Foto: Andrejs Vīksna
 
Sarunas
21.08.2020

Diskusija: kā izaudzināt kultūras auditoriju?

Komentē
0
Saglabā

Laikmetīgās kultūras nevalstisko organizāciju asociācija (LKNVOA) ar šo sarunu uzsāk septiņu diskusiju ciklu, kurā paredzēts identificēt un apzināt laikmetīgās kultūras nevalstisko organizāciju (NVO) nozīmi un pienesumu kultūras jomā šobrīd un nākotnē. Diskusijas atšifrētā veidā tiks publicētas "Satori". Pirmajā sarunā, kas notika jūnija beigās, piedalījās četri dalībnieki – Kultūras ministrijas valsts sekretāra vietnieks kultūrpolitikas jautājumos Uldis Zariņš, producente un "Dirty Deal Teatro" vadītāja Anna Sīle, LKNVOA valdes locekle un teātra producente Maija Pavlova, kā arī Latvijas Pilsoniskās alianses direktore Kristīne Zonberga.

Anna Sīle: Pirms vairākām nedēļām tika pieņemts jaunais Nacionālās attīstības plāns, un mēs nojaušam, ka arī Kultūras ministrijā top jaunās kultūrpolitikas vadlīnijas un nozaru stratēģijas.

Šajā diskusiju ciklā runāsim par septiņām tēmām – uzņēmējdarbība, radošā daudzveidība, teritoriālā attīstība, zināšanu sabiedrība un izglītība, ārējās attiecības, digitalizācija un auditoriju attīstīšana.

Šodien runāsim par auditoriju attīstīšanu, un es priecājos, ka Iveta Kažoka, sabiedriskās politikas centra "Providus" direktore, ir piekritusi moderēt šo diskusiju.

Iveta Kažoka: Runāsim galvenokārt par kultūras jomas auditorijām un to attīstīšanas iespējām Latvijā – kontekstā ar to, ko šajā jomā var darīt NVO un kādā veidā NVO varētu kļūt spēcīgākas, domājot tieši par nākotnes kultūras auditoriju Latvijā. Anna, domāju, ka daudziem lasītājiem termins "kultūras auditorijas attīstīšana" nemaz nav zināms. Lai to vienkāršotu, varbūt tu vari pateikt kādu piemēru no tavas vai tava teātra pieredzes, kur kāda kultūras norise, kas šobrīd ir absolūti normāla, tāda nebija pirms desmit gadiem, kad vēl nebija "Dirty Deal Teatro"?

Anna Sīle: Jā! Piemēram, izrāde, kas tapa aptuveni pirms deviņiem gadiem, – "Visi mani prezidenti" (režisors Valters Sīlis), kas savā ziņā bija dokumentāla fikcija. Jaunie mākslinieki tur sāka runāt par Latvijas prezidentiem – Valdi Zatleru, Gunti Ulmani un Vairu Vīķi-Freibergu, piešķirot šiem tēliem arī groteskas īpašības. Pirmizrādē mums teica, ka būs slikti, tā nedrīkst runāt par politiķiem. Izrādījās, ka drīkst un var godīgi stāstīt arī ļoti dokumentālu un personīgu pieredzi.

Iveta Kažoka: Tolaik tas bija aktuāls jautājums – cik lielā mērā kultūras norisēs var stāstīt par politiku. Pat tas nebija pašsaprotams. Atceros, ka "Dirty Deal Teatro" tajā brīdī tika uzskatīts par pavisam revolucionāru teātri ne tikai tādēļ, ka par politiķiem var pasmaidīt, bet vispār – ka mūsdienu mākslas izpausmēs tiek skartas politiskās tēmas.

Anna Sīle: Iepriekš (ar dažiem brīnišķīgiem izņēmumiem) nekā tamlīdzīga nebija. Piemēram, "Žurka Kornēlija", kur komēdijas žanrā var pasmieties par jebko, jo klauns jau vienmēr var smieties par jebko. Bet drāma ar komēdijas elementiem – tolaik nekā tāda nebija. Un tajā mirklī mums šķita ļoti būtiski tīri elementāri parādīt, ka dzīvojam demokrātiskā sabiedrībā un drīkstam atļauties ļoti, ļoti daudz.

Cits piemērs – izrāde-pārgājiens "Mārupīte" (režisors Valters Sīlis). Izrāde nenotiek teātrī, tā ir ekskursija divu vai trīs stundu garumā gar upīti. Tagad teātrī izrādes un dažādi ceļojumi ārpus telpām ir ļoti populāri, tos izmanto dažādos žanros – kādreiz tā nebija. Un vēl viens piemērs ir izrādes ar bērnu iesaistīšanu. Nogriežot ceturto sienu. Negribu teikt, ka mēs bijām revolucionāri, bet, no otras puses, man liekas, mēs vieni no pirmajiem sākām domāt par to, kādā veidā mēģināt ar bērnu sarunāties nevis no augšas, bet gan būt vienā acu līmenī un mēģināt rosināt viņos fantāziju.

