Divi pandēmijas gadi un kara raisītais energoresursu cenu pieaugums smagi skāris dažādas kultūras notikumu telpas, mākslas galerijas, koncertu zāles, bārus un pulcēšanās vietas. Kā tām izdzīvot un kāpēc nepalīdz ne Kultūras ministrija, ne pašvaldības – par to diskusijā runā galerijas "427" vadītājs Kaspars Groševs, Kaņepes Kultūras centra vadītājs Dāvis Kaņepe, Ruckas mākslas rezidenču centra dibinātāja Ieva Ūbele, pilsētvides un tūrisma pētnieks Mārtiņš Eņģelis un Kultūras ministrijas valsts sekretāra vietnieks Uldis Zariņš.
Henriks Eliass Zēgners: Pamudinājums jūs šeit sasaukt cēlās no notikumu ķēdes – nav nepierasta lieta, ka kāda vieta beidz savu eksistenci, bet šoziem pienāca vairāki signāli reizē. Viens ir diezgan skaļais Kaņepes Kultūras centra stāsts, tad padzirdējām, ka Ruckā tiek meklēta jauna vadība, tagad – "427" pārmaiņas.
Kaspars Groševs: Starp citu, "Low" galerijas arī vairs nebūs.
Henriks Eliass Zēgners: Lūk. Ik pa brīdim gan kāda vieta pienāk klāt – ir parādījusies Vagonu ielas koncertzāle, piemēram, kas ir forši, tomēr ir tāda sajūta, ka vietu paliek aizvien mazāk un mazāk. Tad nu es gribētu, lai ievaddaļā jūs pastāstāt par situāciju kopumā: vai šobrīd kultūras notikumu vietām ir krīze vai nav?
Mārtiņš Eņģelis: Krīze attiecībā uz to, kā cilvēki tās uztver un kāda ir šo vietu īstā, patiesā nozīme sabiedrībā un kolektīvajā apziņā. Jo, manuprāt, tas, ka vietas ir tikai punkti, kur tu aizej un piedzeries – tas ir beidzies. Vietas ir kļuvušas daudzfunkcionālas un atbilst laikmeta garam, ir starpdisciplinaritāte. Bet daudzi uzskata, ka tās parādās un pazūd, nenorādot uz to, ka mēs paši balstām šo vietu eksistenci un esam atbildīgi par to, ka tās eksistē, un reizē arī, manuprāt, krīze ir tajā, ka sabiedrība nenovērtē patieso labumu un dažādību.
Dāvis Kaņepe: Manuprāt, jā, ir krīze – kovids un karš ar energoresursu sadārdzinājumiem ir saasinājis situāciju. Paši spēlētāji, savukārt, zināmā mērā ir līdzatbildīgi – mēs neesam spējuši politiski un sabiedriski komunicēt šo vietu nozīmi un pienesumu, neesam spējuši arī izstrādāt kaut kādus izdzīvošanas instrumentus, jo krīze ir viļņveidīga. Piemēram, Spīķeri – savulaik tie izpildīja kultūras funkciju, pēc tam iemītnieki tika izmesti ārā; vēlāk tas pats Andrejostā. Respektīvi, mēs varam izsekot, kā divdesmit gadu garumā notikumu punkti ceļo. Vieni spēlētāji pazūd, citi nāk vietā. Nav pārmantojamības, nav notikusi zināšanu vai pieredzes nodošana, kas atkal ir novedusi pie tā, ka esam tādā pašā situācijā.
Kaspars Groševs: Es varbūt nemēģināšu vispārināt, bet tieši vizuālās mākslas lauciņā šī ziema ir ļoti skarba. Pēdējais VKKF konkurss diezgan pamatīgi iespēra pa ceļiem veselam lērumam kultūras institūciju, kas kaut kādā ziņā turēja to fronti, tai skaitā arī galerijai "427", un ļoti daudzas no šīm vietām būtībā palika bez pēdējās špricītes. Tā varbūt nav mirstamā kaite, bet tas, ko VKKF komisijas locekļi bieži nesaprot – nevalstiskajām organizācijām tā var izaugt par gangrēnu un beigās tā kāja jāgriež nost. Tīri birokrātisku iemeslu dēļ.
Ieva Ūbele: Es domāju, vai piebalsot puišiem, lai tas kuģis nogrimst, vai tomēr kaut kā iedot cerību staru. [Smejas.]
Kaspars Groševs: Cerību stars ir vienmēr. Bet ziema ir reāli skarba un tas, ko VKKF izdarīja ar vizuālās mākslas organizācijām, manuprāt, ir vienkārši cūcīgi.
Ieva Ūbele: Es piekrītu – ir notikumu ķēdīte. Divi kovida gadi, kad mēs nevarējām strādāt un normāli attīstīties, pēc tam karš ar elektroenerģijas sadārdzinājumu. Par Rucku es visiem saku: ja mums vajag tonnu granulu nedēļā un pagājušajā gadā mēs maksājām 150 eiro par tonnu, tad šogad tie ir 500–600 eiro par tonnu. Neviens nav palielinājis kultūras budžetu četras reizes, lai nosegtu šīs izmaksas. Nekādu atbalsta instrumentu tam nav. Tad ko tieši darīt? Tas, ko kovids man personīgi iemācīja: ja kultūras institūcija vispār grib pastāvēt, ir jābūt iespējai nosacīti sarauties. Jo skaidrs, ka krīzes vienā vai otrā formā nāks visu mūsu atlikušo dzīvi, mūs sagaida nepārtrauktas krīzes. Tā nu vienīgā izdzīvošanas stratēģija ir spēja krīzes gadījumā sarauties un brīdī, kad vari strādāt, – izplesties. Risinājumi elektroenerģijai, siltināšana, tur ir vesels pasākumu komplekss, kuru īstenojot vari uz krīzēm reaģēt. Bet mēs jau neesam tam gatavi – mums lielākā daļa telpu nav piemērotas izdzīvošanai šādā situācijā.
Dāvis Kaņepe: Man liekas būtisks nošķīrums – ir kultūras organizācijas, kuras apsaimnieko konkrētas telpas, un tad ir nomadi, piemēram, festivāls "Survival Kit", kam telpu nav. Ja tev ir māja vai galerija, tev tā ir jāapkurina.
Henriks Eliass Zēgners: Uldi, cilvēciski es saprotu – mēs redzam, ka pat Nacionālā bibliotēka tagad pusi no nedēļas ir ciet, un skaidrs, ka apkurināt teātrus un operas, un ko tik vēl ne visiem šoziem ir grūti, bet vai Kultūras ministrijā ir bijusi kāda saruna – vai jūs esat lietas kursā par to, ko šeit stāsta cilvēki?
Uldis Zariņš: Jā. [Pauze.]
[Visi smejas.]
