Attēls: Satori
 
Satori diskusija
01.10.2020

Diskusija "Vai Rīgai vajag apkaimes?"

Komentē
0
Saglabā

8. augustā mašīnām slēgtajā Tērbatas ielā norisinājās "Satori" diskusija "Vai Rīgai vajag apkaimes?". Sarunu vadīja filozofs Helmuts Caune, piedalījās viens no biedrības "Free Riga" vadītājiem Jāzeps Bikše, tūrisma kritiķis un Rīgas pilsētvidei veltītā žurnāla "Capital R" galvenais redaktors Mārtiņš Eņģelis, kā arī pilsētvides aktīviste, biedrības "Bolderājas grupa" valdes locekle Sandra Jakušonoka. 

Alfabētiskajā rādītājā, kas sākas ar Atgāzeni un beidzas ar Zolitūdi, atrodami 58 apkaimju nosaukumi. Kopā tās veido Rīgas pilsētu, taču arī katrai apkaimei atsevišķi ir sava vēsture, identitāte, profils un pašizpratne. Vai var būt vēl atšķirīgākas vietas kā Ķengarags un Ķīpsala, Vecrīga un Vecmīlgrāvis? Bez apkaimēm nebūtu Rīgas, taču arī apkaimēm Rīga ir vajadzīga kā vienots veselums. Cik liela problēma ir dažādu apkaimju sociālekonomiskā nevienlīdzība, un kā to risināt? Ko Rīgā varētu uzskatīt par veiksmīgu apkaimju politiku? Kā veicināt apkaimju labklājības celšanos, vienlaikus neļaujot tā saucamajai "ģentrifikācijai" pazudināt to identitāti?

Helmuts Caune. Šodien runāsim par 58 Rīgas apkaimēm, to dzīvi un nākotnes perspektīvām. Man pievienojušies trīs lieliski diskusijas dalībnieki. Aicināšu katru pašu iepazīstināt ar sevi un izstāstīt, ar ko nodarbojaties, jo tas, ko jūs darāt, ir samērā neparasti.

Sandra Jakušonoka. Es pārstāvu biedrību "Bolderājas grupa". Šī biedrība vairāk vai mazāk pieskata Daugavgrīvas cietoksni, mēģina tur atvest dažādus pasākumus un rīkot tos, lai mainītu šīs it kā nolemtās vietas likteni.

Mārtiņš Eņģelis. Es esmu daudzdaris. Sāku strādāt ar pilsētu līdz ar alternatīvā tūrisma ienākšanu Rīgā pirms kādiem padsmit gadiem. Mana darbošanās pārauga laikmetīgajā mākslā un vēlāk tūrisma pasākumu vadības studijās. Līdz ar to izveidojās teorētiska bāze par tūrisma, pilsētvides un apkaimju kritiku, kas pārvērtās neatkarīgajā pilsētvides žurnālā "Capital R".

Jāzeps Bikše. Mani droši vien galvenokārt zina kā vienu no biedrības "Free Riga" veidotājiem, kas nodarbojas ar dažādiem projektiem – "Lastādiju", "D27", šobrīd arī ar divām ēkām Vecrīgā – Kalēju ielā 57 un Alksnāju ielā 16. "Free Riga" vienojas ar tukšu ēku īpašniekiem, lai atvērtu telpas dažādiem kultūras un sabiedriskiem projektiem, eksperimentiem, ideju īstenošanai. Paralēli strādāju nekustamo īpašumu nozarē.

Helmuts Caune. Vai varat nosaukt kādus košus piemērus sociālajai un ekonomiskajai nevienlīdzībai starp Rīgas apkaimēm?

Mārtiņš Eņģelis. Vecrīga un Mūkupurvs. Vecrīga ir vieta, par kuru zina visi, bet Mūkupurvs – paceliet rokas, cik daudzi no jums ir dzirdējuši par Mūkupurvu! Labi, pieci ir.

Helmuts Caune. Es nesen izbraukāju Mūkupurvu ar velosipēdu. Tur neviens nedzīvo, tur ir mazdārziņi.

Mārtiņš Eņģelis. Bet tā ir apkaime. No tiem pieciem, kas dzirdējuši par Mūkupurvu, tur bijuši trīs. Tā ir krasa atšķirība, ja runājam par atpazīstamību, un īpašs piemērs tam, kam tiek pievērsta pilsētas uzmanība.

Jāzeps Bikše. Man liekas, Rīgā apkaimes ir veidojušās pēc dalījuma "centrs" un "perifērija". Tā ir galvenā atšķirība. Sabiedriskais transports vienmēr ved un centru. Apkaimes perifērijā ir mazāk zināmas, bet tāpēc ne sliktākas. Tomēr nedomāju, ka visiem par tām jāzina. Tas ir tāpat, kā amerikāņiem jautāt, vai viņi zina visus štatus – tam nav lielas nozīmes.

Helmuts Caune. Sandra, kādas ir Bolderājas kā apkaimes problēmas attiecībās ar Rīgas centru?

Sandra Jakušonoka. Droši vien vēsturiskais konteksts – Bolderāja 20. gados tika pievienota Rīgai. Vieta, kas pati sev bija centrs – pašpietiekams, bagāts, plaukstošs –, kļuva par, pieklājīgi sakot, galveno nomali, bet faktiski – savā ziņā par geto.

Helmuts Caune. Vai tev ir vēlme, lai Bolderāja atkal būtu atsevišķa pilsēta?

