Septembra sākumā Latvijas Laikmetīgās mākslas un Laikmetīgās kultūras nevalstisko organizāciju asociācija festivāla "Survival Kit 11" telpās rīkoja diskusiju "Nedrošība kā izvēle" par kultūras nevalstiskā sektora nepakļaušanos tradicionālajiem domāšanas ietvariem un par sadarbības stratēģijām, kas ļauj izvairīties no drošas, bet paredzamas un garlaicīgas eksistences.
Diskusijā piedalījās režisors un teātra apvienības "ESARTE" vadītājs Elmārs Seņkovs, "Sansusī" festivāla un vietas "Tu jau zini kur" līdzīpašnieks Armands Siliņš, teātra režisore, producente un kultūrtelpas "Točka" veidotāja Beatrise Zaķe, kā arī māksliniece un galerijas "Low" vadītāja Amanda Ziemele. Sarunu moderēja kuratore, Latvijas Laikmetīgās mākslas centra direktore Solvita Krese un Latvijas Jaunā teātra institūta direktore Gundega Laiviņa.
Solvita Krese: Labvakar, prieks jūs visus redzēt. Šo diskusiju organizē Laikmetīgās kultūras nevalstisko organizāciju asociācija kopā ar "Survival Kit" vai precīzāk – ar Laikmetīgās mākslas centru, kuru es arī vadu. Tas nav nejauši, jo Laikmetīgās mākslas centrs ir viens no asociācijas dibinātājiem. Mēs darbojamies jau diezgan sen, taču parasti aktivizējamies, kad ir kaut kādas nepatikšanas un kad par kaut ko jācīnās kultūras laukā, par nevalstisko organizāciju likteni.
Šī vieta arī nav izvēlēta nejauši, jo "Survival Kit" šīgada tēma "Būt drošībā ir bīstami" saskan arī ar mūsu diskusijas priekšmetu. Ja "Survival Kit" izstādē skatāmies, kā drošības un aizsardzības jēdzieni tiek izmantoti politikā, kā ar tiem tiek leģitimēti dažādi kari, rasisms, cilvēktiesību pārkāpumi, kā tiek marginalizētas dažādas sociālās, etniskās, reliģiskās grupas, kā jūtas indivīds šajā "drošībā", kur tu visu laiku tiec novērots un, iespējams, jūties kā sistēmas sastāvdaļa, tad mēs gribējām paskatīties uz drošību no pilnīgi citas puses. Mēs gribējām paskatīties uz nedrošību, kādā darbojas nevalstiskās organizācijas. Mēs ar Gundegu Laiviņu jau iepriekš vienojāmies, ka nelietosim vārdu "izdzīvošana" un nemēģināsim skatīties uz to no negatīvās puses, bet centīsimies paraudzīties uz šo procesu kā uz izvēli būt brīvam no dažādiem ietvariem un ierobežojumiem, ko uzliek darbošanās stabilās institūcijās, un mēģināsim saprast, kāpēc mēs to darām.
Tāpēc uz sarunu esmu aicinājusi vairākus nevalstiskā sektora pārstāvjus. Mēs ar Gundegu esam vienas no kultūras NVO sektora mamutiem un dinozauriem – mēs pārstāvam vienas no senākajām nevalstiskajām kultūras organizācijām, kuras joprojām ir dzīvas, ietekmē Latvijas mākslas scēnu un darbojas ar diskursīviem projektiem, pārjautājot politiskus un kultūrpolitiskus jautājumus, domājot par to, kā būtu labāk eksistēt ne tikai indivīdam, bet arī institūcijām.
Es gribētu sākt ar jautājumu: kas ir tie pozitīvie izaicinājumi un iemesli, kāpēc jūs darbojaties šādā formātā? Armand, piemēram, tu taču varēji taisīt normālu karjeru operā, dziedāt, kāpēc tev visu šito vajadzēja?
Armands Siliņš: Varbūt tieši tāpēc arī vajadzēja, ka tā karjera nebija tik normāla! Vienu brīdi bija diezgan daudz brīva laika… Laikam jau ideja radās no vietas, no viesu nama, kas ir manā un manu māsu valdījumā un kuram mēs gribējām piešķirt citu vērtību. Sākumā tā bija tikai vēlme izteikties, tad ar laiku sāc saprast, ka ir aizvien mazāk, ko teikt, jo pirmajā šāvienā viss jau ir izšauts un jāsāk piesaistīt arī citus, kas palīdz izteikties. Jā, laikam primāri tā bija nepieciešamība pateikt to, ko gribas pateikt, – manā gadījumā tas bija Latvijā un, iespējams, arī pasaulē salīdzinoši inovatīvais festivāla formāts, kurā tiek apvienota akadēmiskā mūzika ar rokfestivāla gaisotni. Un tad jau no tā izrietēja viss pārējais. Sākumā jau tu bliez, jo ir jābliež, bet, ja tu redzi cilvēkus, kurus tas saista, rodas motivācija to darīt arī tālāk, par spīti visām grūtībām.
