Foto: Брестская газета (b-g.by)
 
Sarunas
03.06.2022

Divas dziesmas līdz pirmajam omonietim. Saruna ar Gaļinu Kazimirovsku

Komentē
1

Vispirms viņi dziedāja uz Minskas Filharmonijas ēkas kāpnēm, tad pagalmos un lielveikalos – īsi, tā, lai dziesma izskanētu līdz brīdim, kad ierodas policija. "Brīvais koris" ("Вольны хор") – unikāla muzikālās pretestības kustība – dzima Baltkrievijā 2020. gadā, sākoties masu protestiem pret Aleksandra Lukašenko režīmu, kurš bija viltojis prezidenta vēlēšanu rezultātus. Sākumā korī dziedāja tikai profesionāli mūziķi, bet ātri vien viņiem pievienojās arī citi cilvēki, kuri gribēja būt kopā, dziedāt un caur dziesmu pateikt: "Mēs esam pret." Pastiprinoties režīma represijām pret pilsonisko sabiedrību, daudzi dziedātāji bija spiesti pamest Baltkrieviju. Taču viņi turpina "Brīvā kora" darbību – stāstot Eiropai par to, kas notiek, ja diktatori bauda pilnīgu nesodāmību.

Ar "Brīvā kora" diriģenti Gaļinu Kazimirovsku sarunājāmies neilgi pirms kora koncerta Rīgā. Mūsu saruna notika "Zoom" platformā ar ieslēgtu kameru, bet koncertā dziedātāju un diriģentes sejas būs aizklātas. Režīms joprojām rada draudus dziedātājiem un viņu ģimenēm, taču vairs nevar atņemt viņiem balsi.

Rita Ruduša. Jūs koncertēsiet Latvijā – valstī ar senām kormūzikas tradīcijām, arī mūsu revolūcijas nosaukums ir "Dziesmotā". Baltkrievijā salīdzināmu kora tradīciju nav, tomēr "Brīvā kora" uzsāktā kustība ļoti strauji kļuva populāra. Kā jūs izskaidrotu efektu, kāds korim ir Baltkrievijā, kaut arī tur nav tik senu koru tradīciju? 

Gaļina Kazimirovska. No tiem laikiem, kad mēs vēl mācījāmies konservatorijā, Igaunija un Latvija mums bija dziedošās valstis, un mēs vienmēr apskaudām (labā nozīmē), ka šāda kultūra tiek kultivēta nacionālā līmenī. Tas ir ļoti labi, tas apvieno nāciju. Mēs vienmēr sapņojām par ko tādu arī Baltkrievijā. Iespējams, tas būtu radies pie mums arī dabiskā veidā, jo vēl padomju laikos koru tradīcija Baltkrievijā bija labi attīstīta. Kori kā muzikāla parādība eksistēja rūpnīcās, vispārizglītojošās skolās. Tas vēl nebija attīstījies tik masveidīgi kā pie jums, bet kaut kādi iedīgļi bija. Deviņdesmitajos tas viss tika iznīcināts. Izzuda amatieru kolektīvi, kora mākslas līmenis kritās.

2020. gadā [1] mūsu valstī daudzos līmeņos pacietības mērs bija pilns. Mūziķi pirmie vēlējās izteikties. Vispirms viņi izgāja uz Filharmonijas kāpnēm – sākumā to izdarīja profesionālie mūziķi, Filharmonijas darbinieki. Viņi izpildīja dziesmu "Pakaļdzīšanās" ("Пагоня"), [2] kas ir baltkrievu neoficiālā himna. Ļoti daudzi no koru dziedātājiem uz to ātri un apņēmīgi reaģēja. Nākamajā dienā tur jau stāvēja desmitiem cilvēku – ne tikai no Filharmonijas, arī citi cilvēki, kuri dzied koros. Viņi saprata, ka šajā brīdī ir jēga, pirmkārt, izteikties un, otrkārt, būt vienotiem: mēs visi esam kopā un kopā to izjūtam. Tas bija vajadzīgs mums pašiem.

