Ziemas izskaņā Latvijā pirmo reizi notika starptautiskais pasākums "Ideju nakts". Tā ietvaros Francijas institūts aicināja franču un latviešu ekspertus dalīties pārdomās par interneta gigantu radītajiem mehānismiem, kuri veidoti tā, lai lietotājs tiem veltītu iespējami daudz laika, kā arī diskutēt par to ietekmi uz mūsdienu sabiedrību un personības attīstību.
Diskusijā piedalījās profesors un Lozannas Politehniskās augstskolas vecākais pētnieks Dominiks Buljē, LU Datorikas fakultātes asociētais profesors Uldis Bojārs un LU Vēstures un filozofijas fakultātes doktorants Valters Zariņš. Sarunu vadīja žurnāliste Sandra Kropa.
Sandra Kropa: Labvakar un laipni lūgti pirmajā Rīgas "Ideju naktī"! Kā jau minēja Francijas Institūta direktors Žils Bonviāls, šis pasākums jau četrus gadus notiek gan Eiropā, gan ārpus Eiropas. Šīvakara galvenā tēma ir internets. Diskusijas tēma ir izaicinājumi mūsu sabiedrībai: vai dodamies "paradīzes" vai "apokalipses" virzienā?
Pirms dodu vārdu pirmajam runātājam, vēlējos pajautāt – kad bija pēdējā reize, kad jūs ieskatījāties savā telefonā? Un kā jūs domājat, kad būs nākamā? No reakcijas saprotu, ka tas bija visai nesen. Saskaņā ar pētījumiem mēs ieskatāmies telefonā vairāk nekā 220 reižu dienā – reizi 4,3 minūtēs.
Katrs šāds traucēklis mūs uz vēl 20 minūtēm novērš no sākotnējās darbības, idejas vai tā, ko plānojām darīt. Parēķinot, ka tas notiek katras četras minūtes, kopā sanāk diezgan daudz. Un visa šī uzmanība mums ir liela vērtība. Taču sociālie tīkli un internets ir vieta, kurā daudzi sacenšas par šo resursu, par mūsu uzmanību.
Vispirms došu vārdu profesoram Dominikam Buljē.
Dominiks Buljē: Problēmas, ar kurām [interneta jomā] saskaramies, nav tikai politiska vai tehniska rakstura. Šīs problēmas ir cieši saistītas ar mūsu cilvēcisko pieredzi. Gribu uzsvērt, ka šie līmeņi ir cieši saistīti. Mēs esam savalgoti, mēs spēlējam lomu sistēmas pārvēršanā. Mēs dzīvojam laikā, kad par uzmanību sacenšamies gan mēs, gan uzņēmumi. Noris cīņa par tās iegūšanu, par tās piesaistīšanu dažādos veidos, un ļoti bieži tas notiek, mums nezinot. Tāpēc mēģināšu balstīt savu prezentāciju kognitīvās zinātnes tradīcijā un likt jums saprast, kāda tipa uzmanības veidi mums ir pieejami un no kā sastāv uzmanība.
Ideja, ko izmantošu, vēsta, ka uzmanībai ir divas īpašības – intensitāte un ilgums. Dabūt abus vienlaikus ir sarežģīti. Pati vienkāršākā uzvedība, ko varam pielietot, lai ietaupītu savu kognitīvo enerģiju, ir mēģināt pārlieku nekoncentrēties uz ikdienas problēmām, bet gan paļauties uz saviem ieradumiem. Es to saucu par lojalitāti, uzticību.
Kad vien iespējams, mēs mēģinām iet ierasto ceļu, tādējādi izvairoties ieslīgt problēmu risināšanā. Mēs gribam dienu no dienas atkārtot vienu un to pašu uzvedību, skatīties vienu un to pašu TV kanālu, lasīt vienu un to pašu grāmatu vai autoru.
Uzmanības taupīšanas ziņā tas ir ļoti gudri. Šādi taupām enerģiju, jo mums nav jārisina problēmas. Mūsu dzīve sastāv no ieradumiem. Un tā nav tikai digitālās infrastruktūras problēma, mēs to darām jebkurā dzīves sfērā. Tas attiecas arī uz tīmekli, jo katru dienu jūs apmeklējat vienas un tās pašas vietnes. Jums ir pašiem savs personīgais tīmeklis, un jūs pārskatāt dažāda rakstura vietnes tāpēc vien, ka tas ir jūsu ieradums, tā ir pasaule, kuru esat uzbūvējuši. Taču atcerieties, ka zīmoli to ļoti labi saprot, jo viss internets balstās reklāmā! Un uz tās balstās visas sistēmas ienākumi.
Kad klients ir piesaistīts, viņš tiks paturēts, jo viņam grūti izlemt, kāpēc būtu jāpārmetas no viena produkta uz otru. Un tāpēc sekojam tradīcijai: "Esmu tā darījis gadiem. Man vienmēr būs tās pašas brokastu pārslas, vienmēr pirkšu vienu un to pašu produktu."
Taču arī pašiem zīmoliem tā var kļūt par problēmu, jo citi jūsu uzmanības sistēmai uzbrūk, kamēr jūsu iesaiste ir vaļīga. Jūs neiesaistāties, kā to gribētu zīmoli. Un tas [iesaiste, engagement – red.] ir termins, kuru bieži lietosim, runājot par sociālajiem tīkliem.
Garlaicība ir viens no galvenajiem faktoriem, skaidrojot, kāpēc mēs vienmēr meklējam savus telefonus. Jo mums ir garlaicīgi. Un tūlīt jūs pārbaudīsiet savu telefonu – es zinu, ka jūs garlaikoju. (Smiekli.)
Visi uzņēmumu radītie stimuli sociālajos tīklos un vispār internetā ir šīs spēles sastāvdaļa – mēģināt piesaistīt un paturēt klientu, jau esošo lietotāju. Tāpēc tie vienmēr nostādīs jūs reaktīvā pozīcijā, kurā jūs vienmēr esat iesaistīts, piemēram, sociālajā tīklā, tai pašā laikā mēģinot jūs pievilināt pie vēl citām lietām, mēģinot jums likt saprast, ka kaut kur notiek arī daudzas citas interesantas lietas un ka jūs varat tās palaist garām – tās sauc par bailēm kaut ko palaist garām [fear of missing out – red.].
Visa pastiprināšanā, kuru piedāvā ciparu tehnoloģijas, svarīgākais uzmanības režīms, kas tiek pastiprināts, ir trauksmes izjūta. Nemiers vienmēr tirda meklēt kaut ko jaunu, kaut ko šokējošu, apbrīnojamu, dīvainu. Mani kolēģi, piemēram, runās par viltus ziņām, un tur tas paliek svarīgi.
Viltus ziņas piesaista nevis tāpēc, ka tās ir neīstas, bet gan tāpēc, ka tās vienmēr ir nebijušas un pilnīgi šokējošas, jo to uzbūvē būs kāda bilde, kāda situācija, kas ir pilnīgi atšķirīga. Un ar to pietiek, lai liktu jums par to ne tikai domāt, bet arī reaģēt. Tā arī var skaidrot trauksmi. Jūs reaģēsiet uz stimulu – tā ir refleksīva rīcība. Jums pat nebūs jāpieņem neviens lēmums, nebūs jāvērtē informācijas kvalitāte. Lūk, retvīta poga, un, bums, jūs retvītojat.