Gundega Laiviņa: Kā jau to iezīmēja Solvita, arī mani ir nogurdinājis naratīvs, ka NVO sektors ir nabadziņš, ka viss, ko mēs darām, ir izdzīvošana. Es jau sen uzskatu, ka tā ir izvēle, apzināta izvēle veidot specifiskas stratēģijas, tīklojumus un darbības formas, uzdot gan estētiskus gan ētiskus jautājumus, kurus citās struktūrās nav iespējams uzdot. Un, manuprāt, šī nedrošība vai nestabilitāte, kas primāri saistīta ar to, ka nevalstiskajām organizācijām nav garantēta finansējuma, līdzi nes arī izvēles brīvību, kas no vienas puses ir milzīga privilēģija, bet no otras – liela atbildība. Tu esi atbildīgs par katru savu lēmumu un izvēli, vai tā būtu estētiska, vai administratīva. Man šķiet, ka tā ir tāda cilvēku rakstura iezīme. Jebkur pasaulē tu vari atpazīt kolēģus no nevalstiskā sektora – pēc viņu eksistences veida, pēc tā, kā viņi komunicē, kā viņi runā par savu lietu. Ar to es negribu teikt, ka valsts sektorā vai biznesā cilvēki nedeg par savu lietu, taču tur nav tik lielas brīvības un atbildības.
Man ir prieks, ka šajā sarunā piedalās arī Elmārs, jo tu laikam esi veicis šo ceļu pilnīgi pretējā virzienā. Bieži vien mākslinieki, kas sāk nevalstiskajā sektorā vai strādā individuāli, kādā brīdī dažādu iemeslu dēļ pievienojas stabilākām institūcijām, savukārt tu, Elmār, vismaz ārēji no ļoti stabilas situācijas esi aizgājis uz nevalstisko sektoru. Un tev, Beatrise, šķiet, jau no ļoti agra vecuma ir bijis skaidrs, ka tu vēlies veidot pati savu platformu un runāt par jautājumiem, kas tev ir svarīgi.
Runājot par sevi – nevalstiskajā sektorā, tas ir, Jaunā teātra institūtā, esmu strādājusi gandrīz piecpadsmit gadus, tagad es tam lēnām lieku punktu…
Armands Siliņš: Bet vai pieliksi?
Gundega Laiviņa: Es noteikti nelikšu punktu nevalstiskajam sektoram, bet tieši institūtam. Taču es tiešām gribu motivēt cilvēkus darboties šajā jomā – tā ir brīnišķīga pasaule.
Elmārs Seņkovs: Man negribas runāt par negatīvo, bet izcelt pozitīvo, ko saklausīju arī Gundegas teiktajā – par izvēli. Laikam tā bija mana lielākā motivācija. Jāsaka godīgi, ka emocionāli bija ļoti grūti izdarīt izvēli aiziet no mehānisma, kurā strādāju sešus vai septiņus gadus, – no Latvijas Nacionālā teātra, kas man tik daudz ko iemācīja. Es tam gatavojos ļoti ilgi, un patiesībā tas ir ļoti bailīgi. Ēnas puse šajā labi ieeļļotajā mehānismā ir tas, ka tu dzīvo gandrīz vai iekapsulējies un lēnā garā zaudē saikni ar realitāti. Tu vairs no šī mehānisma neizej, tas no tevis paņem maksimumu, taču dod pretī ļoti maz – iekšēji man šķita, ka nevaru sevi vairs ne ar ko izaicināt.
Otrs faktors, kas man lika izdarīt šo izvēli, bija darbs Kultūras akadēmijā. Es pamanīju, ka skatuves mākslas studenti, pabeidzot studijas, domā – ja tu netiec valsts sektorā, tu nevienam neesi vajadzīgs. Viņiem tiek uzlikts gandrīz vai lūzera zīmogs. Mani tas satrieca, jo tu labi redzi, ka nevalstiskajā sektorā notiek daudz fantastisku lietu, taču to ieraudzīt traucē šis priekšstats, ka "īstais" darbs ir tikai valsts teātrī. Un man gribējās pašam kļūt par piemēru un parādīt, ka dzīve ir ne tikai valsts lielajos mehānismos. Nevalstiskajā sektorā notiek daudz aizraujoša, un tā nav nemaz tik nedroša dzīve, ja tu daudz strādā. Man šķita, ka šis solis varētu iedvesmot jauniešus, parādīt, ka izvēles iespēju ir daudz vairāk.