Iveta Kažoka: Vai šādi formāti uzreiz piesaistīja lielas auditorijas uzmanību vai tas nāca ar laiku?

Anna Sīle: Ar laiku. Kad cilvēkiem iepatīkas, kāds iedegas, zāles kļūst piepildītas. Kopumā cilvēki ir ļoti atvērti.

Iveta Kažoka: Maija, vai šāda veida eksperimenti ar jaunām metodēm Latvijā šobrīd ir raksturīgi tikai teātra žanrā vai arī citās kultūras formās?

Maija Pavlova: Es domāju, ka tas nav tikai teātris. Laikmetīgās kultūras organizācijas lielā mērā strādā ar ļoti daudzveidīgu auditorijas daļu. NVO ir daļa no sabiedrības, un tādēļ, manuprāt, sabiedriskā organizācija ir daudz precīzāks apzīmējums tam, ko mēs darām. Mēs mēģinām runāt ar šodienas cilvēku šodienas cilvēka valodā – caur laikmetīgo mākslu. Tāpēc jāsaprot, ka auditorijas attīstīšana vai piesaistīšana nav mārketinga instruments, bet gan divu virzienu attiecības, ko mēs būvējam ar saviem sekotājiem, apmeklētājiem. Mēs piedāvājam dažādus formātus, izglītojam cilvēkus, bet vienlaikus viņi caur atgriezenisko saiti pārveido mūs, organizācijas.

Kādu brīdī bērnu un jauniešu izrādes bija ekskluzīvs prieks, bet tagad, piemēram, "Dirty Deal Teatro" ar ļoti mērķtiecīgu šādu izrāžu veidošanu parādīja, ka tās strādā un ir vajadzīgas. Laikmetīgās mākslas centram ir mākslas vēstnešu programma, kur īpaši atlasītu dažādu profesiju un dažādu vecumu cilvēki strādā viņu organizētajās izstādēs un apmeklētājiem izstāsta to konceptus. Proti, stāsta par konkrēto izstādi cilvēkiem saprotamā un pieejamā veidā, informāciju par mākslu izlaižot caur savu personīgo prizmu. Tādējādi auditorija tiek nevis paplašināta, bet padziļināta, papildinot apmeklētāju zināšanas. Nākot uz izstādi, cilvēki jau paši taujā, kur ir mākslas vēstnesis, grib, lai izstāsta viņiem par izstādi šādā veidā. Trešais piemērs ir no biedrības "Ascendum" darbības - portāls "Satori.lv". Analizējot, ko varētu darīt vēl, viņi sāka organizēt pasākumus, tikšanās ar cilvēkiem, lasījumus, diskusijas. Tas ir ļāvis viņiem paplašināt savu auditoriju.

Tādā veidā mēs darbojamies. Tā savā ziņā, domāju, ir arī īstā NVO vieta kopējā kultūras laukā. Tikmēr privātais sektors strādā ar pārbaudītām metodēm un ļoti skaidriem uzstādījumiem – ko vajag un ko dabūs atpakaļ.

Iveta Kažoka: Tu domā komerciāli?

Maija Pavlova: Jā. Līdz ar to mums tādu eksperimentu un jaunrades zonu ir ļoti maz. Valsts sektors sniedz noteiktu, konkrētu pakalpojumu, kur iespēja kaut ko mainīt un darīt citādi ir samērā neliela, jo jāsasniedz konkrēts rezultāts. Savukārt nevalstiskais sektors ir kā tāda līme starp šo visu. Izdara to, ko valsts organizācijas nespēj, bet privātais sektors nedara citu apsvērumu dēļ. Mēs darbojamies šajā laukā ar dažādām metodēm, atrodam, aprobējam, padodam tālāk un meklējam atkal, kamēr tās tiek pārņemtas valsts un privātajā sektorā. Tā ir daļa no mūsu darbības jēgas.

Iveta Kažoka: Anna, kā tev šķiet, ja DDT būtu nevis biedrība, bet valsts vai pašvaldības institūcija vai uzņēmums – tas kaut ko mainītu?

Anna Sīle: Par uzņēmumu man šaubu nav, jo tur primārais mērķis ir peļņa, kas mūsu gadījumā ir neiespējama. Produkts, ko piedāvājam, ir jauns. Kā atrast tam jaunu auditoriju? Jāatrod dažādi ceļi – kaut vai jāiet uz māju pagalmiem. Ja mēs šādā pašā sastāvā būtu valsts vai pašvaldības paspārnē, mums droši vien nekas liels nemainītos, būtu vien lielāka birokrātija.