Uldis Zariņš: Skaidrs, ka stāsts nav jauns. Mēs šīm krīzēm izgājām cauri vairākos raundos kovida laikā, kad ļoti skaidri zinājām: mums – ne tikai valstij, bet arī pašvaldībām – jābalsta kultūras institūcijas. Visu kultūras sektoru institūcijām jābūt spējīgām izdzīvot krīzes situācijā. Cits jautājums ir, vai to izdarīt ir iespējams. Kovida laikā mums izdevās atrast politisko atbalstu šādiem mehānismiem. Šobrīd tas nav izdevies, jo kopumā valdības politika ir tāda, ka ar līdzšinējiem mehānismiem, ar visu OIK noņemšanu – un tas attiecas uz visām nozarēm un skar gan iedzīvotājus, gan fiziskas personas – principā vajadzētu pietikt. Izņēmums ir valsts institūcijas, kurām nav iespējams piesaistīt citu finansējumu atšķirībā no citām juridiskajām personām, tostarp nevalstiskajām organizācijām. Finanšu ministrijas gaiteņos droši vien eksistē pieņēmums, ka NVO ir iespēja, tāpat kā privātuzņēmumam, aiziet uz banku, varbūt paņemt kredītu… Ar atbalstu LNB un citām valsts institūcijām kovidlaikā mums gāja vieglāk. Laikam bija izpratne, ka krīze skar visus. Šobrīd tā sapratne nav bijusi. Mēs trauksmes zvanus sākām sist septembrī, augustā. Lēmumus izdevās panākt tikai tagad – un arī ne attiecībā uz pilnīgi visiem.
Henriks Eliass Zēgners: Kas ir šie lēmumi?
Uldis Zariņš: Par to, ka, piemēram, Nacionālās mākslas muzejs novembrī un decembrī nespēs samaksāt apkures rēķinus, tāpēc ir nepieciešams papildu finansējums – no līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem.
Henriks Eliass Zēgners: Bet uz klātesošajiem tas principā neattiecas?
Uldis: Uz klātesošajiem tas neattiecas. Uz viņiem attiecas, tā teikt, horizontālie atbalsta mehānismi, ar ko tiek samazināti enerģijas tēriņi.
Mārtiņš Eņģelis: Man liekas interesanti – pašvaldības un valsts iestādes tagad, kad ir grūtāk samaksāt rēķinus, var strādāt no mājām, lai taupītu līdzekļus, bet kultūras sfēra kovidā apliecināja, ka tai šāda funkcija dzīvē vienkārši nav iespējama. Tātad ir skaidrs, kā tikt galā ar valsti un pašvaldību, bet paliek atklāts jautājums – kā turpināt strādāt ne no mājām kultūras nozarei.
Es Rīgas domes Pilsētas attīstības departamentā šobrīd strādāju pirmo nedēļu – un tur par kultūras jomu vispār nemaz nerunā. Tāpēc es varu komentēt tikai no savām iepriekšējām zināšanām par kultūras jomu un pilsētvides izpēti. Departamentā, kur strādāju, pirmdienās un piektdienās tu oficiāli uz darbu nenāc, departaments taupa. Es arī sadzīvoju ar to, bet, no otras puses, gan es, gan arī daudzi citi palielinām savas komunālās izmaksas, dzīves izmaksas par 50%. Ir pieejami pētījumi, tiesa, no ASV, bet domāju, ka mēs nedzīvojam sliktāk vai citādi.
Henriks Eliass Zēgners: Tagad es gribētu lūgt ieskicēt jūsu institūciju šībrīža situāciju, statusu un skatu uz nākotni. Dāvi – kā iet jums?
Dāvis Kaņepe: Jāsaprot, ka KKC ir tāda hibrīda juridiskā institūcija, kurā darbojas sociālais uzņēmums, kas strādā ar bāra telpu nodrošināšanu, un ir arī biedrība, kas nodarbojas ar tiešo funkciju: kultūras pasākumu organizēšanu u.tml. Un vēl ir ēkas apsaimniekošana. Visus šos 10 gadus bārs veidoja vismaz stabili pusi no ieņēmumiem, ja ne vairāk, un nosedza pārējās izmaksas, uzturot māju, algojot cilvēkus, piemaksājot par pasākumiem, kas bija mīnusā, un tamlīdzīgi, tad tagad, kovida un finansējuma nepietiekamības dēļ nespējot pabeigt ēkas remontu, mēs esam beiguši bāra darbību, pagaidu telpu "Diagonāle" un uzņēmums ir kļuvis maksātnespējīgs. Esmu uzņēmies šo atbildību, man ir maksātnespējas process u.tml. Savukārt biedrība turpina darboties un meklēt iespējas, ir iesākti vairāki Eiropas projekti ar ukraiņu radošo kopienu, un mēs skatāmies tālāk. Biedrība kā nomads varēs turpināt darboties.
Savukārt, kas attiecas uz ēku – mēs veicām ziedojumu kampaņu, piesaistījām privātu naudu ar privātiem galvojumiem, un skarbā realitāte ir tāda: līgumus mēs parakstījām vēl 2020. gadā, bet, sākot būvēšanu, atklājās mājas īstenā situācija, nāca cenu sadārdzinājums. Nauda, ar ko mums sākotnēji būtu pieticis, lai pabeigtu atjaunošanu, tagad ir ļāvusi izdarīt divas trešdaļas no nepieciešamā. Tagad ir tā – vēl nav fiziski parakstīti dokumenti, bet esam mutiski vienojušies ar ēkas īpašniekiem, ka viņi ir gatavi sadarboties un dot klāt mūsu prasītos gadus, tāpēc mums decembra, janvāra laikā, cerams, būs ēkas līgums par lietošanu līdz 2040. gada maijam [un tad būtu vērts turpināt vākt līdzekļus].
Ja viss izdosies, mums būs Rīgas dzīvē ļoti īpašs gadījums: līgums uz teju 20 gadiem, kuros mēs varētu nodrošināt funkciju. "Jaunais Eiropas Bauhaus", visi ilgtspējības likumi un Eiropas dokumenti – tie visi tiek plānoti septiņgadēs vai tamlīdzīgi, bet mums kā spēlētājam, kurš Latvijā atrodas kultūras jomā, nav pieejami nekādi instrumenti, kas ir ilgāki par 3 gadiem. Un nav nekādu instrumentu, kas nodarbotos ar infrastruktūru vai ēku lietošanu. Šī nav jauna saruna, mēs jau vairākus gadus mēģinām motivēt un rast kaut kādas iespējas, lai pašvaldība un Kultūras ministrija domātu ilgtermiņā, bet šajā gadījumā ir sadursme. Citās nozarēs termiņi ir ilgāki: 5–10 gadi vai tamlīdzīgi, bet kultūrā mēs joprojām esam pārsvarā pie 1 gada vai 3–4 mēnešu domāšanas ilguma, kas vienkārši ir... neilgtspējīgi. Tā nu mēs ceram – un mums īstenībā nav iespēju mest plinti krūmos, mums ir līgumi, saistības, un kaut kādā veidā tā māja ir jāpabeidz. Mums ir jāturpina darboties un jāspēj tikt ārā, jo esam uzņēmušies pārāk daudz privātu risku.
Henriks Eliass Zēgners: Kāda jums bija sākotnējā vienošanās ar mājas īpašnieku?
