Krievijas iebrukums Ukrainā lielu daļu cilvēku iemetis nepazīstamos ūdeņos, kuros ik mirkli jādomā par vairākiem jautājumiem – "kā man reaģēt?", "kā es varu palīdzēt?", "vai es daru pietiekami?", "uz kādu nākotni varam cerēt?". Tomēr šīs pārdomas vairāk nodarbina tos, kuri vēro karu no distances. Ukrainas iedzīvotāju jautājumi kopš 24. februāra ir pavisam citi, un arī viņu pieredzi mēs visdrīzāk nespējam pat iztēloties.
Jau no pašām pirmajām kara dienām Latvijā ieplūst ukraiņu bēgļi, un līdztekus empātijai un rūpēm, ko viņiem izrādām, mūs nodarbina arī saprotama vēlme zināt, ar ko cilvēkiem nācies saskarties Mariupolē, Harkivā, Zaporižjā un citur. Tomēr savos centienos saprast var gadīties aizmirst, ka šī kara pieredze gandrīz vienmēr ir traumatiska un ne visi ir gatavi par to runāt.
Kā jēgpilni runāt ar karu pieredzējušajiem ukraiņiem, nepastiprinot gūtās traumas? Par to "Satori" un Jesajas Berlina biedrības rīkotajā sarunā diskutēja biedrības "Tavi draugi" pārstāve Monta Vecozola, biedrības "Gribu palīdzēt bēgļiem" pārstāvis Dainis Deigelis, krīžu un konsultāciju centra "Skalbes" psihoterapeite Inese Ruka Jansone, Rīgas Sociālā dienesta Sociālā darba nodaļas vadītāja Marina Fiļipova un Ukrainas kara bēgles Taņa Ibraimova un Laura Vilcāne. Sarunu vadīja žurnāliste Ilze Dobele.
Ilze Dobele. Paldies, ka atradāt laiku pievienoties mums šajā vakarā. Mums ir ļoti svarīgi zināt, kā jūs jūtaties, lai zinātu, kā jums palīdzēt, kā esam vai neesam spējuši palīdzēt līdz šim. Varbūt sākumā varat īsi pastāstīt – cik ilgi esat Latvijā un no kurienes ieradāties?
Taņa Ibraimova. Labvakar! Paldies, ka uzaicinājāt. Domāju, ka atgriezeniskā saite ir būtiska abos virzienos. Mums ir tikpat svarīgi dzirdēt jūs. Latvijā esmu divus mēnešus, ierados no Kijivas.
Laura Vilcāne. Sveiki! Es arī esmu no Kijivas, Latvijā esmu pusotru mēnesi. Mēs esam ļoti priecīgi par to, kā mūs sagaida un kā palīdz. Nebija neviena jautājuma, kuru mēs šeit nebūtu varējušas atrisināt. Priecājamies, ka cilvēki ir tik atvērti, mēs atbraucām kā uz mājām. Paldies!
Ilze Dobele. Proti, šo pusotra, divu mēnešu laikā nav bijis tādu situāciju, kad jūs justu diskomfortu? Vai tomēr bija?
Taņa Ibraimova. Mana ģimene nejuta nekādu diskomfortu, taču esmu runājusi ar citiem bēgļiem. Pārsvarā tās ir sievietes ar bērniem (85%), jo bērni ir galvenā prioritāte. Tikko tu sastopies ar kara jēdzienu, to ir ļoti grūti pieņemt, faktiski nav iespējams sagatavoties, lai arī kā tu kravātu čemodānu, lai arī cik par to runātu. Mēs ļoti ilgi lēmām, vai izbraukt no Kijivas, par Ukrainas pamešanu pat nerunājot. Jo mēs esam aktīvi cilvēki – mans vīrs ir aktieris, nodarbojamies ar žurnālistiku. Maidana laikā ļoti iesaistījāmies un veidojām materiālus. Mums nebija bail, jo sapratām, ka darām kaut ko savas valsts nākotnei, bet ar bērnu parādīšanos prioritātes ļoti strauji mainās – tu saproti, ka no tevis atkarīga cita dzīvība un šī dzīvība jāglābj. Pēdējā brīdī mēs vienkārši iesēdāmies automašīnā un aizbraucām – bērnu dēļ.
Visi, kas šķērso Ukrainas un citu draudzīgo valstu robežas, pirmām kārtām glābj savus bērnus, nevis sevi. Visu ceļu man bija ļoti smagi, domāju: ko varu izdarīt, lai mainītu situāciju, kā varu palīdzēt? Katra mana diena sākās kaut vai ar prokrievisko propagandas kanālus banošanu. Mēs nodarbojāmies ar brīvprātīgo darbu, pinām tīklus. Tu atrodi nodarbošanos jebkurā jomā, un tieši šī ukraiņu kooperācija dažādos līmeņos ir būtiska kā bitēm. Mēs negaidām labu darbu vai savu vietu zem saules, mēs strādājam jomās, kur esam vajadzīgi. Ja es varu dalīt ēdienu, es to dalīšu, ja es varu pīt maskēšanās tīklus, es to darīšu.
Laura Vilcāne. Gribēju papildināt. No Latvijas iedzīvotājiem, kuri runā latviski, ne es, ne mana ģimene ne tikai neesam dzirdējuši nevienu sliktu vārdu, bet esam pieredzējuši tikai atbalstu un sapratni. Jā, diemžēl ir gadījumi ar krievvalodīgajiem iedzīvotājiem, kas apdzīvo šo brīnišķīgo valsti, bet tur laikam katram pašam jāizlemj, kā rīkoties – paklusēt, izvairīties no diskusijas vai kauties. Tas atkarīgs no situācijas, bet jāatzīst, ka šie gadījumi ievaino diezgan sāpīgi.
