Ilustrācija no Džordža Mureja darba "A Portrait of Geology. By a Fellow of the Geological Society", 1838. gads.
 
Vēsture
18.08.2020

Dīvainās fosilijas

Komentē
0
Saglabā

Lietuviešu autores Egles Rindzevičūtes teksts "Dīvainās fosilijas" tika sagatavots karantīnas laikā projekta "Roots to Routes" ietvaros. "Roots to Routes" ir sadarbība starp Baltijas valstu mākslas profesionāļiem un Marseļas mākslas vidi, ietverot virkni pasākumu (izstādes, performances, filmu programmu utt.), kuru norise bija iecerēta biennāles "Manifesta 13" paralēlās programmas ietvaros šā gada vasarā Marseļā. Covid-19 ietekmē to nācies pārcelt uz rudeni, kā arī daļu no sadarbības pasākumiem realizēt tiešsaistē. Neparedzamie un mainīgie apstākļi lika projekta veidotājām – kuratorēm Maijai Rudovskai, Justei Kostikovaitei un Merilinai Talumā – reaģēt uz sarežģīto situāciju, aicinot virkni rakstnieku reflektēt par projekta galveno motīvu – saknēm, ceļiem un to savstarpējo saistību. Tēmas galvenais referenču avots ir Džonatana Frīdmena eseja "From roots to routes. Tropes for trippers" (2002), kurā viņš aplūko "saknes" (roots) kā vienību, kas nav fiksēta, bet gan atrodas nepārtrauktā mainībā, īpaši globalizācijas kontekstā. Tādējādi, viņaprāt, "saknes" kļūst par "ceļiem" (routes). Šo saikni savā tekstā aplūko arī Rindzevičūte, pieskaroties tādām tēmām kā fosilijas, jēdziena "Baltija" izcelsme, industriālais un radioaktīvais mantojums.

Maija Rudovska

Pētnieku interese par saknēm un ceļiem (roots and routes) ir radusies no evolucionāra skatījuma uz dabas un cilvēku vēsturi. 19. gs. lielie centieni atminēt dabas noslēpumus un ticība laicīgam stāstam par cilvēka izcelsmi mudināja "lielos pētniekus" piesaistīt akmeņus, augus, dzīvniekus un etniskās grupas konkrētām vietām un laikmetiem. Sabiedrības spēja identificēt savus pirmsākumus un noteikt to atrašanās vietu modernizācijas gaitā kļuva politiski aizvien nozīmīgāka: tas bija nacionālisma rašanās un straujas koloniālisma izplatības laikmets, kad tiesības uz brīvību un īpašumu bija atkarīgas no saknēm un ceļiem. Ja sakņu nebija, alternatīva bija drūma. Kā britu sociologs Tonijs Benets norāda grāmatā "Pagātnes viņpus atmiņas", terra nullius stāvoklis, kurā konkrēti cilvēki nebija "ģeoloģiski" piesaistīti konkrētai teritorijai, radīja telpu iekarošanai, kas tolaik tika stādīta priekšā kā leģitīma. Dramatiski tā izpaudās aborigēnu padzīšanā no savas zemes Austrālijā [1]. Eksistence bez saknēm veda pie iznīcības.

Lai no tā izvairītos, jauno laiku Eiropā ļaudis mēģināja savas pretenzijas uz identitāti un leģitimitāti stiprināt ar zinātnes palīdzību, un zinātnieki šiem nacionālistu centieniem deva savu artavu. Tomēr rezultātus bija grūti dēvēt par neapšaubāmiem. Zinātnes nozarēm kļūstot arvien atsaucīgākām pret kumulatīvo, pārejošo realitātes raksturu, radās jauns zinātnisku zināšanu standarts. Šīs zināšanas ņēma vērā notikumu gaitu, kurā veidojusies konkrēta parādība. Šāda koncepta centrālais veicinātājs bija Čārlza Darvina darbs "Sugu izcelšanās" (1859), kas ne vien identificēja dabiskās atlases principu kā galveno bioloģiskās vēstures dzinējspēku, bet arī noteica, ka vispārīgais dabiskās atlases likums var dažādi izpausties atkarībā no konkrētajiem vides apstākļiem, kuros tas darbojas. Tas demonstrēja ne tikai to, ka cilvēki ir neatšķetināmi savienoti cits ar citu un citām sugām un to forma un funkcija ir rezultāts viņu īpašajam vēsturiskajam ceļam uz tagadni, bet arī to, ka forma un funkcija bieži vien ir maldinošas. Daudzām sugām ar atšķirīgu izskatu var būt kopīgi pirmsākumi, savukārt līdzīgas funkcionālas pazīmes var pastāvēt, par spīti ļoti atšķirīgiem bioloģiskajiem ciltsrakstiem. Tā bija radikāla dabas vēsturiskošana – Bībelē atainoto pēkšņās un straujās dievišķās radīšanas vēsturi aizvietoja stāsts, kurā maršruts uz tagadni tāpat bija stāsts par saknēm, taču gan dramatisko notikumu skatuve, gan pašu aktieru daba bija mainīga, turklāt skatītāju izpratne bija atkarīga no zinātnieka, kurš spēlēja starpnieka lomu.