Bija psiholoģiski ļoti smagi uztvert to, kas notiek valstī. Neviens no mums nebija tam gatavs. Kad pirmie cilvēki iznāca no aizturēšanas vietām sadauzīti zili, arī bērni, kad mēs dzirdējām pirmos stāstus par izvarošanām, kad mēs uzzinājām, kā nepilngadīgus bērnus bāž iekšā policijas mašīnās, un to, kas ar viņiem tur notika... Neviens tam nebija gatavs ne fiziski, ne psiholoģiski. Mēs pastāvīgi raudājām, mājās, virtuvēs. Tu esi vienkārši paralizēts, tu nevari tālāk dzīvot, tu nevari saprast, kā to vispār uztvert. Šādā veidā mēs atradām iespēju to izkliegt, izdziedāt.

Rita Ruduša. Tātad dziesma jums palīdz pārstrādāt arī psiholoģiskās reakcijas, traumu?

Gaļina Kazimirovska. Tas bija mūsu pirmais dvēseles kliedziens. Mēs neaicinājām cilvēkus pulcēties, tā nebija nekāda patriotiska, karojoša kustība. Tas vienkārši bija emociju izlaušanās brīdis. Bet arī veids, kā izteikties, ka mēs esam pret. Pirmā akcija bija "Mums nozaga balsi" – kad stāv mūziķis, profesionāls dziedātājs, un viņam uz lūpām krusts. Ar laiku tam pievienojās vēlme nostāties kādam blakus un pārdzīvot to kopā. Pamazām šī kustība sāka transformēties tieši tādā patriotiskā, nacionālā apvienībā, kas apvieno mūs kā nāciju. Sākumā bija tikai dziesmas, nekādu saucienu: "Lai dzīvo Baltkrievija!" Pamazām, jau pēc nedēļas, tur dziedāja dziesmu "Sienas" ("Муры"), tur bija "Pakaļdzīšanās"("Пагоня"), tur bija "Karavīru maršs" ("Ваярскі Марш"), tam visam parādījās nacionāls kodols, tāda kā muzikālā pretošanās.

Rita Ruduša. Kā mainījās repertuārs no brīža, kad jūs izgājāt pirmoreiz, kā tas attīstījās tālāk?

Gaļina Kazimirovska. Man šīs dziesmas jau bija sen pazīstamas, bet daudzi tās vispār nezināja. Es pirmajā dienā zvanīju diriģentam, un viņš man jautāja – ko tālāk dziedāt? Ir problēma – mums nav, ko dziedāt. Piemēram, Latvijā, Igaunijā šīs tradīcijas tiek nodotas tālāk, tradīcija ir tik sakārtota, ka visi cilvēki zina šīs dziesmas. Mums sanāk šāds lūzuma punkts. Nav arī nekādu aranžējumu, nav nošu, mums vienkārši fiziski nav, ko dziedāt. Uzreiz sāka atsaukties komponisti, sāka veidot aranžējumus, pārrakstīt notis un izdalīt cits citam.

Rita Ruduša. Sanāk tāds kā muzikālais "samizdats". [3]

Gaļina Kazimirovska. Jā, tas notika vienā mirklī. Un tas kļuva par tādu muzikālu protestu. Katru dienu vienā un tajā pašā laikā pie Filharmonijas bija tāds kā nosacīts koncerts: vienkārši cilvēki pulcējās vienā laikā un to jau gaidīja. Koris tobrīd bija kļuvis par tādu kā instrumentu. Tas ir ideāls mākslas instruments. Pirmkārt, koris ir viegli pieejams. Daudzi cilvēki var vienkārši nostāties blakus un dziedāt. Tu nevari paņemt vijoli un sākt spēlēt, tas ir sarežģīti. Šeit tu vari dziedāt līdzi, būt kopā. Bieži mēs gājām ne tikai tāpēc, ka esam pret un izkliedzām savus protesta saukļus, bet arī tāpēc, ka gribējām būt kopā ar tiem cilvēkiem, kuri domā tāpat kā mēs. Tāpēc arī būt kopā, dziedāt kopā un kopīgi izdzīvot šīs emocijas – tas bija lieliski. Koris deva šādu iespēju. Iespējams, tāpēc koris ieguva tādu nozīmi un atstāja iespaidu, jo tas ļauj sajust kopību, kopā vairs nav bail. Šeit tu saproti, vai tev ir stipra vai vāja balss, vai tu esi meitene, sieviete, vīrietis, tu vari atrast savu vietu, tu šeit esi vajadzīgs. Šī saite nostrādāja gan emocionālā, gan muzikālā līmenī. Tad notika nākamā fāze, kad tā saucamā vara sāka izkliedēt Filharmonijas protestus, viņi aizliedza mums tur atrasties. Bet šajā kustībā bija jau aptuveni četri simti cilvēku. Tā bija tāda "Telegram" grupa, kurā cilvēki vienojās, ko viņi dziedās, izsūtīja notis, sarunāja laiku.