Jūs nevērtējat sava retvīta sekas. Tāpēc vien, ka tas ir tik fascinējoši, dīvaini, traki. Un tāpēc, ka dizains, pati sistēma ir veidota tā, lai jūs šādi reaģētu. Muļķīga nav tikai jūsu attieksme vai uzvedība. Katrai pogai ir īstais izmērs un īstā krāsa. Veidotāji tās ir ilgi testējuši. Un jūs nevarat atturēties no reaģēšanas. Tāpēc jāzina, ka brīžos, kad ziņojumapmaiņas programmās redzat, ka kāds raksta – kustas visi tie punktiņi: "Vai, vai, kāds reaģē, man jāpagaida," – jūs kļūstat modri, trauksmaini, tas ir pilnībā piesaistījis jūsu uzmanību. Un tieši no šejienes aug kājas jau minētajiem traucēkļiem.
Tas nav tāpēc, ka pasaulē būtu tik daudz svarīgas informācijas, bet gan tāpēc, ka pati sistēma piegādā pareizos signālus, kurus jūs uztverat. Lai gan jūs to līdz galam neapzināties, brīžos, kad jums atnāk paziņojums, sarkanais signāls, skaņa, vibrācija utt., jūs nevarat tam nepievērst uzmanību. Tā ir liela pārmaiņa mūsu uzmanības ekonomikā. Vienmēr pastāv kāds traucēklis.
Jūs retvītosiet, jūs spiedīsiet "patīk", jūs domāsiet: "Man ir tik daudz laiku," – jums būs pārāk daudz informācijas. Te savukārt ir risks kļūt, kā mēs franciski sakām, blasé. Tas nozīmē "pārsātināts". Jūs tik ļoti pie visa tā pierodat, ka jums paliek vienalga. Gadās viena katastrofa, tad otra, tad kāds sprādziens. Cik mirušo, cik ievainoto? Tikai simts? Ai, neko darīt! Nav interesanti. Notiek tik daudz, ka jūs paliekat pilnīgi blasé, pilnīgi pārsātināts. Un relatīvisms, kas aiz tā slēpjas, ir ļoti svarīgs diskusijām publiskajā telpā. Saprotiet, mēs īsti nezinām, kā novērtēt informācijas svarīgumu un faktus, kurā tā balstās, jo tiekam viscaur apbērti ar šāda tipa informāciju. Jo parasti nemaz neizlasa tekstu, izlasa tikai virsrakstu, un ar pievilcīgu virsrakstu vien pietiek, lai jūs iztraucētu.
Ir arī uzmanības režīms "projekcija" – prāta koncentrēšana uz noteiktu mērķi, mēģinot noslāpēt visus traucēkļus, visus pārējos signālus, kas rada jezgu. Projekcija vēl joprojām ir pielietojama, taču nav šaubu, ka ciparu vide nepalīdz to likt lietā. Protams, ka jūs to spējat, taču uzņēmumi galvenokārt tiecas uz jūsu trauksmes sistēmas, nevis projekcijas vai koncentrēšanās spēju uzlabošanu.
Un pēdējais režīms, ko arī pastiprina ciparu tehnoloģijas, ir iegrimšana (immersion). Iegrimšana ir būtiska, it sevišķi, piemēram, videospēlēs, tā ir ļoti, ļoti svarīga pieredze, kas tuvākajos gados nesīs kulturālas izmaiņas. Proti, ar videospēlēm tiek mainīta civilizācija, jo tajās sajaucas augsta intensitāte un ilglaicīga norise. Un tas ir kas ļoti savāds. Pirmo reizi esam spējīgi piesaistīt uzmanību, piemēram, uz kādām simts stundām.
Tas atšķiras no trauksmes signāliem, kas ir intensīvi, bet ar ļoti īsu norises laiku. Parasti abus divus reizē dabūt nevar. Tad kāpēc šīs sistēmas liek uzsvaru uz trauksmes sistēmām? Jūs zināt, kāpēc – komerciāliem mērķiem. Protams, tas kalpo arī sava veida reputācijas ekonomikai. Reputācijas rādītāji zīmoliem ir ļoti svarīgi, konkrētāk, to finansiālie aspekti. Tad tas paplašinās uz mākslu – vai kultūru kā tādu. Jums jākļūst slavenam, tādam, ar kura [publicēto saturu] daudz dalās, un tas attiecas gan uz medijiem, gan uz individuālo uzvedību. Mēs uzmanīgi sekojam savai reputācijai. Par šo ierakstu dabūjām desmit laikus, jē, forši, man ir laba reputācija. Un daži jūtūberi ar šāda veida reputāciju maina savu dzīvi. Kvantifikācija ir svarīgs veids, kā platformas var veicināt iesaisti, taču tas palīdz arī noteikt katras jūsu atstātās pēdas cenu un beigu beigās to pārdot reklāmas nolūkos. Šī platformas daļa ir tīši izveidota, lai ziņojumu sistēma nepārtraukti darbotos pilnīgi visur.
Ir traucēkļi, kas, kā jau teicu, izpaužas kā vibrācija un skaņa, utt. Jūs pierodat veikt vairākus uzdevumus reizē, piemēram, datora vai telefona logos. Tam ir savas priekšrocības, jo ir taču jāzina, kas notiek arī citā lietotnē. Viss ir atvērts vienlaikus, un jūs, šķiet, izliekaties, ka tas nav nekas sevišķs. Ka es varu turēt vaļā trīs, četras, piecas lietotnes vienlaikus, un ziņojumi tik nāk un nāk – lai tik nāk! Lai gan jūs domājat, ka tas ir iespējams, kognitīvā zinātne ir parādījusi, ka patiesībā jūs pārslēdzaties no vienas darbības uz otru. Darīt abas reizē nav iespējams. Tāpēc jūs pārslēdzaties, katrai darbībai atvēlot ļoti īsu laika sprīdi. Un tas maina to, uz kādām darbībām vispār esam spējīgi. Dažām darbībām vajadzīga koncentrēšanās, īsta iedziļināšanās utt. Bet, ja esat paradis turēt vaļā visus tos logus, jums trūks koncentrēšanās, kas nepieciešama nākamajai darbībai.
Protams, iebūvētas ir arī daudzas citas funkcijas. Es pieminēju retvīta pogu, kuru izgudroja 2011. gadā. Nesen. Pirms tam vajadzēja nokopēt tvītu un tad to nosūtīt no jauna. Bet retvīta pogas parādīšanās bija kas jaudīgs. Tā ir padarījusi tviteri par mašīnu, es to saucu par pašpavairojošo mašīnu, jo tas darbojas gandrīz pats no sevis. Jūs pat nezināt, vai patiesībā tur, ārā, ir arī citi cilvēki.
Kādas ir galvenās sekas? Mēs nespējam kontrolēt savu reaktivitāti un, lai kāds arī būtu vilinājums, jūtam, ka dalāmies vienā un tajā pašā pieredzē ar citiem. Mēs savienojamies, neesam nomalē. Mēs neesam atstāti savrup. Problēma tāda, ka, esot sistēmā, jūs ar savām darbībām veicināt t.s. infotuklumu (infobesity).
Jūs reproducējat visu informāciju, kas pieejama retvīta brīdī. Jums ir grūtības ne tikai ar savu uzmanību, jūs nododat citiem tik daudz satura, ka arī viņiem radīsies grūtības. Šajā situācijā centrālais ir ritms, kurā mēs dzīvojam. Un šai, kā es to saucu, reaktivitātes "I-frekvencei" ir uzskatāma līdzība ar mākleru pieredzēto biržās, ar finansiālām aktivitātēm. Viņi patiešām dzīvo šādā ritmā, šādā trauksmainas uzvedības modelī. Pastāv risks kaut kādā veidā izdegt.