Dāvis Kaņepe: Tas ir neparasts un patiesībā pozitīvs gadījums, jo mēs sadarbojamies ar mūžorganizāciju – tā ir biedrība, korporācija, kas tika radīta pagājušā gadsimta sākumā. Viņi domā mūža garumā. Bet – viņiem pašiem nav līdzekļu (vai viņi tos negrib ieguldīt tādā mājā), tāpēc viņi ir atraduši kādu, kas to vēlas darīt. Vienlaikus viņi apzinās savu unikalitāti – Rīgas centrs, dārzs un tamlīdzīgi, un mēs strādājam tirgus apstākļos. Tur ir divi varianti – superīgi izremontēta māja, kur tu maksā tirgus cenu – 10–15 eiro par kvadrātmetru – vai arī maksā daudz mazāku cenu, bet uzņemies atbildību – šo ēku pats remontēt, un tas ir mūsu gadījums. Un zināmā mērā tas mums ir labāks, jo mēs ēku varam pielāgot mūsu funkcijām, mums vajag vides pieejamību, mēs gribam, lai tur var piekļūt ar ratiņiem otrajam, trešajam stāvam. Mums vajag būvēt podestu, lai kinoteātrī būtu vieglāk redzēt. Vajag pacēlāju, lai varētu uz pagrabu laist tumbas un kaut kādas bāra lietas, tāpēc tas nav kaut kāds slikts līgums. Tiesa, tas nav arī tipisks līgums, un mēs kā īrnieki varbūt esam uzņēmušies bišķiņ vairāk, nekā rietumos ir pieņemts, bet, ņemot vērā vietas īpašības un ideālo lokāciju, tas ir būtiski.
Henriks Eliass Zēgners: Labi, tātad izklausās, ka jātur īkšķi, bet jūs tomēr izdzīvosiet. Tas vismaz iepriecina. Kaspar, kas ir noticis ar "427" – kāpēc jūs tagad tirgosiet marihuānu? [Decembrī galerijas telpas tika pārveidotas par CBD produktu veikalu. – red.]
Kaspars Groševs: …beidzot kaut kas ienesīgs. Cilvēki nāk, interesējas. Beidzot saprot, kas tas ir. Nav nekas jāskaidro. Tā ka viss super. Mums ir vienkāršāk – ir īrēta telpa, kurā esam minimāli ieguldījuši. Mums ir ļoti jauks namsaimnieks, kurš mūs ir atbalstījis arī cauri grūtajiem kovida laikiem. Tie kultūras finansējuma līkloči nav pirmo reizi, arī pagātnē ir bijuši visādi gadījumi, kad nav iedota nauda, arī NVO atbalsta nauda, par ko visu gadu var samaksāt īri, un tamlīdzīgi. Par laimi, mums ir vismaz NVO atbalsts šogad un cerams, ka vēl 2 gadus, bet arī tas nav zināms līdz galam. Nupat pieteicos vienam somu fondam, jo ir arī skaidrs, ka nevar visas olas likt vienā groziņā – ir jāsāk meklēt citu finansējumu. Ja mēs strādājam ar ārzemju māksliniekiem, tad ārzemju fondiem, pirmkārt, pieteikšanās ir daudz cilvēcīgāka. Otrkārt, visa komunikācija ir cilvēcīgāka, it sevišķi, ja tās ir Rietumu valstis, kurās cilvēki saprot un novērtē kultūru.
Henriks Eliass Zēgners: Bet līdz šim "427" ir uzturēta tieši no VKKF naudas?
Kaspars Groševs: Lielākoties no VKKF. Ir gan bijuši gadījumi, kad VKKF naudas nav bijis. 2018., 2019. gadā mēs vācām naudu ar pūļa finansēšanas platformu. Toreiz veiksmīgi savācām, taču šībrīža situācijā mums nav iedota nauda, lai veidotu saturu, lai turpinātu taisīt izstādes. Galerija pastāv astoņus gadus, un man, ja godīgi, vairs nav spēka taisīt kaut kādus bezbudžeta pasākumus un mēģināt tēlot, ka viss ir kārtībā. Tāpēc mēs tīri pragmatiski pieņēmām lēmumu – kamēr mums nav naudas, tikmēr atveram CBD veikalu, pārdodam visādus jaukus produktus, arī mākslas darbus, varbūt ar laiku arī kaut ko dzeramu un ēdamu, arī no tiem CBD produktiem droši vien. Mēs būtībā vienkārši taisām veikalu.
Varbūt daļai cilvēku liekas: pareizi, ko jūs niekojaties ar mākslu, tā arī vajag – pašiem pelnīt naudu un daudz nečīkstēt. Bet es atgādināšu, ka Rīgā to kultūras vietu nav tik daudz, nav tik daudz nekomerciālu kultūras vietu, nav tik daudz mazu, eksperimentālu kultūras vietu, par kādu varētu nosaukt mūsējo, vai projektu telpu, kas ātrāk un operatīvāk reaģē uz notikumiem. Arī kad sākās karš, mēs pēc pāris nedēļām rīkojām labdarības pasākumu un nelielu ballīti ar videodarbu skrīningu. Protams, tas interesē relatīvi mazu daļu sabiedrības, bet, mūsuprāt, tā tomēr ir svarīga telpa, kas ir pamanīta arī starptautiski. Mēs ļoti bieži pie sevis sagaidām ārvalstu ciemiņus, kas atbraukuši skatīties mākslu un saprot, ka tik daudz to variantu nav. Būtībā plāns šobrīd ir uz nenoteiktu laiku tirgot marihuānu…
[Visi smejas.]
...un tad jau skatīsimies, vai varēsim turpināt, vai mēs vispār gribēsim to darīt. Pilnīgi nopietni tiek apsvērti tādi varianti kā pārvākšanās pavisam uz citu valsti. Nonākt kaut kur, kur kultūras finansējums ir dāsnāks un mākslas sabiedrība ir saprotošāka un plašāka. Piemēram, Vīne kā viens no variantiem. Bet būtībā visa "427" pastāvēšana ir bijusi konstanta taustīšanās un improvizācija, pielāgošanās apstākļiem. Vienreiz iedod piecreiz mazāk, nekā prasīts. Citreiz iedod tikai trīsreiz mazāk. Tad vajag pēkšņi sienas nokrāsot…
Mārtiņš Eņģelis: Ir viena svarīga lieta, ko mēs bieži vien aizmirstam: te it kā ir redzama tikai viena šķautne – vizuālā māksla, tur apgrozās mākslinieki. Bet tā vieta daudz ko nozīmē arī subkultūrā – andergraundam, avangardam, daudzām lietām, kas definē dažādas sabiedrības grupas pilsētā. Un mēs bieži vien aizmirstam, ka Rīga vienmēr ir bijusi dažādu cilvēku, kultūru pilna, arī – patīk tas vai nepatīk – dažādu valodu pilna, un ļaut eksistēt tikai formālajai mākslai un kultūrai un neļaut pilsētvidē eksistēt, piemēram, skeitam, kā tas notiek Barselonā… "427" un "Auss", un "Bolderāja", un "Low", un visas šīs mazās vietas eksistē nevis tāpēc, ka tas ir stilīgi, bet tāpēc, ka citādi nevar, jo tas ir līdz mielēm to cilvēku būtībā. Un tas nozīmē to, ka tādas vietas ir nepieciešamas nevis tādēļ, ka tās būtu vērtīgas lielākajai sabiedrības daļai, gluži otrādi, šīs vietas vēl nav vērtīgas, tās vēl nav parādījušas, ka mums kaut kas tāds būs nepieciešams vai svarīgs.