Sandra Jakušonoka. Tā kā separāta? (Smejas). Man bieži ir tāda vēlme.

Helmuts Caune. Mums drīz būs vēlēšanas. Nezinu, vai esat šķetinājuši partiju programmas, bet ko jūs šajās programmās sagaidītu kā konstruktīvus punktus, kas būtu vērsti uz jēdzīgu apkaimju politiku un izaugsmi?

Jāzeps Bikše. Esmu pazīstams ar partiju programmām. Un esmu tajā vecumā, kad arī pazīstu daudzus, kas ir partijās. Man patika jautājums, kuru uzdevi mums e-pastā: kas nosaka apkaimju labklājību – pašvaldība vai iedzīvotāji? Manuprāt, galvenais ir sajūta, ka esi dalībnieks, ka tev pieder apkaime tādā abstraktā, emocionālā veidā. Apkaimēs, kurās esmu dzīvojis, – Maskavas priekšpilsētā un Sarkandaugavā – es kaut kā dabiski iesaistos apkaimju aktīvismā. Es jūtos ērti, veidojot attiecības ar kaimiņiem, jūtos drošāk par savu dzīvesvietu, priecājos uzlikt kādu soliņu – ne tikai savā pagalmā, bet arī pie pieturas. Radoša domāšana par publisko telpu no iedzīvotāju puses un gatavība uzņemties atbildību, manuprāt, ir atslēga. Pašvaldība sekos tam līdzi, darīs to, ko iedzīvotāji pasūtīs.

Mārtiņš Eņģelis. Man ir duālas attiecības ar partiju programmām. Es sekoju tām, bet līdz galam neticu. Vienmēr ir jāskatās, kā tās realizē dzīvē. Katrai partijai, atkarībā no tā, kāds ir vēlēšanu rezultāts, mainās prioritātes, bet, neņemot vērā to, ko partijas sola vai nesola, katrai no tām būtu jāskata apkaimes kā ārkārtīgi vitāla pilsētas sastāvdaļa. Nevis – tur dzīvo daudz iedzīvotāju, tur ir daudz ražotāju, bet – katra no apkaimēm ir spējīga lemt par savu dzīvi un attīstību un tām jādod iespēja lemt par šiem jautājumiem. Nevar pieļaut, ka apkaime piesieta ķēdē pie viena vai otra pašvaldības departamenta. Valdošā koalīcija var atvieglot savu darbu un atteikties no nelielas daļas atbildības, atdodot to apkaimju biedrībām, tādā veidā finansiāli atbalstot apkaimes. Pilsēta kļūst stiprāka, apkaimes atšķirīgas un spējīgas pastāvēt par savām interesēm. Katrs no mums, nolemjot dzīvot kādā vietā, ar to precas. Un tad tu, ģimene, kaimiņi ir atbildīgi par šo vietu.

Jāzeps Bikše. Pašvaldību politika vairāk nekā jebkurš cits politikas līmenis ir personāžu un reprezentācijas politika. Tur daudz kas atkarīgs no konkrētiem cilvēkiem, jo pašvaldības līmenī ir ļoti liela iespēja pazīt iedzīvotājus – ir paredzēts, ka tu pazīsti šos cilvēkus.

Helmuts Caune. Vai tomēr tā nav problēma – ar vēlmi pēc lielākas apkaimju pašnoteikšanās, atbildību nododot biedrībām? Tās tomēr ir pašdarbnieku grupas un nevar pretendēt uz visu apkaimes iedzīvotāju reprezentāciju.

Mārtiņš Eņģelis. Arī partijas nespēj reprezentēt visus.

Helmuts Caune. Mums nav ideāla modeļa, bet biedrības ir nevalstiskas organizācijas, kas nav ievēlētas.

Mārtiņš Eņģelis. Viss sākas ar kompromisu. Pilsēta ne tikai atdod tiesības citam, bet arī nosaka vadlīnijas, kādā virzienā jāiet. Mums ir attīstības stratēģija līdz 2030. gadam, vides stratēģija, apkaimju vadlīnijas. Atsaucoties uz to, kas definēts pilsētas līmenī, katra apkaime arī spēj lemt un strādāt. Tas, ka ir radušās apkaimju biedrības, norāda, ka ir pietiekami daudz cilvēku, kuri kaut ko vēlas mainīt un attīstīt. Kad apkaimes biedrībai ir vairāk spēka un enerģijas, rodas diskusijas vietējā līmenī. Tad var runāt par to, ka ir kaut kāda kliķe, teiksim, apkaimes biedrība Nr. 1, kas Purvciemā vēlas savu kārtību, bet pēkšņi parādās apkaimes biedrība Nr. 2, un tad tās var savā starpā izcīnīties, radot tādu kā mikrovēlēšanu atmosfēru. Tas, ka pārmaiņām, uzlabojumiem jānāk no pašām apkaimēm, ir vitāli svarīgi.

Helmuts Caune. Sandra, kādiem solījumiem tu vēlētos ticēt?