Šī zinātniskās un evolucionārās sekularizācijas politiskā epistemoloģija ļāva piekļūt milzīgiem resursiem, ar kuriem veidot sociālo identitāti. Pateicoties Darvinam, kā cilvēki, tā akmeņi, augi un dzīvnieki tika pie padziļinātām biogrāfijām, kurās sociālie, bioloģiskie un ģeoloģiskie aspekti tika eksplozīvi apvienoti, radot etniskās vai "rases" trajektorijas konceptu. Arheologi un etnogrāfi 19. gadsimtā izmantoja dažādas dabas formas, sākot no akmeņiem un beidzot ar dzīvniekiem, lai izpētītu tautu kultūrvēsturi. Šīs vīzijas raidīja meklēšanas starmeti dziļā pagātnē. Tika mobilizētas ne tikai dzīvas būtnes, piemēram, "nacionālie" augi un dzīvnieki – pie darba lika arī izmirušus zvērus, kurus izmantoja, lai pamatotu subjektīvus politiskus apsvērumus. Eiropas civilizācijas sākotnes un teritoriālo pretenziju izpētē tika iekļautas dīvainas fosilijas. Šī procesa centrā bija mamutu fosilijas. Tās kalpoja par savienotājpunktu starp holocēnu – cilvēces vēstures skatuvi – un pleistocēnu, kā arī starp Ziemeļeiropu un Vidusjūras reģionu [2].

Eiropas civilizācija ilgstoši ir aizrāvusies ar fosilijām – it sevišķi ar mamutu fosilijām. Mamutu atliekas tika ievītas senajā folklorā. Piemēram, senie grieķi domāja, ka fosilizējušies ziloņu kauli pieder ciklopiem [3]. Viduslaikos mamutu fosilijas uzskatīja par dieva zīmēm [4]. Fosiliju īpašais statuss nebija nekas pārsteidzošs, jo milzu fosiliju atradumi Eiropas rietumos bija visai liels retums. Jaunajos laikos fosiliju atradumi Rietumeiropā kļuva biežāki – liecības par aizvēsturiskiem zvēriem tika atklātas, piemēram, Rufiņakas (Rouffignac) alās, tāpat tika atklāti arī zīmējumi Lasko, Francijā, kā arī arheoloģiskajos izrakumos. Tomēr vairums Eirāzijas milzu fosiliju tika atrastas Austrumeiropā. Tās, kā redzēsim, bija svarīgas, lai vienotu austrumus ar rietumiem laikā, kad ledus laikmeta arheoloģija pārklājās ar Auksto karu [5].

Savukārt nacionālisma laikmetā dīvainām, retām un augstu vērtētām Ziemeļaustrumu, Rietumu un Dienvidu Eiropas fosilijām atrada politisku pielietojumu: mamutu atliekas un gleznas tika ievītas etnonaratīvos. Tās izmantoja kā pirmiedzīvotāju klātbūtnes pierādījumu, vai tie būtu galli tagadējā Francijas teritorijā, vai Sibīrijas tautas, vai balti [6]. Kolonizatori izmantoja fosilijas, lai stiprinātu savu grandiozo paštēlu. Kolonizētās tautas un mazākas teritorijas vērsās pie fosilijām, lai identificētu un pasargātu savu seno etnisko pagātni, pieprasītu tiesības uz "savu" teritoriju un cīnītos pret kolonizāciju.

