Albuma "Rough and Rowdy Ways" vāciņš
 
Mūzika
19.06.2020

Dilana dzīvo un mirušo saraksti

Komentē
0

Par Boba Dilana albumu "Rough and Rowdy Ways" (2020).

Šopavasar Bobam Dilanam palika 79 gadi, šodien izdotā dubulplate "Rough and Rowdy Ways" ir 39. oficiālais Dilana albums un pirmais oriģināldziesmu apkopojums 8 gadu laikā. Jau ar pirmo klausīšanās reizi top skaidrs, ka ar šo ierakstu būs jādzīvo ilgi, līdz tas atvērsies pilnībā. Līdzīgi kā liela formāta mākslas darbu, to var atklāt, tikai vērojot no distances. Šovasar Dilans ir nonācis savā pasaules galā. Tālāk vairs nav, kur iet, jo tur ir vienīgi mirušie. Arī nesen aizgājušais Dilana pusaudžu dienu varonis rokenrola patriarhs Litls Ričards ir atstājis Dilanu aci pret aci ar mūžību.

Albuma pirmais vēstnesis bija dziesma "Murder Most Foul", kuras nosaukumā izmantots citāts no Viljama Šekspīra lugas "Hamlets". Dziesma esot ierakstīta 2012. gada albuma "Tempest" sesiju laikā, taču palikusi ārpus plates. Zīmīgi, ka šī dziesma, kura, iespējams, ir viena no oriģinālākajām Dilana kompozīcijām, klausītāju gaidīja 8 gadus. 17 minūšu ilgā litānija, kura maina laika un telpas izjūtu, tika izdota pandēmijas laikā, kad visa pasaule bija apstājusies saindētā pavasarī. Dilana stāstošā balss intonācija un askētiskais, it kā uz vietas stāvošais muzikālais pavadījums ieceļ klausītāju citā realitātē – tas nav tikai dziesmas vēstījums, bet kopējā atmosfēra, kura noņem ikdienas pelēcību. Viss, kas šķita baiļu apēnots, atdzīvojas – ziņu lentes vēstījums, durvju rokturis un cilvēku sejas trolejbusā. Tomēr šis vēstījums nav viegli nolasāms, tā nav skaidri formulēta lūgšana vai pravietojums. Drīzāk dziesma atgādina brīdi, kad noguris hasīds, uz brīdi aizmirsis kadiša lūgšanu, lipina kopā Kenedija slepkavības hronoloģiju. Tā ir reakcija uz līdz šim neizskaidrojamu vēsturisku traumu. No šiem tekstu fragmentiem un mājieniem varētu sakombinēt vismaz duci pretrunīgu teoriju – Kenedija slepkavība ir visu moderno sazvērestību teoriju etalons; pie šīm teorijām cilvēki ierasti ķeras apjukuma laikos, jo katra vēsturiskā trauma un pārmaiņas ne tikai nes līdzi neziņu, bet arī uzjunda cilvēkos vēlmi noskaidrot, kas īsti notiek. Ļoti bieži šis apjukums tiek lāpīts ar aizraujošiem scenārijiem, kuri vienmēr ir pārāk ticami un loģiski. Iespējams, ka vislielākā sazvērestību teorija ir tā, ka nekādu sazvērestības teoriju nav. Ir tikai dzīve – neparedzama un ikdienišķa, bet nāve – nejēdzīgākā nejaušība no visām.

Ja dziesmas "Murder Most Foul" pirmā daļa ir traumatiska vēsturiska notikuma fiksācija, tad otrajā daļā tiek veidots 20. gadsimta populārās kultūras katalogs. Pastāv īpatnējs psihes fenomens, kad cilvēks pēc piedzīvotas traumas, lai mazinātu trauksmi, mēdz skaitīt savā tuvumā esošās lietas. Piemēram, parkā skaita kokus vai zvirbuļus mājas pagalmā. Dilans dziesmas otrajā daļā uzskaita personas, kas, šķiet, viņam vienkārši ienāk prātā – džeza pianistu Oskaru Pītersenu, Kērka Duglasa atveidoto pēdējo kovboju, blūzmeni Litlu Volteru, Stīviju Niksu no "Fleetwood Mac" u.c. Saraksts ir bezgalīgs. Ja nu gadījumā ceļojums līdz nakts galam rādās baiss, tad Dilans mūs mierina, ka bītli nāks un paturēs mūsu roku.