Informācijas uzņemšanas ātrums un ritms ir svarīgāks nekā tās kvalitāte vai apjoms. Protams, arī apjoma, kvalitātes, avotu u.c. problēmas nekur nepazūd. Bet vienmēr par zemu tiek novērtēts tas, ka mums vajag izprast, kā platformas uzbūve kontrolē izplatību. Savā ziņā tas, ko saucu par mūsu mentālo klimatu, tuvojas tādai kā informatīvajai sasilšanai. Nevis globālā, bet gan informatīvā sasilšana. Mēs kā sabiedrība nespējam to kontrolēt, jo īsti nesaprotam, no kurienes tā rodas. Risinājumi pastāv. Daži no tiem ir ļoti sarežģīti, daži no tiem – ļoti politiski. Citi savukārt individuāli. Bet mums jāņem vērā šis aspekts tajās pārmaiņās, kuras internets rada mūsu prātos, ne tikai tehnoloģiskās vai uz mērķi tendētās aktivitātēs. Jo mūsu kopīgā pieredze ir mainījusies, un, protams, tai ir arī politiskās sekas. Tās ir ļoti smagas un attiecas uz katra cilvēka prātu.
Sandra Kropa: Liels paldies! Pēc jūsu teiktā, liekas, ka interneta dēļ vairāk tuvojamies apokalipses nevis paradīzes scenārijam.
Dominiks Buljē: Bet tai pašā laikā mēs to izbaudām!
Sandra Kropa: Tas tiesa. Redzēsim, ko par šo tēmu teiks pārējie runātāji. Uldis Bojārs runās no sociālo tīklu un privātuma perspektīvas.
Uldis Bojārs: Mana prezentācija būs par sociālo tīmekli, par mūsu datiem, par to, kas notiek ar mūsu datiem un par kādu lietu, ko dēvē par novērošanas kapitālismu (surveillance capitalism). Tas ir interesants, nesen radīts termins. Vēl runāšu par tīmekļa decentralizācijas aspektiem, par tīmekli kā demokrātisku mediju, kurā piedalīties var ikviens. Un par centralizāciju, par lielajām platformām – tviteri, feisbuku, uzņēmējiem, arī LinkedIn. Par šiem lielajiem, ja vēlaties, monopoliem.
Sāksim ar internetu un tīmekli, kas ir slānis pa virsu internetam. Abus lietojam ikdienā, abi ir decentralizēti. Tāpat kā e-pasts. E-pasta sarakstē var piedalīties neatkarīgi no tā, kāds ir jūsu e-pasta pakalpojumu sniedzējs. Jūs varat sūtīt e-pastus visiem. Tas ir kā tālruņu tīkls. Lai piezvanītu, vien jāzina numurs. Tāpat var izveidot vietni, blogu. Tādā ziņā arī tīmeklis ir decentralizēts un bezmaksas. Savā vietnē varat teikt, ko vien vēlaties. Tas ir labi, tas ir demokrātiski – un tā tālāk. Tur ir arī savas problēmas, bet tāda nu ir brīvības un demokrātijas cena.
Tagad parunāsim par sociālo tīmekli un tā centralizētajām šķautnēm. Senāk tīmeklī bija patiešām daudz blogu un forumu, katrs veidoja pats savējo. Vēl joprojām to ir daudz. Atkarībā no interesēm var apmeklēt radiovadāmo mašīnu forumus un ko tik vēl ne. Taču no šī brīvā un haotiskā tīmekļa ir izkristalizējušies lielie monopoli. Ikviens no jums, visticamāk, lieto vienu vai divus, vai trīs, vai pat piecus no šiem pakalpojumiem. Palūkojiet, kādas lietotnes jums ir telefonā!
Šiem pakalpojumiem ir nevis tūkstošiem, bet gan miljoniem un pat miljardiem lietotāju. Tie ir ļoti ērti. Var ieiet šajā pakalpojumā un atrast visu, sākot no pusdienu piedāvājumiem un beidzot ar pasākumiem, kurus apmeklēt. Pateikt, ka tajos būsiet, un vēl ielikt tiešraides video no paša pasākuma. Protams, jūs vēlaties šos pakalpojumus izmantot. Jo kurš gan lasītu jūsu blogu? Kurš tur komentētu?
Šeit jāņem vērā tīkla efekts (network effect). Tīkla efektu bieži ilustrē ar telefonu tīkla piemēru. Kad telefonu tīkls bija mazs, varbūt kādi 10 telefoni pa visu pasauli, kāda bija vērtība tam pieslēgties? Ja varēja piezvanīt vien desmit cilvēkiem? Kad skaits sasniedza 1000, jau bija labāk. Varbūt kādas militārās izglītības iestādes varēja caur to sazināties. Savukārt, ja savs telefona numurs ir katram, vērtība piedalīties ir daudz augstāka. Tāpēc laikam jau tiešām visiem gribas būt feisbukā.
Bet centralizācija nozīmē arī to, ka platformai ir ļoti vienkārši piekļūt jūsu datiem. Jūs vairāk vai mazāk atdodat savus datus par velti, un viņi ar tiem var darīt, ko vien vēlas. Viņi tos vienkārši iegūst. Un tas var radīt privātuma problēmas. Vai jūs zināt, kāda apjoma digitālās liecības jūs katru dienu atstājat tīmeklī? Pakalpojumos, telefonā. Kādus datus ieraksta, noglabā un lieto mērķiem, kurus jūs pat nezināt? Kādas ir jūsu atstātās digitālās liecības? Un es nerunāju tikai par jūsu ierakstiem, video un atstātajiem laikiem. Tā ir tikai aisberga redzamā daļa. Vēl ir dati, piemēram, par jūsu uzvedību. Kad apmeklējat preces lapu "Amazon" veikalā un pēc tam aizejat uz citas preces lapu, sistēma ieraksta, ka aizgājāt sākumā uz šo un tad uz to lapu un iegādājāties šos produktus kopā. Visa šī informācija kaut kur tiek savākta, un uzņēmumiem tas patiešām ir vērtīgi.
Viena lieta, ko pieminēt, ir nesen izlaistā grāmata – Šošanas Zubovas "Novērošanas kapitālisma laikmets". Tur viņa runā par mūsu uzvedību kā kapitālu, kuru izmanto šie lielie tirgus spēlētāji, pārvēršot to datos, izlaižot to cauri algoritmiem, mēģinot paredzēt vēlmes un darbības un tad monetizējot šo informāciju. Tie it kā ir jūsu dati, bet viņiem tā ir īsta vērtība. Viņi ņem jūsu datus bieži vien bez jūsu ziņas. Jūs pat nezināt, ka tos ievāc.
Kāds "TechCrunch" sižets tikmēr vēsta, ka "Facebook" piedāvā brīvprātīgajiem, arī pusaudžiem, sākot no 13 gadu vecuma, instalēt savā telefonā privātā tīkla lietotni, kas ļauj uzņēmumam novērot gandrīz visu, ko viņi dara savā telefonā, – sarakstes utt. To pasniedz kā tirgus izpētes lietotni. Ja nemaldos, tās lietotājiem maksā līdz 20 dolāriem mēnesī. Bet patiesībā viņi novēro cilvēkus, kas to pat īsti nesaprot. Turklāt neatklājot, ka aiz tā stāv "Facebook". Tas notiek citas firmas aizsegā. Lietotāji piedalās tirgus izpētē, lai nopelnītu naudiņu. Kad "TechCrunch" publicēja šo ziņu, izrādījās, ka arī "Google" dara ko līdzīgu, taču viņi par to ir atklātāki, informēja lietotājus.
Uzņēmumiem ir svarīgi dabūt daudzus un dažādus datus. Vai esat mierā ar to, ka viņi tos izmanto? Un pārdod. Vai jūs priecātos, ja tie tiktu palaisti tīmeklī, dodot visiem piekļuvi informācijai par to, kādas vietnes jūs apmeklējat utt.?