Kaspars Groševs: Mums ir reāli piemēri, kad māksliniekiem pie mums ir bijusi pirmā vai otrā personālizstāde vai pats darbības sākums, bet vēlāk šie mākslinieki kļūst par daļu no tā saucamā jauno mākslinieku zieda. Tā pati Amanda Ziemele, kas pagājušajā gadā saņēma Purvīša balvu, viņas pirmā personālizstāde bija "427".
Dāvis Kaņepe: Es gribētu piebilst – tas viss ļoti bieži tiek nostumts uz subkultūru kategoriju, bet man šķiet, ka pretējā pusē ir arī kaut kāda elitārā kultūra, ko totāli propagandē un atbalsta valsts institūcijas. Un es nezinu, vai uz Bahu Rundāles pilī iet visa sabiedrība – arī tā ir maza auditorija, bet valsts par to samaksā septiņreiz vairāk nekā par to, kas notiek "427".
Kaspars Groševs: Mūzikas scēna vispār ir atsevišķs temats. Arī tajā pašā VKKF atbalsta ziņā. Neviens vispār nav iedomājies, ka elektroniskā mūzika varētu saņemt kaut kādu mākslas atbalstu. Cilvēki vienkārši taisa koncertus, paši maksā par dārgajiem aparātiem, visu mūzikas aparatūru, bet VKKF tikmēr atbalsta tikai tos, kam ir Mūzikas akadēmijas diploms kabatā. Tos, kas taisa elitāru mūziku…
Dāvis Kaņepe: Savukārt kaut kas pozitīvs nupat notika tepat Viļņā. Ilgus gadus tur mērijā bija nakts mēra pozīcija, vēlāk viņi atdalījās un radīja atsevišķu nevalstisko organizāciju, jo saprata, ka tas ir efektīvāk un ātrāk. Bet tikko ir noticis fenomenāls gadījums – jau ilgstoši Viļņā ir pastāvējis tehno nakts klubs "Kablys", dzelzceļnieku kultūras namā, turpat ir arī skeitparks. Viņi šīs telpas īrēja, līdz ēkas īpašnieks pēkšņi nolēma ēku pārdot un sākās šums – tas ir Viļņas centrs, milzīga teritorija, tā ir milzīga nauda, kas būtu jāsavāc. Rezultātā pieslēdzās nakts mērs, un beigās pilsēta paziņoja, ka viņi šo māju pērk – par pilsētas budžetu, saglabājot tās funkciju, viņiem ir viss atrakstīts – un "Kablys" turpinās būt.
Ieva Ūbele: Es varētu mēģināt tikpat strukturēti kā Dāvis. Sociālajos tīklos parādījās paziņojums par to, ka Rucka meklē jaunu saimnieku. Lai izkliedētu neskaidrību – stāsts ir tāds: Ruckas muiža pieder Cēsu novada pašvaldībai, un 2013. gadā Ruckas mākslas fonds noslēdza līgumu ar pašvaldību, ka mēs uz 10 gadiem viņu saņemam lietošanā rezidenču centra darbības nodrošināšanai. Vienmēr smejos, ka mēs tur varētu ierīkot kazino, tas bizness būtu daudz ienesīgāks, bet tur bija skaidri noteikta funkcija, kam tur ir jānotiek. Mums ir līgums līdz nākamā gada rudenim. Tāpēc visu nākamo gadu mēs principā turpinām strādāt kā parasti. Vienkārši ir izsludināts konkurss uz nākamo periodu. Likums nosaka gan to, ka šāda vienošanās nevar būt ilgāka par desmit gadiem, gan to, ka ir jābūt atklātam konkursam. Tātad ir izsludināts jaunais konkurss.
Arī mums ir jānošķir – mums ir Ruckas mākslas fonds, NVO, kas nodrošina rezidenču darbību, piedalās dažādos starptautiskos mākslas projektos, bet paralēli mēs nodibinājām arī sociālo uzņēmumu, jo sapratām, ka mākslas fonda tāmēs parādās gultas veļa un katli, nodalījām apsaimniekošanas funkciju. Es jau sākumā minēju, ko tagad nozīmē ēkas apsaimniekošana pie visām cenām, – trīsreiz, četrreiz dārgāk. Vai mēs gribam vēlreiz uzņemties saistības? Ja lasa nolikumu, ir tā: jānodrošina rezidenču centra darbība, jānotiek kultūras un izglītības pasākumiem, jāiesaista vietējie iedzīvotāji, jādarbojas saskaņā ar bezatkritumu dzīvesveida principiem. Tur var pieteikties tikai sociālais uzņēmums vai sabiedriskā labuma organizācija, un tad trīsdesmit punktus vērtējumā saņem par finanšu ieguldījumu, organizācijas spēju ieguldīt apsaimniekošanā. Atceramies – tā ir sabiedriskā labuma organizācija vai sociālais uzņēmums. Tad no kurienes viņam varētu būt finansējums, ko ieguldīt ēkas attīstībā? Par ēku jau tolaik, kad mums to piešķīra, pašvaldības cilvēki diezgan atklāti teica: ja tā nebūtu kultūras piemineklis, jau sen būtu nojaukta.
Dāvis Kaņepe: Mazs iestarpinājums: kura no Latvijas valsts kultūras organizācijām vispār spēj pelnīt?
Ieva Ūbele: Tagad pašvaldība vēl ir pielikusi klāt, ka rīcībā tiek nodots arī parks. Tie, kas ir bijuši Ruckā, zina, ka parks ir paliels. Es smejos, ka pēdējos 10 gadus principā esmu bijusi viesmīlības un ēku apsaimniekošanas biznesā. Vai mēs to gribam? Būtībā mūsu jautājums šobrīd ir tāds: visu nākamo gadu mēs strādāsim, bet vai pēc tam kļūsim par nomadiem? Vai mēs meklējam citu, mazāku vietu.
Dāvis Kaņepe: Jūs nepieteiksities konkursā?
Ieva Ūbele: Mums ir iespēja domāt līdz 8. janvārim, bet tas, kas no mums tiek prasīts, nemudina pieteikties. Tā būtu korekta atbilde. Ir vēl viena lieta, ko cilvēki aizmirst – visām šīm vietām ir viens vai divi, vai trīs atslēgas cilvēki, katrs ir radoša personība un katram ir personiskās intereses. Vai tiešām es gribu nodarboties ar ēku apsaimniekošanu? Man vispār patīk montēt filmas. Es māku producēt, es varētu kādu labu izstādi noorganizēt pa to laiku, kamēr būs jāperas ar zāles pļaušanu vai to, ka ēkai tek jumts… Tā ir izvēle, ko mēs izdarām.
Līdz ar visām globālajām krīzēm ir pazudušas arī attiecības – šai gadījumā starp īpašnieku un kultūras institūciju. Brīžiem ir sajūta, ka pret mums reizēm izturas tā: jums taču ir iedota māja. Bet tiek aizmirsts, ka tā māja, pirms mēs atnācām, septiņus gadus stāvēja tukša. Pašvaldība nezināja, ko ar to darīt. Un mēs to padarījām par vietu. Nevis par māju, bet par vietu.