Maija Pavlova: Nezinu gan. Man ir viens piemērs – par izrādi "Melnā sperma". Kad režisoram Vladislavam Nastavševam par šo izrādi pasniedza Spēlmaņu nakts balvu, Ojārs Rubenis teica, ka pats šo lugu bija atraidījis – jo kā gan pie Latvijas Nacionālā teātra izskatītos plakāts ar "Melno spermu"?

Iveta Kažoka: Tātad ir tā sajūta, ka valsts un pašvaldību iestādēm nosacījumi ir striktāki?

Maija Pavlova: Ir noteiktas gan formālas, gan neformālas robežas. Attiecībā uz auditoriju lielākā problēma ir tā, ka mēs šobrīd esam koncentrējušies uz jau esošu, skaidri saprotamu apmeklētāju. Kultūra bagātina mūsu dzīvi, dod iespēju piedzīvot un saprast pasauli, bet ļoti daudzām sabiedrības grupām nav iespējas to pieredzēt – valodas barjeras, mentalitātes vai fizisku apstākļu dēļ. Domājot par nākotni, ir būtiski ņemt vērā šos cilvēkus. Piemēram, Rīgā vairāk nekā trešdaļa iedzīvotāju nerunā latviski. Kur viņi paliek? Ko viņi redz? Valodas aspekts bieži ir psiholoģisks šķērslis.

Iveta Kažoka: Kādi kritēriji tiek ņemti vērā Kultūras ministrijā, domājot par to, kurām kultūras vai mākslas aktivitātēm valsts atbalsts ir īpaši nepieciešams?

Uldis Zariņš: Tiešas un skaidras atbildes uz to man nav. Rakstot jaunās kultūrpolitikas pamatnostādnes, esam norādījuši četrus galvenos vektorus – viens no tiem ir auditorijas attīstība. Bet – vai mēs šeit runājam par kvantitatīvu auditorijas attīstību? Kultūras patēriņa pētījumi rāda, ka ir aptuveni 40% Latvijas iedzīvotāju, kas ir vairāk vai mazāk konsekventi kultūras produktu patērētāji. Cits rādītājs ir 92%, bet šis lielais cipars ir abstrakts, jo tur nāk iekšā zoodārza apmeklējums un pilsētas svētki. Un vienlaikus mērķis nevar būt aptvert 100% iedzīvotāju, jo visās sociālajās grupās vienmēr būs cilvēki, kas pateiks – man tas nav nepieciešams. Eksistē stikla griesti, kuriem mēs tā vienkārši cauri netiksim.

Otrs veids ir kvalitatīvā auditorijas attīstīšana, kas nozīmē jaunu metožu, tematu, pieejamības attīstīšanu. Veiktie pētījumi ir parādījuši ceļus, kur vajadzētu virzīt mūsu valsts ierobežotos resursus.

Par NVO – manuprāt, juridiskais statuss ir būtisks, bet nav galvenais, ja skatāmies uz inovācijas attīstīšanu. Kultūras ministrijai nav uzstādījuma – Hermanim taisīt savas izrādes, bet Nacionālajam – ražot "Latgolu.lv" un "Žurku Kornēliju". Tas ir katras iestādes lēmums – kā attīstīties, taču būtisks apsvērums ir finansējums. Es tagad fantazēju – ja mēs iedotu valsts teātriem 100% finansējuma un teiktu, ka pa virsu nopelnītais paliek viņiem pašiem, kādu radošo potenciālu tas atraisītu?

Maija Pavlova: Pētījumā par korelāciju starp valsts atbalstu, dotācijām un inovācijām ņēma vērā arī sēdvietu skaitu, un noslēguma tēze bija – jo lielāks ir subsidētais procents un teātrim pašam jānopelna mazāk, jo vairāk inovāciju.

Iveta Kažoka: Tātad potenciāls ir arī valsts un pašvaldību iestādēm, ja tām dod pietiekami lielu autonomiju un līdzās, veidojot ekosistēmu, pastāv NVO?

Uldis Zariņš: Jā, un ir arī jaunie teātri, kas pastāv SIA formā – kā privātais sektors. Finanšu ministrija uz to skatās un saka, ka nevalstiskajiem teātriem faktiski nebūtu jābūt nevalstiskiem veidojumiem, ka tie faktiski ir labi nomaskēti SIA. Vienlaikus – uzņēmumi, kas darbojas kultūras jomā un neštancē pilnīgu masu produktu, arī bieži vien strādā pēc sirdslietas principa.