Taču senajiem grieķiem fosilijas nelikās dīvainas: viņi tās uztvēra par uzskatāmiem savu mītu un leģendu pierādījumiem. Dīvaini viņiem drīzāk likās ziemeļi, jo tie pie viņiem ieradās barbaru veidolā. Kā rakstījis Georgs Zimmels (George Simmel) esejā par svešiniekiem, barbars, lai gan nenoliedzami cilvēcisks, senajā Grieķijā tika tēlots kā pilnīgs svešinieks, jo ar ziemeļu barbariem bija liegtas jebkādas formatīvas sociālās attiecības, kādas tika pieļautas pat ar ciklopiem. Galu galā Zimmelam svešinieks beigās nozīmēja kādu, kas "atnāk šodien, taču uzkavējas arī rītdien" [7]. Jauno laiku ziemeļos, barbaru pasaulē, mamutu fosilijas bija pilnīgi svešinieki: tās ieradās no ārkārtēji tālas pagātnes, taču uzkavējās, kļūstot par daļu no tagadnes saknēm un ceļa pretī plānotajai nācijas nākotnei. Šīs fosilijas uzņēma sevī jaunos mītus un emocijas, ko uz tām projicēja, – mierīgas, sarukušas, laika saēstas un aizvien bagātākas ar pagātnes un nākotnes garšu.

Vēsturnieks Pēters Stadiuss (Peter Stadius) uzskata, ka no Vidusjūras reģiona perspektīvas teksti, piemēram, Tacita "Ģermānija" (98. m.ē.), konstruē ziemeļus kā "necivilizētu", "pašpārliecinātu" un "bīstamu" reģionu. Patiešām, daži aspekti no šī ziemeļu svešinieka naidīgā portretējuma ir kulturāli fosilizējušies kā "barbariski" (vardarbība, dzeršana un estētiskas izpratnes trūkums). Taču laika gaitā paši ziemeļi sašķēlās bagātajās protestantu valstīs un Ziemeļvalstīs, kā arī katoliskajā un pareizticīgajā Austrumeiropā un dažas stereotipiskās "ziemeļnieku" īpašības – čaklums, pārticība un sabiedriskais gars – tika mitoloģizētas kā "civilizētas" [8]. Šīs atšķirīgās konfesionālās, ekonomiskās un politiskās sistēmas saplūda kopā imperiālās pasaulēs, kas koncentrējās Baltijā un Vidusjūrā, kā parādīts Kirbija un Brodela novatoriskajos pētījumos [9].

Baltijas pasaule bija lielāka nekā trīs pašreizējās Baltijas valstis, kuras līdz 19. un 20. gs. sauca par daļu no "Ziemeļeiropas", un vārdam "Baltija" ir sarežģīta vēsture [10]. Vārdu salikums Mare Balticum lietots jau 12. gs., savukārt ar der baltische Landerstaat apzīmēja Livonijas Vācbaltu teritoriju. Vārdu "balti" etnopolitiskas grupas nozīmē sāka lietot, kad vācu valodnieki identificēja baltu-slāvu valodu saimi, un arheoloģiskajos pētījumos šis vārds tika izmantots līdztekus centieniem atrast "senos baltus". Šīs lingvistiskās, arheoloģiskās un ģeoloģiskās saknes tika hronoloģiski un telpiski sakārtotas, lai izveidotu "Baltijas valstis", un kļuva par bāzi, lai pretotos nedrošajam terra nullius statusam. Tās tika pārveidotas par pamatu ģeokulturālai kopienai, kuras saknes sniedzās dziļi zem zemes un bija redzamas senos akmeņos un fosilijās, kas liecināja par senu "baltu" tautu saimniekošanu šajā reģionā, kā arī bruģēja pamatu ceļam uz nākotni jau saskaņotas kulturālas un politiskas vienības formā. Piemēram, kā esmu norādījusi citur, dzintars tika konstruēts kā "lietuviešu zelts" – akmens, kas liecina par lietuviešu nacionālo atšķirību [11]. Fosiliju atradumi tika izmantoti, lai stiprinātu Baltijas pretenzijas uz senām saknēm un pretotos imperiālai kolonizācijai. Var saprast Eduarda Voltera, lietuviešu etnogrāfa un arheologa, entuziasmu, kad viņš 1922. gadā rakstīja par "Lietuvas mamutu" atrašanu: viņam pieticīgās kaulu fosilijas bija logi uz dziļu "Lietuvas pagātni" [12]. Arheoloģiskajos izrakumos Lietuvā 19. gs. 30. un 19. gs. 50. gados tika atrasti mamutu ilkņi un zobi, kurus radioaktīvā oglekļa datēšana saistīja ar Vidus Vislas laikmetu, un līdzīgi atradumi tika veikti arī Latvijā. "Igauņu" mamuti, šķiet, bija starp pēdējiem izdzīvotājiem – tie datēti ap pārejas posmu no pleistocēna uz holocēnu [13].