Mārtiņš Eņģelis: Ļoti daudzas pilsētas aizmirst, cik šādas vietas ir nozīmīgas pašu pilsētu identitātei, laika un vietas garam.
Ieva Ūbele: Un tā ir vēl viena lieta. Viena situācija ir būt Rīgas centrā, ja tev vēl ir bārs, kur jebkurš var aiziet, un līdz ar to iespējas nopelnīt. Mēs esam reāli laukos. Tur nav vietējo cilvēku. "Mala", man liekas, arī cīnās, lai izdzīvotu. Kā tu vispār vari piesaistīt kaut kādu finansējumu? Labi, ir konkursi, bet daudzos Eiropas projektos tiek prasīts 30–40, reizēm 50% līdzfinansējums. Kā viņš rodas? No kurienes? Mēs reāli esam darījuši tā, ka projektā samaksājam sev algu un iemaksājam atpakaļ organizācijas kontā, lai projektam būtu līdzfinansējums. Vai tas ir ilgtspējīgi? Nē.
Henriks Eliass Zēgners: Uldi? Es gribu sākt varbūt ar emocionālu jautājumu, proti, kā tu jūties, to visu dzirdot?
Uldis Zariņš: Gandarīts par paveikto darbu? [Visi smejas.] Protams, ir cilvēcīgi neiespējami justies komfortabli šādā diskusijā. No otras puses, strādājot valsts pārvaldē, saprotu, ka nevar salāpīt visas problēmas, un manā darba aprakstā ir noteikts piedalīties šādās diskusijās un mēģināt reaģēt cilvēcīgi un ar iejūtību, bet arī ar ierēdniecisku precizitāti un emocionālu izsvērtību. Vēl viena lieta, turpinot Ievas teikto – ir kovida lielais nospiedums: mēs kā sabiedrība esam kļuvuši daudz asāki un neiecietīgāki cits pret citu. Kaut vai skatoties uz Ievas gadījumu un pazīstot Cēsu pašvaldību, man ir grūti noticēt, ka kaut kas ir darīts ar apzinātu nodomu – izēst. Visticamāk, nē, bet iespējams, iztrūkst sarunas, pirms izsludināt konkursu, lai saprastu, kas ir iespējams vai neiespējams. Un tas pats droši vien attiecas uz visām šīm situācijām. Objektīvi atrisināt visas problēmas nav iespējams, un es nezinu, vai to īstenībā vajag. Tad dzīve būtu šausmīgi neinteresanta.
Henriks Eliass Zēgners: Tomēr, klau, mēs te identificējam situācijas, kur, pēc idejas, ir nepieciešams finansiāls valsts atbalsts, Kultūras ministrijas atbalsts – domāju, ka varam vienoties: principā būtu vietā, bet tāda nav. Un tad ir jautājums: vai tas ir liels caurums finansējuma tīklā, proti, vai šie gadījumi nav apzināti un te vajag rīkoties? Vai tomēr runa ir par to, ka Kultūras ministrija šobrīd par šo kultūras lauku tomēr neinteresējas pēc būtības un neuzskata to par gana vērtīgu?
Uldis Zariņš: Uzreiz kļūdas labojums. Te jau Kaspars daudzkārt pieminēja VKKF. Es domāju, ka sistēmiski tas strādā labāk nekā pirms 10 vai 20 gadiem. Mežonīgajos deviņdesmitajos, piemēram, bija lielākas iespējas tai vai citai nevalstiskai vai kultūras organizācijai dabūt kaut kādu finansējumu no ministrijas, tā teikt, pa tiešo, bet tas nav pareizi. Jebkurā gadījumā ir jābūt konkursam, citādi tas paver politisku ietekmi. To, ka šī sistēma pēc būtības ir pareiza, manuprāt, apliecina pētījums, ko 2019. gadā īstenoja Kultūras akadēmija par NVO vispārīgo lomu kultūras ekosistēmā. Un tur bija bieza sadaļa ar intervijām – kādām 30 kultūras NVO, kuras apstiprināja, ka tas, ko kultūras operatori sagaida no malas, ir ilgtermiņa drošība. Ka viņi zina – viņiem būs telpas, elektrība, apkure, būs grāmatvedis, projekta vadītājs. Un viņš varēs tālāk procesā no VKKF un dažādiem avotiem lasīt klāt finansējumu. Tieši tas ir arī mērķis NVO programmai – bāzes izdevumi.
Tas, ka naudas nav pietiekami, ir pilnīgi skaidrs. Par to vispār nav diskusiju. Tāpēc arī VKKF īstenībā ir veidots kā no ministrijas neatkarīga organizācija. Par to pieņem lēmumu 15 cilvēku VKKF padome, kurā Kultūras ministram ir viena balss. Manuprāt, šobrīd tiešām ir jēga runāt par atbalstu krīzes situācijā. Ugunsgrēki šobrīd liesmo, kā pierāda šī saruna.
Ieva Ūbele: Atsaucoties uz to, ko Uldis saka – viena lieta, ko esam panākuši, ir šis NVO triju gadu finansējums. Tas jau ir liels pluss, un mēs to jūtam un novērtējam: jā, ir bāzes finansējums, bet tai mirklī, kad parādās infrastruktūras uzturēšana vai mūsu gadījumā – kultūras piemineklis, kas nav valsts nozīmes piemineklis, tu nevari tam dabūt finansējumu no kultūras pieminekļu inspekcijas un tas iekrīt kaut kādā citā kategorijā – cīnieties paši –, tas nav ne šis, ne tas.
Uldis Zariņš: Uz šo jautājumu sadaļu es diemžēl, varu godīgi atzīties, nezinu pareizo atbildi. Arī ar KKC gadījumu ir specifika – neatceros precīzi, kurš likums tas ir, taču valsts un pašvaldība nevar investēt privātā objektā. Tāpat valsts nedrīkst investēt pašvaldības objektā. Tā skaitās naudas izšķērdēšana. Tāpēc arī Kultūras ministrija nevar par saviem līdzekļiem remontēt Nacionālo mākslas muzeju. Mēs nedrīkstējām investēt budžeta līdzekļus Operā. Fondu līdzekļus varēja. Ir lietas, kas ir ārpus kultūras jomas kompetences.
Dāvis Kaņepe: Man liekas, ka tie veidi varētu būt arī citi. Piemēram, mūsu gadījumā tas principā ir viesmīlības un māju apsaimniekošanas bizness, kas kaut kādā mērā ir saistīts ar mūsu vietas pastāvēšanu. Zināmā mērā tas ilgtermiņā ir ekonomiski pamatojams. Tas, ko šajā gadījumā mums vajadzētu no KM vai VKKF, būtu, piemēram, garantijas vēstule, jo neviena banka mums bez tās nedod naudu. Tas ir viens instruments, kas varētu būt pieejams, – Ieva, piemēram, uzņemas atbildību, ka nomainīs jumtu. Pašvaldība saprot, ka ir 10 gadu līgums, ir kaut kāda pieredze. Gan valsts, gan pašvaldības varētu dot garantiju.
