Aristotelis "Politikā" jeb "Valstslietās" izteicies, ka tas, kurš ir pašpietiekams un var dzīvot bez sabiedrības, esot vai nu zvērs, vai dievs. Tātad ne cilvēks. Pašreizējā situācijā, kad esam aicināti viens no otra distancēties, medijos netrūkst pārdomu un ieteikumu, kā dzīvot karantīnas apstākļos. Mēs visi atzīstam, ka izolācijā dzīvot nav viegli. Bet, kā vienmēr, šādas frāzes var slēpt veselu spektru ar parādībām un problēmām, kuras nebūt nav identiskas vai pat saistītas. Piemēram, man radies iespaids, ka vientulības tēma pašreizējās diskusijās ja ne vispār pazudusi, tad kļuvusi stipri otršķirīga. Tas ir īpatnēji, jo vientulības riskus šāda karantīna varētu palielināt. Vārdu sakot, nepretendējot uz lietu sakārtošanu, gribu iezīmēt ietvaru, kurš varētu palīdzēt domāt par izolācijas situāciju.
Sociālā distance
Pirms mēneša reti kurš zināja, kas ir "Zoom", tagad reti kuram tas jāskaidro. Tāpat jēdziens "sociālā distance" neesot jauns (to līdz šim lietoja epidemiologi; "The Washington Post", 26.03.2020.), bet mūsu ikdienā tas ienāca pirms dažām nedēļām, turklāt ar neparastu spēku. Vakar veikalā noskatījos uz plakātu, kurš aicināja pircējus ievērot 2 metru sociālo distanci. Tas man likās dīvaini. Kāpēc ne vienkārši distanci, bet tieši sociālo? No vienas puses, skaidrs, ka cilvēki paņēmuši gatavu jēdzienu, no otras puses, kāpēc sabiedrībai šis jēdziens tik ļoti patīk? Viena iespēja varētu būt, ka tas ir tikai veids, kā uzsvērt aizlieguma nozīmību. Mēs esam pieraduši pie uzrakstiem "Nesmēķēt!", "Slidena grīda", "Automašīnu vārtiem priekšā nenovietot!", bet šis ir kaut kas jauns un aktuāls. Nevis vienkārši "Ievērot distanci!", bet "Ievērot sociālo distanci!". Cita iespēja, ka tādā veidā tiek uzsvērts atbildības aspekts – distance ir nepieciešama, lai pasargātu gan tuvumā esošos cilvēkus, gan sabiedrību kopumā.
Fiziskā distance
Tomēr ir vērts pamanīt, ka galu galā runa ir par fizisku distanci. Veikalā ir vajadzīga nevis sociāla, bet burtiska 2 metru distance starp cilvēku ķermeņiem. Turklāt šis jēdziens būtībā ir pretrunā ar to, ko tas apraksta, jo mūsdienu tehnoloģijas tieši ļauj sociāli kontaktēties, cilvēkiem fiziski atrodoties lielā attālumā. To, ka šis termins ir problemātisks, pamanījusi arī Pasaules Veselības organizācija, un pirms pāris nedēļām 20. marta preses konferencē tās pārstāve aicināja lietot jēdzienu "fiziskā distance", nevis "sociālā" (tas pats "The Washington Post"), jo piesardzības pasākumu mērķis nav sociāli izolēt cilvēkus un panākt, lai viņi nokļūtu sociālā vai psiholoģiskā izolācijā.
Izolācija
Viena lieta, ko varam pamanīt pašreizējā situācijā, – izolācija (varbūt pat nedaudz paradoksālā kārtā) nav iespējama bez citu palīdzības. Tas, kurš var izdzīvot viens pats, "ir zvērs vai dievs". Lai mēs varētu pastāvēt reālā izolācijā, nepieciešama grandioza infrastruktūra, kas nodrošina to, lai izolācijā esošais tiktu apgādāts ar nepieciešamo. Tas attiecas uz cietumniekiem, slimniekiem, bāku uzraugiem, mūkiem, kuri vēl nav sasnieguši nirvānu, utt. Piemēram, Japānā pastāv tāda parādība kā hikikomori– cilvēki labprātīgi noslēdzas no sabiedrības un atsevišķos gadījumos var gadiem neiziet ārpus savas istabas vai dzīvokļa. "Vikipēdijā" rakstīts, ka, pēc Japānas valdības datiem, 2010. gadā šādā izolācijā dzīvojuši ap 700 000 cilvēku, liela daļa no viņiem – jaunieši. Bet atkal jāsaka – šāds dzīvesveids iespējams tikai pie nosacījumiem, ka ir draugi, ģimene vai sociālie darbinieki, kā arī iespēja attālināti pasūtīt preces un strādāt. Bet neviens šādu sociālu un tehnoloģisku sistēmu nevar radīt un uzturēt savā nodabā. Izolācijā kļūst uzskatāma nevis distance, bet mūsu sasaiste ar sabiedrību.
