¼ Literatūra
20.09.2009

Dīvainā māja

Komentē
0
Saglabā

Foto: Anders Hviid.

Alens Meškovičs (Alen Meskovic) dzimis 1977. gadā Bosnijā, Derventā. 1992. gadā kopā ar ģimeni un kaimiņiem etniskās tīrīšanas rezultātā viņam nācās pamest dzimto pilsētu. Vispirms Alens nonāca Slovēnijā, vēlāk tajā pašā gadā sāka mācīties inženierzinātnes Horvātijā. Kara dēļ Alens nepabeidza pamatskolu Bosnijā, savukārt no Horvātijas, kur arī nācās pamest iesākto, devās uz Dāniju. Tur Alens nonāca 1994. gadā un pēc četriem gadiem pabeidza vidusskolu. Pēc tam Alens Meškovičs izvēlējās studijas salīdzinošās literatūrzinātnes, filmu, mediju un kultūras jomās.

Alens Meškovičs raksta gan dzeju, gan prozu, viņš ir bijis viens no Dānijas bosniešu literatūras izdevuma Poet veidotājiem, darbojies arī žurnālistikā, kino menedžmentā un nodarbojies ar tulkošanu. Viņa debiju literatūrā: antoloģiju Nye Stemmer (Jaunās balsis) 2007. gadā kritika novērtēja atzinīgi, taču par līdz šim lielāko sasniegumu uzskatāms dāņu valodā sarakstītais dzejas krājums Første gange tilbage (Pirmo reizi atpakaļ, 2009), no kā arī ņemti šajā publikācijā apkopotie dzejoļi.

 


DĪVAINĀ MĀJA

Māja, kurā ir dzīvojis karš, – tā ir dīvaina māja. Trīs gadus trīs ļaudis te vēruši durvis un redzējuši, ka visas sienas pārvēršas stiklā, tiklīdz kādam kāpt iekšup pār slieksni. Ja iedegt sveci, visi logi žilbina un jumts paliek karāties gaisā it kā otrādi apgriezta, atvērta grāmata.

Tā tas mēdz būt, kad šeit kāds ierodas.

Ja tu esi ārpusē, māja tev pieder. Ja tu esi iekšā, – tu piederi mājai. Īpaši vasarā skats pāri upei un uz pretējo krastu ir to vērts, un naktī var dzirdēt balsi no pazarēm, balsi, kas čukst pasakas visnesaprotamākajās valodās, caur kurām vārds mājas klīst nemainīgs, bet mainīdams.

Pēdējais, ko es pats atceros no šīs mājas, kur neviens vairs neuzdrošinās atlaisties zviļus pret sapni, ir kāda seja un balss viņpus sejai, kas stāsta, ka mana dzīve, tā otrā, tik tikko sākas. Aiz vārdiem tikai ne šeit karājas plāniņš un vietām caurumains aizkars, kura apaļie caurumi mani pārliecina, ka es stāvu pie loga. Logs vēl nav pārvērties sienā, un upe, kas izmanto caurumus, lai ieblēdītu atspulgus no valodu kuģa, tek uz ziemeļiem, kur klīstošas balsis čukst noenkurotus vārdus:

Māja nav mājasvieta, iekams to nepamest.


STĀVĒDAMA

Ja šī būtu veca vēstule, ko tu atrodi atlantā, meklējot kaut ko citu – kādu pilsētu vai ceļu uz turieni –, tu varbūt atplēstu to un izlasītu tāpat, kā es varbūt atplēstu šodien un lasītu tavējo. Tu atpazītu mana rokraksta kodu un apostītu to papīru, kas smaržo pēc Papīra, un atlocītu to vaļā. Lēnām, lēnām tu to locītu vaļā un stāvēdama noskaidrotu sev vārdus, mūziku un vissvarīgāko, kaut arī ne vārdu, ne mūzikas, ne vissvarīgākā vēstulēs nemēdz būt. Kaut arī ceļš no Manis pie Tevis nav tas pats, kas ceļš no Tevis pie Manis, tie abi vijas vienā un tai pašā atlantā. Būt kaut vai daļai no tā, kas sadalīts, bet kas ne ar vienu nav dalāms, vismazāk jau papīru, kas tikai smaržo pēc Papīra, ir tavs un mans liktenis. Nelasi tālāk. Tev tiek dots vārds. Aizver atlantu, ceļo tālāk un paliec pie tā, ka tu neceļo, bet stāvi nesatricināmi – kā mājaskungs savā namā, kā vārds Dārgais vēstules sākumā.


