Saruna ar Rīgas Stradiņa universitātes Komunikācijas studiju katedras profesoru Denisu Hanovu notika saistībā ar īsfilmu ciklu "7 stāsti par mums", ko veidojis Sabiedrības integrācijas fonds sadarbībā ar Jura Podnieka studiju.
Vai neiecietība ir "dabiska"?
Ar dabu ir grūti – pārāk bieži to diskreditē, norādot, ka kaut kas ir dabisks vai pretdabisks. Daba gan drīzāk ir vienaldzīga pret cilvēka eksistenci, izņemot tad, kad pats cilvēks, savienojot sevī divas dabas, pirmo dabu – fizisko un otru – kultūru, spēj iejaukties dabas norisēs un ciklos un to sagandēt. 20. gs. tā bija kontroles ilūzija un prieks, par kuru mēs tagad maksājam ar dabas katastrofām, vētrām, neražām. Neiecietība nav dabiska, bet drīzāk visātrākā, visvieglākā un tāpēc visplašāk izplatītā reakcija uz kaut ko jaunu, līdz šim brīdim nezināmu. Kad mēs uzzinām kaut ko, ko iepriekš nebijām sastapuši, mēs varam izvēlēties – pieņemt iepazīstot, nepieņemt iepazīstot un nepieņemt neiepazīstot. Daudzi, ļoti daudzi izvēlas šo trešo scenāriju. Būsim godīgi pret sevi un citiem – mēs visi bieži sekojam šai pēdējai, vieglākajai versijai: kādēļ man būtu jālasa, jāmeklē, jāpūlas uzzināt? Tas ir darbs, un domāšana kļūst par aizvien ekskluzīvāku procesu, krietni ekskluzīvāku nekā luksusa preces. Domāt nozīmē ap sevi veidot vientulību, turklāt tādu, kas daudziem apkārt nav pieņemama, jo izskatās pēc augstprātības vai snobisma. Bet domāt par Citādo ir vienīgais ceļš uz iepazīšanu un atzīšanu. Daudzi no mums uzskata, ka vairākuma pozīcija ir sinonīms saimnieka, kunga, vadītāja vai valsts nācijas statusam, bet jāatceras, ka dzīves apstākļi bieži daudziem piespiedu kārtā piedāvās minoritātes, izstumtā, nesaprastā, izslēgtā situāciju – pēkšņa saslimšana, kas var novest pie invaliditātes, darbavietas zaudēšana var izstumt mūs no patēriņa laimīgās kopienas, un mūsu tukšā kredītkarte pēkšņi liegs ieeju mūžīgas baudas telpā. Tāpēc domāt par Citādo ir tikai cita, sarežģītāka egoisma forma, jo mums jādomā par citu kā par potenciālu Es, uz kuru visi Citādību izslēdzoši mehānismi un apstākļi ir tikpat viegli attiecināmi.
Vai diskriminācija Latvijā ir problēma? Vai te ir reģionālās īpatnības? Kas tās nosaka – nacionālais raksturs, vēsture, politiskā situācija?
Diskriminācija ir arī Latvijas problēma, un tā nav jānoliedz, nav jākautrējas no tās, it kā diskriminācija būtu veneriska slimība, par ko runā klusiņām ar farmaceitu, kad neviena nav klāt. Arī valsts politikas un mediju līmenī diskriminācija nav kauns, bet problēma, izaicinājums, jo tā nav tikai konkrētu diskriminētu cilvēku nelaime vai negadījums. Tā ir sabiedrības un ekonomikas attīstības problēma, līdzīgi kā neražas vai augu kaitēkļi, alkoholisms vai AIDS, korupcija vai ēnu ekonomika. Diskriminācija pasliktina iedzīvotāju dzīves kvalitāti, un tas skar ne tikai nepamatoti atlaistos vai tos, kam liegta piekļuve pakalpojumiem. Šie gadījumi veido zaudējumus IKP, palielina darba emigrāciju, veicina depresiju, izslēdz cilvēkus no nodokļu maksāšanas, tuvina ēnu ekonomikai, alkoholismam un arī pašnāvībai – tik tālu sniedzas lēmums īstenot nepamatoti nevienlīdzīgu attieksmi pret kādu indivīdu. Vēsture noteikti ir būtisks faktors diskriminācijas kultūrai un antidiskriminācijas politikai. Cik lielā mērā valstī ir attīstīta kolektīva un individuāla rīcība un izpratne par to, ka diskriminācija skar ne tikai "upurus", bet gan visus, arī to priekšnieku, kas diskriminē pensionāru, lesbieti vai musulmani, to, kas atsaka pakalpojumu cilvēkam ar īpašām vajadzībām. Diskriminācija bieži ir klusa, bet tās sekas ir smagas. Mūsu vēsture ir iemācījusi mūs cīnīties un izcīnīt šo cīņu vienatnē, šaurā savējo lokā, bet mūsu vēsture ir aizsegusi ideju par solidaritāti kā vairāku atsevišķu egoismu īstenošanas iespēju. Man ir nepieciešams, lai viņš vai viņa iegūtu piemērotu darbu, jo tādā gadījumā netiek apdraudētas arī manas izredzes. Padomāsim par to no šāda viedokļa, ja jau vārdi "solidaritāte", "cilvēktiesības" un "līdztiesība" joprojām daudziem ir sinonīms plānošanas ekonomikai vai boļševiku ideoloģijai. Žēl, ka valstī, kurā ir tik daudz sociāli atstumto, notiek tik maz streiku un demonstrāciju par cienīgu darbavietu.