Beatrise Zaķe: Jā, es esmu uzaugusi nevalstiskajā sektorā, es tur dzīvoju jau gadus septiņus dažādās pozīcijās un amatos, un man tas visu laiku ir bijis mērķis – izveidot savu vietu. Sākumā tas bija domāts teātris, bet Covid-19 ieviesa korekcijas manos plānos un radās kultūrvieta "Točka". Mums tas ir ļoti svarīgi – mēs varam darīt to, ko gribam, paši esam atbildīgi par to, ko gribam, un var arī ļoti labi izdzīvot. (Smejas.) Un es zinu, ka manus kolēģus patiesībā biedē šīs lielās valsts struktūras – mēs redzam, kā cilvēki dzīvo tur, cik viņi ir ierobežoti savās radošajās izvēlēs. NVO sektorā mani piesaista brīvība un pašnoteikšanās. Tu vari pats strādāt brīvi, aicināt savus draugus un domubiedrus runāt par to, ko viņi vēlas runāt, radīt tādus formātus, kādus vēlies radīt, nevis tādus, kādus paredz attiecīgo institūciju plāni.
Solvita Krese: Gatavojoties šai diskusijai, es domāju, ko lai uzaicina no laikmetīgās mākslas sfēras. Es minēju – mēs paši jau esam dinozauri un darbojamies Latvijas mākslas scēnā divdesmit gadus, RIX-C arī ir viena no senākajām mākslas institūcijām, pēc kādiem desmit gadiem parādījās kim?, bet ilgu laiku mākslas ainā bija pilnīgs tukšums. Taču pirms kādiem pieciem gadiem sāka parādīties mākslinieku vadītas un radītas telpas, piemēram, "427", "Low Gallery", Ganību dambī ir jaunas vietas. Citiem vārdiem sakot, parādās modelis, kas ir populārs daudzviet pasaulē. Taču "Low Gallery", man šķiet, ir koncepta "artist run space" tīrā esence. To iesāka māksliniece Maija Kurševa, kas ar laiku saprata, ka grib veltīt vairāk laika savai radošajai karjerai, un atstāja šo Amandai Ziemelei un vēl divām māksliniecēm – Ievai Kraulei-Kūnai un Elīnai Vītolai. Viņām bija tāds projekts "Mākslinieku krīzes centrs", kura rezultātā viņas nonāca šīs galerijas vadībā. Pastāsti, kāpēc tu kā māksliniece to dari! Kāpēc tu nevari vienkārši taisīt savus mākslas darbus, kāpēc tev vajag galeriju?
Amanda Ziemele: Sākšu ar to, ka Maija mūs uzaicināja vadīt "Low Galery" un veidot programmu šīgada janvārī – mēs tur esam samērā īsu laiku. Būtiskākais vadmotīvs, kas mūs visas vieno, ir tas, ka galerija ir mūsu radošās un mākslinieciskās darbības turpinājums. Tajā saplūst divi sadarbības projekti – viens ir jau Solvitas minētais "Mākslinieku krīzes centrs", Elīnas Vītolas un Ievas Kraules-Kūnas kopprojekts, un otrs ir "Monumentālā kafejnīca" – mans un Elīnas Vītolas projekts, kas pagājušajā gadā notika Rīgas cirka Ziloņu zālē. Abas šīs iniciatīvas ir saplūdušas, un vienlaikus mēs strādājam individuāli kā mākslinieces. Šajā sadarbības formā meklējam jaunas alternatīvas mākslas prakses solo izstādēm, dodot plašākas iespējas līdzdarboties.
Solvita Krese: Gatavojoties diskusijai, man nācās atcerēties visu Laikmetīgās mākslas centra vēsturi. Šogad mums ir 20 gadu jubileja, un bijām gatavojušies milzīgām svinībām, bet pandēmija ieviesa korekcijas. Tomēr mani daudz intervēja jubilejas sakarā, jautāja, protams, kā tas viss bija sācies, liekot man laisties iekšā atmiņu serpentīnā. Un tā nu es atcerējos, ka pirms divdesmit gadiem nebija nekādu modeļu šādu institūciju darbībai un man toreiz nebija nekādu specifisku plānu – lūk, es izveidošu šādu institūciju. Laikmetīgās mākslas centrs radās, jo bija tāda nepieciešamība. Tika slēgts Sorosa Mūsdienu mākslas centrs, kurā es strādāju, un Sorosa fonda pārstāvji teica – ja jūs sāksiet jaunu iniciatīvu, mēs jums palīdzēsim ar starta kapitālu, taču tālāk jums jāmeklē pašiem savs finansējums un jāsāk viss no jauna. Toreizējais centra direktors Jānis Borgs teica – nu, liksimies uz grunti un visu to beigsim. Bija jāmaina pilnīgi viss, jāpāriet no situācijas, kurā tev ir stabils finansējums, uz modeli, kur šis finansējums jāatrod pašam. Tas bija 2000. gads, kad vēl nebija Valsts Kultūrkapitāla fonda un vispār nebija fondu sistēmas. Un man bija tāda sajūta – nu nevar taču ļaut tik labai iniciatīvai izbeigties. Tu nevari nedarīt. Tu nedomā par to, ko tieši tu darīsi un kāpēc, bet vienkārši saproti, ka ir lietas, ko nevar nedarīt. Arī tad, kad mēs pirms 10 gadiem sākām "Survival Kit", bija krīze, veikalu telpas tukšas, finansējuma nebija, visi tie noskumušie mākslinieki, depresīvā sabiedrība, un "Survival Kit" radās no apziņas, ka tu nevari nedarīt, jo kaut kas jādara ar radušos situāciju. Gundega saka: viņa atpazīstot cilvēkus, kas strādā kultūras NVO jebkurā valstī, – man šķiet, ka tā ir šī mentalitāte, tas, ka "tu nevari nedarīt". Visbiežāk kultūras NVO nedarbojas pēc izkalkulēta ērtākā modeļa. Vismaz man tā ir. Tas vienkārši rodas no nepieciešamības. Varbūt pat misijas apziņas. Un, skatoties uz saviem kolēģiem, kas ar mums sadarbojas ilgstoši, redzu to pašu – rīcību, kas izriet no nepieciešamības, nevis stratēģiski izshēmota modeļa. Kas arī nav slikti, varbūt mums reizēm tieši pietrūkst šādas pieejas – biznesīgas shēmošanas.