Rita Ruduša. Tas ir tāds kā kora flešmobs?

Gaļina Kazimirovska. Pēc tam sākās šādi flešmobi, kad kori izdzina, kad mums aizliedza tur dziedāt. Cilvēki netaisījās izklīst pa mājām. Pagaidiet, ja mēs nedrīkstam dziedāt te, mēs iesim tur, kur varam. Pandēmijas laikā, kad visi staigāja maskās, bija ļoti ērti, jo koris varēja ieiet tirdzniecības centrā, visi ir maskās, un nevar saprast, kurš dzied un kurš nedzied. Pēc signāla sākām dziedāt vienu divas dziesmas. Vienmēr bija aprēķināts laiks, cik mēs varam paspēt līdz brīdim, kad ierodas OMON, [4] varas pārstāvji, kad viņi noreaģēs.

Rita Ruduša. Jūs izrēķinājāt, ka tās ir divas dziesmas līdz pirmajam omonietim?

Gaļina Kazimirovska. Aptuveni, jā. Mēs sapratām, ka mums ir aptuveni 4–5 minūtes. Pēc tam mēs pārvēršamies parastos pircējos un mūs nevar identificēt. Tas nostrādāja. Pēkšņi telpā atrodas ap simts dziedātāju, kuri dažādos tirdzniecības centra stāvos, dažādās vietās, reizē sāk dziedāt "Pakaļdzīšanos" – tas jau bija konkrēts vēstījums sabiedrībai. Pirmkārt, koris izgāja cilvēkos. Uz Filharmoniju nāca noteikts cilvēku skaits, bet dažādos Minskas rajonos, tirdzniecības centros, sabiedriskās vietās mums varēja pievienoties cilvēki, kas bija redzējuši mūs ierakstos, un pēkšņi viņi bija mūsu vidū. Bija tāds brīdis, ziniet... Svētdienās notika demonstrācijas, kad mēs tikāmies, gājām kopā, bijām pret. Bet pēc tam pienāca pirmdiena, rutīnas dzīve, tev jāiet uz darbu, jābaro ģimene, un tu jau it kā vairs neesi pret. Bet tā tas nav. Un šajās rutīnas dienās pēkšņi vakarā kaut kur tirdzniecības centrā parādās koris, kas tev atkal atgādina, ka mēs joprojām esam pret. Nekas nav mainījies.

Rita Ruduša. Kā reaģēja cilvēki tirdzniecības centros? Tas nostrādāja, un cilvēki arī piedalījās, sāka kopā ar jums dziedāt?

Gaļina Kazimirovska. Bija dažādi. Vienmēr bija tā, ka cilvēks iet ar nolaistu galvu, ar somām, viņš izdzird kori, noliek somas un dzied vai arī raud, filmē ar mobilo telefonu. Cilvēki stāvēja kā sastinguši, un pilsētā sāka klīst baumas – kur viņus atkal varēs sastapt, kā uzzināt, kur viņi būs? Kā tur nokļūt? Koris kā ūdens parādījās no nekurienes un tieši tāpat arī izzuda. Cilvēkiem bija ļoti svarīgi tur gadīties. Līdz brīdim, kad mēs vēl nebijām ekstrēmistu organizācija, viņi kliedza: "Lai dzīvo Baltkrievija!", viņi rādīja "Victory" žestu, piedalījās. Pēc tam, kad mēs pēkšņi kļuvām par ekstrēmistiem, cilvēki gāja garām korim ar nolaistu skatienu, jo baidījās nokļūt kameru video, lai viņus nevarētu identificēt kā daļu no kora.