Kuras mazākumgrupas Latvijā visbiežāk saskaras ar neiecietību?
Lielākoties cilvēki ar īpašām vajadzībām, cilvēki gados, pēcpensijas vecumā, romi. Informācija par to ir daudzveidīga un mainās, jo dažādas grupas nereti klusē par to, ka tiek diskriminētas, datu trūkst, ļoti nedaudzi uzdrošinās ziņot cilvēktiesību institūcijām – tiesībsargam, Latvijas Cilvēktiesību centram. Medijos arī lielākoties ir skeptiska attieksme, jo bieži skandālu no neiecietības fakta nevar iegūt.
Kurā brīdī sadzīves diskriminācija kļūst par politisku problēmu?
Tad, kad diskriminācija kļūst par grupas interešu pārstāvniecības ierobežojumu, kad šī grupa izlemj pretoties diskriminācijai. Tā Latvijā seksuālās minoritātes klusē, diskriminācija tiek uztverta kā liktenis, ko nevar mainīt. Partnerattiecību likums sniegtu līdztiesību arī heteroseksuāliem pāriem bez laulības apliecības, bet biedrība "Mozaīka" klusē, ir haotiska un nevērīga organizācija, kas nespēj nodrošināt lobingu. Nav arī politisko partiju Saeimā, kas uzdrošinātos piedāvāt vēlētājiem līdztiesības ideju kā priekšvēlēšanu kampaņas tēmu. Ko ar to var iegūt? Neko, tāpēc patlaban esam iestrēguši katrs sava etniskuma saglabāšanā no Citu "draudiem" – iluzoriem, bet efektīviem.
Kāpēc ir svarīgi cīnīties pret diskrimināciju? Kā to var mazināt?
Tāpēc, ka līdztiesība un vienlīdzība ir Eiropas mūsdienu politiskās filozofijas pamatu pamats, kas padara demokrātiju iespējamu, reālu, rīcībspējīgu. Diskriminācija bloķē cilvēka attīstību un sagrauj cilvēka dzīvi – tas ir vienkārši un smagi. Diskrimināciju var mazināt, mainot attieksmi pret grupām, indivīdiem, kuru diskriminēšana līdz šim tika uztverta nevis kā diskriminācija (diez vai ir daudz cilvēku, kas diskriminējot smaida kā ļauns burvis no multiplikācijas filmām, kliedzot "Es gribu diskriminēt!), bet loģiska izslēgšana, pēc principa "Nē, šiem nu tiešām nav ko šeit darīt!". Izglītība no bērnudārza līdz bakalaura grādam – skolēnam jātop par aktīvi domājošu indivīdu, kas spēj piecelties un teikt skolotājiem un vecākiem – roms, gejs, musulmanis, vecs opis ir tādi paši kā es, kas ir heteroseksuāls, kristietis un latvietis desmitajā paaudzē. Skolēns, kas palīdz skolasbiedrei lesbietei pretoties tam, ko sauc par "bullying", ir cilvēks, kas spēs īstenot demokrātiju un pretoties stingras rokas murgiem.
Kādi argumenti par labu iecietībai Latvijā strādā veiksmīgāk? Kā to veicināt – ar ētiskiem principiem, politiskām reformām, cilvēktiesību aktualizāciju, stereotipu izskaušanu?