24. februārī mani satrieca divas lietas. Man uzrakstīja divas ģimenes. Viena no Maskavas: "Mēs gan nezinām, kā skatīsimies jums acīs, bet, ja varat tikt līdz mums, mēs jūs barosim, aizsargāsim." Tie ir mūsu draugi. Skaidrs, ka mēs saprotamu iemeslu dēļ neaizbraucām uz Maskavu. Otra ģimene bija no Latvijas, mēs bijām pazīstami, bet ļoti sen nebijām tikušies. Viņi uzrakstīja: "Mēs gaidām. Lūdzu, brauciet tikai pie mums." Visas 50 stundas, kamēr stāvējām baisās rindās uz robežas, visu ceļu Polijā un Ukrainā, viņi mūs atbalstīja kā sargeņģeļi. Mana brīnišķīgā latviešu draudzene Gundega rakstīja: "Es nesūtīšu balss ziņu, citādi sākšu raudāt, labāk uzrakstīšu pāris vārdus. Es zinu, ka tev ir grūtāk nekā man, tāpēc balss ziņu nesūtīšu." Visas šīs 100 stundas, kamēr tikām līdz Latvijai, viņi bija ar mums. Es varu tikai apstiprināt savas tautietes vārdus – nespēju iztēloties, ka kaut vienā jautājumā mums būtu atteikta palīdzība.
Nesen vienā feisbuka grupā, kur ir gan ukraiņi, gan latvieši, bija kādas sievietes ieraksts. Visticamāk viņa ir nogurusi un depresijā. Viņa rakstīja: "Mēs laikam jums, latviešiem, esam apnikuši ar savu karu, bet, lūdzu, piedodiet mums." Tam nevar sagatavoties. Var paust empātiju un līdzjūtību, var mēģināt pārliecināt sevi, ka tu to jūti, bet līdz galam saprast, kā tas ir, var tikai tas, kuram virs galvas lido lādiņi, tas, kurš nes uz bumbu patvertni vecus mēteļus, tas, kurš panikā vāc konservus, un bērni. Pats baisākais ir bērni. Es dzīvoju netālu no Bučas. No tās pašas, kas tagad ir zināma visā pasaulē. Tu brauc un iztālēm redzi militāro tehniku, bet nesaproti – tie ir mūsējie vai svešie. Kas attiecas uz Latviju, jūtu tikai milzīgu pateicību. Tā ir taisnība.
Ilze Dobele. Paldies jums! No sākuma mēs domājām, ka Latvijā bēgļu skaits var sasniegt 10 000 cilvēku. Marina, tagad mēs zinām, ka tie ir jau gandrīz 30 000, no tiem 28 000 ir reģistrēti. Var būt, ka šis skaitlis jau ir lielāks nekā oficiālie dati. Kā jūs vērtējat mūsu potenciālu absorbēt tik daudz bēgļu? Kādu palīdzību mēs varējām ātri sniegt, un kāda palīdzība vēl būs nepieciešama?
Marina Fiļipova. Labvakar! Tas, kas mums ir izdevies – radīt centru, kurā vairāk vai mazāk visas nepieciešamās valstiskās un nevalstiskās iestādes bija vienuviet, tāpēc nevajadzēja skraidīt un meklēt palīdzību. Pirmo pusotru mēnesi plūsma bija ļoti liela, paši vērojām, kā tiekam galā. Vislielākās grūtības radīja tas, ka ikvienā pašvaldībā bija savi noteikumi, un nebija skaidrības, kā palīdzēt. Tikai pēc tam valsts pieņēma konkrētus, vienotus mērus. Februāra beigās, kad Latvijā vēl bija ieradies neliels skaits Ukrainas iedzīvotāju, kas tika izmitināti konkrētās vietās, mēs varējām vērsties pie viņiem. Nevis lūgt, lai tie nāk pie mums kā pie organizācijas, bet gan iet pie viņiem, noskaidrot, kādu palīdzību varam sniegt, kā to saņemt un ko darīt tālāk. Tā mēs radījām savu komandu, kas vēlāk turpināja strādāt centrā.
Domāju, ka no šīs situācijas ļoti daudz varam mācīties. Pirmkārt, kā organizēt palīdzību, kā koordinēt darbības. Man šķiet ļoti būtiski, ka organizācijas strādā vienoti. Nevis darbojas tikai savā jomā, bet arī sniedz informāciju, kur ko var noformēt un saņemt. Arī mēs paši, atrodoties citā valstī, nezinām, kurp vērsties pēc palīdzības. Ļoti būtiski sniegt precīzu informāciju, kas jādara, lai noformētu dārziņu bērniem. Vecākiem no sākuma bija pilnīgs apjukums – kur es varu nosūtīt savu bērnu? Sociālā palīdzība arī ir ļoti būtiska: daudzi ieradās bez līdzekļiem. Mūsu problēma ir savlaicīga līdzekļu piešķiršana – lai gan no sākuma solījām pabalstu ātri, tas īsti neizdevās.
Ilze Dobele. Monta, kādu palīdzību sniedz jūsu organizācija? Kā palīdzība mainījusies divu mēnešu laikā?
Monta Vecozola. Sākumā mēs tikai vācām ziedojumus. Centāmies tos nogādāt Ukrainā, bet atpakaļ atvest cilvēkus, gandrīz no pašas robežas. Tikai pēc mēneša sapratām, ka pastāv nākamā problēma: viņi ir šeit, palīdzība nepieciešama ātri – tagad un daudz. Sapratām, ka steidzami vajag izdomāt citu plānu – kā palīdzēt tiem, kas jau ir šeit. Pēc mēneša palīdzējām gan tiem, kas ir Ukrainā, gan tiem, kas bija ieradušies Latvijā. Tā laikam bija lielākā problēma, kuru mēs pamanījām jau procesā un kam vajadzēja ļoti ātri izdomāt risinājumu. Tagad mēs strādājam pusi uz pusi – Ukrainā un šeit.
Ilze Dobele. Vai jūs kā organizācija esat izauguši? Vai arī darbinieku skaits nav mainījies?
Monta Vecozola. Mēs ievērojami izaugām. Tagad ir trešais mēnesis. Ulvis to visu uzsāka 50 kvadrātmetros, vienā istabā. Tagad jau esam angārā ar vairāk nekā tūkstoti kvadrātmetru. Tāpat pievienojušies arī cilvēki: sākumā tie bija 2–3 draugi, tagad koordinatoru vien ir 25 un katru dienu strādā 30–50 brīvprātīgie.