Valsts uzdevumam drīzāk vajadzētu būt – veidot finanšu un atbalsta mehānismu tā, lai stiprinātu daudzveidību, neatkarīgi no juridiskās formas. NVO sektors kopš iepriekšējā NAP pieņemšanas ir stipri audzis un audzējis savus muskuļus. NVO varētu un vajadzētu uzticēt vairāk un sagaidīt vairāk, bet mēs nevaram arī ierakstīt papīrā, ka gribam, lai NVO nodarbojas ar auditorijas attīstību, bet nedot tam līdzekļus. Ir divi veidi, kā valsts vispār var kaut ko darīt – iedodot naudu un mainot normatīvo regulējumu. Šajā kontekstā – mēs varam operēt ar naudu, ņemot vērā, ka maks nav bezgalīgs. Varbūt mums nevajag 7 valsts teātrus? Varbūt tikai 4 un pārējo sadalīt nevalstiskajam sektoram? 

Iveta Kažoka: Tu teici, ka par auditorijas attīstīšanu var domāt divējādi – kvalitatīvi un kvantitatīvi. Vai valsts atbalsta gan vienu, gan otru attīstības veidu?

Uldis Zariņš: Pamatnostādņu dokumentā, pie kā šobrīd strādājam, tiks iekļauti abi šie virzieni. Tostarp – domāt par auditoriju, kurai pieejamais piedāvājums šobrīd ir mazāks, piemēram, jauniešiem un cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Neatkarīgi no tā, kas to saturu ražos. Strādājot ar šīm nišām, pletīsies arī kopējā masa – šie 42%.

Iveta Kažoka: Vai tas ir Kultūras ministrijas uzdevums – domāt par to, kāda veida kultūru Latvijā piedāvā? Vieglo izklaides žanru vai profesionālo mākslu?

Uldis Zariņš: Šoreiz atturēšos paust oficiālo Kultūras ministrijas nostāju un teikšu savu personīgo viedokli. Es domāju, ka nē, valstij tas nav jāsaka. Ja vien mēs nerunājam par atsevišķiem gadījumiem, piemēram, par cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Bet attiecībā uz saturu – man tas šķiet potenciāli ļoti bīstami, ja valsts sāktu diktēt to, kādai jābūt kultūrai. Piemēram, ka tai jābūt nacionālai, lai gan arī to  redzam atsevišķos gadījumos, piemēram, Simtgades projektu gadījumā nauda ir nākusi ar tādiem neredzamiem striķīšiem – filmām ir jābūt patriotiskām, par vēsturi.

Iveta Kažoka: Kur būtu jādzimst impulsam pēc jaunām formām un eksperimentiem? Privātajā sektorā vai valsts institūcijās, kas jau nodarbojas ar kultūras aktivitātēm?

Uldis Zariņš: Es, godīgi sakot, neticu valsts kapacitātei un spējai ar ierēdnieciskām metodēm noteikt to, kādai ir jābūt mākslai un kultūrai. Tam jānāk no pašas kultūras un mākslas vides – neatkarīgi no tā, vai tas ir valsts, nevalstiskais vai privātais sektors, kas reaģē uz sabiedrības pieprasījumu. Protams, ja štancē tikai to, ko vajag, tas var novest pie komercializācijas, taču ir arī spēlētāji, kas uztver netaustāmās vibrācijas un reaģē ne tikai uz pieprasījumu. Būtu bīstami, ja valsts teiktu – mums ir vajadzīgs tikai tas vai šitas. Vienlaikus jābūt kritērijiem naudas sadalē, un to šobrīd veic VKKF, izvērtējot produkta kvalitāti, neatkarīgi no tā, vai tas ir "izklaides žanrs" vai "augstā māksla".

Iveta Kažoka: Vai pilnvērtīgi mākslas produkti šobrīd dzimst visās juridiskajās formās?

Uldis Zariņš: Es domāju, ka jā, bet nevalstisko sektoru raksturo augstāka eksperimentu un inovāciju kapacitāte un lielāka drosme, jo nākas cīnīties ar sarežģījumiem – mazākas iespējas nopelnīt, vienlaikus – kaut kā ir jāizdzīvo.

Iveta Kažoka: Vai kultūrā grūti izvēlēties juridisko formu?

Kristīne Zonberga: Juridisko formu ir grūti atrast līdz brīdim, kad notiek pakalpojuma sniegšana. Tad top skaidrs, kura ir piemērotākā. Bet, manuprāt, to nevarētu mērīt tik strikti, kā to vēlas Finanšu ministrija – pēc saimnieciskās darbības kritērijiem. Piemēram, ja tu pārdod biļetes, tev ir saimnieciskā darbība un visticamāk tu esi SIA.

Iveta Kažoka: Ar ko SIA atšķiras no NVO?