Rita Ruduša. Jūs kādā intervijā teicāt, ka tas, kurš dzied korī, neies strādāt uz OMON. Kāpēc, jūsuprāt, tā ir, kā tas darbojas?

Gaļina Kazimirovska. Es visu dzīvi esmu veltījusi korim. Pēdējos piecpadsmit gadus man bija amatieru koris, un tu redzi, kā pie tevis nāk cilvēki, kuri vispār nezina, kas ir koris, un viņu personības transformējas acu priekšā. Viņi kļūst veselīgāki, viņiem ir vieglāk pārdzīvot kaut kādus emocionālus satricinājumus. Iztēlojieties, piemēram, vīrieti, kurš ir tāds maskulīns, strādā smagu darbu, un visbiežāk viņam būs problēmas ar emociju izrādīšanu. Viņš ir ļoti kompleksains un noslēgts. Tāds atnāk uz kori, un tur reizēm ir jādzied smalkas lietas. Kādreiz ir jānodzied arī "Miserere" ["Miserere mei, Deus"], kad tev it kā dzīvē viss ir labi, bet tu pārdzīvo kaut kādas pilnīgi citas emocijas, traģiskas. Šī emociju skala ir diezgan plaša. Ja vīrietim ir grūti emocionāli atvērties, tad koris viņu atver, dod iespēju izdzīvot dažādas emocijas, pat kaut kādas savas iekšējās lietas. Ne katrs var aiziet pie psihologa, pat mājās atklāties var ne katrs. Tu atnāc uz mēģinājumu, un šeit tu padzīvo citā pasaulē, tu izdzīvo savu problēmu caur mūziku, tam ir kaut kāds terapeitiskais efekts. Kā profesionālai diriģentei man ir viens mērķis – sasniegt muzikālas virsotnes. Bet ir arī tik daudz labu "blakusefektu", kuri darbojas korī. Pēc mēģinājumiem es bieži dzirdu vārdus – es lidoju, es atnācu noguris pēc darba uz mēģinājumu un vienkārši aizlidoju. Es domāju, ka jums Latvijā noteikti ir daudz draugu un paziņu, kuri dzied. Visi kaut kur dzied.

Rita Ruduša. Visi dzied. Es arī dziedu.

Gaļina Kazimirovska. Tāpēc jums nav jāskaidro, ko var dot koris. Jūs jau neejat uz turieni, lai tikai kalpotu korim. Tu ej uz turieni, jo tas dod kaut ko tev. Cilvēki, kuri tā pavada savu dzīvi, viņi nevar būt ļauni, agresīvi. Es neticu, ka viņi varētu kādu sist, pielietot vardarbību. Viņos tiek audzināta cilvēcība. Cilvēks sevī kultivē vai nu dzīvnieku, vai arī dvēseles vērtības. Būtībā no jebkura cilvēka var izveidot dzīvnieku, kurš dzīvo tikai kategorijās – atņemt, sagrābt, sadauzīt, labi paēst, lai ir laba automašīna. Un visa tava dzīve grozās tikai ap zemākajām prasībām. Saskarsme ar kultūru un mākslu, ar kaut ko augstāku – tā tevi "noslīpē" un izceļ citas vērtības: labestību, labdarību. Korī ir jāpiekāpjas. Tu nevari vienkārši kliegt. Tev ir jāpieskaņojas. Tas arī ir svarīgi, korī tev ir jāpieskaņojas citiem, lai labi skanētu. Korī ir daudz šādu labu psiholoģisku lietu, kas notiek ar cilvēkiem. Tāpēc es neticu, ka cilvēks, kurš dzied korī, varētu būt omonietis.

Rita Ruduša. Jums ir bijušas situācijas, kad ar stekiem sit tos, kas dzied?

Gaļina Kazimirovska. Mūs diezgan bieži trenkāja. Visbiežāk, kad mēs dziedājām kaut kur pagalmos. Tas ir atsevišķs stāsts, kas raksturīgs Baltkrievijai, – tie ir mūsu pagalmi. Toreiz bija tā – tuvojas OMON, vajag uzreiz bēgt. Bija gadījumi, kad mēs dziedājām laukumā un mūs aplaistīja no ūdens lielgabaliem. Ar stekiem dziedāšanas laikā mūs, par laimi, nav situši.