Dažkārt tas, ka viņi izmanto šo informāciju, pati par sevi nav problēma, tas ir pat vērtīgi. Varbūt jūs to nezinājāt, bet, ja iespējo "Google Maps" atrašanās vietas pakalpojumus, "Google" saglabā vietas, kurās atradāties. Var šķist neomulīgi, kad ieejat viņu lapā un atrodat, kur pirms gada bijāt tajā un tajā datumā. Bet tas var būt arī ļoti ērti, ja vajag apsekot, kur esat bijuši. Tas ir kaut nedaudz vērtīgi. Tāpat ir cita vietne, kurā varat apskatīt visus savus pirkumus. Vismaz tos, par kuriem "Google" ir informācija, par kuriem zina "Gmail". Lūk, jūsu e-pasti tiek lasīti. Taču var izrādīties noderīgi uzzināt, ko esat iegādājušies,.
Noteiktā veidā "Facebook" var būt draudīgāks. Tā ir nākamā daļa Šošanas Zubovas grāmatā – ka šīs firmas arī vēlas… vairāk vai mazāk darīt visu, par ko tām nepienākas sods. Tās gribētu ne tikai paredzēt, ko mēs varētu darīt, bet arī likt mums kaut ko darīt. Iespaidot mūs. Jo tas ir pat labāk. Nav jāparedz, ko mēs varētu izdarīt. Var vienkārši pateikt – lūk, tagad dariet tā! Protams, tas notiek smalkākā veidā. Bet, kā minēts grāmatā, "Facebook" eksperimentēja. Sākumā viņi skatījās, vai spēj cilvēkus padarīt aktīvākus. Piemēram, piedabūt viņus iet balsot. Un kas gan tur slikts? Viņi publicēja pētījumu, apgalvojot: jā, tas ir iespējams.
Un tad viņi ķērās pie nākamā. Vai iespējams iespaidot emocijas? Jūsu garastāvokli – vai nu pozitīvi, vai negatīvi? Jā. Arī to viņi var. Kā stāsta grāmatas autore, šo uzņēmumu mērķis ir ne tikai mūs paredzēt, bet arī automatizēt. Tā, ka mēs kļūstam vien par zobratu šajā novērošanas ekonomikā.
Laikam esmu iezīmējis drūmu ainu. Vai manu vai, esam nolādēti, un pats sliktākais, ka mums pat diezgan vienalga, jo, kad izlasām ko tamlīdzīgu, vienalga ejam feisbukā, jo tas mums ir tik vērtīgs. Tas ir bezmaksas, un mēs tur tik daudz ko varam pasākt. Nākamais jautājums ir tāds – vai varu piedāvāt risinājumu? Īsā atbilde ir – nevaru. Nav vienkāršu risinājumu, ja nevēlaties šķirties vismaz no daļas šo ērtību. Jo pašlaik var ieiet vienā vietnē un atrisināt gandrīz jebkuru problēmu.
Bet ko tad mēs varam – viena opcija ir tiesiskais regulējums. Vēl ir datu pārnesamība. Sociālajos tīklos ir jūsu dati. Jums vajadzētu būt iespējai paņemt savus datus somā un doties pie cita pakalpojumu sniedzēja. Teorētiski pastāv pat "Google" un "Facebook" iniciatīva, kas ļauj cilvēkiem to izdarīt. Bet jautājums ir: kur tad viņiem doties? Jūsu draugu loks paliek feisbukā. Kā var aizdoties uz citurieni, bet paturēt sava tīkla vērtību? Migrācija nav nemaz tik vienkārša. Viņi var teikt, lūgtum, jūsu dati nekur nav piesieti. Ņemiet! Ar to es domāju, ka tos var lejupielādēt no feisbuka. Bet neko citu ar tiem iesākt nevar, vien mājās kārtīgi apskatīt.
Šeit runa ir par centralizāciju. Taču tīmeklis ir decentralizēts, un arī sociālais tīmeklis varētu tāds būt. Alternatīvas pastāv, taču salīdzinājumā ar centralizētu sociālo tīmekli tās laikam ir visai radikālas.
Sandra Kropa: Paldies! Pirms pieslēdzamies trešajam runātājam – jūs pieminējāt digitālās pēdas, kuras atstājam. Internetā ir tāds joks, ka labāk gūglē atrast, kur vakarnakt svinējāt, nekā jūtūbē redzēt to, kā jūs to darījāt. (Smiekli.) Tagad varam vairāk parunāt par filozofiju. Dodu vārdu Valteram Zariņam. Viņš šo situāciju uztver no politiskās filozofijas skatpunkta.
Valters Zariņš: Sveicināti! Tā kā specializējos politikas filozofijā, uz to arī koncentrēšos savā runā. Proti, uz interneta iespaidu sociālajā un personīgajā sfērā, kā arī uz to, kādā veidā personalizētas ziņu plūsmas mūs ietekmē individuālā, grupu un arī sabiedrības līmenī. Pirms sīkāk iedziļināmies pašreizējā situācijā un veidā, kā tā radusies, nedaudz atskatīsimies uz to, kā attiecībā uz mūsu ikdienas dzīvi bija pirms 10 vai 15 gadiem.
Pirms 10 vai 15 gadiem internets jau pastāvēja. Lielākajai daļai no mums bija pieejami datori un internets, taču, kā jau iepriekš minēts, tas bija daudz decentralizētāks. Lasījām ziņas, varbūt apmeklējām kādu forumu, kas saistīts ar konkrētām interesēm, varbūt bijām kādā čata istabā. Taču mūsdienās tas ir ļoti pārvērties. Viens no faktoriem, kas mainījies, ir mobilo ierīču iespējas un tas, cik daudz tās izmantojam. Esam visu dienu piesaistīti savam mobilajam, un lielākā daļa laika, ko tajā pavadām, tiek tērēta kādā sociālajā tīklā. Vairumam cilvēku tas ir feisbuks.
Jāpiebilst, ka tīmeklis bija decentralizēts arī attiecībā uz sociālajiem tīkliem. Daudzi no jums atceras, ka pirms gadiem 10 gandrīz katrā valstī bija savs sociālais tīkls. Latvijā bija savs, lielākajā daļā pārējo Eiropas valstu bija savs. Krievijā un Ķīnā feisbuks vēl joprojām ir otrajā vietā. Bet kopumā feisbuks ir apsteidzis visus pārējos tīklus. Latvija bija viens no pēdējiem kritušajiem. Mūsu vietējais tīkls vēl pastāv, tajā var ieiet, tas ir kā doties uz digitālo lauku sētu, kā iekāpt laika mašīnā. Bet galvenais, kas ir mainījies, ir tas, no kurienes ikdienā smeļamies informāciju.
Varbūt vēl turpinām apmeklēt ziņu lapas. Tie, kuriem tas interesē un kuri seko ziņām, iespējams, apmeklē pat vairākas ziņu lapas. Vietējās, starptautiskās utt. un salīdzina informāciju. Taču lielākā daļa no mums galvenokārt patērē savas personalizētās ziņu plūsmas informāciju. Proti, atverot feisbuku, ziņu plūsmā ir viss, sākot no ziņām un jūsu draugu fotogrāfijām, un kaķu bildēm un beidzot ar dažādām grupām, kurām esat piebiedrojušies. Tā ir informācija, kuru patērējam ikdienā.