Ilze Dobele. Daini, kāda ir jūsu pieredze? Varbūt varat arī īsumā pastāstīt, kā tieši jūs strādājat un kā tas mainījies šo divarpus mēnešu laikā?
Dainis Deigelis. Labdien! Es piekritīšu iepriekšējai runātājai tajā, ka arī mēs šajos mēnešos esam izauguši. Ja agrāk bijām maza organizācija, kurā es biju teju vienīgais, kas saņēma algu kā mentors, tagad mums ir vairāk nekā desmit cilvēku, kuri reāli strādā – ar dzīvokļu un transporta jautājumiem. Viss ir stipri mainījies. Es pats jau trīsarpus gadus strādāju ar bēgļiem no dažādām valstīm, bet faktiski redzu vienas un tās pašas problēmas, ar kurām viņi visi saskaras. Šķita, ka ukraiņiem būs drusku vieglāk, jo ir sabiedrības un valsts atbalsts, taču fundamentālās problēmas, ar kuriem saskaras ukraiņi un citi bēgļi, nemainās.
Liela problēma ir mājokļa atrašana. Mums ir sabiedrības daļa, kas nevēlas dot savus dzīvokļus bēgļiem. Man šķita, ka ukraiņi ar šo problēmu nesaskarsies, bet saskaras gan, tāpat kā bēgļi no Sīrijas, Turcijas un tamlīdzīgi. Otra problēma ir dokumentu un sociālo jautājumu nokārtošana. Kā teica kolēģe no Rīgas Sociālā dienesta, tas nenotiek tik ātri, kā mēs gribētu, jo trūkst resursu. Trešais ir veselības aprūpe un izglītība. Medicīna ir viena no jomām, kurā redzam maz problēmu. Bet arī tās mēdz parādīties, it sevišķi cilvēkiem ar invaliditāti – nav atrisināts jautājums ar zālēm un rehabilitāciju. Un, protams, tas, ka cilvēkiem jāatrod darbs un jāsāk strādāt. Problēma ir tā, ka ne visi to spēs. Piemēram, ir daudz sieviešu ar maziem bērniem, kuri nevarēs doties uz bērnudārzu, jo tur ir rindas. Ir daudz vecāka gada gājuma cilvēku.
Viedoklis, ka triju mēnešu laikā visi strādās un paši sevi nodrošinās, ir ilūzija. To dzirdu no cilvēkiem, kas pieņem lēmumus. Cenšos nekad nepiedalīties šajās sapulcēs, jo zinu, ka esmu karstasinīgs cilvēks un varu pateikt pa tiešo, bet, klausoties kolēģos, kuriem tas jādara ik dienas, redzu, ka neesam sapratuši – tas nebūs īslaicīgi. Tas būs ilgi, un mums jāatrod ilgtermiņa risinājumi. Kā mentors es uzskatu, ka ukraiņiem ir ārkārtīgi būtiski realizēt sevi kā personībām. Atrodoties svešā valstī, tas ir visgrūtākais – esi "izkritis" no savas sfēras, kurā darbojies līdz tam, un to ir ļoti grūti pieņemt. Socializācija, iespēja būt pilnvērtīgam sabiedrības loceklim ir ļoti, ļoti svarīga. Ukraiņiem gan ir vieglāk, viņu ir daudz, un viņi var komunicēt savā starpā. Bet, piemēram, strādājot ar bēgļiem no tālākām valstīm, tā ir lielāka problēma – tev nav savas sabiedrības, bet sabiedrība, kurā tu dzīvo, tevi vēl nepieņem.
Ilze Dobele. Inese, jautāšu jums kā psihoterapeitei: viena lieta ir bēgļu jūtas, otra ir mūsu pašu jūtas – šoks, neziņa, neizpratne, vai tas, ko darām, ir pareizi vai nepareizi. Kādas emocijas jūs šobrīd redzat? Ar kurām mēs esam tikuši galā, kurās – iestrēguši?
Inese Ruka Jansone. Jūs pareizi pateicāt – cilvēki atrodas dažādās emocionālo stāvokļu stadijās. Pirmā – šoka stadija – jau ir beigusies, nākamā stadija ir adaptācija – ko darīt, kā dzīvot? Tādas ikdienišķas lietas. Un tad cilvēki parasti neļauj sev just, jo nav laika jūtām – vajag darīt. Es teiktu, ka otrajā mēnesī jau parādās jūtas – ļoti daudz ar klientiem no Ukrainas runājam par vainas apziņu: ka viņi atbraukuši šurp, kamēr radinieki un draugi palikuši karot vai cenšas izdzīvot. Nākamā doma: kā palīdzēt tiem, kuri ir palikuši? Ko mēs varam darīt šeit? Es teiktu, ka mēs visi saskaramies ar smagām jūtām, tās ir atmiņas par karu, bailes. Bailes aizmigt vai pamosties. Es šajā situācijā esmu definējusi divas svarīgas lietas – cilvēcīgums un cieņa. Un cieņa ne tikai pret bēgļiem, bet arī pret sevi. Jo nogurums, problēmas un trauksme ir visiem. Tāpēc jābūt uzmanīgam un atbildīgam darbā ar bēgļiem, vajag sajust, cik tieši tu vari izdarīt, lai sevi netraumētu. Vajag atstāt resursus arī sev.
Ilze Dobele. Es visu laiku domāju par to, ka emocijas ir ļoti dažādas: no vienas puses šausmīgas skumjas un bailes, bet no otras – pārsteidzošs humors, sarkasms, izturība. Sajūta, ka taisnība uzvarēs un citādi nevar būt. Man liekas, ka tas arī mums licis paraudzīties uz šo situāciju citādi. Kā jūs domājat: vai tas, ka redzam ne tikai skumjas, bet arī to, ka cilvēki māk turēties, mums ir pārsteigums? Liek saņemties un darīt, cik spējam?