Gundega Laiviņa: Manuprāt, ir vēl viena svarīga lieta, kas arī raksturo nevalstisko sektoru – fleksibilitāte. Mēs spējam ļoti ātri reaģēt uz notikumiem, mainīties paši, mainīt to, ko darām. Es pieļauju, ka šīs lielākās struktūras ir daudz smagnējākas. Es reizēm salīdzinu NVO ar mazajām laiviņām, kas lavierē starp lielajiem kravas kuģiem, kuri arī ir vajadzīgi, jo viņi transportē kaut ko fundamentālu. Savukārt mēs varam ļoti ātri reaģēt uz lietām, un, manuprāt, tas parādās arī šobrīd, kad realitātē noticis pārrāvums, kas skāris pilnīgi visus, un mēs redzam, ka NVO atdzimst ātri un jaunās formās, kamēr lielās institūcijas gaida brīdi, kad tās varēs atgriezties pie vecajām metodēm. Tās domā, kā atgriezties pie skatītāja, ne tik daudz – kā mainīt saturu un sarunu veidu.
Klausoties kolēģos, ievēroju – mēs visi runājam par iespēju izteikties, par iespēju runāt par to, kas tiešām ir svarīgs. Tad nu mans jautājums ir: kas jums neļauj to darīt valsts institūcijās? Piemēram, Elmār, kas tev Nacionālajā teātrī traucēja runāt par to, kas ir svarīgi?
Elmārs Seņkovs: Es domāju, ka tas ir ļoti individuāli. Manā gadījumā ļoti personiski – es netieku galā ar atbildības izjūtu, kas rodas, pārstāvot kaut ko ļoti lielu. Darbojoties lielā mehānismā, ar savu mākslas darbu tu apkalpo un uzturi institūciju. Nebija tā, ka uz mani kāds izrādīja spiedienu, ne par to ir stāsts, taču mana atbildības izjūta šīs institūcijas priekšā bija tik liela, ka tā man neļāva darīt to, ko es gribēju. Tas nenozīmē, ka nevalstiskajā sektorā šādas atbildības nav, bet tā ir individuāla: es esmu atbildīgs par to, ko es daru, nevis – es esmu atbildīgs par Nacionālo teātri. Tā mazā laiviņa ir daudz mīlīgāka par lielo kuģi, mēs četri pieci kaut kā tiksim galā. Savukārt, ja esmu liela kuģa kapteinis, es nezinu, kas notiek tur lejā, un mans darbs ir daudz mazāk personīgs. Protams, arī lielajās valsts institūcijās tu vari izteikties. Nav tā, ka tur ir kaut kāda cenzūra. Stāsts laikam ir par to, ka tu nogursti no liela kuģa vadīšanas un pēkšņi gribi savu laiviņu. Savu dārziņu. Taču tas ir ļoti individuāli, manā gadījumā tas bija tā. Taču mans gadījums nav unikāls, es redzu, ka arī aktieri, scenogrāfi, ne tikai režisori, sāk veidot savus individuālos darbus, taisa projektus, kaut ko meklē. Un man patīk tas meklējums. Skaidrs, tas ne vienmēr ir rezultatīvi, bet tas ir svarīgi – iet ārā no savas komforta zonas. Un, ja tev šajos meklējumos ir līdzgaitnieki, tas ir ļoti vērtīgs piedzīvojums.