Sociālais kapitāls
Amerikāņu politologs Roberts Patnems 2000. gadā publicēja grāmatu "Spēlējot boulingu vienatnē", kurā viņš apgalvoja, ka ASV cilvēku sociālais kapitāls sarūk, apdraudot dažādus sabiedrības aspektus, tai skaitā demokrātiju. Sociālais kapitāls ir jēdziens, kas norāda uz sociālajiem kontaktiem kā resursu, ko izmantojam dažādiem mērķiem, bet vienlaikus tas veido sabiedrības kopējo saliedētību, solidaritāti un tiltus starp cilvēkiem. Visvienkāršākais piemērs būtu situācija, kurā tev ir daudz draugu un paziņu un tu viegli vari atrast kādu, kurš palīdz pārnest mēbeles vai iesaka elektriķi. Šādu sociālo kontaktu (un atbilstoši sociālā kapitāla) var būt vairāk vai mazāk, tos var izmantot, lai veidotu noslēgtu kopienu vai atvērtos sadarbībai. Ir dažādi iemesli, kāpēc sociālais kapitāls sabiedrībā kopumā samazinās, par spīti komunikāciju tehnoloģiju attīstībai. Latvijas kontekstā man, piemēram, būtiska liekas atziņa, ka, racionalizējot, teiksim, skolu vai pasta sistēmu, proti, slēdzot mazo skoliņu, pastu vai veikalu, mēs iznīcinām lokālo sociālo tīklu un pēc tam brīnāmies, kāpēc cilvēki brauc prom no šīs vietas – brauc, jo viņus praktiski nekas ar to vairs nesaista, viņi var atrasties jebkur – preces pasūtīt internetā, sazināties ar draugiem "Zoom" vai uzzināt tortes pagatavošanas recepti "YouTube".
Solidaritāte
Es ar lielām aizdomām klausos stāstos par to, cik solidāri ir cilvēki karantīnas apstākļos. Protams, ir cilvēki, kuri palīdz citiem, un bez tā sabiedrība nemaz nevar pastāvēt. Bet, ja ar solidaritāti tiek saprasts tas, ka mēs pakļaujamies instrukcijām un ievērojam sociālo distanci, man tā drīzāk liekas pašsaglabāšanās stratēģija. Vēlme saglabāt "kailo dzīvību", ja izmantojam Džordžo Agambena jēdzienu. Skaidrs, ka ir cilvēki, kuri ir neapdomīgi un riskē ar citiem, ne tikai ar sevi, un viņi patiešām nav solidāri, bet nevajag īpašu solidaritātes un kopības apziņu, lai saprastu, ka pandēmijas veicināšana apdraud mani un man tuvus cilvēkus. Savukārt dzīves modelis, kurā es sēžu mājās un strādāju vai komunicēju attālināti, drīzāk noārda sociālās saites, kuras man liek rūpēties un uzticēties cilvēkiem, jo es viņus tuvu pazīstu. Šajā sabiedrībā par kaimiņu rūpējas "atbildīgās personas", nevis es, jo mans pienākums ir no kaimiņa sociāli distancēties. Un darbabiedrus vieno tikai darba devējs, kurš jebkurā mirklī var nomainīt vienu "Zoom" sapulces laikā ekrānā redzamo seju ar citu, un pārējie pat aci nepamirkšķina.
Vientulība
Izolācija un sociālā distancēšanās nenozīmē obligāti vientulību. Kad vecāki domā, kā izklaidēt bērnu, kurš dienām sēž mājās, – tā nav gluži vientulības problēma. No otras puses – ja mēs vientuļu cilvēku esam apgādājuši ar pārtiku tā, ka viņam pat no mājas nav jāiziet, mēs, protams, esam izdarījuši labu darbu, jo esam veiksmīgi nodrošinājuši, ka šis vientuļais cilvēks ir arī izolēts. Galvenais, ka dzīvs.
Vesela virkne mediju apcerējuši karantīnas ietekmi uz introvertiem cilvēkiem ("The Washington Post" 29.03.2020., CNN 23.03.2020.) un secinājuši – karantīna var izrādīties "atbrīvojoša". Te var pieminēt arī Latvijas sociālajos tīklos apspriesto tēmu, ka ir pienācis introverto latviešu zelta laikmets. Man arī jāatzīstas, ka neatceros, kad esmu juties garlaikots, dzīvojoties viens pats pa savu istabu, bet, ja nākas sarunāties ar cilvēkiem, ar kuriem nav interesanti sarunāties, zināms garlaicības moments var uzrasties. Bet arī introverti cilvēki nav ne zvēri, ne dievi. Atceros, ka, studējot svešatnē, man vajadzēja pavadīt vasaru vienam pašam tukšās kojās. Garlaicīgi nebija, bet pēc kāda laika pamanīju, ka esmu pasācis sarunāties ar sevi balsī. Par laimi, gan tikai vienā balsī. Lai nu kā, izolācija var pārtapt vientulībā. Un tas nav mazāks drauds par vīrusu.
1