Vēl viena īpatnība, kas atšķir tagadējo situāciju no tās, kas bija pirms gadiem 10-15, ir īstās identitātes lietošana. Piemēram, feisbukā lielākajai daļai, visticamāk, ir īstais vārds un uzvārds. Mēs uzreiz pieņemam, ka otrā galā ir īsts cilvēks, un esam zaudējuši savu tiesu veselīgas skepses. Agrāk internetā gandrīz neviens neizmantoja savu īsto vārdu un uzvārdu. Visiem bija segvārds, iesauka, alter ego utt. Cilvēki skeptiskāk attiecās uz to, no kurienes nāk viņu lasītā informācija, kas to ir sniedzis un vai šis kāds ir uzticams. Mūsdienās lielais vairums patiesīgumu pieņem par pašsaprotamu.
Skepticisma mazināšanās mūs noved pie sociālajām un politiskajām problēmām, kas var rasties no personalizētas ziņu plūsmas. Gribu minēt konkrētu piemēru. Lielāko daļu informācijas par šo jautājumu esmu smēlies no pētnieces Renē Direstas. Viņa izpētījusi dezinformācijas kampaņas un iejaukšanos 2016. gada ASV prezidenta vēlēšanās. Interesentiem varētu patikt lieliskais podkāsts, kurā viņa "Making Sense" (iepriekš "Waking Up") sērijas ietvaros sarunājas ar Semu Harisu. Ieskicēšu šo sarunu.
Pastāv organizācija "Interneta izpētes aģentūra" (IRA). Tā bāzējas Krievijā un ir tāds kā sociālo mediju mārketinga aģentūras un izlūkošanas pārvaldes krustojums. Tie ir ļautiņi, kuri kaut kur Krievijā sēž pie datora, iesaistās dažādās akcijās un ļaunprātīgi izmanto plaisas sabiedrībā. Tas, par ko pašlaik runājam, ir ASV sabiedrība un 2016. gada vēlēšanas.
Bet sākās tas viss vēl iepriekš. Pirms tam viņi pievērsās dažiem vietējiem jautājumiem. Viņu pirmizrāde bija Ukrainas krīzes laikā, kad viņi uzdevās par Ukrainas krieviem. Vēlāk viņi pievērsās gaidāmajām ASV vēlēšanām. Lielākā daļa no jums ir dzirdējuši par iejaukšanos vēlēšanās, un daži no jums varbūt uzskata, ka viņi pievērsās tikai Trampa atbalstītājiem vai arī mēģināja piedabūt visus atbalstīt Trampu. Taču patiesībā bija daudz, daudz sarežģītāk. Tā vietā viņi uztaisīja daudz dažādu grupu, kas atbilst virknei politisko uzskatu. Piemēram, "LGBT lepnums", "Dienvidu štatu lepnums", "Teksasiešu lepnums", "Black Lives Matter" utt. Viņi iesaistījās katrā no ASV sastopamajām polarizētajām politiskajām grupām.
Feisbukā grupas var būt publiskas, slepenas un slēgtas. Taču tām visām kopīgs tas, ka, tajās piedaloties, var iestrēgt atbalss kamerā. Tikko kā jūs atrodaties grupā, kas atbilst jūsu uzskatiem – tie var būt arī apolitiski, taču kādā brīdī kļūt politiski… Doma ir tāda, ka jums jau ir viedoklis un ir cilvēku grupa, kas šo viedokli dara vēl stingrāku. Viņi domā to pašu, ko jūs, un jūs stiprināt viens otra viedokli un iestrēgstat atbalss kamerā, jo viss, ko varat dzirdēt, ir atbalsis. Jūs kaut ko pasakāt, otrs atkārto, un jūs sākat uzskatīt, ka tā ir taisnība, ka tā ir vienīgā iespējamā patiesība. Jo tāpat domā tik daudzi citi, tāpēc tie, kuri domā citādi, noteikti maldās.
Un šī atbalss kamera darbojas kopā ar ziņu plūsmu. Te mums jāatskatās uz to, kā veidojušies algoritmi. Kad tas vēlas pievērst jūsu uzmanību, feisbuka algoritms nešķiro, vai ieraksts vai bilde, vai ziņa ir laba vai slikta. Par to šis algoritms nedomā. Tam ir svarīgi vien piesaistīt uzmanību. Vai jūs iesaistīsities, cik ilgi lasīsiet – un jūs varat pat neko īpašu nedarīt, nespiest ne "patīk", ne dalīties, jo tas vien, ka jūs skatāties vai lasāt, nozīmē, ka jūs pavadāt laiku šajā platformā, bet tas savukārt nozīmē lielākus reklāmas ieņēmumus, jo jūs skatāties arī uz reklāmām. Un vēl tas nozīmē, ka par jums var dabūt vairāk datu. Algoritms var iegūt vairāk datu un izdomāt, ko citu vēl jums rādīt, lai jūs ilgāk sēdētu feisbukā. Un tādējādi tas zināmā mērā jau sāk jūs uzvedināt uz to, ko saskaņā ar algoritma domām jums vajadzētu darīt, un uz to, ko tas grib jūs redzēt darām. Kā teica Uldis, savā ziņā mērķis ir jūs automatizēt tā, lai jūs atbilstu algoritma vēlmēm.
Un bieži vien tas vēlas, lai jūs laistos truša alā. Jūtūbā tas ir vēl acīmredzamāk. Kad esat noskatījies kādu skandalozu video, varbūt ko nedaudz sazvērestībās balstītu, augšējā labajā malā ir ieteicamais video ar ļoti saistošu nosaukumu, interesantu tēmu, un, paši sev par spīti, jūs to noklikšķināt. Ja ir ieslēgts automātiskais turpinājums, jums vienkārši tiek nākamais video, vai gribas vai ne. Un te atkal ir runa par automatizāciju.
Laišanās truša alā var būt visai bīstama ne tikai politiskajā, bet arī sociālajā un ekonomiskajā plānā. Viens nopietns piemērs ir antivakcinētāju kustība. Pasaules Veselības organizācija pat ir nosaukusi šo kustību par galveno veselības draudu 2019. gadā. Jūs skatāties arvien vairāk un vairāk šādu video, jūsu domāšana paliek arvien sazvērnieciskāka, un jūs sākat saskatīt sazvērestības it visur. Un algoritms zina, ka to darāt. Piemēram, jūs esat kādas antivakcinētāju grupas biedrs feisbukā un sākat saņemt no algoritma ieteikumus par "pizzagate" sazvērestību vai vēl sazin ko. Bet tā ir vesela kategorija, un, ja jums patīk viena sazvērestības teorija, varbūt jums patiks arī otra.
Un ir vēl draudīgāka daļa. Atgriežoties pie IRA – viņi ļoti labi saprata, kā tas strādā, un to izmantoja saviem mērķiem. Viņu mērķis nebija panākt, lai ievēlē Trampu. Viņi tikai centās pastiprināt pastāvošās plaisas un politiskās polarizācijas, šķelt sabiedrību. Viņi tam pieķērās ar dažādiem līdzekļiem. Viņu grupas pārstāvēja visas politiskās nostājas, ieskaitot secesijas kustības: "CalExit", "Texit" utt. Pēc "Brexit" viņi pamanīja iespēju un pieslējās jaunajām vēsmām, piemēram, idejai, ka atdalīties vajadzētu arī Kalifornijai, Teksasai, Dienvidu štatiem utt. Visas šīs grupas vienoja lepnums. Viņi uzsvēra lepnumu.