Gundega Laiviņa: Šeit jāpiebilst, ka Latvijā teātris ir ļoti īpaša nozare, ļoti hierarhiska, strukturēta pēc ļoti konvencionāliem priekšstatiem par to, kā teātrim jādarbojas, varbūt tāpēc tieši teātrī arī var sevišķi novērot šo izlaušanās sajūtas momentu. Es pieļauju, ka vizuālajā mākslā ir pilnīgi cita specifika un citas motivācijas – tur pat nav tāda valsts sektora, ja vien tu neej strādāt uz muzeju.
Amanda Ziemele: Jā, tomēr pastāv noteikti priekšstati – ko cilvēki sagaida izstādē un kas vispār ir izstāde. "Izstāde ir tad, ja tur ir glezna pie sienas." Tāpēc daudzējādā ziņā tā ir iespēja pieredzēt cita veida vizuālo mākslu. Atgriežoties pie motivācijas, tā ir arī iespēja izvaicāt citus māksliniekus, kā viņiem šķiet, un sarunās ar viņiem var pārbaudīt savus priekšstatus. Manuprāt, tā ir mazo telpu priekšrocība. Mazākos formātos reizēm iespējams izdarīt vairāk, eksperimentēt, darīt atšķirīgas lietas.
Gundega Laiviņa: Man ir jautājums Beatrisei un Armandam – kā veidot sarunu ar skatītāju? Jums abiem tā ir nepastarpināta, tur ir daudz potenciālas konfrontācijas. Jūs saņemat reakciju uzreiz, jūs labāk zināt, ar ko jūs sarunājaties, tajā pašā laikā jūs arī riskējat vairāk, iesaistoties sarunās četros no rīta. Savā ziņā arī nepārtraukti izaicinot to, ko jūs darāt.
Armands Siliņš: Tā jau ir viena no nevalstiskā sektora īpašībām – mēs mēģinām atrast jaunas formas un izaicināt paši sevi. Iespējams, pat pretēji standarta formātiem. Un pēc tam šos jaunos formātus un glābšanas laiviņas lielie kuģi paņem savā ekipējumā. Runājot par mūzikas lauciņu, operu… Laikmetīgā mūzika Latvijā ir tāds lauciņš, kas ir ļoti grūti apstrādājams. Operā pēdējos gados laikmetīgās mūzikas nav un nebūs, jo ar to nav iespējams nopelnīt. Pirms tam opera pasūtināja laikmetīgās mūzikas darbus mūsu pašu komponistiem, reizi divos gados tie tika uzvesti – ar domu, ka šis lauciņš jāattīsta. Kad šī programma tika nogriezta, man kā māksliniekam, kas tur piedalījās, šīs programmas pietrūka un gribējās cīnīties par šo lauciņu. Protams, man vienmēr gribējies ienest laikmetīgo operu arī festivālā "Sansusī", taču finansiāli tie ir ļoti ietilpīgi projekti, tāpēc līdz šim to nav izdevies izdarīt. Opera ir ļoti dārgs process. Taču ir bijuši arī spilgti laikmetīgās operas piemēri – piemēram, operas "Baņuta" iestudēšana kultūrtelpā "Tu jau zini kur", ko paveicām kopā ar Gētes institūta un Kultūrkapitāla fonda atbalstu, apvienojoties vairākām mazām nevalstiskām organizācijām. Vai Olivera Līsa opera "Nezināmais nezināmais", kas pirms dažiem gadiem tika izrādīta festivālā "Homo Novus" un Valmieras teātra festivālā. Vienmēr var atrast formu, kā to darīt, tikai jāmeklē.
Gundega Laiviņa: Runājot par sadarbību ar citām NVO, šis ir ļoti labs piemērs. Vai mēs sadarbojamies tikai tad, kad jāiet uz Finanšu ministriju, vai spējam sadarboties arī mākslinieciskajā un radošajā procesā?
Beatrise Zaķe: "Točka" ir vaļā tikai nepilnu mēnesi, taču mums jau tagad ir ļoti interesanti vērot skatītāju reakciju: viņi apjūk, ienākot mājā, kurā var dabūt visu. Tu vari dabūt deju, teātri, mākslu. Skatītājs ienāk un nesaprot. Man tas šķiet ļoti interesanti. Jums ir deja? Jā. Un teātris arī? Jā. Bet jums taču nav zāles! Nuja, bet teātris mūsdienās vairs nav teātra zāle! Runājot par māksliniecisko sadarbību un nākotnes plāniem – kāpēc mēs vispār atvērām "Točku" – mums gribas, lai notiek sadarbība. Taču mēs sapratām, ka nevaram visu uzreiz. Mākslinieki dzīvo diezgan individuāli, un, kad aicinājām veidot darbus vizuālajā mākslā, mākslinieki uz iespēju sadarboties ar teātri un deju reaģēja diezgan kūtri. Šobrīd mēs sadarbību veicinām teātra un dejas jomā, pamazām iedrošinām un aicinām.