Būtu kļūdaini piedēvēt mamutu fosiliju valdzinājumu vien etnogrāfiskajai iztēlei. Labs piemērs ir baltu mitoloģija un literatūra, kurā nav sveši nedz milži, nedz fosilijas. Lāčplēsis, pazīstamais latviešu mītiskais tēls, cīnās ar milzi (eps sarakstīts 1872.–1887. gadā), tāpat kā igauņu varonis Kalevipoegs (eposs publicēts 1853. gadā). Taču arī mamuti ieņēma sevišķu vietu kultūriztēlē – kā atbilde modernitātes panīkumam, piemēram, disfunkcionālajai padomju birokrātijai un kaitējošajiem industrializācijas projektiem. Tā, piemēram, lietuviešu dramaturga Kazimiera Sajas populārajā drāmā "Mamutu medības" (1968) kritizēta padomju cilvēka fosilijveidīgā pasivitāte un pakļāvība. Mamuta kā svešinieka tēls padomju jaunās, urbanizētās sabiedrības ietvaros parādījās Lietuvas dzejnieka Sigita Gedas krājumā "Mamutu dzimtene" (1985). Kaut arī šī grāmata tika strikti cenzēta, Geda lika lietā mītiskos fosiliju tropus, lai pētītu padomju modernizācijas robežas, kuru ietvaros elektrolīnijas un asfaltētie ceļi nespēja apslāpēt arhaisko garu un iznīcināt dziļās saknes [14].

Turklāt domāšana caur dīvainajām fosilijām ieguva stratēģisku svaru milzīgo tehnoloģisko sistēmu laikmetā. Šīs sistēmas, kaut lietderīgas, radīja risku, ka tiks fosilizēta visa cilvēku civilizācija: energotīkli, atomelektrostacijas un kodolieroči, ceļu tīkli un dambji, kas iesloga mežonīgas upes. Aukstā kara laikā mamutu fosilijas, kā uzskata Dmitrijs Arzjutovs, ieguva arvien redzamāku nozīmi un veicināja tikšanos gan starp pētniekiem un pirmiedzīvotājiem, gan starp dzelzs priekškara šķirtajiem politiskajiem režīmiem. Mamutu, milžu un cilvēku, pasaulē lielākās sugas, vēsture izrādījās līdzeklis, ar kuru apvienot svešiniekus, veidojot saiknes ar universalitātes, nevis ar atšķirīguma palīdzību. Tādējādi svešā fosilija saveda kopā svešus cilvēkus, kurus šķīra politiska nevienprātība, kā arī sasaistīja cilvēces vēsturi ar pasauli pirms cilvēka un skaidri iestrādāja Aukstā kara cilvēces vēsturi tās kopīgajā dabiskajā vidē [15]. Cilvēces kopīgās saknes, uz kurām norāda atrasto fosiliju ģeoloģiskās nogulsnes, vedināja domāt par kopīgo ceļu, kuru iet sabiedrība kā vienā, tā otrā Aukstā kara frontes pusē, – ceļu, kas ar tehnozinātnes palīdzību maina Zemi un tās klimatu. Protams, pats par sevi tas nebija nekas jauns: domu, ka apstākļi maina cilvēkus, izteica jau Aristotelis. 18. un 19. gs. šī doma tika izvērsta Monteskjē un Gētes filosofijā – viņi saistīja klimatu ar civilizāciju [16]. Tolaik domāja, ka māksla un kultūra izsaka dabu. Tā, piemēram, vēsturnieks Ipolits Tēns saistīja mākslas stilus ar vietējiem klimata apstākļiem un daiļrunīgi rakstīja, ka grieķu kultūru noteikusi plašā zilgme un apelsīni, kas no kokiem krīt Vidusjūras caurspīdīgajos viļņos. Uz 19. gs. beigām kļuva arvien skaidrāks, ka klimatam ir nevis vietējs, bet globāls raksturs. Dabas dinamika savukārt bija haotiska, vardarbīga un iznīcinoša. Tāpēc bija jāpārskata tās izpausmes civilizācijā un kultūrā. Cilvēce lēnām ieguva jauna veida biogrāfiju. Tā ir globāla suga, kas attīstās kopā ar Zemi, uzskatīja Aleksandrs fon Humbolts (1800. gadi), Vladimirs Vernadskis (1800.–1900. gadi), Ņikita Moisejevs (20. gs. 70.–90. gadi) un Pauls Krutzens (2000. gadi).