Cilvēcības princips, humānisms, kas strauji izzūd arī no skolas programmām, atdodot vietu urrāpatriotismam, kurš ir akls pret Citādo, ir svarīgākais līdzeklis tam, lai atgūtu spēju ciest kopā ar citu, būt līdzjūtīgam, saprast, ka Citādā sāpes ir manas. Saruna ar tiem, kurus bieži nepamanām, ir vēl viens līdzeklis. Politiskā griba regulāri apliecināt publiskajā telpā gatavību īstenot iecietību un cilvēktiesības veicinās to, ka cilvēktiesības kļūs par pozitīvu ideoloģiju, cilvēku ikdienas izvēli.
Sokrats apgalvoja, ka cilvēks kļūst ļauns nezināšanas dēļ. Vai neiecietības ļaunumu var izskaust ar sabiedrības izglītošanu?
Kā zināms, apgaismības filozofijas izplatīšanās skolās un universitātēs netraucēja sadedzināt dzīvus un saindēt miljonus cilvēku. Bet tieša pieredze kontaktā ar man līdz šim nezināmo ir daļa no manas personības attīstības. Stāsts, filma, tikšanās skolas klasē vai talkā spēs paveikt vairāk nekā rīcības plāni.
Mēs redzam, ka pasaulē ir valstis ar atšķirīgu sabiedrības iecietības līmeni. Kas to nosaka – kultūra, pieredze, reģionālās īpatnības?
Noteikti. Pieredze, vēsture un vēstures kritiska pārvērtēšana, debašu kultūra ir tas, kas skaidri veido joprojām pastāvošās robežas un atšķirības starp t.s. vecajām un jaunajām ES sabiedrībām. Latvijai ir visas iespējas uzsākt kritiskas debates par mūsu fobijām un neiecietību. Svarīgi steidzami attīstīt politiskās atbildības spiedienu uz politiķiem un Saeimas deputātiem – par regulāru naida kurināšanu, stereotipu izplatīšanu, rasistisku vai homofobisku jociņu un citātu izplatīšanu. Domājot, ka ātri iegūs balsis un pavirzīsies uz priekšu aptauju skalā, ļoti daudzi politiķi no visiem spārniem kaitē sabiedrībai, un par šo kaitniecību viņiem jāmaksā ar politisko "marginalizāciju", politisku "karceri", saņemot sabiedrības vairākuma nosodījumu. Diskriminācija ir slikts tonis politikā, bezperspektīvs un kaitē pašai partijai – tādu es redzu sabiedrības spiedienu, kura vēl nav un tik drīz nebūs. Bīstams nav gejs vai roms, bet politiķis no frakcijas xyz, kas portālā "Facebook" kliedz par to, ka seksuālas minoritātes vai bēgļi ir slimi, kaitīgi vai apdraud heteroseksuālās pasaules pamatus. Šādi jociņi ir draudi demokrātijai, un tie ir jāsoda.
Vai vispārcilvēciskās vērtības var kļūt augstākas par etniskajām, nacionālajām, reliģiskajām un politiskajām vērtībām?
Šeit nebūšu oriģināls nekādā ziņā, bet tikai citēšu tos guru, kurus cienu, – sociologu Baumanu un filozofu Hābermāsu, kuri dažādās valodās un formulējumos jau sen pauda ideju, ka mūsdienu sabiedrība ir krietni plašāka nekā nācija, kas ir sastingusi Austrumeiropā 19. gs. veidolā. Nācijas ideoloģija nonāk pretrunā ar situāciju tepat aiz loga – kultūras ir fragmentētas, kustīgas, nestabilas, hibridizētas, cilvēki ir indivīdi, kas izvēlas, kas var ienākt un iziet no nācijas telpas, un viņus nevar tajā ieslodzīt. Nācija ilgstoši spēja risināt problēmas un sekmēt progresīvus procesus izglītībā, ekonomikā, sociālajā jomā, bet pēc 1990. gada globalizācijas "paātrināšanās" nācija kā ideja, kā koncepts vairs netiek līdzi, tā atpaliek, jo grupas prasa atzīšanu, tiesības un klātbūtni, kas etniskās nācijas konceptā vienkārši nav ieplānota. Tā nav katastrofa, kā cenšas iestāstīt radikāli konservatīvie un brīžiem arī kreisie kritiķi, bet sociālo procesu rezultāts. Mēs esam sarežģītāki, nekā nācijas koncepts to spēj interpretēt. Tāpēc transetniskās, pārnacionālās vērtības un domāšana, darba un dzīves stili ir nācijas regulārie izaicinājumi.
4