Būtībā viņi veidoja digitālas ciltis, jo ļaudīm patīk būt saistītiem ar kādu sociālo grupu. Mēs esam sociāli dzīvnieki. Doma bija paplašināt visas šīs ciltis un arī devalvēt patiesības vērtību. Jo ir tik daudz informācijas, visur ir viltus ziņas, viltus fakti un dažnedažādas sazvērestības teorijas. Šajā tehnoloģiju laikmetā visiem šķiet: lai uzzinātu patiesību, vajag vien iegūglēt. Pieeja informācijai arī ir daļa no problēmas. Daudzi iedomājas, ka tāpēc vien, ka kaut kas kaut kur pieejams par brīvu, tas noteikti būs kas patiess. Un tad mums ir visādi gadījumi, kad ļaudis sāk justies gudrāki par ekspertiem, kuri kādu tēmu studējuši 10 un vairāk gadu. Bet viņi ir redzējuši pāris interesantu, retoriski noslīpētu videoklipu, kas viņus padarījuši gudrākus vien pašu acīs.
Sandra Kropa: Tā vien šķiet, ka atkal esam krituši par algoritmu upuri. Ko mēs no tā varam secināt? Vai tuvojamies apokalipses vai paradīzes scenārijam? Vai arī tas ir pārāk melnbalts spriedums?
Dominiks Buljē: Sākumā jāuzsver, ka tas nav akmenī kalts. Un to saprast ir grūti, jo mēs esam informēti par jaunāko tehnoloģiju paaudzi un domājam, ka neko tur nevaram iesākt. Bet tā nav taisnība. Vienmēr ir dažādi risinājumi. Esam ieslodzīti noteiktā digitālo tehnoloģiju veidā, kas ir radies ciešā sasaitē ar to, ko es dēvētu par finanšu kapitālismu, kuru savukārt var sadalīt apakšsadaļās utt. Bet situācija ir specifiska.
Mums ir, no kā izvēlēties, taču jāpieliek lielas pūles. Mums no sākuma tas jāapzinās un tad jāliek arī citiem apzināties, ka spējam izmainīt šādas struktūras, ja vien vispirms mākam mainīt paši savu izturēšanos un tad iesaistīties sociālās kustībās, kas patiešām spēj mest izaicinājumu šādām problēmām. Piemēram, atvērtā koda kopienās, ar kurām varam atgūt kontroli pār algoritmu. Pašlaik ir lielie spēki, monopoli vai oligopoli, kas kontrolē šīs platformas, un pastāv tik liela asimetrija, ka liekas – nav izvēles. Kā jau tika minēts, ja gribas pāriet no viena tīkla uz otru, tas saistās ar noteiktām izmaksām tieši tīkla efekta dēļ – tas ir ļoti spēcīgs.
Ko es gribu teikt par apokalipsi – ja vien mums nedraud īstas, nepastarpinātas briesmas, mēs vienalga turēsimies pie tās pašas takas, pat ja būsim informēti par alternatīvām. Mēs tikai gaidām, līdz pienāks kāda nebūt katastrofa kā, piemēram, pašreizējās privātuma problēmas, kas aug jo dienas, jo lielākas. Piemēram, feisbuks 2018. gada sākumā mainīja algoritmu, liekot lielāku uzsvaru uz iesaisti, ne tikai uz informācijas uzņemšanu. Visi saka – nu, labi, tas taču ir ļoti labs veids, kā padarīt vērtīgākas tieši saistības, tieši cilvēkus. Vismaz uzņēmums pats pasniedz šādu notikumu interpretāciju.
Bet tai pašā laikā uz jums tiek izdarīts tik liels spiediens, ka nav iespējams izbēgt no "patīk" spaidīšanas, no reaģēšanas. Ja neesam kam tādam gatavi, tad sekos ķibeles: ne tikai privātuma problēmas, bet vispār visā infosfērā. Pašlaik tā brūk kopā, jo ir tik daudz velcēšanas, un mēs to nevaram novērot, un valstis un uzraugošās iestādes nespēj kontrolēt galveno platformu rīcību, un pašas platformas ir tādā situācijā, ka tās nevar kontrolēt visus pārējos, kas tās mēģinās izmantot neparedzētā veidā.
Ar to mēs saskaramies vēl joprojām. Patiesībā mēs pat kaut kādā ziņā gaidām šo apokalipsi, lai mainītu savu uzvedību.
Uldis Bojārs: Es neteiktu, ka klāt apokalipse. Ir grūti iedomāties, ko tādu Facebook un citi varētu izdarīt, lai mēs tiešām dotos prom, sacītu – nē, ir tik slikti, es vācos prom no sociālā tīmekļa, es vairs neizmantošu internetu.
Es uz to raugos vairāk kā uz sociālā tīmekļa sasilšanu. Bet ir gan labais, gan sliktais. Sociālajā tīmeklī ir iespējams organizēties, un šīs centralizētās platformas tam lieti noder, kamēr vien tās paliek neitrālas.
Sandra Kropa: Kas būtu vajadzīgs, lai tās piespiestu, piemēram, mainīt algoritmus utt.?
Uldis Bojārs: Viņus to spiestu darīt izdevumi – ja viņu peļņa sāks kristies, akcionāri nebūs priecīgi. Lai piepildītos šāds scenārijs, viņiem vajadzētu sākt zaudēt lietotājus un peļņu no reklāmām. Lai ko "Facebook" darītu, viņi turpina lielos apjomos audzēt savu lietotāju bāzi. Daži cilvēki pamet sociālos tīklus. Jā, protams, ja cilvēki dotos prom, arī tas būtu faktors. Bet tas nešķiet īpaši reālistiski.
Vēl viena opcija ir regulas. Eiropā ar Vispārīgo datu aizsardzības regulu esam labākā situācijā. Vismaz šīm kompānijām liek atklāt, kādus datus viņi apstrādā un kāpēc.
Sandra Kropa: Valter, cik optimistisks vai pesimistisks esi tu?
Valters Zariņš: Tas ir atkarīgs no tā, par kādu līmeni runājam. Ja par personīgo, individuālo līmeni – tiešām ir lietas, ko varam iesākt. Pirmkārt, mums vajadzētu kritiski vērtēt informāciju, ko mums sniedz. Bet tas attiecas vairāk uz saturu – vai uzticēties šim noteiktajam saturam? No kurienes tas nāk? Kas aiz tā stāv? Kāda ir viņu dienaskārtība? Un tā tālāk.
Vēl viena lieta, ko var darīt personīgā līmenī, ir iemācīties, kā šie algoritmi strādā, un, kad redzam kaut ko savā ziņu plūsmā, vai tas būtu feisbukā vai jūtūbā, tas var derēt par spoguli. Jūs ieraugāt kaut ko, ko jums rāda, un jūs varat saprast – tas ir tas, kas es esmu šajā digitālajā medijā. Tas atklāj manas intereses. Vai man patiešām tas interesē? Un kāpēc man rādās šī reklāma?
Piemēram, ja redzat ko tādu, kas jums nepatīk vai kas drusciņ patīk, bet tas ir tāds kā grēcīgais prieciņš, jūs varat uz tā nospiest un palūgt feisbukam vai jūtūbam vairs nerādīt šāda tipa saturu, šāda tipa reklāmas utt. Un vienmēr jāpatur prātā, ka pastāv briesmas iestrēgt atbalss kamerā. Ir jābūt atvērtam diskusijām un palaikam jāredz arī atšķirīgi viedokļi par tēmu, kas jums interesē.
Augstākā, proti, institucionālā vai uzņēmuma, līmenī vajadzētu būt vairāk ierobežojumu. Ne tikai no pašiem uzņēmumiem, jo vienmēr rodas cenzūras problēma – ja mēs kaut ko cenzējam, neatļaujam tam parādīties, kas būs nākamais? Protams, runa nav par teroristiem, kas griež galvas. Bet tāpat kāds teiktu – kas vienam ir terorists, otram ir brīvības cīnītājs. Piemēram, Īru republikāņu armija.