Otra lieta – ja es nekļūdos, KM izstrādā noteikumus pašvaldībām, un nākamajā plānošanas periodā tur ir par to, ka pašvaldībām vajag nodrošināt daudzveidīgas kultūras pieejamību. Vai KM kontrolē, piemēram, Rīgas pašvaldību? It kā ir labais piemērs – par vasaras programmu Rīgā šogad. Ar vienu kāju tas ir baigi forši, bet, no otras puses, budžets, kas tika iztērēts vienā parkā vienai nedēļai vai divām, īstenībā būtu pietiekams mums, lai mēs varētu pabeigt remontu un strādāt tālāk – vēl 20 gadus. Tāpēc jāmeklē balanss…
Un trešā – mums nav noslēpums, ka KM ilgstoši ir Nacionālās apvienības paspārnē. Lūk, caur durvīm, caur Saeimu tika piešķirts finansējums "Dvēseļu puteņa" gadījums. Pēc šiem ilgajiem gadiem man ir radies jautājums: vai tas nav mērķtiecīgs veids, kā šīs vietas iznīcināt? Jo kādam tas būtu ļoti izdevīgi. Tas nozīmētu, ka ir vājāka pilsoniskā sabiedrība.
Ieva Ūbele: Esmu strādājusi pašvaldībā un zinu, ka vajadzību ir daudz un budžets ir mazs. Un, ja tev kā pašvaldības politiķim ir jādala budžets, laikmetīgā kultūra tur nav prioritāra. Es varu saprast arī pašvaldību: nē, nepietiek visiem. Vai mēs gribam to daudzveidīgo kultūru? Varbūt tik mazai pilsētai kā Cēsīm nevajag?
Dāvis Kaņepe: Varu saderēt, ka Cēsīs 0,01% tiek tērēts uz laikmetīgo kultūru…
Henriks Eliass Zēgners: Uldi, vēršamies pie tevis. Vai laikmetīgā kultūra ir prioritāte vai nav?
Uldis Zariņš: Pirmkārt, es tiešām nevaru neko atbildēt par Nacionālās apvienības nodomiem, jo neesmu šīs partijas biedrs. Protams, politiskie spēki laiku pa laikam pamanās atbalstīt projektus, kas viņiem varbūt ir tīkamāki nekā citi, bet tie tiešām ir kaut kādi izņēmumi un viss tiek izdarīts likuma ietvaros. Tā ka, ja tu runā par to, vai kaut kur gaiteņos virmo vēlme iznīcināt nevalstisko kultūras sektoru, es teiktu, ka tā pilnīgi noteikti ir sazvērestības teorija.
Otrais: par nekustamajiem īpašumiem. Ideja īstenībā ir ļoti laba. Es nezinu, vai tā ir iespējama, bet to ir vērts izpētīt. Man liekas, ka mēs plūcam laurus tam, ka pēdējie 20, ja ne visi 30 gadi Latvijas politikā kopumā ir pavadīti tādā neoliberālisma zīmē. Dominē domāšana, ka pareizā pieeja ir tāda – valstij, tā teikt, rokas ir nost, valsts neko neregulē un jūs sitieties paši, kā mākat. Atgriežoties pie tiem pašiem nekustamajiem īpašumiem, piemēram, jūsu gadījums nav unikāls. VNĪ ir īpaši izveidota valsts kapitālsabiedrība, kuras uzdevums ir apsaimniekot visus valsts īpašumā esošos nekustamos īpašumus. Ir izņēmumi, lai arī nav daudz – aizsardzība, veselība, pāris kultūras objekti arī ir KM īpašumā. Un pēdējā gada laikā ir publiskajā telpā gana daudz izskanējis: Mežotnes pils, Daugavgrīvas cietoksnis. Es ļoti gribētu, lai šajās vietās būtu kultūras piedāvājums. Daugavgrīvā, tā vienkāršoti sakot, mums ir pilnīgi vienalga, kas tur būtu – vai tur attīstās "Komēta" kā pastāvīgs īrnieks, vai tur ir vēl kaut kas, galu galā tas ir kultūras piemineklis, tur vajadzētu būt kultūras saturam, bet pilsētai šobrīd nav naudas. Finanšu ministrijas un VNĪ nolikumos faktiski ir ierakstīts, ka nav tāda starpstāvokļa – vai nu konkrētais nekustamais īpašums ir vajadzīgs valsts funkciju īstenošanai, vai nav. Un nav starpstāvokļa – tas objekts pēc būtības ir vajadzīgs, bet mums tam nav naudas. Un šādi varianti, nodomu protokoli, garantijas pie šī neoliberālā domāšanas veida, kad privātais īpašums ir glābiņš jebkurai situācijai, es šobrīd sliektos maz ticēt, ka tas ir iespējams. Bet es nesaku, ka tas ir neiespējami. Protams, runa ir par domāšanu vispār – mums ir biznesa kults Latvijā, diemžēl tas ir jāatzīst.
Tālāk. Tas ir tāds plaši izplatīts stereotips, ka KM kontrolē to, kas notiek kultūrā visā Latvijā. Patiesību sakot, arī no izdevumu statistikas puses kultūras izdevumus lielā mērā veido pašvaldību kultūras izdevumi, kur, protams, skaitās arī pilsētas svētki un salūti, kas tagad laikam, paldies dievam, ir izmirstoša parādība… Saprotu, ka vēl 90. gados Kultūras ministrijā pastāvēja tāda lieta, es nezinu, ar ko tie cilvēki nodarbojās, bet viņi saucās "kultūras inspektori" [visi smejas], kas darīja tieši to, ko Dāvis saka. Pārbaudīja, vai pašvaldības visu dara pareizi un labi. Mani laiku pa laikam pārsteidz, ka no nozarēm izskan vēlme – kaut ko tādu atjaunot.
Dāvis Kaņepe: Tomēr ministrija izstrādāja kaut kādus nosacījumus, bet beigās nevienu tie neinteresē. Tad kāda jēga?
Uldis Zariņš: Tur ir viens knifs. Tas, uz ko tu atsaucies, nav noteikumi, jo kultūras joma vispār ir ļoti maz regulēta. Es arī nezinu, vai tas būtu pareizi regulēt, ka katrā pašvaldībā gadā ir jānotiek vismaz vienai mūsdienu dejas izrādei, vismaz vienai.. Mēs varētu uzrakstīt tādu likumu vai MK noteikumus, bet es šaubos, vai tas sasniegtu mērķi.
Tas knifs, ko ir grūti saprast – kultūras funkcija ir ierakstīta Pašvaldību likumā, un tā ir autonomā funkcija. Tas nozīmē, kā Ieva teica – pašvaldība to īsteno savu iespēju robežās. Mēs par to baigi plēsāmies Latvijas Pašvaldību savienībā. Mēs gribējām tur ierakstīt gan mūsdienu mākslu, gan Dziesmu svētkus – tā, lai ir spektrs. Un pašvaldības ļoti pamatoti atbildēja: ja jūs gribat, lai mēs to ierakstām, tā vairs nav autonomā funkcija, bet tā ir deleģēta funkcija, tāpēc, ja valsts to apmaksās, mēs ar lielāko prieku to darīsim, bet, kamēr tā ir autonomā funkcija, mēs to darīsim savu iespēju un savas izpratnes robežās.