Inese Ruka Jansone. Domāju, ka tikmēr, kamēr neatrodamies krīzes situācijā, neapzināmies savus resursus un reakciju. Tas ir ļoti būtiski, ka redzam – mums ir daudz spēka, mēs varam palīdzēt, mēs varam izdarīt daudz. Just savu spēku ir ārkārtīgi būtiski, tas palīdz izdzīvot krīzes situācijā. Tas, ka mums ir neapzinātas atmiņas par mūsu valsts vēsturi, par Otro pasaules karu, pat ja mēs par to vienkārši runājām savās ģimenēs, palīdz just vienotību, jo zinām, kas tas ir. Mēs esam gatavi palīdzēt citiem. Ir ļoti svarīgi apzināties, ka mums ir spēks.
Ilze Dobele. Taņa un Laura, vai jums ir bijušas situācijas, kad cilvēki nezina, kā ar jums runāt? Vai jautāt par to, ko esat pārdzīvojušas, vai labāk censties runāt par laikapstākļiem un Rīgu?
Taņa Ibraimova. Jāsaprot, kāpēc jautā. Pastāv dažādi iztaujāšanas motīvi: vēlme iegūt informāciju, lai zinātu, kā pašam rīkoties tādā situācijā, vēlme palīdzēt, ziņkārība. Ne visi bēgļi vēlas vērsties pie psihologa, un ne visi pamana, ka viņiem ir iekšējas problēmas. Es to vairāk redzu pēc bērniem – mainās viņu psiholoģiskā mijiedarbība, spēles. "Mammu, lido raķete!" Tā mums jau ir normāla tēma, tāpat kā apārstēt visus pēc kara. Savukārt, ja pieaugušajam ir psiholoģiskas problēmas, viņš to pamana reti. Kad prasa tieši, neviens neteiks, ka jūtas slikti, teiks, ka viss ir labi, vēl pajokos. Mums vispār ir nācija ar pozitīvu piesitienu. Tomēr, atrodoties pie galda un dzerot tēju, cilvēki sāk runāt brīvi. Es neuzdodu jautājumus, atslēga uz dialogu ir mana līdzdalība. Es saku, ka esmu no Kijivas, otrs atbild, ka ir no Harkivas, un mēs jau viens otru saprotam, sākam stāstīt. Reizēm sanāk tādi kā enerģijas apļi, kuros vislabāk runāt kopā – nevis es un psihologs, bet es un vēl kāds, kas piedzīvojis to pašu.
Runāt vajag. Esmu redzējusi daudzus telefona numurus ar psiholoģisko palīdzību, bet nepazīstu nevienu, kurš būtu piezvanījis. Es zinu daudzus cilvēkus, kuri grib parunāt, un viņi nāk uz centriem. Jo vairāk cilvēks runā, jo biežāk viņš stāsta savu stāstu un jums izstāstīs tieši tik, cik tobrīd var. Tieši tik, cik viņš tajā brīdī var pārdzīvot. Viņam vajag pārdzīvot visu. Tur ir cilvēki, kuri smaida, bet ir nosēdējuši 2–3 nedēļas pagrabā kopā ar bērniem, sievietes stāvoklī, sievietes, kas baro bērnus, tas ir baisi. Viena sieviete daudz stāsta par Buču un Gostomiļu, lai gan pati ir no Hersonas: "Jūs vienkārši nezināt, ka ap Hersonu ir ļoti daudz pilsētu, kas jau neeksistē. Ciemi, kas vairs nepastāv. Kāpēc? Jo tos sabombardēja un tur nepalika neviena iedzīvotāja, kurš varētu pastāstīt šausmas, ko piedzīvojis." Viņi paši bēga no Hersonas uz mazu ciematu pie saviem vecākiem. Viņa stāstīja, ka, sēžot pagrabā, viņai nav bijis bail, vienkārši sēdējuši klusējot. Nebija, par ko runāt, viss tāpat bija skaidrs. Viņa saka: "Es redzēju labus sapņus, piemēram, ka pērku jaunu kleitu. Taču atlika tikai šķērsot Ukrainas teritoriju un nonākt drošā vietā, kad nevaru vairs gulēt, jo redzu murgus." Lūk, par šīm lietām var runāt, ja cilvēks jau ir atnācis uz sociālo centru, jo tad viņš ir gatavs runāt.
Ilze Dobele. Profesionālais eksperts nozīmē palīdzību, nevis ziņkāri. Citādi tas būtu aizskaroši, vai ne?
Taņa Ibraimova. Redziet, tā nav pieredze, par kuru var teikt: "Es tev tūlīt izstāstīšu, cik forši bija!"
Ilze Dobele. Protams, ne.
Taņa Ibraimova. Patiesībā tas vienkārši ir liels iekšējs tukšums. Tu nezini, kā to uztvert. Kad pirmo reizi dzirdēju raķešu skaņu, sapratu, ka ne ar ko to nesajaukšu. Tāpat kā sirēnas skaņas. Tas uz tevi iedarbojas no iekšienes, tu kļūsti ļoti jutīgs uz skaņām. Domāju, ka pie mums vēl ilgi nenotiks uguņošana, jo pat tagad, kad pa Rīgas ielām brauc ātrā palīdzība, man iekšā viss saraujas. Tepat blakus ir robeža ar Krieviju – ja nu? Un ja nu?
Laura Vilcāne. Par laimi, neesmu bijusi bēgle citās valstīs, negribētu to izbaudīt. Šeit, Latvijā, praktiski 99% gadījumu, kad cilvēki gribēja ar mani parunāt par karu, viņi teica: "Mēs saprotam, ko jūs pārdzīvojāt. Mans vectētiņš bija izsūtīts uz Sibīriju.", "Mana tēva māsa gāja bojā.", "Mans vecvectētiņš vienīgais izdzīvoja no septiņu bērnu ģimenes." Kad cilvēki uzreiz atklāj tev savu dvēseli, nerodas nekādas aizdomas, ka viņi interesētos ziņkāres vai pikantu detaļu dēļ. Man nekad tāda doma nav pat prātā iezagusies. Mani ļoti aizkustina sociālo tīklu ziņas no latviešiem.