Sandra Jakušonoka. Es palasīju programmas un sapratu, ka ar apkaimēm koķetē gandrīz katra partija. Es gan piekrītu, gan nepiekrītu Mārtiņam par to, ka apkaimēm vajag deleģēt varu. Nepiekrītu tāpēc, ka apkaimes ir ļoti dažādas un nevaram salīdzināt Pļavniekus ar Kundziņsalu vai Vakarbuļļiem. Ja apkaimē ir 1000 iedzīvotāji, viņus var saskaitīt un vairāk vai mazāk vienoties, bet ne Purvciemā vai Pļavniekos. Protams, ir labi, ja apkaimes ir spējīgas kaut ko ietekmēt, lobēt, bet tad, kad apkaimēm tiks nodotas kādas funkcijas, tās sāks savā starpā konkurēt un tas var nelabvēlīgi ietekmēt apkaimes attīstību, jo pēc vēlēšanām resursi tiks sadalīti atkarībā no tā, cik apkaime ir lojāla valdošajai varai. Es negribētu tādu situāciju redzēt Rīgā. Tas nav tik vienkārši risināms jautājums.

Jāzeps Bikše. Sandra, piedod, es būšu briesmīgi cinisks, bet kā tu iztēlojies citādi dalīt naudu un ievēlēt cilvēkus?

Sandra Jakušonoka. Konkursa kārtībā. Ir bijušas situācijas, piemēram, ar apkaimēm, kas atrodas pie ostas. Tām, kuras ir ostai lojālas, pat bez konkursa dala finansējumu – piemēram, Vecmīlgrāvim.

Ir runa par sistēmu, kurā vērtētājs nav atkarīgs no naudas devēja. Piemēram, ja pie ostas esošajām apkaimēm osta dod naudu, tad tā nedrīkst ietekmēt vērtētāju.

Mārtiņš Eņģelis. Noteikti vajadzīga sistēma, kurā katra apkaime vai apkaimi pārstāvošā organizācija, līdzīgi kā konkursā, piesakās un tauta balso, bet no pilsētas puses ir sagatavoti kritēriji, saskaņā ar kuriem tiek piešķirts finansējums. Pagaidām nekā tāda nav. Ja pilsētā pie varas nāk koalīcija, kas nedod varu apkaimēm, bet dod iespēju pašrealizēties un iegūt finansējumu, pierādot aktivitāti, protams – tas arī ir rīks.

Klausītājs. Ir jau līdzdalīgās budžetēšanas projektu īstenošanas konkurss.

Mārtiņš Eņģelis. Tas ir līdzīgi, bet ne gluži tā. Ja kāda apkaime nesaņem atbalstu, mēs jau redzam, kas notiek – pēc pieciem gadiem cilvēki ir izdeguši, nolemj iet kandidēt uz domi un viņu vietā neviena jauna nav.

Jāzeps Bikše. Vai tu vari pateikt, par kuru apkaimi ir runa?

Mārtiņš Eņģelis. Sarkandaugava. Tā ir viena no apkaimēm, kur cilvēki saka – nāciet mums palīgā. Ir bijuši vairāki starpgadījumi, kad cilvēks nāk pie apkaimes biedrības ar ideju, biedrība saka – labi, sāc to īstenot, bet cilvēks atbild – man nav laika, es gribu, lai jūs to darāt.

Jāzeps Bikše. Cilvēki vienkārši nesaprot, ko nozīmē realizēt ideju. Bet, ja ir cilvēki, kas nāk ar ideju, tā jau ir superefektīva apkaime – nezinu, cik daudz vispār ir tādu apkaimju, kur cilvēkiem ir idejas, kuras tie vēlas realizēt.

Mārtiņš Eņģelis. Nē, viņi nevēlas realizēt. Viņi grib, lai apkaimes biedrība pārstāv viņu idejas un intereses, bet paši nav gatavi iesaistīties. Tas ir cilvēcīgi, viņiem nav pietiekami daudz laika vai naudas, bet apkaimju vadītāji nogurst un saka – tam nav jēgas, un iet lielajā politikā.

Jāzeps Bikše. Man liekas, tas ir normāls process, kurā cilvēki sanāk kopā un dalās ar idejām. Ja cilvēks atnāk piecas reizes un neviens cits viņa ideju nerealizē, ir liela iespēja, ka viņš pats to izdarīs.

Helmuts Caune. Ar ko citu gan šīs biedrības nodarbojas, ja ne uzklausa šādus priekšlikumus un mēģina labākos īstenot?

Jāzeps Bikše. Galvenokārt apkaimju biedrības vieno cilvēkus, kuri paši kaut ko dara.

Mārtiņš Eņģelis. Līdz mirklim, kad izdeg.

Jāzeps Bikše. Ja tur ir viens cilvēks, tad jā. Bet, ja tie ir vairāki…

Mārtiņš Eņģelis. Mēs sākām "Rīgas metru" – to jocīgo, neatkarīgo pilsētvides balvu – un apbalvojām cilvēkus, kas strādāja pie dažādiem radošiem projektiem. Es tā vēlējos pateikt paldies pilsētvides aktīvistiem, radošiem cilvēkiem un ideju īstenotājiem, kuri nevis padodas, bet izdara, par spīti saviem nerviem vai finansiālajam stāvoklim. Pilsēta viņiem nepateica ne pušplēsta vārda, bet kritizēja, nosauca par pajoliņiem. Šīs atzinības dēļ daži no viņiem noticēja – labi, vēl vienu gadu pastrādāšu, daži varbūt nenoticēja, padevās. Redz, Jāzeps aizgāja uz nekustamo īpašumu nozari.