SAREDZĒŠANĀS

Nekad nebrauc tālāk pa upi uz leju. Tu zaudēsi savu vārdu tai brīdī, kad nonāksi jūrā, redzēsi vecos draugus peldam visapkārt pa dažnedažādām ostām un paliksi redzēts kā vispēdīgais cilvēks zīdaiņu acīs. Nekad nebrauc tālāk pa upi uz leju, nekad ne tālāk, kā nepieciešams.

Nekad nebrauc tālāk pa upi uz augšu. Tu sastapsi savu pirmo mīlestību cita rokās, sapņosi to, ka upe gāžas pretējā virzienā, sarunāsies ar mirušajiem, kas ar tevi negribēs runāt. Nekad nebrauc tālāk pa upi uz augšu, nekad ne tālāk, kā nepieciešams,

un nekad neiries uz pretējo krastu. Tu uziesi caurumus laivas stikla dibenā, aizbāzīsi piecus no tiem ar pieciem beznagu pirkstiem, izlaidīsi airi no otras tukšās rokas. Auksti tev būs, kamēr tu akli peldēsi atlikušo ceļu, un tur, otrā pusē, ir tik daudz sākumu, ka tu labāk nekad nebūtu devies ceļā. Nekad neiries uz pretējo krastu,

un nekad negriezies atpakaļ. Jo šis krasts – atkāpjas prom no tevis.

Tilts stāv un gruzd lietū, tas ir mūžīgs.

                                 Klau, kā ilgas pēc mājām čaukst tavā pārnākšanā!


TIVOLI

Pīšļos satriekts kā dzimtene, nevienam nevajadzīga, tev šķiet, ka tu raudi, bet –
ak, kāda pārmaiņa! – kā tad to šodien dara? Šodien, kas ir jauna diena un sagrābusi mazdrusciņ vairāk nekā neko, mazliet mazāk nekā kaut ko, gandrīz nekad nav par vēlu nākt ar jaunu padomu, kā darīt lietas. Bet – kā tad tagad raud Tivoli parkā? Un vai to var darīt – šodien? Pat tad, ja tu pats sirds dziļumos dedz kā tilts, kura raibās liesmas nolēmē garumgarās tēzes par protēzēm, kas dvēselei jālieto, lai izstaigātu pa ķermeņa atskaņām tā, ka virsotne, kas grib augšup, tiek līdzi un – klops! – tiklīdz tu pārstāj smieties Tivoli tādā dienā kā šī, kas sagrābusi mazdrusciņ vairāk nekā neko, mazliet mazāk nekā kaut ko, tu stāvi pūlī ar salauztiem pirkstiem, kamēr aplausi apklust un vīrs ar dzelteno, pretīgo mikrofonu rāda uz tevi: „Mister Muhammed to the mountain! Mister Muhammed to the mountain, please!”


CITI

Lai vai cik reižu es tev čukstētu ausī, ka man patiesībā vajadzētu pilnīgi jaunu „mēs” – tādu, kas būtu lielāks, tādu, kurā mēs ietilptu abi divi – pilnas papes kastes ar kopīgām pārvedamajām mantām aizņem arvien vairāk vietas tavos murgos. Seju, kuru tu allaž esi domājusi manu, tu redzi citiem, kas to nes no A līdz Z, uz virtuvi, kur tu pazaudēji savējo sanošā dienasgrāmatā – pilnā tauriņiem ar skrandainiem spārniem. Tā bija viņu un tikai viņu, un tikai viņu vaina, ka es kādās galīgi nevajadzīgās svinībās tiku sajaukts ar kādu bālu, bet visēdošu kungu, kurš ātrāk par nāvi iemīlējās tavā purpursarkano spalvu maskā. Tā bija viņu un tikai viņu, un tikai viņu vaina, ka viņa īstā un vienīgā ticēja maniem priekšrakstiem, kā dabūt to pašu vairāk un vairāk. Kādā no taviem ne tik noslēpumainajiem sapņiem visiem piedzērušajiem vīriem bija mans īstais vārds. Viņi auda stingrus vārdus no klusuma zīdaukstajām driskām, viņiem bija viss, ko iegūt, un nebija it nekā, ko pasargāt, paceļot tuklo pirkstiņu.