Atceros, ilgi neraudāju, bet tomēr apraudājos, kad izlasīju kādas latviešu sievietes ziņu grupā "Ukraiņi Latvijā": "Mīļās dāmas, es ilgi domāju, kā jums palīdzēt. Tuvojas brīvdienas, un es dzīvoju pie jūras. Droši vien jums tagad ir vientuļi. Nosauciet savas lokācijas, es no rīta aizbraukšu katrai no jums pakaļ, ar mašīnu aizvedīšu līdz jūrai. Ja kāda no jums grib parunāt, mēs parunāsim. Ja kāda grib pastaigāt gar jūru un paklusēt, mēs paklusēsim. Es uzsaucu kafiju un biezpienmaizi. Un pēc tam aizvedīšu jūs mājās." Tagad es to stāstu, un pār muguru skrien "skudriņas". Skaidrs, ka palīdzība ir gan mikroviļņu krāsns, gan divritenis bērnam, bet reizēm nemateriālas lietas... Vēl atceros ziņu no latviešu vīrieša: "Es katru dienu stāvu pie Brīvības pieminekļa 11:00, piedāvāju bezmaksas ekskursiju pa Rīgu. Cik no jums atnāks – nav svarīgi. Atnāks viens vai divdesmit – es novadīšu ekskursiju. Lūdzu, nāciet!" Šīs nemateriālās lietas ir ļoti būtiskas. Cilvēkiem vajag runāt: kādam mazāk, kādam vairāk. Kādam vajag, lai viņu patiešām savāc un aizved uz jūru. Viņš klusējot pastaigās, iedzers to kafiju un visu izstāstīs, tikai klusumā. Obligāti jāvaicā, bet arī pret atbildēm jāizturas ar lielu vērību.
Ilze Dobele. Monta un Marina, kā jūs tiekat galā ar to, ka palīdzība nāk komplektā ar emocijām?
Marina Fiļipova. Mēs mācāmies no iepriekšējās pieredzes. Pēc Zolitūdes traģēdijas sapratām, ka jāveido iespēja saņemt palīdzību. Pat ja cilvēks tajā brīdī atsakās no emocionālā vai finansiālā atbalsta, pēc laika palīdzība būs nepieciešama. Ikdienā apkalpojot cilvēkus no Ukrainas, redzu: ir cilvēki, kas gatavi runāt, un ir tādi, kas nav gatavi pateikt neko, viņi spēj tikai uzklausīt, kā mēs varam palīdzēt. Varam iedot informāciju, kur vērsties. Kā mēs paši tiekam galā? Pirmām kārtām, ļoti svarīgs ir darba kolektīvs, ir nepieciešama speciālistu palīdzība, kuru nodrošina mūsu darbadevēji. Jāstrādā ar sevi, nedrīkst turēt jūtas sevī, jāizrunājas ar kādu. Mūsu darbā krīzes situāciju ir ļoti daudz, tāpēc pakāpeniski trenējam savu izturību. Svarīgi pamanīt pazīmes, kas liecina – tu vairs pats nevari palīdzēt, bet palīdzība vajadzīga tev, un vērsties pēc tās.
Monta Vecozola. Es tieši sēdēju un domāju, ka tas, kas notiek pie mums Ventspils ielā 50, ir pilnīgs kosmoss. Rit trešais mēnesis, un mums ir ļoti daudz ukraiņu, kas nāk un strādā katru dienu kopš pašas pirmās. Tur vairs pat nav starpības – latvietis vai ukrainis – mēs visi esam brīvprātīgie. Raudam un jūtam tāpat. Pirmais mēnesis bija ļoti dīvains un smags, mēs tur gandrīz dzīvojām, vēlāk lēnām parādījās ukraiņi. Sākumā bija nedaudz bailīgi, jo tu nezini, kā komunicēt, ko drīkst jautāt, ko ne, kas būs rupji. Raud visi: viens klusiņām istabā, otrs turpat. Kādā brīdī pamanīju, ka nav svarīgi, kurš raud –ukrainis vai latvietis –, visi iet un atbalsta cits citu. Reizēm man šķiet, ka latvieši raud pat vairāk. Mēs esam saauguši, tik daudz kopā izdarījuši. Piemēram, sieviete ar bērnu gaida – varbūt nedēļas nogalē viņus apciemos tēvs. Un kopā ar viņu gaida visi. Tu nevari normāli pajautāt: "Tēvs būs vai nebūs? Vai viņš ir dzīvs?" Ļoti grūti par to komunicēt normāli.
Dainis Deigelis. Mūsu komandā arī ir brīvprātīgie no Ukrainas un pat divas darbinieces, ar kurām ir līgumi. Mēs nejūtam viņas kā svešinieces, bet gan kā mūsējās. Katru reizi skatos uz sievietēm, ar kurām strādāju, un domāju, ko viņas vispār jūt. Apzinos, ka nekad nesapratīšu, kā tas ir, kad bumbo un tev jābēg. Teikt, ka mēs saprotam, nedrīkst – mēs nesaprotam. Tas jāapzinās, kad strādā ar cilvēku no kara zonas. Man patika stāsts par latviešu sievieti, viņa pareizi dara, mentors rīkojas tāpat – ja cilvēks grib runāt par to, mēs runājam. Ja nevēlas, nerunājam. Bet mēs būsim gatavi brīdī, kad cilvēks sagribēs par to parunāt. Šobrīd šis ir mans personīgais karš. Tas kļuva personīgs, kad nogalināja manu jaunības draugu. Viņš gāja bojā divas dienas pirms kara, frontē. Tāpēc es uzreiz iegrimu darbā, 21 dienu neraudāju, bet tad tomēr apraudājos. Domāju, ka personiskā pieredze nedaudz palīdz saprast, kā jūtas tie, kas ieceļo no Ukrainas.
Ilze Dobele. Inese, droši vien nav vienas receptes, kā rīkoties labāk, it sevišķi tāpēc, ka esam ar tik dažādiem raksturiem un audzināšanu, bet tomēr – kur būtu jātiecas komunikācijā ar bēgli?