Šobrīd vēl nezinām, vai pavasarī mēs būsim tā pati māja, varbūt atradīsimies citur, taču mūsu mērķis ir radīt vietu, kurā var notikt viss un kurā aicinām māksliniekus sadarboties, veidot starpdisciplinārus projektus, iespējams, uztaisīt kaut ko lielāku.
Solvita Krese: Brīnišķīgi, ka Beatrise iezīmē – nākotnē mēs darīsim tā un nav svarīga ēka, bet gan saturs. Man šķiet, ka tieši šī ir nevalstiskā sektora spēka zona – mums ir samērā viegli pārcelt saturu no vienas vietas uz citu – tu neesi piesiets sienām kā, piemēram, Latvijas Nacionālās mākslas muzejs, kas cīnās ar ēkām un to uzturēšanas izmaksām, tāpēc saturam bieži vien nemaz neatliek līdzekļu un arī kapacitātes, lai radošo procesu darbinātu. Runājot par starpdisciplinaritāti, interesanti, ka institūcija, kas visvairāk līdzinās Laikmetīgās mākslas centram, ir Jaunā teātra institūts – nevis medija, bet tieši tēmu ziņā. Varbūt arī pārējie varētu pastāstīt par saviem nākotnes plāniem, sadarbībām un tēmām, kādām jūs vēlaties pieskarties?
Amanda Ziemele: Aprīlī sapratām, ka "Mākslinieku krīzes centra" projekts dotajos apstākļos nav iespējams tā sākotnējā iecerē, tāpēc mēs to transformējam par rezidenču formātu, dodot māksliniekiem iespēju pašiem veidot saturu – vai tā ir izstāde, vai tā nav izstāde, varbūt tie ir tikai pasākumi. Dodam māksliniekiem darba telpu, bet formātu viņi var izvēlēties paši. Kad mākslinieks saņem uzaicinājumu uz izstādi, tajā parasti iekļauti arī ierobežojumi, piemēram, tu nevari iekūrēt iekšā citas mākslinieku grupas. Pie mums tas ir iespējams. It kā nelieli žesti, tomēr tie ir būtiski.
Nākotnē mēs droši vien centīsimies saglabāt šo ievirzi, taču domāsim tālāk. Oktobrī mums ir paredzēts "Krīzes vēstnesis", satīriski kritisks izdevums.
Beatrise Zaķe: Mēs esam līdzīgā situācijā – mums ir doti divi mēneši testēt šo režīmu, mums joprojām nav tēmas un virstēmas, taču mums ir liela brīvība – lai varam saprast, kā šis režīms strādā. Paralēli esošajai izstādei top četri vai pieci darbi, un mākslinieki nāk uz vietas un strādā jau esošajā kontekstā. Paralēli notiek dejas rezidences, top teātra izrādes. Ar pavasari mēs domājam ieskicēt virstēmas. Dosim māksliniekiem pusgada laiku, viņi katrs darbojas savā stāvā – sadarbojas vai ne, tā ir viņu izvēle, un tad mēs atkal to izrādām divus mēnešus. Rezidences formātā māksliniekiem būs brīvība strādāt, savukārt festivāla formātā tad mēs to visu izrādīsim.
Elmārs Seņkovs: Pirmkārt, es gribu pateikt, ka arī mēs neesam gatavi kalpot ēkai vai mājai, telpu mums nav, tāpēc visus savus resursus varam ieguldīt cilvēkos. Jau ieceres sākumā es sapratu, ka būtu jocīgi dibināt jaunu teātri, taču visi man jautāja – kur tad jūs būsiet? Kur jums būs māja? Bet teātris var pastāvēt arī bez ēkas! Cilvēkiem to grūti saprast, viņiem šķiet, ka bez ēkas tas nav teātris. Mēs esam kompānija, kurā neesam piesieti ne laika, ne telpas, ne repertuāra ziņā. Mūsu vīzija ir satikties dažādās vietās, dažādos laikos un telpās. Viena izrāde mums būs Tallinā, vienu izrādi – "Irānas konferenci" – materializējām interneta vidē, ko sākotnēji nebijām plānojuši. Pareizi Gundega saka: nevalstiskais sektors ir daudz elastīgāks. Tieši nevalstiskais teātris šajā periodā bija pirmais, kas nāca ar jauniem risinājumiem un formātiem. Mēs spējam pielāgoties. Un mūsu vīzija ir visu laiku meklēt jaunus formātus. Man mazliet bail formulēt konkrētu fokusu, man bail, ka, tiklīdz pateiksim "mēs esam tādi", būsim atpakaļ tajā pašā rāmī, no kura gribēju izlauzties. Mēs negribam izpildīt kaut kādus normatīvus. Es sev atļauju būt brīvam. Mana vīzija ir būt kopā ar cilvēkiem, ar ko gribu strādāt. Tik vienkārši.