Rita Ruduša. Kā mainījās tas, ko jūs dziedat, kur jūs dziedat un kā jūs dziedat pēc tam, kad jūs pasludināja par ekstrēmistu organizāciju?

Gaļina Kazimirovska. Nācās aizbraukt. Vissmagākais lēmums, īpaši man, bija šis solis. Tavā priekšā ir izvēle – vari atgriezties, bet ne par kādu kori vairs nevar būt ne runas. Tika izmainīti likumi. Kādreiz visi bija gatavi, ka, atnākot uz kori, tu vari nokļūt cietumā uz 10, 15, 30 diennaktīm. Tagad tie jau ir 8–20 gadi vai pat nāvessods. Tad tu saproti, ka [maza] jēga no tevis cietumā. Ko tu vari paveikt no turienes? Atrodoties Minskā, mēs jau vairs neko nespējām darīt. Vispirms bija aizturēšanas, pēc tam tika pārtraukti mūsu mēģinājumi ar KGB ierašanos. Mūsu mēģinājumu process bija ļoti sarežģīts. Ja mēs atradām telpas, pēc tam viņi mēģināja iesēdināt šo ēku īpašniekus, mēs tikām padarīti par apdraudējumu citiem. Man bija svarīgi saglabāt šo kustību, es jutu atbildību neļaut tai izzust. Lai gan joprojām notiek mēģinājumi pagrīdē. Cilvēki, kuriem nav nekādu iespēju aizbraukt no Minskas, viņi turpina pulcēties un dziedāt šīs dziesmas slepenās vietās. 

Rita Ruduša. Viņi saglabā iekšējo brīvību sevī, individuāli.

Gaļina Kazimirovska. Tas viņiem ir nepieciešams, viņi to dara sev. Protams, ka viņi gribētu to iznest pasaulē, bet šobrīd tas nav iespējams. Baltkrievijā mēs nevienu koncertu nesniedzām dzīvajā publikai. Tāpēc, kad izlēmām braukt uz Poliju, mēs sapratām, ka šādu formātu varam pielietot brīvāk, atrodoties citā valstī, ierakstīt koncertus un sūtīt uz Baltkrieviju. Skaidrs, ka tas ir citādi – kad mēs bijām tur iekšā, tad vismaz reizēm parādījāmies cilvēkos. Mēs bijām iekšā tajā dzīvē. Tagad mēs it kā esam ārpusē, esam pārkvalificējuši savu misiju. Sākām kliegt par Baltkrieviju Eiropā. Daudzi vispār neko par mums nezina. Kad mēs šeit rīkojam savus koncertus, tā arī ir performance, mēs to saucam par "kora teātri," ko mēs rādām. Būtībā mēs kaut ko līdzīgu darīsim arī Rīgā.

Mūsu mērķis ir sniegt informāciju par to, kas notika un notiek Baltkrievijā. Par to, ka nedrīkst pie tā pierast, nedrīkst ar to samierināties. Un mēs arī nesamierināmies, mēs par to stāstām citiem. Un arī kara klātbūtne, tas, ka sākās karš Ukrainā, ir viens no stāstiem. Lūk, pie kā noved diktatūra. Kad sākās notikumi Baltkrievijā, mēs no Eiropas nesaņēmām neko vairāk par "satraukums" un "norūpējušies". Kad ir šī nesodāmības apziņa, kad vara zina, ka drīkst darīt jebko. Lukašenko deva zaļo gaismu omoniešiem – dariet ar viņiem visu, ko gribat. Koridori ar stekiem, izvarošana. Jums ir carte blanche, jūs nevarēs sodīt, nekā jums par to nebūs. Tagad redzam, kas notiek, kad diktatori sajūt varas garšu.

Šausmas Ukrainā – tas nav karš, tas ir barbarisms, bandītisms, tas vienkārši ir terorisms. Nevienā normālā valstī kareivji tā neuzvedas. Nesodāmība, kad tev pasaka – zodz, izvaro, nogalini, dari visu, ko gribi, tev ir zaļā gaisma. Tāpēc mums šis stāsts turpinās arī ar Ukrainu.