Inese Ruka Jansone. Sākšu no profesionālās pieredzes krīzes centrā. Mani kolēģi pievienojās psihologu čatam Ukrainā. Tas nozīmē, ka jebkurš cilvēks var piezvanīt vai uzrakstīt, ja vēlas parunāt ar psihologu. Te jau tika minēts, ka vieniem negribas runāt, bet citiem gribas, bet ne ar savējiem. Šķiet, cilvēkam, kuru nepazīstam, varam pateikt visu. Varbūt viņu nekad vairs nesatiksim, un tas no vienas puses liekas vieglāk. Varbūt introvertiem negribas iet uz "Common Ground", jo tur ir pārāk daudz cilvēku. Tāpēc viņi paliek mājās un meklē iespēju parunāt, bet ar vienu cilvēku. Pats svarīgākais, ka mēs visu laiku piedāvājam informāciju, kur vērsties. Ir izvēle: var zvanīt arī uz krīzes centra numuru, kas darbojas visu diennakti.
Ilze Dobele. Piemēram, Taņa teica, ka nepazīst nevienu, kas zvanītu uz tādu numuru.
Inese Ruka Jansone. Lūk, katru dienu Kaļķu ielas centrā 4–8 cilvēki vēršas pie psihologa, kas tur strādā. Mēs esam dažādi, katrs mēģinām atrast savu ceļu. Man ir kliente no Ukrainas, introverte. Viņa saka: "Mani uzaicināja uz ballīti, un es visu laiku domāju, cik esmu nepateicīga, jo man negribas sarunāties, atbildēt uz jautājumiem: "Kā tev iet? Kā tu jūties šeit? Kas ar tevi notiek?"" Viņa jutās vainīga, ka negrib runāt par to. Humors, nevēlēšanās stāstīt – tie ir mūsu pašsaglabāšanās mehānismi. Tāpēc es teicu, ka galvenais ir cieņa. Var piedāvāt palīdzību, bet cienīt arī "nē". Cienīt arī "jā". Ja kāds atbild ar "jā", jābūt gatavam sēdēt un klausīties. Reizēm tas ir ļoti grūti. Pat es zinu, ka grūti uzdot jautājumu par pašsajūtu, ja ir skaidri redzams, ka atbildi būs grūti klausīties. Katram no mums jāsaprot, kur būsim noderīgi – vienam būs vieglāk iet un darīt kaut ko praktisku, citam – ziedot naudu. Ja kāds jūt sevī noslieci, piemēram, piedāvāt braucienu uz jūru, pastaigāties vai vienkārši parunāt, tas ir jādara. Galvenais ir piedāvāt.
Ilze Dobele. Vai jūs esat saskārusies ar citu, ne tik tolerantu attieksmi soctīklos vai presē?
Inese Ruka Jansone. Jā, esmu par to domājusi. Karā karaspēks šķērso valsts robežu, bet psiholoģiskajā plānā mums ir arī savas personīgās robežas. Reizēm komentāri no krievvalodīgajiem, piemēram, "ko ukraiņi dara šeit, Latvijā, kad mums nepietiek sev pašiem", pārkāpj emocionālās robežas. Tā arī ir vardarbība. Domāju, ka šobrīd sabiedrībā ir liela spriedze, diemžēl ir cilvēki, kuri izpauž dusmas. Mums jābūt tam gataviem. Tomēr parasti, ja ir agresors, ir arī cilvēki, kas aizstāv. Lai kādu aizstāvētu, jāatrod sevī drosme, un tas nav viegli.
Ilze Dobele. Mēs uzplēsām savas vēsturiskās atmiņas, tāpēc cilvēki reaģē dažādi, reizēm neadekvāti. Diemžēl soctīkli ir vieta, kur tu vari izlikt visu, neuzņemoties atbildību. Daudzi droši vien neko nerakstītu, ja no sākuma padomātu. Es gribētu katram no jums pajautāt: kas mums jādara tālāk? Ko varētu mainīt? Vai arī tas, ko jau izdarījām, ir labākais?
Dainis Deigelis. Es gribētu, lai no šīs mācībstundas mēs gūstam trīs lietas, kas noderēs visiem, ne tikai bēgļiem. Viens – jāuzlabo sociālā joma, ar ko neesam strādājuši 30 gadus un kur tikai pēdējos gados sākas attīstība. Tas ir ieguldījums, lai cilvēks normāli funkcionētu sabiedrībā, un tas atmaksājas. Otrs – ātri jārisina dzīvokļu jautājums. Ar to saskaras ne tikai ukraiņu ģimenes, bet arī latvieši. Man ir trīs bērni, un labi atceros dzīvokļa īpašnieku reakciju, kad zvanīju un teicu, ka man ir mazi bērni. Mums ilgu laiku nebija sociālās politikas, kā nodrošināt pajumti. Domājām, ka liberālais tirgus visu atrisinās pats, bet tagad saskaramies ar to pašu problēmu – atbrauc ukraiņi, bet pašvaldībai nav dzīvojamās platības, ko tā var steigšus piešķirt. Trešais un galvenais – gan sabiedrībai, gan valstij jāsaprot, ka tikai ar brīvprātīgajiem šo situāciju ilgtermiņā neatrisināsim. Jābūt ilgtermiņa valstiskai politikai, ko darīt. Ja sāksim to risināt, redzēsim, ka gan valsts, gan sabiedrība, pateicoties šai krīzei, kļūs tikai stiprāka.
Inese Ruka Jansone. Es gribētu, lai mēs katrs sev ik dienu pajautātu: "Kā es jūtos?" Emocionāli, fiziski. Šodien ir kara 77. Diena, un visi nogurst, bet, lai palīdzētu un saņemtu palīdzību, ir nepieciešams spēks. Tāpēc svarīgi pamanīt savas sajūtas – ja viss ir labi, tad labi, bet, ja kaut kas ilgstoši nav tā, kā vajag, jādomā, ko es varu izdarīt savā labā. Tas attiecas uz mums visiem.