Tātad nācās uzdot citu jautājumu – uz kādu pasauli šie ceļi ved? Vai pati cilvēce ir nākotnes fosilija? Mamuts bija svešinieks tieši tādēļ, ka tas bija vien fosilija: tas nedzīvoja ilgi pēc pārejas no pleistocēna uz holocēna laikmetu. Vai cilvēce izdzīvos pāreju uz antropocēnu? Kādas saknes nākotnes cilvēki atradīs mūsu fosilizētajās atliekās? Gluži kā mamuti migrēja un atstāja savas pēdas teritorijā starp Vidusjūru, Baltijas jūru un Arktikas jūru, tāpat arī topošās 20. gs. fosilijas sāka noklāt šo teritoriju ar energosistēmām, ceļiem un piesārņotājiem. Milžu un varoņu folkloras mitoloģija tika aizvietota ar 20. gs. megastruktūru un varonīgu izgudrotāju mitoloģiju. Šī Eiropas mēroga infrastruktūra bija gan medijs, gan vēstījums: viss Eiropas Ekonomikas kopienas projekts pārkārtoja materiālās un sociālās realitātes, lai ļautu fragmentētajām un atsvešinātajām pēckara kopienām veidot jaunas lojalitātes un sabiedriskās dzīves formas. Šajā procesā tika izveidotas jaunas līdzstabilitātes (co-stabilities) un līdzievainojamības (co-vulnerabilities). Sistēmu veidotāji, kā norādījis Pērs Hogsēliuss (Per Hög­selius) un citi, izveidoja plašu savienotājinfrastruktūras tīklu kā no rietumiem uz austrumiem, tā no ziemeļiem uz dienvidiem [17]. Eiropa tika pārveidota ar elektriskās strāvas un dabas mērījumu režģiem. Notika jauns dabas un atmosfēras cenzs, lai kontrolētu pārrobežu piesārņojumu: skābo lietu, piesārņojumu lejup pa straumi un radioaktīvos nokrišņus [18]. Tāpat kā mamuti, šīs megastruktūras vien retumis bija saskatāmas pilnā apmērā: vērotājam tās atklājās daļēji, kad noteiktas komponentes atstāja rētas ikdienas dzīvē.

Atskatoties no 21. gadsimta, nebūt nav skaidrs, kā saprast šīs militāri industriālās saknes un ceļus. Skaidrs ir viens: nākotnei mēs atstājam ļoti dīvainu fosiliju – cilvēka radītus radioaktīvos izotopus, kas paliks aktīvi desmitiem tūkstošu gadu. Radioaktīvās fosilijas būs mūsu jūras atomcivilizācijas zīmes, jo tās būs atrodamas gan Baltijas, gan Baltajā jūrā, gan Vidusjūrā [19]. Kirbijam un Brodelam jūras kalpoja, lai apvienotu un integrētu valstis – lai atvērtu piekrastes kopienas globālai izpētei un tirdzniecībai. Taču kodolfosiliju pasaulē Vidusjūras un Baltijas pasaules atklājas kā līdzīgā mērā aprobežotas telpas, kas izrobotas ar kolonizācijas mantojuma atstātajām rētām, vienalga, vai tas būtu padomju mantojums Ziemeļaustrumeiropā vai Rietumeiropas mantojums Ziemeļāfrikā.