Un tad nu ir divi veidi, kā valstij monitorēt, stimulēt un veicināt pieprasījumu un piedāvājumu: viens ir VKKF, otrs ir ilgtermiņa spēle – izglītība, kas sākas no nelaimīgi laimīgās "Skolas somas" projekta, kas domāšanu un pieprasījumu pēc kultūras stimulē ilgtermiņā.
Dāvis Kaņepe: Vēl ir trešais slānis – ideoloģiskais, kurā diemžēl arī izpratne ir nonākusi krīzē. Piemēram, gadījums ar kultūras ministra balsojumu un kultūras darbinieku atklāto vēstuli. Šī partija un kultūras ministrs pārstāv ļoti šauru daļu Latvijas tautas daļu.
Uldis Zariņš: Politika ir politika. Jebkurš politiskais spēks veido politiku tajā nozarē, kas tai ir iedota, atbilstoši savai izpratnei. "Progresīvo" Kultūras ministrijā mēs, iespējams, runātu par apdraudējumu Dziesmu svētkiem. Atkal otra kopiena būtu tikpat neapmierināta. Es nevarētu teikt, ka būtu sajutis baigo politisko spiedienu vai mērķtiecīgu lobiju tai vai citai nozarei. Mums vienmēr gribas katrai nozarei deķīti vairāk sev, bet sistēma, kādā strādā VKKF, ir minimāli ietekmējama no ministrijas puses.
Politika pa lielam ir burkāna un žagara cīniņš. Žagars ir likumdošana, kas pasaka, kā mums būt, kas ir jāievēro, lai lietas strādātu. Un tad burkāns, savukārt, ir finanšu stimuls.
Henriks Eliass Zēgners: Tātad situācija ir tāda – reālistiski ir KKF NVO fonds, finansējuma avots, no kura kultūrvietas ar ēkām var…
Uldis Zariņš: Cik esmu pētījis Lietuvas kultūrkapitāla fondu, tur procentuāli vairāk nekā puse aiziet līdzvērtīgai NVO programmai. Latvijā varētu iet šo pašu ceļu, bet tas nozīmē: ja vien mēs automātiski nedabūjam kaut kur brīnumainā kārtā lielāku kopējo budžetu, būs mazāk grantu, radošās darbības stipendiju.
Ideālais variants būtu – ka NVO programma attīstītos. Saliktu priekšā tādai galerijai "427" visādu apsaimniekošanu plus māksliniecisko programmu uz trim gadiem. Un dotu kaut kādu stabilitāti. Bet tik daudz naudas nav.
Mārtiņš Eņģelis: Man šķiet – tas viss ir forši, bet pašām pilsētām daudz vairāk būtu jābūt ieinteresētām, ka tās vietas, kurām vajadzīgs šis atbalsts ilgtermiņā, ir tās, kas veido vietas identitāti, atmosfēru, cilvēku izpratni par savu vietu, kolektīvās atmiņas. Un šādu pilsētas atbalsta mehānismu īsti nav, tu nevari pieteikties uz kaut kādu īpašu statusu. Ja "Kaza" joprojām eksistētu un pilsēta būtu viņu atbalstījusi līdz šim mirklim, mēs, tāpat kā Parīzē vai Londonā, vai Berlīnē, varētu atsaukties: tā ir tā leģendārā vieta, tajā vietā dzima tā Rīga, ko mēs šodien zinām. Vai mēs varam to pateikt par vietām, kas ir vecākas par 20 gadiem Rīgā? "Čomskis" ir interesants piemērs. Ja Rīga būtu to atbalstījusi, ļāvusi izdzīvot, tad pilsēta būtu ieguvusi, jo "Čomska" dēļ mums tagad ir gan "Pils", gan "Aleponija", gan "1983" un "Bolderāja". Arī KKC ietekmē ir radusies tāda kā DIY kultūra, kas ļoti spilgti definē to, kāda ir kultūrtelpa un kāds ir kultūrtelpu izskats, saturs, piedāvājums. Tur noteikti vajadzētu pieslēgties pilsētai.
Ieva Ūbele: Es domāju, ka tā ir ļoti būtiska lieta. Nelaime ir tāda, ka tajā pašā Cēsu piemērā... Rucka visu laiku bija zem Cēsu kultūras un tūrisma centra un ar kultūras funkciju. Bet nabaga kultūras funkcija ar ierobežoto finansējumu visu laiku ir tādas kā galvassāpes. Ja varētu tiešām skatīties uz šīm vietām kā uz būtiskām pilsētas attīstībai, tad to varētu mainīt...
Kad mēs atnācām, Rucka bija tabu teritorija. Esam dzirdējuši milzumu stāstu. Tur bija tuberkulozes slimnīca. Vietējie teica: neejiet uz to parku. Cilvēki stāsta, ka bērnībā mamma teikusi: tikai skrien ātri cauri. Kad mēs tur atnācām, tur bija diezgan daudz deklasētu elementu, un mēs vienkārši gājām un teicām: ja jūs gribat dzert, tad ejiet uz savas mājas pagalmu, te ne. Un mēs lēnām viņus izspiedām, publika nomainījās, un kovida laikā, kad nekur nevarēja neko darīt, – mums bija ļoti daudz izstāžu ārtelpā. Un es sēžu Ruckā un skatos uz cilvēku kustību cauri parkam – tā vieta pilsētā ir atdzīvojusies, tā ir parādījusies kartē.
Mārtiņš Eņģelis: Attīstības departamenti arī tur varētu piemest. Jo stāsts bieži vien ir arī par pilsētvides sakopšanu. Tas pats Tallinas ielas kvartāls – varbūt tagad tas ir kļuvis ārkārtīgi popkultūrisks un nav saglabājis savu īpatnējumu, bet tā ir vēl viena laba vieta, kas ir sakopta tikai tāpēc, ka tur parādījās šīs vietas. Tas ir daudzfunkcionāli.
Uldis Zariņš: Taisnība. Es domāju, ka tā nav un tai nevajadzētu būt tikai KM funkcijai. Tā tiešām ir pašvaldību izpratne. Atgriežoties pie Dāvja teiktā par kultūras pamatnostādnēm. No mūsu puses tas vairāk ir manifests vai lozungs: tā kā mums tiešām nav ietekmes instrumentu, mēs manifestējam savu vērtību un gribam, lai visa veida kultūra būtu pieejama visos Latvijas stūros, cik tas iespējams. Un to mēs varam veicināt gan caur VKKF, gan arī izglītojot kultūras darbiniekus, tai skaitā tos, kas strādā pašvaldību kultūras centros, iestādēs un departamentos, lai caur viņiem veidotos izpratne, ka ir kas vairāk par Dziesmu svētkiem un tradicionālajām mākslas lietām.