Kristīne Zonberga: NVO priekšrocības arvien mazinās. Pirms nodokļu reformas to bija vairāk. Tolaik NVO, atšķirībā no uzņēmumiem, nebija jāveic uzņēmuma ieņēmuma maksājumi, bet pēc nodokļu politikas reformas īsti vairs nav starpības, jo visu, ko tu iekasē, tu atstāj tepat organizācijā, tāpat kā uzņēmumā. Ne viens, ne otrs nemaksā šo nodokli. Līdz ar to lielākā starpība jau ir izzudusi. Tas, kas joprojām ir saglabāts – ja nevalstiskās organizācijas ir ieguvušas sabiedriskā labuma statusu, tās var piesaistīt ziedojumus un solīt ziedotājiem, ka tie saņems nodokļu atlaides.

Iveta Kažoka: Vai dažādām juridiskām formām piemīt atšķirīgi mērķi?

Kristīne Zonberga: Nevalstiskajam sektoram parasti nepiemīt peļņas gūšanas raksturs. Būtiska atšķirība starp NVO un uzņēmumu – NVO mērķis ir devums sabiedrībai, nevis sev gūtais labums. Šī būtība jāvērtē uzraugošajām institūcijām.

Ik pa laikam parādās stereotips, ka kultūras organizācijām nauda "nāk no visām pusēm", jo NVO lauks ir ļoti daudzveidīgs, tur ir gan kultūras, gan sporta, gan nekustamo īpašumu organizācijas u.c. Mēs to pētījām, un, skatoties uz finansējumu avotiem, kultūra ir topā ziedojumu piesaistē.

Iveta Kažoka: Kas šajā gadījumā ir kultūra?

Kristīne Zonberga: Mums pieejamie dati ir tādi, kādi tie ir. Kas zem "kultūras" ir VID atšifrējumā? Droši vien ļoti daudz. NVO kopējais finansējums praktiski bāzējas šaurā organizāciju skaitā. Arī starp 10 bagātākajām NVO nav nevienas ar kultūru saistītas.

Un tad ir tas lielais "bubulis" – ka NVO būtu jāreģistrējas kā komercsabiedrībām, jo tām ir lieli saimnieciskās darbības ieņēmumi. Bet VID dati neuzrāda, ka tādi reāli ir. Praktiski kultūras finanšu avoti ir: saimnieciskā darbība (biļešu ieņēmumi) un ziedojumu piesaiste. Kā tām var palīdzēt? Vai palielināt valsts un pašvaldību atbalstu  vai parūpēties, ka ir labvēlīgs tiesiskais regulējums? Manuprāt, jāskatās abi – protams, jāaudzē finansiālais atbalsts, bet jāļauj šīm organizācijām dzīvot un piesaistīt finansējumu bez aizdomām un neuzticēšanās. Tas noteikti būtu maināms.

Uldis Zariņš: NVO formāts ir ārkārtīgi interesants. Principā ir ārkārtīgi grūti runāt par NVO sektoru, jo tās kopā ir 23 000 nevalstisko organizāciju, tostarp reliģiskās. Kad Latvijas Kultūras akadēmija veica pētījumu par NVO nozīmi kultūras sektorā, viņi kopumā pēc visiem kritērijiem atlasīja 3400 kultūras NVO gan pēc NACE kodiem, gan pēc misijas un darbības. Tādu, kas tiešām kaut ko dara, bija stipri mazāk – ap 2000. Savukārt aktīvās, kas regulāri piesaista VKKF finansējumu, vispār ir tikai ap 140. Līdz ar to ir iespējams, ka (un tagad es absolūti fantazēju) tas īstais formāts tieši kultūras NVO (piemēram, neatkarīgajiem teātriem), patiesību sakot, ir kaut kāda bezpeļņas organizācija, jo viņi ir "ne šis, ne tas". Viņi it kā ir bezpeļņas organizācija, bet saimnieciskos ienākumus viņi gūst, pilda arī šo sabiedrības pārstāvniecību un strādā sabiedrības interesēs.

Iveta Kažoka: Sanāk sociālais uzņēmums.

Uldis Zariņš: Jā, kaut kas uz to pusi. Laikam absurdākais piemērs ir ISSP fotogrāfijas skola. Bija gadījums – atnāca VID, paskatījās, ka viņiem ir virs 50% saimnieciskās darbības ieņēmumu, tāpēc viņi nodibināja arī SIA. Līdz ar to vieni un tie paši cilvēki dažas aktivitātes īsteno kā biedrība un citas kā SIA. Dubulta grāmatvedība. Tam tā nevajadzētu būt, jāatrod veids, kā strādāt elastīgāk.

Iveta Kažoka: Vai šāda veida organizācijas bieži nonāk Kultūras ministrijas redzeslokā? Vai Kultūras ministrija, veidojot kultūrpolitikas dokumentus, tās vispār kādā veidā pamana?