Šī paradoksālā situācija ir kodolnozarei raksturīga. Kā teicis Greguārs Malārs (Gregoire Mallard), "atomnecaurspīdība nozīmē patiesības daļas, nevis visas patiesības atklāšanu". Šī necaurspīdība ir radusies no "klasifikācijas grūtībām" attiecībā uz militāru un miermīlīgu kodolenerģijas izmantošanu. Tā pasargā institūcijas no atbildības. Tā mierina vietējo sabiedrību, ka milzīgā atomindustrija tiek kontrolēta [20]. Tai pašā laikā šī atomnecaurspīdība apslēpj koloniālās saknes un ceļus. Kā parādījis Malārs, Eiropas mēroga kodolaģentūras "Euratom" dibināšana (1957) bija daļa no Rietumeiropas atomiskā federālisma, kas ļāva Francijai ar Itālijas un Rietumvācijas atbalstu radīt un Āfrikā izmēģināt kodolieročus [21]. Padomju kodolimpērijas ēnā Ziemeļeiropu satricināja kodolizmēģinājumi Novaja Zemļā. Aukstā kara jūras civilizācijas protestēja pret kodolbarbariem. Francūži savu pirmo atombumbu izmēģināja Alžīrijā 1960. gadā, un izmēģinājumu programma turpinājās līdz 1966. gadam, arī pēc tam, kad Alžīrija kļuva neatkarīga valsts. Vidusjūras reģionā izcēlās protesti pret kodolieročiem, kas glabājās Francijā, Itālijā, Vācijā un Turcijā [22]. 20. gs. 70. gados spāņi, franči un itāļi protestēja pret atomelektrostaciju būvniecību [23]. 80. gados lietuviešu protesti pret trešā reaktora būvniecību Ignalinas atomelektrostacijā iezīmēja nacionālās atbrīvošanās kustības un desovjetizācijas sākumu. Černobiļas radioaktīvie nokrišņi saindēja gan Baltijas jūru, gan Vidusjūru, taču katastrofas brīdī EDF apgalvoja, ka Francijas teritorija 60. gadu izmēģinājumos tika piesārņota lielākā mērā [24]. Tomēr radionukleīdi pa Bosfora šaurumu turpināja plūst uz Vidusjūru no Melnās jūras, kas tika skarta visvairāk [25]. Šobrīd Eiropas kodolnākotne ir necaurredzama, bet visnotaļ skaidrs, ka īsta "atomrenesanse" ir neiespējama: Eiropas sabiedrība atsakās sadzīvot ar papildu kodolrisku, ko radītu daudzu jaunu atomstaciju būvniecība. Ir grūti panākt vienprātību kopienās, kurām prasa uzturēt kodolatkritumu poligonus. Šādā ziņā radioaktīvās kodolfosilijas ir nevēlami svešinieki, kas tomēr uzkavēsies.

Ko mums iesākt ar šo Eiropas oglekļa, ogļu, tērauda un atomu mamutu? Vai tas tiks sadalīts, lai kalpotu nacionālistu un populistu mērķiem, pārmeklēts, lai ar uzrakto radītu jaunas mitoloģijas? Vai tas tiks iemūžināts kā mācība nākotnei? Vai sastatnes un infrastruktūras režģi, kas kalpoja mūsu oglekļa civilizācijai, tiks saglabāti vēlākai izstādīšanai? Vai industriālais mantojums ir autentiskākā 20. gs. Eiropas relikvija, vai mums jāatzīst un jāpieņem mūsu neglītās fosiliju industrijas, fosiliju pilsētas? Vai mēs varam no tām atsvešināties un tās pārveidot, lai padarītu iespējamu sastapšanos ar ārpus Eiropas (extra-European) nākotni? Iespējams, izaicinājums ir izveidot tādu redzējumu par dīvainām fosilijām, kurš ņemtu vērā mūsu dzīves pārejošos, kumulatīvos aspektus, kas, ejot cauri likteņa līkločiem, kļūst dīvaini gan mums pašiem, gan citiem.

 