Rita Ruduša. Pēdējais jautājums: par režīmu. Lukašenko režīms baidās no dziedošiem cilvēkiem, baidās no teātra, neprātīgi baidās no žurnālistiem. Cik ilgi var noturēties šāds režīms, kas saskata apdraudējumu dziedošos cilvēkos?

Gaļina Kazimirovska. Manā skatījumā tas ir gads, pusotrs gads. Es neredzu ilgtermiņā, uz kā tas varētu turēties. Man ir aizturēšanas protokols, kurā ierakstīts, ka esmu pārkāpusi likumu, jo es Operteātrī dziedāju dziesmu "Магутны божа" ("Augstais Dievs") – lūk, formulējums. Es Operteātrī dziedāju dziesmu – tas ir mans pārkāpums. Absurds! Es saprotu, ka viņi redz un jūt tajā spēku. Korim Baltkrievijā bija atbalsta misija – pacelt garu. Bet nē, tā nedrīkst. Visiem jāstaigā nomāktiem, depresīviem. Koris dod šo cerību.

Rita Ruduša. Pacelt zodu, iztaisnot muguru.

Gaļina Kazimirovska. Tas nenozīmē, ka mēs saucām iet uz barikādēm. Mēs aicinājām nepadoties, neļaut sevi salauzt. Tagad es saprotu, ka mēs esam emigrācijā, bet mēs dziedam, mēs turpinām, es strādāju pie repertuāra. Lielākā daļa šo dziesmu ir sarakstītas pirms simts gadiem, to autorus nošāva pēc Staļina pavēles vai izsūtīja no valsts. Varat iedomāties: ja Latvijā būtu mūzika, kuru pirms simts gadiem ir uzrakstījuši jūsu komponisti, un tā ir iznīcināta, tās vienkārši nav.

Rita Ruduša. Sanāk, ka tas ir genocīds pret mūziku.

Gaļina Kazimirovska. Arī Staļinam no tā bija bail. Tika iznīcinātas grāmatas, nošu partitūras. Mēs to visu šobrīd atjaunojam un nesam pasaulē, jo esmu dziļi pārliecināta, ka nav iespējams celt nākotni, ignorējot vai aizmirstot pagātni. Nedrīkst pāršķirt lappusi un sākt tukšā vietā. Mums ir vēsture, un mums pie tās ir jāatgriežas. Baltkrievijā nenotika staļinisma nosodīšana, tam noteikti ir jānotiek. Ir jānosauc varoņu vārdi, bet jānāk gaismā arī slepkavu vārdiem, ir jāatvainojas radiniekiem, ģimenēm. Mēs tagad cenšamies to izdarīt caur mūziku. Viņus nogalināja, bet mēs neļaujam nogalināt viņu dziesmas.

Ja "Brīvais koris" apklustu? Daudziem tas joprojām ir simbols, cilvēki saprot, ka mēs dziedam viņiem, arī tiem, kuri sēž aiz restēm. Mēs vēl varam dziedāt viņu vietā. Ja pārstāsim to darīt, tas var emocionāli likt sajust, ka tagad viss, mums nav cerību, mēs esam padevušies kā nācija. Pretestības dīgstus ir jāturpina barot, lai tie dzīvotu.

Rita Ruduša. Paldies par sarunu!

"Brīvais koris" Rīgā uzstāsies 8. jūnijā plkst. 18:00 Lielajā Ģildē ar koncertu "Mēs esam kopā!"

 

[1] Pēc prezidenta vēlēšanām Baltkrievijā 2020. gada augustā sākās masveida protesti pret prezidentu Aleksandru Lukašenko, apsūdzot viņu vēlēšanu rezultātu viltošanā. Pret protestētājiem vara sāka masveida represijas, daudzi nonāca ieslodzījumā.
[2] Baltkrievu patriotiskā dziesma ar dzejnieka Maksima Bogdanoviča vārdiem.
[3] "Samizdats" (no krievu "сам издает" – 'pats izdod') bija nelegāla aizliegtās literatūras pavairošanas un izdošanas sistēma Padomju Savienībā.
[4] Policijas specvienība.

 

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!