Uldis Zariņš: Radarā tās var nokļūt divos veidos. Pirmkārt, tās ir ļoti pamanāmas. Piemēram, ļoti labs indikators teātra nozarē ir Spēlmaņu nakts balva, kur pēdējos gados neatkarīgie teātri guvuši ārkārtīgi labus panākumus. Tas nozīmē, ka tie ar sava darba kvalitāti kļūst pamanāmi, pat ja mēs tiem nedarām neko labu. Otrkārt – NVO interešu aizstāvība, ko veic, piemēram, LKNVOA, kas saka: "Mīļā Kultūras ministrija, mums īsti nepatīk, kā jūs īstenojat savu politiku, mēs gribētu mazliet citādi," – un tad mēs sēžamies pie galda un par to runājam. 

Kristīne Zonberga: Manuprāt, svarīgs aspekts – kuras organizācijas tiek pieskaitītas pie kultūras un kuras ne. Piemēram, Kultūras ministrija bija pasūtījusi pētījumu par mazākumtautību organizāciju līdzdalību. Vairāk nekā 50% šo organizāciju norādīja, ka tās darbojas kultūras jomā. Līdz ar to – vai mēs tās pieskaitām tikai pie mazākumtautību organizācijām vai arī pie kultūras? Turklāt interesanti, ka teju 40% organizāciju bija norādījušas, ka darbojas gan kultūras, gan interešu aizstāvības jomā.

Uldis Zariņš: Skaidrs, ka mums ir vieglāk runāt, ja ir dažas, toties spēcīgākas balsis. Pēdējā laika piemērus minot, man simpatizē, ka populārās mūzikas sektoram visu šo laiku no Kultūras ministrijas neko daudz nevajadzēja, viņi bija apmierināti, jo viņu lauks ir viegli komercalizējams. Bet krīzes situācijā, kad viņi pēkšņi atradās pie sasistas siles un saprata, ka viņiem nav nekādu atbalsta sistēmu, nozare ātri saorganizējās un tika izveidota pašnodarbināto mūziķu biedrība, kas darbojas ar interešu aizstāvību un ar kuru mēs kā Kultūras ministrija varējām strādāt un saprast, kā funkcionē šis mūzikas sektors, nevis skatīties uz atsevišķiem piemēriem un indivīdiem.

Iveta Kažoka: Atgriežamies pie mūsu pamattēmas, kas ir auditorijas attīstīšana. NAP ir atvēlēta telpa kultūras jomai, kur es pamanīju dažus lielus uzsvarus – kultūras eksporta jautājumu, Rīgu kā kultūras centru un plašu kultūras pieejamību un patēriņu. Cik lielā mērā kultūras eksports šobrīd ir saistīts ar kultūras auditorijas attīstību tepat Latvijā? Proti, vai mēs varam cerēt, ka kaut kas no Latvijas produkta varētu interesēt ārzemniekus?

Anna Sīle: Man ir dažādi piemēri. Tajā mirklī, kad mēs izrādām savus darbus ārzemju teātra profesionāļiem (reti, tomēr ik pa laikam Latvijā notiek šāds izrāžu izrādīšanas maratons, kas savā ziņā ir veltīts eksportam), mana sajūta ir tāda, ka mums varbūt pat ir paveicies. Šie ārzemju pārstāvji izvēlas Latvijas mākslas darbus divu iemeslu dēļ – vai nu tie ir ieguvuši balvas un popularitāti tepat, vai viņi mūsu radītajā mākslā saskata svaigumu. Iespējams, tas notiek tieši tāpēc, ka mēs meklējam jaunas formas un tādēļ mēģinām daudz kur ceļot.

Iveta Kažoka: Vai jūs piekrītat Ulda paranoiskajam viedoklim, ka attiecībā uz kvalitatīvu auditorijas attīstīšanu valsts iejaukšanās ir bīstama un jāatstāj sektoram?

Maija Pavlova: Runa jau bija par saturisko iejaukšanos – Kultūras ministrijai nav jānorāda, kādas izrādes iestudēt. Bet politikas plānošanas dokumentu vadlīniju uzdevums būtu iedot attīstības vektoru. Un tad ir atšķirīgi spēlētāji, kuri konkrētu virzienu ar dažādiem instrumentiem "paņem uz sevi".

Ja runājam par laikmetīgo kultūru, neatkarīgi no juridiskās formas, problēmas ir vēsturiskās attīstības kontekstā – mums ļoti daudz kas ir iztrūcis. Padomju Savienībā daudz kas neatbilda oficiālajiem uzstādījumiem un attīstījās pagrīdē, piemēram, alternatīvā mūzika. Rietumeiropā šīs jomas netiek sevišķi nošķirtas, netiek nodalītas kā kaut kas zemāks, kamēr mēs vēl joprojām strīdamies – akadēmiskā vai neakadēmiskā māksla. Labi, ka NAP vēl joprojām ir iekļauts Laikmetīgās mākslas muzejs. Šāda institucionalizācija sabiedrības acīs leģitimizē konkrētu mākslas formu. Un fakts, ka laikmetīgā kultūra šobrīd lielā mērā balstās nevalstiskajā sektorā, neļauj tai kopainā parādīties kā "oficiālai mākslai". Šāds psiholoģisks dalījums sabiedrībā ir dzīvs. Un tāpēc, runājot par ministrijas lomu, kaut kādās jomās prasītos valsts dibinājumi, piemēram, Laikmetīgās mākslas muzejs.