AVANSS

Gaiss ir tīrs no vērmelēm, bērziem un gobām,
skaidro apreibis, noguris putekšņu skaitītājs
uz jumta, kur viņa nedrošais kolēģis
                                                              beidzot ir sācis
izmantot vasaras avansu, kas jau beidzas vēl nesācies
ar kaudzi rūsainām detaļām
                                                             atbalsojoties pagrabā
kuru tu skaļi dēvē par savu mazo patvertni
pret pasauli
apakš debesīm, kur tev aizsmakušam
un biklam būs stāvēt
                                                               uz visām kājām:
Taču, mīļais,
nav nekādu „bet
                                                              – sveic pavasari!
Sveic sirmu logu tīrītāju,
kas, grīļīgi augšup kāpdams, trallina,
kamēr vējanestās lietus lāses bez skaņas krīt
katra savā vietā
                                                             un pār Amageras salu
tīras no nopietnības, nostaļģijas un žēlabām.


DIENĀ ŠURP UN DIENĀ TURP   

Viss vakars pagāja, flirtējot ar garkājainu domu, ar domu par savu mājokli pilsētā, tur, kur mīlētāji un mīlamie neklūp cits pār cita nevadāmajām ēnām, kur ikvienam ir divritenis un vēja mērītājs dārzā, un nevienam negribas mīt pedāļus kalnup uz nebeidzami garajiem svētkiem, kur vīri un sievas atgādina pinkainus zvērus un nogatavojušies viesi tura viens otru pie rokas un raugās uz zemi, zvaigžņu un saules apspīdēti, dienā šurp un dienā turp, tikai tamdēļ, lai izgrūstu rēcienu un vai nu saniknotos, vai beidzot būtu likti mierā – viņi to turpina un viss beidzas turpat. Tie ir ļoti dīvaini svētki. Viesu ir daudz, bet saimnieks ir tikai viens. Tiem, kas pār varu cīnās, lai tiktu iekšā, vai citi, kā es, kas pošas uz pretējo pusi, prātodami nonāk pa vidu starp āru un iekšu, un nespēj ne izbaudīt vakaru, ne atrast durvis, kas bez skaņas aizslīd gar sienu.       Blakus istabā stāv vokābuļu kalējs un grabina lielus vārdus, kas ietīti raibā pazaudētu pavedienu kūlī. Vētra aprimst, bet vējš turpinās.


TĒVS

Tavs tēvs ir nācis no nekurienes. Tavs tēvs ir tas, kurš laista tulpes sveša kunga kraujajā tīrumā. Reiz viņš ir karā uzvarējis kauju. Tikai vienu. Tev tas ir melns uz balta.

Tavs tēvs teic, ka tev jāatrod pašam sava ēna, kurā stāvēt, sarāvušamies čokurā. Tavs tēvs saka: „Tu vari būt tēvs vienalga kam, bet tu esi tikai pats sev dēls, pati sev meita.” Tavam tēvam ir taisnība. Garš ceļš no meža līdz zīmulim, kuru asina.

Kad tavs tēvs pārnāk mājās, viņš tajā pat laikā nonāk citā vietā. Par šo vietu viņš nemēdz runāt. Tā vieta ir vienaldzīga. „Liec to valodā!” saka tavs tēvs.

Tēvs ir tā izdzīvojušo saraksta lejasgalā, un kādu dienu viņš uzzinās to un patiesību. Viņš spodrina medaļu un ogļmelnu pistoli, saka „gals labs, viss labs”. Tad viņš nospēlē savu nāvi un mēģina noslēpt, ka tā ir tikai slikta izrāde. Bet pagaidi! Kādu dienu viņam tas izdosies. Kādu dienu viņš varbūt arī kļūs – tavs tēvs.

 

No dāņu valodas atdzejojuši
Inga Mežaraupe un Knuts Skujenieks.

Alens Meškovičs

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!