Laura Vilcāne. Turpinot tēmu par ilgumu, mūsu pirmā frāze latviešu ģimenei, kas mūs sagaidīja, bija: "Mēs neesam uz ilgu laiku, maksimums uz nedēļu." Pēc tam bija nākamais etaps: sakrāvām ziemas jakas čemodānos, jo tūlīt brauksim atpakaļ. Tagad ir nākamais etaps ar cilvēku masveida atgriešanos Kijivā. Saņemu ziņas no draugiem un kolēģiem, ka Kijiva ir brīnišķīga, zied puķes, transports ir bez maksas un cilvēki uz ielas cits citam smaida. Un paralēli ir stāsti par gaisa trauksmēm vismaz reizi dienā, par ziņām no pārējās Ukrainas pat nerunājot. Apturu sevi, jo tie, kas atgriezušies Kijivā, saka: "Jā, silts un skaisti, bet pagaidām neatgriezies." Saprotu, ka acīmredzot tā ir ilgtermiņa perspektīva, un sāku atkal pārplānot savu dzīvi, zīmēt jaunu scenāriju uz nedēļu, divām, mēnesi – tad gan atgriezīšos! Bet neatgriežos. Mans bērns tiešsaistē pabeidz devīto klasi ukraiņu skolā. Desmitajā viņš diez vai ies Ukrainā, tātad līdz septembrim viņam jāiemācās latviešu valoda. Ukraiņu skola ir viena, maza un jau pārpildīta, tur nav vietu. Būtu forši, ja parādītos vēl viena ukraiņu skola. Ar latviešu valodu, bet ukraiņu skola, lai bērns nezaudētu savu identitāti, savu piederību. Es gribēju teikt, ka nav klasiska bēgļa portreta. Ir fāzes, pazīmes, bet mēs visi esam dažādi. Sociālajos tīklos reizēm redzu pieprasījumus, kas jums droši vien raisa izbrīnu: kur uztaisīt manikīru, nokrāsot matus, pielīmēt skropstas. Komentāros obligāti kāds pajautās: "Ko jūs?! Jūs taču esat bēgļi, jums nepiedien domāt par to!" Ļoti gribas, lai jūs saprastu, ka tas mūs nedaudz atgriež iepriekšējā pasaulē. Mēs gandrīz visas esam sievietes. Tas atgriež sajūtu, ka esmu sieviete, esmu spējīga tālāk barot savus bērnus. Mēs esam dzīvas un gribam realizēt savus sapņus, kaut arī jaunajā realitātē. Varbūt manikīrs man iedos jaudu šodien iet un meklēt darbu, komunicēt, stāstīt par sevi. Laikam ir jocīgi domāt par manikīru, bet tas ir ļoti būtiski, sīkums, bet ārkārtīgi svarīgs sīkums. Gribētos arī to ukraiņu skolu, jo mēs tagad pārdzīvojam jaunu depresijas etapu, kurā saprotam, ka acīmredzot neatgriezīsimies tik ātri.
Ilze Dobele. Esmu dzirdējusi, ka no septembra būs lēmums, ka visi ukraiņi mācīsies tikai latviešu vai ukraiņu valodā.
Laura Vilcāne. Tas būtu lieliski, bet saprotu, ka, lai gan bērns jau ir sācis apgūt latviešu valodu, viņa līmenis septembrī nebūs tāds, lai saprastu 10. klases vielu.
Taņa Ibraimova. Bērniem reāli pārkarst smadzenes no svešvalodu daudzuma, kas ienāk viņu dzīvē. Piemēram, kad šķērsojām Ukrainas un Polijas robežu, nebijām plānojuši kaut kur iekārtoties un kļūt par bēgļiem kā tagad. Mēs paši apmaksājām savu dzīvi un no sākuma braucām pie draugiem, jo viņi bieži rakstīja mums feisbukā un aicināja pie sevis. Bet viss izrādījās sarežģītāk, ceļš bija garāks, viesojāmies pat Dānijā. Braucām ar maziem bērniem: vienam trīs, otram pieci gadi. Viņi dzirdēja daudz valodu un visu laiku vaicāja: kādā jārunā man? Nav grāmatu ukraiņu valodā, lai gan nedaudz ir "Common Ground". Es cenšos ar viņiem runāt ukraiņu valodā, lai viņi neaizmirstu valodu kaut vai audiāli. Visa mūsu brauciena laikā, kas ilga vismaz pusotru mēnesi, līdz atbraucām uz draudzīgo Latviju, sliktākais, ko esmu dzirdējusi, bija: "Jūs neesat bēgļi, jūs esat tūristi!" Tajā brīdī tuvākajā ģimenes lokā jau bija trīs nāves – manas klasesbiedrenes mamma, kuras mašīnu apšaudīja, kad viņa brauca ārā no Kijivas, žurnālists, kas strādāja Bučā un ar kuru vēl 2014. gadā veidojām dokumentālo filmu par karavīriem, un manas draudzenes radinieks, divdesmitgadīgs zēns, kas bija dienestā un gāja bojā viens no pirmajiem. Es viņu pazinu ļoti labi. Puika, kas nerealizējās, pat nepaspēja kļūt par vīrieti, viņam bija tikai plāni. Labākais atbalsts, ko esmu saņēmusi, ir, kad cilvēks blakus pamana tavu emocionālo stāvokli. Kad uzzināju par tā jaunekļa Dimas nāvi, pie manis pienāca meitenīte un mani apskāva. Lūk, apskāviens ir atslēga uz visu. Tu uzreiz demonstrē, ka atbalsti. Nav nekādu distanču, prātošanas – tu dari to vienkārši kā cilvēks. Šiem cilvēciskajiem pamatprincipiem jābūt mūsu mijiedarbības pamatā, jo šobrīd vispārcilvēciskas vērtības sabrūk. Tiek pārkāptas cilvēka dzīves robežas. Mūsu mājās ienāca nāve. Mūsu – gan cilvēku, gan sabiedrības – kļūda ir tajā, ka pēc Otrā pasaules kara pasaulē turpinājās militārie konflikti, bet netika likvidēti ieroči. Visa sešdesmito gadu antimilitārā propaganda nenesa tādus augļus, kādi tika gaidīti. Ar ko bīstama ir agresorvalsts, Krievijas Federācija? Tā manipulē ar virsjaudas ieročiem, ar kuru palīdzību var sasniegt jebkuru Eiropas valsti. Viņi iegrimuši dziļi savā marasmā, un tas ir ļoti baisi. Kas attiecas uz mijiedarbību ar bēgļiem, gribēju vēl parunāt par radošumu. Radošums palīdz cilvēkam atvērties, viņš var nemācēt runāt, bet tādā veidā var sajust savu balsi. Reizēm viņam pietrūkst resursu un ir nepieciešama it kā atļauja runāt. Varbūt mans stāsts nav tik svarīgs kā to cilvēku stāsts, kas pārdzīvoja Mariupoli, Harkivu vai Černihivu, taču radošums palīdz izpaust sevi. Mēs katru sestdienu apmeklējam "Common Ground", un es pamanīju, ka dziedāšana ļoti palīdz. Pirmo reizi apraudājos, kad dziedājām. Ja kādam ir vēlme padziedāt ukraiņu dziesmas, nāciet, tur ir arī vieta bērniem. Nevajag nekādas zināšanas, vienkārši esiet cilvēki, ukraiņi labi dzied.