Jāzeps Bikše. Domājot par aktīvajiem iedzīvotājiem ar idejām un šo Mārtiņa metru, man liekas, ka tā informācija kaut kā saglabājās. Ir palicis neliels parciņš, ko Alija [Turlaja, Sarkandaugavas attīstības biedrības dibinātāja – red.] ir uzbūvējusi Sarkandaugavā. Es tagad dzīvoju šajā apkaimē, un, sēžot bāriņā ar iedzīvotājiem, mēs runājām, ka vieta pēdējo 10 gadu laikā ir mainījusies. Kādreiz nevarēja atrasties uz ielas pēc plkst. 23.00, jo tur tirgoja heroīnu, bet tagad var mierīgi pārvietoties un pat neienāk prātā, ka varētu būt kādas problēmas. Tas viss uzlabo vidi.

Mārtiņš Eņģelis. Tas, ka apkaimes vide kļūst labāka, nav atkarīgs no apkaimju biedrību klātesamības. Mums tepat blakus ir Avoti, ko daudzi velk kopā ar centru. Es dzīvoju Avotos 2008. gada vasarā, tad tur bieži varēja dabūt pa seju. Tagad arī pats tur dzīvoju divus gadus, un vieta ir mainījusies, mainījies "kontingents", bet šī ir apkaime bez biedrības.

Sandra Jakušonoka. Es tomēr gribētu nodalīt tās lietas. Par apkaimju biedrību lietderību diskusijas vienkārši nav. Diskusija varētu būt par to, vai apkaimju biedrībām ir jādeleģē kādas varas funkcijas, kādā apjomā tas jādara un ko tas nozīmē tehniski.

Helmuts Caune. Ja pieņemam, ka varētu deleģēt lielāku pašnoteikšanos apkaimēm – vai tās būtu biedrības, vai cita veida reprezentatīvais aparāts, kas izšķirtu vairāk jautājumu nekā līdz šim – droši vien apkaimju sadalījums nevarētu palikt tāds, kāds tas ir? Būtu jāveic reforma – apvienošana vai šķelšana. Pēc kādiem principiem tas būtu jādara?

Jāzeps Bikše. Man liekas, ka cilvēkiem nav izveidojies spēcīgs mentālais tēls par to, kādas ir apkaimes un kas tās veido, tāpēc nav pamata tās pārdalīt, pāradministrēt.

Mārtiņš Eņģelis. Ir apkaimes, kurās gluži vienkārši trūkst iedzīvotāju, lai tur varētu būt kritiskā masa, kas sāk kaut ko darīt un izveido biedrību. Ir tādas, kurās ir 300 cilvēku, un ir tādas, kurās ir 50 tūkstoši.

Sandra Jakušonoka. Manuprāt, tālu nav jāmeklē. Piemēram, ja nodala apkaimes, kas atrodas pie ostas, tad to vēsture vairāk vai mazāk nosaka iespēju sadarboties vai konsultēties. Bolderājas pagasts bija no Spilves līdz Vakarbuļļiem, kas tur brīžiem ietilpa, brīžiem ne, bet tās ir teritorijas, kurām ir līdzīgi resursi. Tām ir vienojošs transporta mezgls, ekonomika.

Nebūtu problēmu sadalīt puslīdz līdzīgi cilvēku skaita ziņā, lai deleģētu varu apkaimēm, bet neesmu pārliecināta, vai to vajag. Man liekas, ka būtu svarīgi ieguldīt naudu aktīvo cilvēku atbalstam.

Mārtiņš Eņģelis. Mums ir apkaimes, kas iedzīvotāju skaita ziņā varētu būt Latvijas pilsētu "top pieci", un tad ir apkaimes, kas varētu būt Latvijas mazāko pilsētu līmenī, piemēram, Kleisti, kas ir milzīga teritorija. Jautājums, kam tā vairāk pieder – Imantai vai Bolderājai? Apkaimes varētu veidot koalīcijas. Sandra minēja, ka daudzām apkaimēm ir līdzīga vēsture, identitāte, virzība, demogrāfija. Par to sākām runāt, pirms radās Rīgas Apkaimju alianse. Sarkandaugava, Čiekurkalns un Mežaparks nāca pie manis un jautāja, kā mēs varam padarīt sevi pievilcīgāku tūristiem. Tas bija laiks, kad pētīju to, ka Rīga tūrisma aspektā ir ārkārtīgi centrāla. Tūrisms ir tur, kur mīt vara un nauda. Klusais centrs un Vecrīga, varbūt nedaudz centrs. Tajā brīdī radās ideja, ka varētu apvienot piecas apkaimes un nosaukt tās par Ziemeļu saimēm. Ideja bija veidot kopīgu tūrisma galamērķi – apkaimju koalīciju, kurai cilvēki varētu izbraukt cauri ar velosipēdu, gūt pārliecību, ka arī tur ir, ko redzēt. Šādā koalīcijā starp līdzīgām vai tuvām apkaimēm varētu veidoties draudzība, kopēja pārstāvniecība. Rīgas Apkaimju alianse apvieno 17 apkaimes, kas ir izkaisītas pa visu Rīgu, bet viņi ir savā starpā vienojušies pārstāvēt tos 250 tūkstošus iedzīvotāju, kas tur dzīvo.