Armands Siliņš: Es domāju, ka nevalstiskais sektors šobrīd kļūst arvien populārāks, jo parādās daudz dažādu piemēru. Zinu, ka Reinis Suhanovs atbrauca uz "Sansusī" pārbaudīt, vai nopietno mākslu var rādīt dabā, un pēc tam teica: "Jā, esmu gatavs taisīt citādu teātra festivālu." Neatkarīgie teātri un citas līdzīgas organizācijas parāda jaunajiem, kas ienāk šajā sektorā, ka viens līmenis jau ir nostiprināts un viņi var celties nākamajā. Tā ir augsne. Solvita, Gundega, jūs pirms 20 gadiem izveidojāt ļoti spēcīgu formu, kā pieredzēt laikmetīgo mākslu citādi, nekā tas bija ierasts. Pēc 20 gadiem šāds veids jau liekas tikai loģisks. Runājot par nākotni, nebūs tā, ka lielās institūcijas izzudīs, jo tāpat tiks pumpētas – tas ir noticis jau 200 gadus un notiks arī turpmāk. Es domāju, ka drīzāk cilvēki, kas izauguši uz nevalstisko sektoru bāzes, sākot apsaimniekot kādu no valstiskajām iestādēm, pamazām ievieš korekcijas. Protams, tas ir diezgan sarežģīts process.
Gundega Laiviņa: Jā, tas ir interesanti, ka no Covid-19 krīzes naudas sapumpēja visus, izņemot nevalstisko sektoru. Protams, konkursos tika pielikta nauda, bet tiešā veidā palīdzība netika sniegta.
Armands Siliņš: Tas ir arī jautājums par fleksibilitāti. Mēs līdz pēdējam gaidījām konkursa rezultātus un neizziņojām pasākumu. Līdz ar to vairs nevaram pieteikties palīdzībai rīkotājiem, kuru pasākumi nav notikuši. Protams, mazās organizācijas kļūst elastīgākas, jo vienmēr ir spiestas elastīgi domāt. Arī režijas ziņā – nevalstiskajā sektorā mazās izrādes tiek veidotas, domājot ārpus rāmjiem, savukārt lielajos teātros jādomā par standarta skatuves piepildīšanu un tamlīdzīgi. Loģiski, ka pēc tam ir grūti pārslēgt domāšanu.
Gundega Laiviņa: Es jau kādu laiku mēģinu vairāk sekot vārdiem, ko lietoju. Es vairs nesaku, ka NVO ir "mazs", un neizmantoju deminutīvus. Manuprāt, tas, ko mēs darām, ir kaut kas ļoti liels, un šeit nav runa par kvadrātmetriem, bet par domāšanu. Te jau iezīmējas NVO atšķirība – cilvēki pulcējas ap tēmām vai vietām, vienalga, fiziskām vai mentālām, ar kurām viņi var identificēties. Tikmēr valstiskajā sektorā joprojām ir ļoti izteikta sadalīšanās žanros – teātris, muzejs – un sadarbība, pulcēšanās un saruna īsti nenotiek. Manuprāt, tas ir tas, ko dara NVO – saved kopā dažādus cilvēkus no dažādām jomām, jo sarunas tēma ir būtiskāka par žanrisko atvilktnīti.
Solvita Krese: Covid-19 situācija izgaismoja vājās zonas ne tikai mūsu valsts struktūrā, bet visā pasaulē. Lai parādītu situācijas paradoksu, minēšu, ka Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs veido apmēram trešdaļu no Nacionālā mākslas muzeja programmas, taču skatītājs redz vienkārši foršu izstādi, viņš nezina, kas to ir taisījis, jo tā ir ēka. Tāpat "Homo Novus" taisa izrādes "Hanzas peronā", un arī tās tiek asociētas ar vietu. Cik ļoti mūsu domāšana ir orientēta uz vietu! Tas vērojams arī valsts līmenī, piemēram, Finanšu ministrijā. Rezultātā, kad pieejams atbalsts, to saņem Nacionālais mākslas muzejs un "Hanzas perons", jo tās ir komercstruktūras un valsts institūcijas, bet tie, kas radījuši saturu, šo atbalstu nesaņem. Kad tu runāji par lielumu, es domāju, ka mēs neesam lieli kā zilonis, kurš ienāk telpā un visi brīnās, bet kā micēlijs, kas caurauž visu kultūras audumu. Mēs paliekam nemanāmi, bet reāli darbinām ļoti daudzus procesus. Arī vizuālajā mākslā – ir individuāli mākslinieki un ir muzejs, bet pārējo reāli darbina nevalstiskais sektors.
Gundega Laiviņa: Tā ir fundamentāli nepieciešama domāšanas maiņa – nevis jūs strādājat Nacionālajam muzejam, bet Nacionālais muzejs strādā jums. Muzejs bez māksliniekiem ir tukša čaula, taču domāšana ir otrāda – jūs strādājat pie mums, nākat pie mums, bet mēs esam centrs.