Marina Fiļipova. Man ir vairākas lietas, ko es gribētu novēlēt mums visiem – kā valstij, tā cilvēkiem, kuri palīdz. Viena ir strādāt koordinēti un saliedēti, zināt ne tikai to, kā tu vari palīdzēt, bet kā to var arī citi. Man liekas, tas ir ārkārtīgi būtiski un krietni produktīvāk nekā strādāt pa vienam. Otrs, ko gribu novēlēt – pieņemt lēmumus, kas ir pārdomāti un savlaicīgi, nevis izdomāt pēdējā mirklī un tad gudrot, kā tos realizēt. Un saglabāt cilvēcīgumu, palīdzēt ar to, kas vislabāk padodas: vienam izdodas palīdzēt praktiski, otram pabūt blakus, uzklausīt.
Monta Vecozola. Es visam piekrītu, bet gribēju piebilst, ka svarīgi saprast – tas būs maratons. Ceram, ka mums pietiks spēku un resursu, pietiks variantu, kā to turpināt un neapstāties.
Ilze Dobele. Ticu, ka laiks mūs neapturēs un esam gatavi pāriet uz jaunu līmeni, ja tas būs nepieciešams. Pēdējais jautājums: vai bēgļiem no Ukrainas ir doma palikt Latvijā pavisam? Varbūt jūs jau esat domājuši par to?
Taņa Ibraimova. Ļoti sarežģīts jautājums. Godīgi teikšu: neesam domājuši palikt. Pirmkārt, mēs ļoti mīlam savu valsti. Neapsveram palikšanu nevis tāpēc, ka mums nepatīk jūsu valsts – tā mums ļoti patīk, taču ciemos ir labi, bet mājās vēl labāk. Kā teica Laura, ir ļoti grūti, plāni mainās ik dienas. Negrasījāmies kļūt par bēgļiem, domājām iztikt paši, bez palīdzības. Kad mūsu resursi pilnībā beidzās, nolēmām apstāties, jo bērniem vajag iet uz bērnudārzu, komunicēt ar citiem bērniem, mums vajag integrēties. Domāju, ja būs iespēja atgriezties, to darīs visi, taču, pirmkārt, jābeidzas karadarbībai, otrkārt, jānotiek teritoriju atmīnēšanai, kas ir ļoti komplicēti un ilgi. Visi mani vecvecāki pārdzīvojuši karu, starp viņiem ir arī kara mediķi un tie, kuri tikuši represēti un izgājuši cauri koncentrācijas nometnēm. Viņi savu pieredzi mums nodeva mutiski, un ir ļoti savādi redzēt šīs atmiņas uzpeldam sevī no Remarka līdz Hemingvejam. Tu jūti sevi kā lielās vēstures daļu. Mēs gribam padarīt savu valsti labāku un uzveikt ļaunumu, kas tagad progresē.
Laura Vilcāne. Mans stāsts drusku atšķiras no Taņas stāsta, pats uzvārds norāda uz to, ka reiz biju saistīta ar Latviju un manu bērnu tēvs ir latvietis. Tāpēc mēs šo valsti nekad neesam uzskatījuši par svešu un bieži braucām šurp. Atbraukt uz divām trim dienām bija mūsu iemīļotā izklaide: tramvajiņš, Sigulda, Jūrmala, tāpēc mēs braucām šurp ar apziņu, ka tās ir kaut drusku, bet mūsu mājas. Es negribu teikt, ka neesmu uzdevusi sev jautājumu par palikšanu, bet, kā Taņa pareizi teica, gribu būvēt savu valsti no jauna. Ļoti svarīgi, lai jūs saprotat – tas nav tāpēc, ka pie jums ir slikti. Ne tāpēc, ka jūs neesat labvēlīgi vai viesmīlīgi, tās vienkārši ir manas mājas, kas pēc svešas gribas man tika atņemtas. Nesen es gāju uz darbu pa Brīvības ielu un sapratu, ka vienīgais, kas man pieder, ir bikses. Visu pārējo man iedeva sveši cilvēki. Banāli, bet gribu tikt pie savām kleitām, piedodiet! Es gribu uz savām mājām, pie sava suņa, savā zemē. Tagad es mēģinu rosīties, mani pieņēma teātrī. Es aizbēgu no Kijivas teātra un tiku pieņemta šeit, par spīti valodas barjerai, – esmu ļoti pateicīga, ka manis dēļ pāriet uz krievu valodu. 1. jūnijā Dailes teātrī būs mana Kijivas teātra viesizrādes. Tas bija mans mērķis un sapnis. Es pat to nevienam nestāstīju, centos to lēnām realizēt. Tāpēc savu nākotni redzu Ukrainā, bet ar piesaisti Latvijai un tiem sakariem, kurus man jau izdevās un vēl izdosies radīt.
Ilze Dobele. Paldies jums par šo atbildi. Te varēja dzirdēt drusku skumjas un nedaudz humoru – tas viss kopā mums palīdz!
1