Sandra Jakušonoka. Bolderāju viņi nepārstāv. Mūsu, pie ostas esošo apkaimju, aktīvā darbība sākās 2000. gadu sākumā. Mēs definējām savas kultūras un dabas vērtības kā pretdarbību varai, kas mēģina tās atņemt. Kad Rīgas brīvosta sāka strauji attīstīties, piecām apkaimēm vienai pēc otras nāca virsū milzīgi projekti, tāpēc nolēmām sadarboties, un mūs vienoja cīņa pret ostu. Mainoties ostas stratēģijai, mēs tikām analīzē atzīmēti kā "riska faktors". Atrastais risinājums bija panākt sadarbību. Šī sadarbība katrai apkaimei noritēja citādi – dažas, kā Vecāķi, piekrita uzreiz, dažas ilgi pretojās, dažas joprojām ir uz robežas. Mēs nolēmām būt maksimāli kreisi, tāpēc ka esam kreisais krasts (smejas). Prasot vairāk, tu vari panākt kaut vai minimumu. Vecmīlgrāvī šādas sadarbības rezultāts ir mazs zemes stūrītis un nokrāsota sēta, ar ko viņi lepojas. Mums tas šķiet smieklīgi, jo kā var lepoties ar to, ka nav iespējams piekļūt ūdenim, bet ir nokrāsota sēta.

Helmuts Caune. Diemžēl neviens no Rīgas Apkaimju alianses netika uz šo diskusiju, kaut gan bija aicināti. Varbūt kāds var ieņemt viņu advokāta lomu?

Sandra Jakušonoka. Es varu būt arī advokāts. Mēs nenosodām, jo viņiem ir ieguvumi – ir bērnu laukumi, kaut kādas sadarbības iespējas, atbalstītas aktivitātes.

Mārtiņš Eņģelis. Es noteikti nebūšu advokāts ne vienam, ne otram, jo katram ir ieguvumi, bet kādā brīdī jāatrod kompromiss, jo abi iet uz to, lai Rīga būtu patīkamāka. Rīgas Apkaimju alianses tapšana nav politisks vai sociāls solis. Cilvēki saprata: katrai apkaimei vajag pārstāvniecību, vajag, lai apkaime iesaistās pilsētas kopīgajā darbā, nevis tikai piekrīt, bet arī cīnās par savu lietu. Vai tas izdevās – tas ir cits jautājums. Tā ķēde vienmēr ir tāda – apkaimes aktīvisti vēlas kaut ko darīt un, kad viņu ir pietiekami daudz, veidojas biedrība, tā kļūst spēcīgāka un iet tālāk. Mēs runājam par kritisko masu, un tas, ka Rīgas Apkaimju alianse tika izveidota, bija labs signāls gan sabiedrībai, gan pilsētai, ka apkaimes kļūst spēcīgas un ir šeit uz palikšanu.

Sandra Jakušonoka. Es piekrītu, tikai lēmumu pieņemšanas procesā var būt divi veidi – viens, kad ir kāds vadošais spēks, un otrs, kad lēmumu pieņem, tikai visiem vienojoties. Jau ilgu laiku pirms apkaimju alianses mēs mēģinājām veidot neformālu apkaimju koalīciju, kurā katrs paliek pie sava viedokļa, bet var sarunāties. Situācijā, kad mums izdevās vienoties, rakstījām kopīgas vēstules un darījām citas lietas. Jautājums par varu vienmēr ir bīstams tādās kopienās, kādas ir apkaimes. Es ļoti novērtēju to, ko dara apkaimju alianse, bet mēs atturamies.

Mārtiņš Eņģelis. Es domāju, ka mēs diskusijā virzāmies uz to, ka koalīcijas ir noderīgākas nekā tāds milzīgs valstisks vai pilsētas spēks. Ir jautājumi, kas kādām apkaimju koalīcijas šūnām varbūt nav tik svarīgi kā citām: teiksim, Ķīpsalas iedzīvotājiem varētu būt diezgan grūti identificēties ar problēmām, kas aktuālas Purvciema iedzīvotājiem daudzdzīvokļu ēku iekšpagalmu sakarā, bet viņiem ir citas problēmas, kuras grūti saprast otrai pusei. Tāpēc varbūt jāveido viena apkaime – Salas, kas apvieno Lucavsalu un Zaķusalu un pēkšņi ir divas pilsētas daļas, kuras vieno kopīga identitāte.

Helmuts Caune. Man liekas, tur tomēr ir reprezentācijas problēma. Kas ir tā validācija, kas ļauj teikt – lūk, tieši mēs ar kaut kādu mandātu iesaistām apkaimi šādā vai citā koalīcijā. Pļavniekos ir pietiekami daudz cilvēku, lai tur uzrastos cita biedrība, kas saka – nē, mēs esam īstā apkaimes biedrība!

Jāzeps Bikše. Tā ir pilsoniskā pašorganizēšanās. Ļoti tieši: kas dara – tas ir. Apkaimju līmenī tas ir vislabāk redzams. Mandāts ir tava rīcība un griba.

Mārtiņš Eņģelis. Mēs visi kritizējam valdošo varu, bet paši politikā neejam. Tas atspoguļojas arī apkaimju situācijā – ir apkaimju biedrības, bet kādam kaut kas nepatīk. Ja viņam saka: ej biedrībā, oponē, tad viņš atbild – nē, nē, man nav laika. Tu vari piedalīties biedrībā, oponēt, un varbūt tad ir lielāka iespēja atrast kopsaucēju, bet, ja neviens nepiedalās, kādam ir jāpārstāv.