Iveta Kažoka: Vai tev liekas, ka gan sabiedrībai, gan valstij ir strikti priekšstati par to, kas ir mākslas un kultūras oficiālie žanri?

Maija Pavlova: Tas nav ļoti krasi, bet es domāju, ka – jā.

Iveta Kažoka: Uldi, vai tev liekas, ka Latvijas mākslā un kultūrā ir kādi nepietiekami pārstāvēti žanri? Tādi, kuriem principā vajadzētu būt vairāk?

Uldis Zariņš: Es uz šo jautājumu varētu atbildēt, no kultūras pieejamības koncepta. Jebkuram Latvijas iedzīvotājam, neatkarīgi no dzīves vietas, ekonomiski sociālā stāvokļa un valodas, jābūt pieejamiem viņa interesēm un vajadzībām atbilstošiem kultūras produktiem. To mēs saucam par pieejamību, un mūsu mērķis būtu stimulēt, nevis šķirot, kuram vajag šlāgerus un kuram – augsto mākslu. Skatīties – ahā, šajā jomā piedāvājums nav tik kvalitatīvs, kā gribētos, šī joma mums ir jāstimulē.

Iveta Kažoka: Kultūras ministrijas pasūtītā pētījuma ietvaros ("Providus" un LKNVOA kopīgi realizētais pētījums par šķēršļiem kultūras patēriņā – red.) man bija iespēja runāt ar daudziem kultūras namu direktoriem, un es sapratu, ka viņiem vienkāršākais ceļš ir piedāvāt plašākam sabiedrības lokam saprotamus formātus, principā konkurējot ar komersantiem. Vai te ir vajadzīga kāda valsts iejaukšanās, lai pateiktu, ka jāpiedāvā daudzveidīga programma?

Uldis Zariņš: Ir, bet aplinkus ceļā, jo neesam ne tiesīgi, ne spējīgi kultūras namu darbiniekiem pateikt, kā tieši jāveido programma. Bet – tas, ko varam darīt, –nodarboties ar šo darbinieku profesionālo pilnveidi un radīt viņos te sapratni, ka eksistē ne tikai grupa "Apvedceļš", bet ir arī cits piedāvājums. Mudināt piedāvāt daudzveidīgākas formas savām auditorijām.

Iveta Kažoka: Jautājums – vai viņiem būs motivācija piedāvāt laikmetīgo kultūru?

Uldis Zariņš: Ir jārada interese un finansiāls atbalsts, lai atvestu netradicionālu piedāvājumu. Vai auditorija, kas nāk uz laikmetīgā teātra izrādēm, ir konstanta? Mainās? Vai laikmetīgā māksla kļūst plašāk pieejama?

Maija Pavlova: Ir pastāvīgie apmeklētāji, bet mēs redzam, ka saturs rosina nākt arī jaunu sabiedrības daļu, kas šajā vietā teātri atklāj pirmo reizi. ĢIT ar 100 vietām nekad nesasniegs milzīgu auditoriju, bet tas, ko varam izdarīt – aprobēt prakses, kas pēc tam aiziet citos teātros. Tie cilvēki un mākslinieki, kuri strādā pie mums, pēc tam to turpina citās institūcijās.

Anna Sīle: Man ir piemērs. Kad DDT izrāde "Dvēseļu utenis" ieguva "Spēlmaņu nakts" Grand Prix, mēs beidzot tikām aplaimoti ar Dailes un Latvijas Nacionālā teātra publiku, kas, iespējams, mūs pirms tam vēl nebija pamanījusi. To varēja noteikt pēc publikas vecuma, kas atšķīrās no DDT pamatauditorijas.

Mēs ļoti aktīvi esam iesaistījušies projektā "Skolas soma". Iemesls ir savtīgs – mēs audzinām sev jaunu mērķauditoriju, lai tā mūs ierauga un iemīl. Un mums ar to acīmredzot ļoti veicas, jo daudzas skolas mūs gaida atpakaļ ar jaunām izrādēm. Ļoti svarīgi, lai viņi vispār ierauga, kāds ir laikmetīgais teātris, kāda var būt viņu iesaiste un ka ar jauniešiem runā par tēmām, kas viņiem ir saprotamas un aktuālas.