Protams, daudzi šajā dziesmā un jaunajā albumā meklē ne tikai pavedienu uz Kenedija slepkavības noslēpuma atrisinājumu, bet arī ASV politiskās dienaskārtības komentāru. Kenedijs Dilana dziesmā tiek vests kā upurjērs, kura pēdējie fiksētie vārdi pirms nāves bija: "Nesakiet, ka Dalasa Jūs nemīl, prezidenta Kungs!" Baisi to dzirdēt un par to domāt. Nevar izmainīt vēsturi, nomainot izkārtnes un pārrakstot grāmatas. Šeit šie jautājumi risināmi citā apziņas līmenī. Saturīgākais vēlējums, ko šajā pavasarī esmu dzirdējis, ir tas, ko Dilans izplatīja pirms dziesmas "Murder Most Foul" iznākšanas: "Esiet drošībā, esiet uzmanīgi, un lai Dievs ir ar jums!"

Albuma kopējā muzikālajā noskaņā nekādu pārsteigumu nav. Dziesmas viņš ierakstījis ar sev iepriekš zināmu mūziķu grupu: Čārlijs Sekstons – ģitāra; Bobs Brits – ģitāra; Donijs Herons – slaidģitāra, akordeons, vijole; Tonijs Garnjē – bass; Mets Čemberlens – bungas. Patīkams pārsteigums ir albuma viesmāksliniece Fiona Epla. Lai radītu šo neatkārtojamo skaņu, viņi izmanto tikai klasisko americana standartu – blūza ģitāras sabiezinātās krāsas, slaidģitāras noskaņas, vijoles un akordeona skanējumu. Kā jau visos vēlīnā Dilana albumos, skaņa ir suģestējoša. Dilans turpina savās dziesmās peldēt "Lielās amerikāņu dziesmu grāmatas" un americana roots noskaņās. Tādas dziesmas kā "My Own Version of You", "Black Rider" vai "I Contain Multitudes" labi raksturo rindiņa no dziesmas "I've Made Up My Mind to Give Myself to You": "Mana sirds ir kā upe. Upe, kas dzied." Tās raksturo rāmums un labestība. Pat tad, ja klausītājam nav ne jausmas, par ko Dilans dzied, tās tomēr rada neatkārtojamu noskaņu.

Albuma asākajos brīžos Dilans ietekmējies no Nešvilas twang estētikas un Čikāgas ierakstu kompānijas "Chess" blūziem. Dziesma "False Prophet" ir pārcelts Billija Kida Emersona blūzs "If Lovin' Is Believing",  un blūzmeņa Džimija Rīda rokraksta klātbūtne "Goodbye Jimmy Reed" ir pašsaprotama. Klausoties "Murder Most Foul", "Crossing the Rubicon" un "Key West (Philosopher Pirate)", šķiet, katra no šīm dziesmām veido albuma kodolu. Tās ir izcilas dziesmas, kuras magnetizē visu pārējo plati un veido galveno vadlīniju. Šoreiz tās ir spēles ar laiku. Dilans nemeklē aizgājušo, viņš nevēlas būt vēsturnieks, muzikālo robežu paplašinātājs, sludinātājs. Viņš ir acs, kas vēro, nevis mute, kas runā. Viņš veido dzīvo un mirušo, svēto un grēcinieku sarakstus. Dzejnieks nevar sadzīvot ar baltu lapu. Ne jau tāpēc, lai kaut ko neaizmirstu vai kādu pamācītu. Viņš tic, ka uzrakstītais vārds paliks uz laiku laikiem. Tie ir stāsti par sievietēm, ceļojumiem, vēstures līkločiem un visur esošo nāvi. Dilans sevī uzsūcis visu, ko lasījis un redzējis. Viņš sapludina vienā uzvedumā visu vēsturisko leļļu teātri. Viņš ir kā Jūlijs Cēzars, kurš pāriet Rubikonu, vienlaikus kā Anna Franka, Indiana Džonss, grupa "Rolling Stones", Viljams Bleiks un Als Pačino.

"Rough and Rowdy Ways" centrā ir cilvēks, kurš dzīves gaitā uzkrājis sevī visas iespējamās vilšanās, bet nav ar tām saindējies. Šis albums nenoliedzami ir vēlīnā Dilana meistardarbs, bet uz jautājumu, vai tas pievienos kaut ko būtisku viņa daiļradei, varēs atbildēt tikai pēc kāda laika. Pamazām top skaidrs, ka viņš sācis meklēt savas daiļrades kopsaucēju. Iespējams, ka visi viņa albumi un dziesmas slēpj vienu vienīgu dziesmu, kā simts pērļu gliemežnīcu slēpj skaistāko pērli. Jaunais albums ir vēl viens mēģinājums pietuvoties šim noslēpumam. No viņa dziesmām par to visu mēs uzzinām pārāk daudz un vienlaikus arī – par maz.

Mikus Solovejs

Mikus Solovejs studējis teoloģiju un pedagoģiju. Šobrīd ir skolotājs ģimnāzijā un saksofonists vairākos mūziķu sastāvos. Raksta par mūziku, reliģiju un vēsturi.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!