Atgriežoties pie tā, ka krievi iejaucās ASV vēlēšanās, ļoti daudz cilvēku nemaz netic, ka tas patiešām notika. Galvenokārt Trampa atbalstītāji. Pastāv ideja, ka visi, kas tā nedomā, izplata viltus ziņas, viltus faktus, ka tas ir viedoklis. Šādi notiek patiesības devalvācija.
Sandra Kropa: Vai ir kāds veids, kā varam izkļūt no cīņas par mūsu uzmanību? Kaut kādā ziņā esam upuri, atdodam mūsu pašu dzīvi. Un mēs to īsti nevaram kontrolēt. Vai tam ir kāds risinājums?
Dominiks Buljē: Tas, ko mēs parasti sakām par šo problēmu, par laiku, ko pavadām šajos tīklos, ir – vajag būt veidiem atslēgties. Var pat atrast lietotnes, kas parāda, cik daudz laika tērējat tur un tur… kritērijs ir laika daudzums.
Sandra Kropa: Tātad lietojam lietotnes, lai kontrolētu, cik ilgi lietojam lietotnes.
Dominiks Buljē: Tieši tā. Taču problēma ir tāda, ka, tiklīdz esat atslēgušies, ja jūs vēl joprojām esat tajā pašā tīklā ar tādu pašu informācijas daudzumu, tajā brīdī, kad atkal pievienosities, jūs satrieks milzīgs daudzums visa tā, ko esat palaiduši garām. Tāpēc šādi nemaz īsti nevar tikt galā. Šādas pārmaiņas var likt justies tā, it kā jūs vēl joprojām kontrolētu situāciju, un tas arī nav mazsvarīgi. Jūs vismaz neesat situācijā, kurā ne uz mirkli nevarat iztikt bez sava telefona. Pat tas vien, ka tas atrodas kaut kur blakus – un par to ir veikta virkne kognitīvās zinātnes eksperimentu, kurus vērts papētīt, – pat ja tas ir izslēgts, ja tas būs jums blakus, jums tāpat mainās uzvedība.
Kā mēs varam tikt vaļā no šīs nosacītās atkarības? Atslēdzoties. Ir iespējams pilnveidot savas kontrolēšanas spējas. Kognitīvie zinātnieki saka, ka noder sports, kas sniedz vairāk enerģijas, ko izmantot kontrolēšanai, tad ir arī meditācija, kognitīvā stimulācija, datorspēles utt., bet tas attiecas uz individuālo līmeni. Tas iet pa priekšu pašai problēmai, proti, uzlabo mūsu pašu spējas kontrolēt uzmanības plūsmu un izvēlēties, kādu uzmanības režīmu mēs vēlētos izmantot. Proti, nebūt mūžīgi pakļauti traucēkļu ietekmei un no tiem atbrīvoties.
Vēl ir politikas un ierobežošanas jautājumi. Kā piespiest platformas mainīties, lai tajās būtu iebūvēta funkcija, kas mums teiktu, cik tvītu, cik ierakstu…
Sandra Kropa: Proti, uzlikt mums kvotas, cik tvītu vai ziņojumu varam nosūtīt vienas dienas laikā?
Dominiks Buljē: Piemēram. Lai mēs nonāktu līdz tam, ka psihiskās veselības labad jums būtu atļauts nosūtīt tikai vienu tvītu dienā. Bet pirmais solis būtu cilvēkiem likt zināt, cik daudz tvītu vai retvītu viņi nosūta, cik daudz dalās ar ierakstiem utt. Ar šiem skaitļiem cilvēkiem liktu saprast ne tikai to, cik daudz laika viņi pavada tīmeklī, bet arī to, cik reaktīvi viņi ir un kāda nozīme viņiem ir visu datu izplatīšanā. Tas būtu interesants solis. Platformām būtu jāpiegādā informācija no savas sistēmas. Protams, ka viņiem ir šāda informācija. Kā tās piespiest to darīt? Protams, jautājums nav tikai par to, vai tās piekristu dalīties ar šo informāciju. Tās varētu piekrist kaut vai reputācijas problēmu dēļ. Bet tālāk jau būtu tā, ka cilvēki varētu izvēlēties uzraudzīt un lemt pār to, ka, piemēram, viņus pēc viena tvīta 24 stundu laikā nobloķētu.
Pašām platformām to vajadzētu ieviest publiskās diskusijas kvalitātes labad. Ja grupā, kurā apmaināties idejām, piemēram, ir biedri, kuri liek 15 ierakstus stundā vai dienā, tad ar grupu ir cauri. Vairs nav iespējama kolektīva diskusija, kolektīvas aktivitātes. Šķiet, ka it kā atrodamies sargājošā vidē, bet tā nebūt nav, jo neviens uzraugs, moderators ar to netiek galā. Tāpēc dažās grupās tas jau notiek – tur cilvēkiem neļauj publicēt vairāk kā vienu ierakstu dienā. Un tas ir labs veids, kā palēnināt internetu, sociālos tīklus. Ātrumu vajadzētu regulēt arī pašā arhitektūrā. Tas ir veids, kā varētu atgūt kontroli pār mūsu saziņu un apziņu.
Sandra Kropa: Uzsēdināt mūs uz tādas kā digitālās diētas. Vai jūs būtu gatavi tam, ka drīkstat, piemēram, nosūtīt vienu tvītu vai "WhatsApp" ziņu dienā?
No zāles: Mēs visu laiku runājam par interneta trūkumiem. Bet kādi tad ir ieguvumi?
Uldis Bojārs: Tīmeklis un internets ir ļoti, ļoti lielā mērā noderīgs. Mēs bez tā varētu iztikt, cerams, bet tam ir milzīga vērtība. Internetā var iegādāties lietas, pirkt grāmatas un tās uzreiz saņemt. Var sazināties ar citiem, tā ka daži, kas sēž mājās un varbūt pat nevar iziet ārā, ir mazāk vientuļi. Internetā var strādāt. Var pētīt lietas. Tīmeklī var atrast ļoti daudz informācijas. Vēl ir izklaide…
No zāles: Tātad tas nes vairāk labuma nekā skādes?
Uldis Bojārs: Kā kuram. Kopumā jā, mēs taču tīmekli izmantojam. Man personīgi? Jā, es joprojām esmu feisbukā. Ir daudz dažādu ieguvumu, kurus izbaudu. Vēl esmu nedaudz atkarīgs no uzmanības.
Dominiks Buljē: Problēma ir tāda, ka, tiklīdz uzdodat jautājumu vispārīga vērtējuma līmenī, mums nav iespējams to sniegt attiecībā uz sistēmas uzbūvi, lietotnēm, kuras izmantojam. Piemēram, "Vikipēdija" ir guvusi milzīgus panākumus, tas ir liels cilvēces sasniegums. Taču arhitektūra būtu varējusi būt citāda. Piemēram, tīmeklim. Pat tas, kurš izgudroja internetu, uzskata, ka mums tas būtu jāizgudro no jauna – labi, varbūt ne gluži pilnībā –, jo tas ir nogājis no ceļa. Tas strādā pretēji mērķiem, kurus gribējām sasniegt. Proti, zināšanu apmaiņai, cilvēku savešanai kopā. Līdzsvars ir ticis pilnībā mainīts tieši dažu uzņēmumu spēka dēļ un tāpēc, ka paliek arvien mazāk iespēju pieņemt dažāda veida izvēles.
No zāles: Tad varbūt risinājums būtu valsts uzturēts sociālais tīkls?