Ir pilnīgi pareizi tas, ko teica Mārtiņš, tikai jāsaprot, ka pašvaldība var izvēlēties dažādus ceļus. Kā pašvaldība redz savu identitāti. Pašvaldībai nauda nāk no iedzīvotāju ienākuma nodokļa, no tūrisma. Viņi var izvēlēties – mēs gribam uzbūvēt "Teslas" rūpnīcu, kur cilvēkiem augtu ienākumi, viņi maksātu ienākuma nodokli, mēs viņiem saceļam daudzdzīvokļu mājas, bet nekā cita nav. Pilnīgi valīds modelis, kāpēc ne? Tiesības uz eksistenci ir arī tādam, bet es domāju, ka tas, ko mēs te mēģinām darīt caur politikas plānošanas dokumentiem, ir parādīt pašvaldībām, ka, mūsuprāt, ir forši un pilsētai izdevīgi šo kultūras identitāti izvēlēties dažādu: glamūrīgu vai mazāk glamūrīgu, pieklājīgāku vai nepieklājīgāku, atvērtu vai tradicionālāku piedāvājumu – mēs redzam, ka tam ir pievienotā vērtība arī attiecībā uz tūrismu. Vienīgā nelaime, ka Latvijā nevar būt divdesmit septiņas kultūras pilsētas.
Henriks Eliass Zēgners: Dāvi, kā Kaņepei ir ar Rīgas domi? Esat komunicējuši?
Dāvis Kaņepe: Mēs šogad pirmo reizi neieguvām atbalstu radošo teritoriju segmentā, kas ir konkurss, pie kura šūpuļa mēs bijām, kad tika organizēta radošo teritoriju asociācija, kas kaut kādā mērā ir izbeigusi darbību. Es pieņemu, ka ir bijis tas pats priekšstats, ka tā ir vasaras terase: kur tur tā kultūra? Mēs sniedzām divus atsevišķus projektus, kuros viens bija par infrastruktūras uzturēšanu, jumtu un tamlīdzīgi, to, ka pie mums notiek arī praida nedēļa, drag king festivāls, "Pilsēta cilvēkiem" apspriedes, protestu plakātu darbnīcas un tā tālāk. To telpu par saviem līdzekļiem mēs nodrošinām citām nevalstiskajām organizācijām. Otra lieta, ko sniedzām caur biedrību: ka vēlamies paši piedāvāt šeit kultūras programmu. Un nedabūjām ne vienu, ne otru. Komunikācijā ar Rīgas domi ir pasliktinājies tas, ka, ja vēl vecajā laikā tomēr bija kaut kādas cilvēciskas attiecības...
Henriks Eliass Zēgners: Bet ārpus šiem konkursiem jūs neesat mēģinājuši?
Dāvis Kaņepe: Ārpus šiem konkursiem, savukārt, veidojas brīnišķīga sadarbība ar Laimu Geikinu, kas ir uzņēmusies bīdīt nakts dzīves jautājumu un skatīties uz to kompleksi. Un tādā ziņā tās varbūt ir pirmās tiešās politiskās attiecības, kas mums veidojas. Mēs viņu uzaicinājām uz Berlīnes nakts dzīves konferenci, viņa ir ierosinājusi jaunu darba grupu, kurā mēs piedalāmies un pārstāvam savas intereses, tur piedalās arī pašvaldības policija un tiek diskutēts par lietām, kas vairāk saistītas ar naktsdzīves kopumu.
Un par to, vai tā būtu tikai Kultūras ministrija, kurai būtu jāpārstāv pilsētas intereses… Man liekas, ka lielākā problēma ir, ka mums ir pārāk maz datu un pētījumu ne tikai par ekonomisko ietekmi, bet arī par sociālo, kultūras, piemēram, mobilitātes pētījumiem. Tartu, piemēram, sadarbībā ar "Bolt", kas ir igauņu kompānija, precīzi izpētīja, no kurienes uz kurieni brauc taksometri un skūteri, un pamanīja, ka veidojas konkrēti maršruti. RIBOCAI bija diezgan smalki izpētīts par to, cik cilvēku ielidoja Rīgā, cik viesnīcu paņēma, kādi bija ienākumi restorānos. Ja valsts pārvalde būtu organiskāk un tādā ziņā plašāk savstarpēji savienota šajā informācijā un datos, īstenībā neviens vairs neuzspiestu Kultūras ministrijai vienīgajai visu uzņemties. Vajadzētu pētīt – sadarboties, piemēram, ar Kultūras akadēmiju, RTU un saprast gan vietējo kopienu vajadzību, gan to, ka, ieguldot Daugavgrīvas cietoksnī divus miljonus, mēs īstenībā dabūsim atpakaļ divdesmit, jo sāks notikt tūrisms, vietējām kopienām tiks atrisinātas kaut kādas sociālās problēmas. Visu nevar mērīt tikai naudā. Man liekas, bija Somijas piemērs, kur viņi krīzes laikā palielināja budžetu kultūrai un spēja pēc tam pierādīt, ka tas viņiem atnesa trīskārši atpakaļ.
Uldis Zariņš: Nesen CSP dalījās ar pilotprojektu par to, ka viņi salikuši kopā biļešu tirgotāju datus ar ārvalstu viesnīcu bukingiem. Viņi nonāca pie secinājuma, ka ārvalstu tūrists un iekšējais tūrists, kas brauc uz pilsētu laikā, kad notiek kultūras pasākumi – spriežot pēc pārdotajām biļetēm –, viņi paliek par dienu ilgāk un iztērē divreiz vairāk naudas. Datu pabiras ir.
Dāvis Kaņepe: Varbūt nav pietiekami skaidri izskaidrots. Varbūt tas ir arī žurnālistikas lauciņš.
Uldis Zariņš: Lielākā problēma ir idejas balstīt datos un saprast, kā kultūra sadarbojas ar pārējām dzīves jomām, kā to varam pārvērst naudā un instrumentos. Kaut kā esam nonākuši pie sistēmas, ka budžeta dalīšana un līdzekļu izmantošana ir krietni neelastīgāka. Esmu sajūsmā par šo "Kablys" piemēru. Apmēram zinot to normatīvo regulējumu, kas ir Latvijā, es nespēju iedomāties, ka pašvaldībai šādi izdarīt būtu likumīgi. Diemžēl. Cerams, šīs problēmas palīdzēs risināt nākamā ERAF programma – tur ir 23 miljoni eiro un mērķis ir kultūras piedāvājuma attīstīšana, it īpaši ar skatu uz sociāli mazāk aizsargātajām grupām, kur mērķa saņēmēji būtu tieši NVO un pašvaldības. Viena no attaisnojamo izdevumu grupām būs investīcijas infrastruktūrā. Mēs esam stipri cerīgi, ka tas tuvākajos gados nesīs labus rezultātus, kas īstenībā varētu palīdzēt Kaņepei un, iespējams, arī Ruckai.
Ieva Ūbele: Tādās krīzes situācijās liekas, ka viss, ir cauri, un tad tomēr no tā kaut kas piedzimst. Man ļoti gribētos, lai arī no šīs situācijas, kuras dēļ esam sanākuši – tagad jau diskusijā vien, man šķiet, mēs pametām gaisā diezgan daudz ideju –, gribētos, lai kāda no tām kļūst par realitāti. Lai daži no potenciālajiem attīstības virzieniem, ko iezīmējām, pēc diviem gadiem… Triju gadu NVO attīstības programma arī kaut kad radās tikai kā ideja, bet tagad tā ir realitāte.
3