Uldis Zariņš: Pamatnostādnēs liels uzsvars būs uz bērnu un jauniešu auditoriju. Visu cieņu senioriem, bet mēs, visdrīzāk, neiemācīsim viņus mīlēt laikmetīgo mākslu. Jaunās paaudzes izglītošana visdažādākajās mākslas jomās un formās veidos gan nākamos mākslas patērētājus, gan radītājus.

Maija Pavlova: Tie būs nākamie pilsoņi un vēlētāji, iedzīvotāji, kuri būs dzirdīgi, zinoši un atvērti.

Uldis Zariņš: Tieši tas ir mērķis, kāpēc mēs liekam uzsvaru uz auditorijas attīstību. Nevis lai sasniegtu kādus konkrētus statistikas datus, bet gan tāpēc, ka mūsu dziļākā pārliecība ir – kultūra un māksla cilvēkus padara labākus, iejūtīgākus, inteliģentākus. Un kultūra paceļ viņu dzīves kvalitāti.

Iveta Kažoka: Jauniešu auditoriju ir viegli sasniegt, jo viņiem var likt "iet obligāti".

Anna Sīle: Es domāju, ka jaunieši paši sāk izvēlēties, ko skatīties un apmeklēt, saskaņojot savu izvēli ar skolotājiem.

Iveta Kažoka: Jaunieši ir skaidra auditorija. Bet vai no kultūrpolitikas veidošanas skatpunkta pietiek ar norādi – lūk, šīs ir auditorijas, ar kurām vajag strādāt? Un tad cerēt, ka spēlētāji atradīs pieejas, kā to darīt. Cik ciešai jābūt sasaistei starp dažādiem kultūras spēlētājiem? Viens modelis – atbalstīt konkrētus teātrus, bet otrs – atbalstīt izglītības aktivitātes un tad skatīties, kuri spēj ar šo auditoriju strādāt.

Uldis Zariņš: Praksē – vairāk otrais. Tas pats "Skolas somas" modelis – ar katru gadu konkurss kļūst jaudīgāks. Otrs aspekts ir skolotāju izglītošana, lai neved bērnus uz "Ledus laikmetu", bet gan uz DDT un ĢIT.

Iveta Kažoka: Ar jauniešiem strādāt ir viegli tādā ziņā, ka ir organizācija (skola) un organizators (skolotājs). Kā Kultūras ministrija, izpildot NAP lielos uzstādījumus, spēs sasniegt citas auditorijas un grupas? Kādiem instrumentiem?

Kristīne Zonberga: Viens ir tas, ko dara NVO, lai sasniegtu šo auditoriju – iet uz konkrētām vietām, kas nav tradicionālas, piemēram, pagalmi. Un tajā pašā laikā Uldis minēja, ka apmeklētības statistikā tiek ieskaitīti arī Rīgas svētku notikumu apmeklējumi. Tad nu te pavisam noteikti var ielikt programmā kādas DDT un ĢIT izrādes, arī laikmetīgās kultūras citas norises. Organizējot tās kultūras namā, ir lielāks risks, ka to neapmeklēs, nekā tad, ja tās ir daļa no lielākas programmas.

Uldis Zariņš: Politikas instrumentu veidošana ir sarežģīta. Mēģināt saprast, kas tieši ir tas mehānisms, kā savu mērķi sasniegt – tas ne vienmēr ir tiešs un taisns ceļš. Protams, viena lieta ir finansējums, otra – kultūras darbinieku izglītotība un erudīcija, prasme vēlreiz un vēlreiz par to stāstīt.

Iveta Kažoka: Izglītošana ir ļoti būtiska.

Uldis Zariņš: Jā, un jābūt ļoti smalkai pieejai. Ja valsts ik gadu piešķirs kultūras namiem naudu, lai tie savā plānā iekļauj laikmetīgo mākslu, tā arī notiks, bet tikai ķeksīša pēc, un pasākumi netiks apmeklēti.

Anna Sīle: Pilnīgi piekrītu domai par izglītību, bet man arī ir daudz pieredzes ar kultūras namiem, kuri nevar mūs atļauties. Mēs taisām izrādes mazajai zālei, bet viņiem jāpiepilda lielā zāle. Man šķiet būtiski domāt par finansējuma pieejamību visiem pēc vienādiem nosacījumiem – lai pašvaldības organizācijām, valsts teātriem, NVO un SIA noteikumi ir vienādi, kā tas ir, piemēram, projektā "Skolas soma".

Uldis Zariņš: LKA pētījumā parādījās, ka ir svarīgi investēt stabilo NVO pamatdarbībā, lai viņiem nav jālauza galva par to, kā samaksāt īri un noalgot darbiniekus. Tas ļauj uzturēt sektora stabilitāti un veicināt daudzveidību.

 

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!