Valters Zariņš: Ir svarīgi izšķirt starp valsts uzturētu un valsts kontrolētu. Runājot par ieguvumiem, tādi pastāv arī augstākā līmenī. Piemēram, ir kāda valdība, kas vēlas ietekmēt citu valstu vēlēšanas vai sabiedrības viedokli – pašlaik tas ir daudz ērtāk un vienkāršāk. Nav jāsūta spiegi vai cilvēki, kas traucētu aktīvistiem. Var pieslēgties un no savas ērtās istabiņas kaut kur savā dzimtajā Krievijas pilsētā izgudrot protestus. Bija smieklīgi, kad tika inscenēti divi protesti Teksasā: viens bija par Teksasu, otrs – par musulmaņiem. Viņi noorganizēja abus šos protestus, un katru pusi pārstāvēt atnāca kāds simts cilvēku. Cilvēki ierodas, un nav neviena organizatora, taču viņi vienalga tur ir un sāk protestēt. Bija pat tādas kā nelielas sadursmes.
Bet, runājot par recepti, ko mums iesākt augstākā, valdības līmenī. Šī pētniece, Renē Diresta, pieminēja arī to, ka Eiropā situācija dažkārt var būt visai atšķirīga. Zviedrijā un Igaunijā ir daudz labāk sakārtota situācija. Piemēram, Igaunijā un Latvijā ir liela krievvalodīgo iedzīvotāju grupa, un daudzi no viņiem dzīvo Krievijas un Krievijas ziņu, sociālo tīklu utt. ietekmē. Tāpēc šīs valstis to labi saprot un gandrīz vai trenē savus pilsoņus, sakot: jā, var gadīties dezinformācijas kampaņas, uzmanieties no tā un šitā, centieties izvērtēt informāciju!
Digitālo tehnoloģiju laikmetā vismaz vidusskolas līmenī vajadzētu būt obligātai informācijas vērtēšanas, kā arī sociālo tīklu un tīmekļa uzbūves apguvei. Jo, ja jūs zināt, kā tie strādā, jūs varat to izmantot saviem mērķiem. Un to jau arī dara IRA. Viņi ļaunprātīgi izmanto infrastruktūru un pastāvošās plaisas. Viņi neko nerada no zila gaisa. Viņi tikai atrod kaut ko, ko pastiprināt.
No zāles: Es piekrītu kungam, kurš teica, ka mums vajadzētu kontrolēt sociālo tīklu izmantošanu. Arābu valodā ir tāds sakāmvārds – ja kaut ko izmanto vairāk, nekā vajadzētu, tas tiks pavērsts uz negatīvo pusi. Tas būs slikti pašam indivīdam.
Uldis Bojārs: Un kādā veidā tas pavērstos uz negatīvo pusi? Pat ja mēs publicējam fotogrāfiju, kurā redzama skaistā ziema, kas valda ārā… kā tas var kļūt par ko sliktu?
No zāles: Labi, piemēram, jūs publicējat dabas fotogrāfijas. Tas ir pozitīvi, bet tas, kurš tās publicē, varbūt visu dienu pavadīs, tās uzlabojot, pretī gaidot uzmanību no citiem cilvēkiem. Un tad viņam vairs nebūs, piemēram, laika, ko pavadīt kopā ar savu ģimeni.
Valters Zariņš: Jā, varbūt viņam pat nebūs laika izbaudīt īsto pasauli, kuru viņš nofotografējis. Tā ir problēma. Pieņemsim, aizej uz koncertu un redzi, ka ļaudis to skatās caur saviem ekrāniem.
No zāles: Jā, vērtīgāk būtu negaidīt no citiem uzmanības apliecinājumus. Vērtīgāk, kā jau kungs teica, būtu izbaudīt mirkli, nevis koncentrēties uz tā digitalizēšanu.
Uldis Bojārs: Tas ir labs komentārs. Tas parāda uzmanības ekonomikas problēmu, ko abi kolēģi jau pieminēja.
Runājot par kvotām, par kaut ko mākslīgu – tas atkal šķiet ļoti ierobežojoši. It kā būtu kādi vecie laiki un kāds teiktu – jūs varat iziet ārā no mājas, bet tikai vienreiz dienā.
Sandra Kropa: Kādas tad būtu problēmas, ja mēs katrs sev uzliktu ierobežojumus? Piemēram, es neko netvītošu pēc pieciem vakarā vai arī nerakstīšu par personīgām problēmām? Vai mēs esam pārāk vāji, lai to darītu? Jo mums vajadzīgs kāds, kurš mūs uzrauga? Vai nu valsts, vai policija? Vai esam pārāk atkarīgi?
Dominiks Buljē: Man šķiet, ka esam gan. Padomājiet, piemēram, par satiksmes drošību! Vai jūs domājat, ka mēs spētu ierobežot ar ātrumu saistītās traumas un citas sekas uz ceļiem, ja mēs tikai mācītu cilvēkiem, kā labāk uzvesties? Protams, tas ir labi un tas ir jādara, proti, jāliek cilvēkiem justies atbildīgiem, lai viņi saprastu, ka jākontrolē savs ātrums. Bet, visticamāk, tas nestrādātu. Kāpēc? Jo ir tik daudz stimulu. Mēs taisām tādus ceļus un tādas mašīnas, kas ļauj braukt arvien ātrāk un ātrāk. Tā ir arhitektūras uzbūve, kas rada stimulus, kas noved pie darbībām, kuras mums vēlāk nākas apkarot. Tas taču ir neprāts.
Problēma nav tajā apstāklī, ka jūs publicējat vienu ziemas ainavu. Tas nav nekas slikts. Taču problemātiski ir to publicēt sazin cik cilvēkiem. Mēs bieži vien nezinām, cik cilvēkus tā sasniegs. Un tad publicēt desmit, divdesmit dažādas bildes dienā. Un visiem tik ļoti patīk – cik skaista bilde! Viņi to retvīto un dalās ar to arī citās platformās. Tas it kā sākās labi.
Proti, jūs kontrolējat savu ātrumu, jūs braucat ātri pa taisnu ceļa gabalu. Un tas nav nekas slikts. Taču ja tā kļūst par izplatītu rīcību, jūs radāt haosu. Visas šīs priekšrocības, ko mums sniedz izteiksmes un komunikācijas rīki, uz mums izdara spiedienu. Citu cilvēku reakcijas uz mums izdara spiedienu.
Vajag kontrolēt pašam sevi. Mums vajadzētu būt spējīgiem to darīt. Taču parasti tas nestrādā. Tas nenozīmē, ka tas obligāti jānodod valsts rokās. Lēnākam ātrumam vajadzētu būt integrētam pašā uzbūvē. Piemēram, jums ir jauna mašīna, un tajā ir ātruma ierobežotājs. Tā nav problēma, tas savā ziņā ir pat komfortabli.
Sandra Kropa: Varbūt labākais ierobežotājs būtu šāda tipa diskusijas? Arvien vairāk un vairāk dalīties ar informāciju par to, kā mums tiek atņemta uzmanība. Par to, ka šajā ekonomikā tas ir vērtīgs resurss. Tik daudzi cilvēki, kuriem stāstīju par šīvakara diskusiju, man teica, ka nekad nav domājuši par uzmanību kā par vērtīgu resursu. Ja vairāk par to informēsim, varbūt kļūsim atbildīgāki un labāk parūpēsimies par sevi. Tehnoloģijas pašas par sevi nav ne labas, ne sliktas. Jautājums ir par to, kā mēs tās izmantojam. Tāpēc būsim gudri, izmantojot visas mums sniegtās iespējas, lai vairāk tuvotos paradīzes, nevis apokalipses scenārijam! Paldies par diskusiju!
0