Sandra Jakušonoka. Mūsu pieredze ir tāda, ka nav jābūt oficiālai organizācijai, lai savāktu 13 tūkstošus rīdzinieku parakstu pret kaut ko vai par kaut ko. Nav obligāti jābūt daudzskaitlīgām organizācijām. Ja saskaitām Rīgas Apkaimju alianses biedrus, nevis apkaimju iedzīvotājus, cipari nav lieli. Man liekas, viņi ir izdarījuši milzīgu darbu, jo tas, ka visas partijas par savu godu uzskata ierakstīt programmās atbalstu apkaimēm, jau ir rezultāts, kura dēļ bija vērts tādu aliansi dibināt.

Bet ceļi uz rezultātu var būt dažādi, un aktīvo cilvēku atbalsta veidi arī var būt dažādi. Silikātu ielā ir vīrs, kas viens pats izveidojis milzīgu puķu dobi. Lai to aplietu un kaimiņam nebūtu jāmaksā, viņš ved ūdeni no upes, bet reāli tas ir ieguldījums visu mājas iedzīvotāju dzīves kvalitātē. Uz jautājumu, ko jūs gribētu no Rīgas domes, viņš atbildēja – tehniskā ūdens ņemšanas vietu. Tādas mazas lietas var būt atbilde aktivitātei. Ir jābūt elastīgiem, jāspēj sajust apkaimi. Piemēram, Daugavgrīvā notiek festivāls "Komēta", atbrauc milzīgs skaits rīdzinieku un konstatē, ka iela, kurā novietotas mašīnas un kas ved uz cietoksni, nav apgaismota, jo tā Rīgas pilsētai nav bijusi svarīga, neņemot vērā, ka tas ir ceļš arī uz armijas daļu. Apkaimes aktivitāte ir radījusi precedentu – kaut kas steidzami jāmaina. Jāreaģē uz mazām un ne tik mazām, bet nozīmīgām lietām.

Ir apkaimes, kurās ir lielākas nozīmes objekti, kā, piemēram, Daugavgrīvas cietoksnis, Brasas cietums vai Lielie kapi. Līdz ar to apkaimes attiecībām ar šo objektu vajadzētu būt arī pilsētas uzmanības vērtām.

Mārtiņš Eņģelis. Tas varbūt nav saistīts tikai ar apkaimēm, bet vispār ar to, kā veidojas pilsētas politika – mēs kaut ko mainām tikai tad, ja kaut kas ir ārkārtīgi labi vai ārkārtīgi slikti. To var redzēt velojoslās – kamēr nav sasniegts pietiekami liels sasisto galvaskausu skaits, drošu infrastruktūru neveidojam. Ja ir labs piemērs, izceļam šo labo.

Sandra Jakušonoka. Daugavgrīvas cietoksnis ir valsts nozīmes kultūras piemineklis, vienīgais no 17. gs. saglabājies fortifikācijas būvju komplekss pilnā apjomā. Tā ir unikāla būve, kuras popularitāti vairo tikai aktīvisms. Kaut arī jau piecus gadus tur notiek festivāls "Komēta", "Homo Novus" un citi kultūras pasākumi, pilsēta joprojām šo vietu nepamana.

Jāzeps Bikše. Es nedomāju, ka nepamana. Tas pieder "Valsts nekustamajiem īpašumiem", vai ne? Jebkuram, kas tur vēlēsies kaut ko darīt, jāveic milzīgs darbs. Lai kāds tur kaut ko kustinātu, vajag milzīgus līdzekļus.

Helmuts Caune. Mēs visi vēlamies, lai būtu drošas velojoslas un laternas uz Daugavgrīvas cietoksni. Bet bieži vien tam līdzi nāk briesmīgais ģentrifikācijas bubulis ar pārasfaltētu bruģi un jauniem, ne pārāk estētiskiem būvniecības projektiem, kā rezultātā apkaime zaudē savu identitāti. Kā izbalansēt starp dažādu vietu izaugsmi un to nenovienādošanu?

Jāzeps Bikše. Es īsumā paskaidrošu ģentrifikācijas jēdzienu. Tā ir vērtības pieaugšana, kuras rezultātā iedzīvotāji, kas šo vērtību izveidojuši, ir spiesti pārvākties. Pieaug vērtība, un iepriekšējie iedzīvotāji vairs nevar atļauties tur dzīvot. Rīgā gan ir ļoti grūti atrast tādus ārzemēm pielīdzināmus piemērus. Varbūt Andrejsala, tagad mazliet arī Āgenskalns un Torņakalns.

Mārtiņš Eņģelis. Manuprāt, Rīgā ģentrifikācija izpaužas ielu līmenī. Mums ir ielas, kas pārvēršas par tām brīnišķīgajām, sakoptajām ielām augstajiem slāņiem. Viens piemērs ir Smiļģa iela, otrs – Miera iela, trešais ir dambis Ķīpsalā.

Helmuts Caune. Šis process šķiet loģisks un neizbēgams.