Solvita Krese: Tā ir kā piramīda – pamatā ir mākslinieks, augšā muzejs, bet pa vidu – process, kuru darbina tieši nevalstiskais sektors. Ja vidu izgriež ārā, piramīdas vairs nav. Skatītājam nav jāzina, kas taisījis mākslas notikumu, bet gribētos, lai valsts līmenī – Finanšu ministrijā, Kultūras ministrijā – šāds redzējums būtu. Bet atpakaļ pie pozitīvā!
Gundega Laiviņa: Pozitīvais ir tas, ka mums drīz jābeidz. (Visi smejas.) Vai ir kādi jautājumi?
Henriks Eliass Zēgners: Man ir jautājums, pēc kura varbūt tomēr paliks bēdīgi. Darbs valsts vai pašvaldības institūcijā nozīmē stabilitāti – konkrētu slodzi ar noteiktu darba laiku un cietu algu, savukārt NVO sektors, metaforās runājot, ir tāds kā frīlanseris, kurš skatās, kas notiek, un ķeras klāt iespējām. NVO strādājošajiem bieži vien nav finansiālas drošības, kaut vai runājot par neziņu – vai projektu konkursā vispār tiks saņemta nauda un vai tā būs pilna prasītā summa. Taču galu galā tu gribi uztaisīt projektu, nevis piepildīt savu drēbju skapi. Skaidrs, ka tā nav nauda, kas motivē darboties NVO sektorā, bet kas tad? Kā jūs skaidrojat savu entuziasmu?
Armands Siliņš: Man viss ir vienkārši. Es strādāju arī valsts darbā, un sanāk, ka viss, ko daru ārpus tā, ir vaļasprieks. Taču šis vaļasprieks paliek arvien lielāks, nopietnāks, darbietilpīgāks. Tad ir jāmeklē balanss starp šo vaļasprieku, pamatdarbu un ģimeni. Tas ir jautājums par izvēlēm, ko veicam. Pieņemsim, skatoties uz to, kā strādā Nacionālās operas kolektīvs un kā – kolektīvs neatkarīgā iestudējumā, redzu, ka neatkarīgajā kolektīvā dalībnieki bieži vien iet uz mērķi, par spīti visam, piemēram, strādājot virsstundas, kas tā nenotiek stabilos valsts kolektīvos, kur ir noteikts precīzs darba laiks un jāiekļaujas rāmjos. Mani kā mākslinieku iedvesmo darbs uz mērķi, nevis noteiktu stundu atstrādāšana. Es nesaku, ka operā nenotiek darbs uz mērķi un ka tur netop labas lietas, bet šī ir vērā ņemama atšķirība darba stilā.
Gundega Laiviņa: Domāju, ka Elmārs piekritīs – valsts struktūrās cilvēki strādā tieši tikpat daudz. Runājot par atalgojumu, NVO sektorā ir dažāda tipa organizācijas un dažādi veidi, kā strādāt. Viens tiešām ir, kā tu saki, pašnodarbinātais, bet mūsu gadījumā ir organizācija, kas maksā algas, un ļoti skaidra vienošanās, un regulāras sarunas, kā mēs kopīgi uzturam šo pasākumu, kāpēc tas katram no mums ir svarīgi un kurā brīdī darba apjoms vairs nav līdzsvarā ar atalgojumu. Ne velti nevalstiskajā sektorā arvien vairāk tiek runāts par rūpēm – gan pašam par sevi, gan vienam par otru. Arvien vairāk cilvēku ārvalstīs sāk arī runāt par izdegšanu – gan valsts, gan nevalstiskajā sektorā. Ceru, ka par to arvien vairāk runās arī Latvijā. Bet, atbildot uz jautājumu, gribu atgriezties pie tā, ko teicu sākumā – tā ir mana izvēle. Es varētu iet citu ceļu, bet saprotu, ka naudas daudzums ir mazsvarīgāks par to, cik komfortabli jūtos ar savām izvēlēm.
Elmārs Seņkovs: Man nevalstiskajā sektorā liek darboties ticība, ka visi iet uz vienu mērķi. Valsts teātrī strādājošie neiet visi uz vienu mērķi – īpaši aktieri, kuri vienkārši apkalpo konkrēta režisora vēlmes. Tas ved uz izdegšanu. Nevalstisko sektoru veido cilvēki, kas satiekas kopīgā pārliecībā, taču nepieciešams ieguldīt daudz laika, lai darbs šajā nozarē kļūtu par tavu pamatu un būtu iespējams izdzīvot bez papildu atbalsta. Tas nozīmē iestādīt sēklu un skatīties, kā tā aug un attīstās. Lieta, kam tu tici, ir ļoti svarīga.
0