokošās, atkarību izraisošās attiecības, pazemojums un protests kā nenovēršamas sekas, dzīvojot praktiski jebkurā valsts iekārtā, utt.) galvenais tomēr ir zīmīgais nogrieznis, kuru mums meistarīgi demonstrē Artūrs – attālums starp mazāko, kas mēs spējam būt, un lielāko, uz ko mēs esam spējīgi. Citiem vārdiem – tas posms mūsu dzīvē, ko mēdz dēvēt par cilvēku.

 

Stavangera

Līdzīgs satricinājums, lai arī pavisam citiem paņēmieniem panākts, ir noticis Liepājas teātrī. Viesrežisora Konstantīna Bogomolova izrāde "Stavangera" ir kā svaiga gaisa malks. Tāda bija pirmā sajūta, kas pārņēma pēc tās noskatīšanās. Es gan neesmu īsti objektīvs vērtētājs, jo šopavasar tulkoju oriģinālo lugu, pēc kuras motīviem izrāde ir veidota, taču, iespējams, tieši tāpēc man ir labāk saskatāms tas, ko īsti režisors un aktieri pa vasaru ar to ir izdarījuši. Un pirmais iespaids, kas rodas no izrādes fotogrāfijām vai programmiņas, ir mānīgs.

Neapzinātajām atsaucēm uz "Voiceku" Nacionālajā teātrī vai izrādi "Tālāk" Jaunajā Rīgas teātrī šajā gadījumā nav būtiskas lomas. Režisors acīmredzot tās pat nenojauš, un viņam tas arī nav bijis tik svarīgi. Savukārt skatītājam sākumā ir zināms tikai tas, ka izrādē tiek lietoti necenzēti lamuvārdi un to nav ieteicams skatīties bērniem līdz sešpadsmit gadiem.

Bet te sākas interesantākais – šķiet, ka tieši lamuvārdu lietojums arī ir atslēga, kas ļauj saprast izrādes "vēstījumu". Šī atslēga ir savdabīgs paradokss – lai gan tekstā patiešām ir daudz rupjību un atsauču uz seksu un nāvi, izrāde ir neparasti gaiša un viegla. Tam ir divi iemesli. Pirmkārt, režisors un aktieri lielāko daļu teksta ir veidojuši paši, lugas materiālu izmantojot vienīgi kā izejas punktu. Tāpēc arī rupjības skan nepretenciozi un dabiski, tieši tā, kā tās tiek lietotas ikdienā. Nē, pat dabiskāk – tā, kā mēs runājam paši ar sevi. Patiesību sakot, neesmu Latvijas teātrī redzējis izrādi, kurā necenzētā leksika tiktu lietota tik organiski un viegli kā šeit. Bet ir vēl kāds iemesls – izrādē režisors ir licis aktieriem spēlēt īpašā, atsvešinātā un nosacītā manierē, kas izpaužas sava veida atrautībā, vērojošā pozīcijā starp aktieru emocijām un intonāciju.

Tādu pašu distanci izveido stikla siena starp skatuves pasauli un skatītājiem. Viss, kas notiek uz skatuves, ir vienlaikus īsts, absurds un nosacīts – tieši tāds, kāds tas ir dzīvē. Nospēlējot šos pašus notikumus kaislīgi un emocionāli, aktieri nebūtu panākuši reālistiskāku efektu, gluži otrādi – tas būtu bijis mānīgs. Luga, kas sākotnēji vēstīja par bezcerības māktas sievietes mēģinājumu izrauties ārpus savas ikdienas realitātes un "aizbraukt uz ārzemēm", tagad stāsta par to, ka nekādas izraušanās un cerības uz labāku dzīvi nemaz nav. Stavangera, nelielā un pārtikusī pilsētiņa Norvēģijā, šajā izrādē ne ar ko neatšķiras no tās realitātes, kurā dzīvojam mēs visi. Viss, kas ar mums notiek, – satikšanās, attiecības ar pretējo dzimumu, attiecības ar bērniem vai vecākiem, darbs, karjera, novājēšanas diēta, plastiskās operācijas, traģiski gadījumi, avārijas, nāve – ne ar ko neatšķiras no ikdienas notikumu bezjēdzīgās un bezcerīgās virtenes. Izrauties no šīs nosacītības nav iespējams, ja mēs turpinām domāt un atrasties tajā pašā vietā, kurā dzīvojam. Lai kaut ko ar sevi izdarītu, ir jāprot paskatīties uz notiekošo no malas. Paraudzīties uz savu dzīvi kā uz terārijā iesprostotu dzīvnieku ņudzēšanu.

Piepūle, kas tiek sagaidīta no skatītāja šajā izrādē, ir pavisam neliela. Tā nav pārgudra vai pār mēru samākslota postmoderna estetizācija, izrādē gandrīz nemaz nav aizšifrētu vai slēptu vēstījuma līmeņu. Lieliska, niansēta un pārliecinoša ir Laura Jeruma, kas izrādē spēlē centrālo tēlu, taču galvenajās lomās šeit ir pilnīgi visi aktieri, kas elpo vienā ritmā un darbojas kā viens vesels organisms. Šis organisms spēlē viegli un precīzi, un tas liek cerēt uz Liepājas teātra tālāku izaugsmi.

Tēmas

Ilmārs Šlāpins

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!