Mārtiņš Eņģelis. Hardijs Lediņš bija viens no pirmajiem, kas runāja par vietas atmosfēru un par to, ka nav iespējams pretoties tehnoloģiskajai evolūcijai, tam, ka gribam dzīvot labākās vietās. Mēs negribam visu laiku sēdēt ārā sausajās tualetēs, mums gribas tualeti iekšā. No otras puses, mēs kļūstam vienādi. Sarkandaugavā kādreiz 25% cilvēku bija sausās tualetes, varbūt tagad mazāk. Tad nāk attīstītājs un saka – mēs tagad jums visu sakopsim. Iedzīvotāji saka – nē, nē, tad cenas kļūs lielākas. Attīstītājs nāk pretī ar līdzvērtīgu zaudējumu sev. Tad, kad rodas kompromiss, kur abas puses līdzvērtīgi zaudē un iegūst, ir lielāka iespējamība, ka saglabājas daudzveidība.

Otrs gadījums – ir vieta, kuru vajag sakopt, iekārtot bērnu parku, bet vietējie sāk protestēt: nē, mums nevajag sakopt šo apkārtni. Tas nekas, ka nav, kur apsēsties, ka visas apmales ir nodrupušas, ka bērniem nav spēļu laukuma, bet tikai padomju "vemjamie ratiņi". Ir pilnīga pretestība.

Helmuts Caune. Mēs tuvojamies sarunas nobeiguma fāzei, tāpēc ir brīdis dot vārdu publikas jautājumiem.

Klausītājs. Manuprāt, tas princips "not in my backyard (ne manā pagalmā)" ir ļoti dzīvs. Es uzaugu Ķengaragā, kur arī neļāva atjaunot soliņus, tie gan bija 90. gadi, kas bija traks laiks. Amerikāņu pieeja, ka visiem kaut kas pieder, patiesībā var būt kaitīga, jo bieži vien bloķē apkaimju attīstību, paaugstina cenas. Vīnē pilsētai pieder daudz īres dzīvokļu, kurus tā sadala, un tur cenas zemākas. Tad vietas attīstība ir adekvātāka, jo nevienam nav bail, ka pēkšņi uzbūvēs soliņu un cenas pacelsies par 10%.

Mārtiņš Eņģelis. Kopenhāgenā katrai jaunajai mājai, ko uzbūvē attīstītājs, 15 vai pat 25% dzīvokļu ir jābūt nevis tirgus vērtībā, bet sociālā vērtībā – cenā, kas pieņemama lielākajai sabiedrības daļai. Tas ir vēl viens valsts radīts paņēmiens.

Jāzeps Bikše. Vācijā un citur Rietumeiropā ir plaši izplatīts zonēšanas princips. Ja esi attīstītājs un prasi būvprojektu jaunam rajonam, teiksim, 100 dzīvokļiem, tev ir 10–15 dzīvokļi, kuriem jābūt noteiktā cenu kategorijā. Amsterdamā tas ļauj studentiem dzīvot arī pilsētas centrā. Tas nedaudz balansē negatīvo, ko rada ģentrifikācija. Ģentrifikācija nav apstādināms spēks tāpat kā vējš un koku augšana.

Sandra Jakušonoka. Es dzīvoju vietā, kur nonāk ģentrifikācijas subprodukti – izmeši, kas nav vajadzīgi. Ir jābūt pilsētas politikai, kurā cilvēki ar maziem ienākumiem tiek integrēti pilsētas audumā. Viņi nedrīkst veidot mākslīgu geto kā šobrīd Bolderājā. Droši vien ir nepareizi uztvert cilvēkus kā audumu, bet, ja mēs mēģinātu 10 gadu robežās raksturot Bolderājas vidējo iedzīvotāju kā audumu, tad pirms 10 gadiem es to dēvētu par satīnu, bet tagad tas ir maisaudums. Tā ir politika, ko var mainīt ar pilsētas plānošanu. Ja politiķi neizdarītu spiedienu uz izglītotiem pilsētplānotājiem, šī procesa kvalitāte būtu daudz labāka.

Svarīgi, kas ir attīstības pasūtītājs. Ja ir runa par lielu naudu, valsts naudu, tad piemērs ir Andrejsala. Ar politiķu atbalstu šajā teritorijā tika ielaisti mākslinieki, kas deva dzīvību vietai, kur tādas nebija, bet tas izvērtās diezgan nesmuki. Ir pašsaprotami, ka mākslinieki zaudēja to kā vietu, kur attīstīt savus projektus, bet tas, ka mākslinieki, ieejot tur, nedomāja, neanalizēja situāciju un nepretojās tam, ko viņiem lika darīt, manuprāt, nav pieņemami. Ar to es domāju Krievu salas un Andrejsalas samainīšanu vietām. Rīgas centrā, kur tuvumā ir 3000 cilvēku, ogļu pārkraušanas ietekme ir mazāka, un šis attīstības projekts faktiski bija plānots baltajām apkaklītēm. Bet tas, ko no Andrejsalas un eksporta ostas projekta dabūja Bolderāja un Vecmīlgrāvis, ir 20 un 40 tūkstoši cilvēku, kuriem tagad jāelpo ogļu putekļi, kas ir rezultāts atbrīvotajai Andrejsalai. Protams, process nebeidzās gluži tā, kā plānots, un mēs neieguvām galveno kompromisa objektu – Laikmetīgās mākslas muzeju, kas bija procesa cena.

Man patīk ideja par māksliniekiem, kas ieņem teritorijas un maina situāciju, un man nešķiet problemātiski, ka tajā vietā pēcāk dzīvo bagātāki cilvēki. Tādi ir spēles noteikumi, bet svarīgi, lai šos noteikumus nepasūtītu politiķi, kā tas notika Andrejsalas gadījumā.