[1] Bennett, Tony. Pasts Beyond Memory: Evolution, Museums, Colonialism. London: Routledge, 2004.
[2] Arzyutov, Dmitry. Environmental Encounters: Woolly Mammoth, Indigenous Communities and Metropolitan Scientists in the Soviet Arctic. Polar Record 55, 2019, 142.–153; Poulakakis, Nikos et al. Ancient DNA forces reconsideration of evolutionary history of Mediterranean pygmy elephantids. Biol Lett. 2, 3, 2006, pp. 451.–454.
[3] Mayor, Adrienne. The First Fossil Hunters: Dinosaurs, Mammoths, and Myth in Greek and Roman Times. Princeton: Princeton University Press, 2000, 7.
[4] Cohen, Claudine. The Fate of the Mammoth: Fossils, Myth, and History. Chicago: The University of Chicago Press, 2002, pp. 24.–26.
[5] Cohen, The Fate of the Mammoth, 7.
[6] Cohen, The Fate of the Mammoth, 9, 10.
[7] Simmel, Georg. The Stranger, in Kurt Wolff (Trans.). The Sociology of Georg Simmel. New York: Free Press, 1950, pp. 402.–408.
[8] Stadius, Peter. Southern Perspectives on the North: Legends, Stereotypes, Images and Models. Working papers of The Baltic Sea Area Studies: Northern Dimension of Europe, Vol. 3, 2001.
[9] Plakans, Andrejs. Review of David Kirby. The Baltic World, 17721993, New York: Longman, 1995, American Historical Review 101, 4, 1996, pp. 230.–231.
[10] Confino, Michael. Re-inventing the Enlightenment: Western Images of Eastern Realities in the Eighteenth Century. Canadian Slavonic Papers 36, 3–4, 1994, 505.–22. See also Rindzeviciute, Egle. The Art [and Craft] of Meaning: Eastern Europe. Code Share: 5 Continents, 10 Biennales, 20 Artists, Vilnius, CAC, 2010, 66.–77.
[11] Rindzeviciute, Egle. The Geopolitics of Distinction: Negotiating Regional Spaces in the Baltic Museums, in Peter Aronsson and Lizette Graden. Performing Nordic Heritage: Everyday Practices and Institutional Culture, Aldershot: Ashgate, 2013, pp. 221.–246.
[12] Griskaite, Reda. Eduardas Volteris ir Carlo von Schmitho Necrolithuanica (1863). Archivum Lituanicum 12, 2010, 183.–240.
[13] Daugnora, Linas. Mamutai Lietuvoje. Lietuvos archeologija 25, 2004, 9.–16.            
[14] Zdanys, Jonas. The Poets of Druskininkai. World Literature Today 72, 2, 1998, 241.–252.
[15] Arzyutov, "Environmental Encounters." Skatīt kopumā Dmitrija Arzjutova pētījumus Zviedrijas Karaliskajā Tehnoloģiju institūtā.
[16] Stadius. Southern Perspectives on the North.                               
[17] Högselius, Per. Red Gas: Russia and the Origins of European Energy Dependence. Basingstoke: Palgrave Macmillan, 2013; Högselius, Per, Kaijser, Arne and van der Vleuten, Erik. Europe’s Infrastructure Transition: Economy, War, Nature. Basingstoke and New York: Palgrave Macmillan, 2016.
[18] Rindzeviciute, Egle. The Power of Systems: How Policy Sciences Opened Up the Cold War World. Ithaca: Cornell University Press, 2016.
[19] Brown, Kate. Manuals for Survival. New York: Penguin, 2019.
[20] Mallard, Gregoire. Fallout: Nuclear Diplomacy in an Age of Global Fracture. Chicago: The University of Chicago Press, 2014, 118.–119.
[21] Mallard, Fallout, 157.  
[22] Karamouzi, Eirini and Chourchoulis, Dionysius. Troublemaker or peacemaker? Andreas Papandreou, the Euromissile Crisis, and the policy of peace, 1981–86. Cold War History, 2019, DOI: 10.1080/14682745.2018.1497014.
[23] Sanchez-Vazquez, Luis and Mene´ndez-Navarro, Alfredo. Nuclear Energy in the Public Sphere: Anti-Nuclear Movements vs. Industrial Lobbies in Spain (1962–1979). Minerva 53, 2015, 69.–88.
[24] Kalmbach, Karena. Meanings of a Disaster: The Contested ‘Truth’ about Chernobyl. British and French Chernobyl Debates and the Transnationality of Arguments and Actors. A PhD Dissertation, European University Institute, 2014.
[25] Gulin, Sergey et al. General trends in radioactive contamination of the marine environment from the Black Sea to Antarctic Ocean, in Elena B. Burlakova and Valeria I. Naydich, eds., The Lessons of Chernobyl: 25 Years Later, Nova Science, 2012, 281.–299.

Tēmas

Egle Rindzevičūte

Egle Rindzevičūte ir lietuviešu izcelsmes autore, asociētā profesore kriminoloģijā un socioloģijā Kingstonas Universitātē Londonā, Lielbritānijā. Viņa ir autore grāmatai "The Power of Systems: How Pol...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!