Mārtiņš Eņģelis. Sandra, ko tu domā par Bolderājas pasažieru dzelzceļa, kuģīšu satiksmes un veloceļa projektiem?

Sandra Jakušonoka. Tie ir projekti, kas regulāri uzpeld pirms vēlēšanām. Ar tiem manipulē katru reizi. Tās ir lietas, kurām vienkārši jābūt. Es gribētu atzīmēt, ka prāmīša projekts ir viena aktīvista, ne pašvaldības vai valsts iniciatīva, un viņam vajag tikai vienas vai otras atbalstu. Viņš jau visu ir izdarījis. Tas būtu ģeniāli, ja atļautu šo ideju līdz galam īstenot un varbūt palīdzētu ar naudu. Rīgai tas ir vajadzīgs, to rāda daudzu citu pilsētu piemēri. Un "jā" arī vilcienam, jo tas ir veids, kā savienot apkaimes ar centru.

Mārtiņš Eņģelis. Pievilkt apkaimes tuvāk centram. Ne fiziski, bet mentāli.

Sandra Jakušonoka. Jā. Veloceliņš vispār ir katastrofa. Tur braukt ir dzīvībai bīstami. Ir nepieciešami veloceliņi uz attālajām apkaimēm. Tagad arī Covid-19 laikā tas ir svarīgi – cilvēkiem, kuriem nav mašīnas, ir tiesības nesaslimt pārpildītos autobusos.

Helmuts Caune. Vai ir vēl kāds jautājums?

Klausītājs. Lai pilsēta attīstītos, vajadzīgs galvenais mākslinieks, galvenais dārznieks, piemēram, tāds, kāds bija Andrejs Zeidaks. Mākslinieks redzētu visu pilsētu kopumā, ne tikai centru.

Mārtiņš Eņģelis. Pilsētas galvenā mākslinieka amatu likvidēja 2005. gadā. Es piekrītu, ka ir vajadzīgs kāds, kas seko līdzi un kontrolē to, kas parādās pilsētvidē. Problēma ar mākslinieku bija tāda, ka viņš atbildēja tikai par estētiskām vērtībām. Jautājumi par pilsētvidi, par ielām, kopējo tēlu, materiāliem u. c. tur neietilpa. Mēs nevaram runāt par pilsētu kā par tikai un vienīgi vizuālu tēlu, arhitektonisku vai strukturālu kopumu, tāpēc daudzas pilsētas runā par dizaina oficieri. Dizains nav tikai produktu iepakojums vai stils, bet arī process – kā pārvietojamies pilsētā, kur atrodas lietas. Piemēram, viss, kas nav salikts pareizajās vietās, ir dizaina oficiera atbildība – velonovietnes, veikalu izkārtņu koptēls un krāsu gamma. Tas palīdzētu radīt pilsētu kā vienotu organismu, kurš atrisina mūsu problēmas un nerada jaunas.

Rīgai noderētu tāda pozīcija, kas apvieno to, ko dara mākslinieks, arhitekta birojs. Gan vizuāli, gan veidojot diskusiju ar sabiedrību. Pēdējos 15 gadus ļoti pietrūkst pilsētas galvenā arhitekta iesaistīšanās. Ja atceramies, Gunārs Asaris bija tas, kas teica – nebūs divu torņu Vanšu tiltam. Un viņš spēja to pamatot.

Sandra Jakušonoka. Vairāku partiju programmās minēta arī galvenā dārznieka vietas atjaunošana. Runa ir par personībām, par cilvēkiem, kuriem uzticas, kuri būtu šī amata cienīgi un varētu ietekmēt lietas.

Mani uztrauc tik bieži sastopamais standarta "mājīguma komplekts" – karodziņi, striķīši. Manuprāt, galvenā mākslinieka pienākums būtu izvērtēt, vai tas, kā pilsēta šobrīd piepildās ar it kā mājīgām vietām, ir pareizi, jo varbūt šī unifikācija, kā rezultātā pilsēta kļūst līdzīga jebkurai citai Eiropas pilsētai, bet netiek stimulēts dizains kā vērtība, dara Rīgai pāri. Protams, lampiņas un tas viss ir jauki, bet es jūtu, ka sabiedrībā un arhitektu vidū briest protests.

Klausītāja. Kādi faktori sekmē iedzīvotāju pašiniciatīvu?

Mārtiņš Eņģelis. Viss sākas ar apzināšanos. Tu dzīvo un saproti, ka kaut kas nav tā, kā varētu būt, un esi gatavs pieņemt kaut ko jaunu. Piemēram, jūs kļūstat par vecākiem un saprotat, ka vieta, kur dzīvojat, nav piemērota ģimenei. Tajā brīdī jūs esat gatavi kaut ko darīt. Ja vairāki cilvēki pie tā nonāk, veidojas kopiena.

Ir viens ārkārtīgi skumjš, bet labs stāsts Smiltenē. Smiltenes poliklīnika 1981. gadā bija izveidota kā viena no pirmajām ārstniecības iestādēm, kurā ir ārkārtīgi ērta uzbrauktuve ratiņkrēsliem, jo arhitekts pats 20 gadus bija ratiņkrēslā. Tādā veidā viņš saprata, ka lietas nav pašsaprotamas un vienādas visiem. Apkaimes nevar būt vienādas. Ja neiesaistāmies un neveidojam biedrību, tad tas pirmais solis ir liegts – neveidojas kopiena.

 

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!