Foto: "Unsplash"
 
Komentārs
13.09.2021

Diktatūras var būt pamācošas

Komentē
0
Saglabā

Lai cik prognozējams arī būtu iznākums Krievijas Domes vēlēšanām, kas notiks no 17. līdz 19. septembrim, kaimiņvalstī notiekošais ir pārdomu vērts.

Par iemeslu tālākajam tekstam kļuva nesen lasīta intervija ar kādu Krievijā strādājošu mākslinieku. "Domāju, ka visi kultūras jomā strādājošie Krievijā šodien izjūt daudz lielāku spiedienu no varas puses nekā iepriekš, turklāt neatkarīgi no politiskās pozīcijas, no tā, vai jūs strādājat institūcijas ietvaros vai pašorganizējaties, veidojat politisku mākslu vai veidojat mākslu politiski. [..] Šodien pat apolitiska mūsdienu māksla izskatās bīstamāka par operu. Ja agrāk varēja teikt, ka kultūras jomā mums cenzūras nav, ka drīzāk ir apbēdinoša pašcenzūra un bailes no simboliskajiem kazakiem, kas var atnākt un izdemolēt tavu izstādi, tad nu tas ir mainījies. Vēl vairāk, turpina mainīties. Spēles noteikumi nav skaidri un nepārtraukti mainās, sašaurinot brīvas izteikšanās telpu."

Dažādu iemeslu dēļ es kultūras un zinātnes dzīvei Krievijā sekoju diezgan rūpīgi, un jāsaka – citētais mākslinieks neko nepārspīlē. Spilgts, hronoloģiski nesens piemērs: Tulas apgabalā tika atcelts literatūras festivāls, kam vajadzēja notikt 3.–4. septembrī, jo "politiski apzinīgi" vietējie pilsoņi bija pamanījuši, ka uz pasākumu uzaicināta kāda "feministe un LGBT aktīviste". Varētu šķist – nav taču Maskava, prom no acīm, kurš, kā saka, vispār to pamanītu? Nē, tomēr atceļ.

Tas var radīt neizpratni pat cilvēkā, kuram nav ilūziju par Putina režīmu. Šis režīms ir pilnībā iznīdējis politisko opozīciju. Propagandas kopkorī nedziedošu mediju galīga iznīcināšana ir tuvākā pusgada jautājums. No kā Kremlis baidās? No gleznotājiem un dzejniekiem?! Acīmredzot – jā, un šāda atbilde radošiem cilvēkiem varētu būt pat glaimojoša, ja vien neslēptu sevī arī nepatīkamu nākotni pašiem radošajiem cilvēkiem. Vēlreiz: jā, kad autoritārs režīms ir sabiedrībā, atvainojiet, izčakarējis jebkādu patstāvīgu un radošu garu, kultūra ir pēdējās aizsargpozīcijas. Galu galā pat vissmacīgākajos Brežņeva–Andropova valdīšanos laikos PSRS t.s. underground kultūra, lai cik salīdzinoši šaura bija tās auditorija, ar savu pastāvēšanas faktu vien demonstrēja, ka var dzīvot arī citādi.

Savukārt no šīm pārdomām veidojas divi secinājumi. Pirmkārt, varam skatīties kalendārā, cik vēlamies, tomēr Putina Krievija, acīm redzot, atgriežas 20. gadsimta septiņdesmitajos gados. Otrkārt, ir vērts kaut kur atmiņas dziļumos domu par kultūras nozīmi paturēt prātā arī Latvijā dzīvojošajiem. Lai arī citu iemeslu dēļ un ar citiem instrumentiem, mediju vide Latvijā ir sapostīta tā, ka, ja, simboliski izsakoties, nākamā gada nogalē pēc vēlēšanām pie varas nāktu Kirhenšteina valdība Nr. 2 un noturētos ilgāk par gadu, mēs saskartos ar tik varenu pielāgošanos "realitātei", kas šobrīd šķistu neticama.

Es pietiekami labi apzinos atšķirības starp Latviju un Krieviju, tomēr veids, kādā vara arī 21. gadsimtā tiek galā ar medijiem, vērojot Krieviju, ir pamācošs. Vairāku desmitu mediju protesta akcija preses brīvības aizstāvēšanai, kas kaimiņvalstī notika šī mēneša sākumā, ir mēģinājums demonstrēt savstarpēju solidaritāti, bet tā nemainīs pilnīgi neko. Krievijā notiekošais labi parāda, ka mediju iespēju klāsts, pretojoties varai, patiesībā ir ļoti neliels. Var pārcelt redakciju uz citu valsti, kā to izdarīja "Meduza". Tomēr, ja "dzimtā" valsts mediju pasludina par "ārvalstu aģentu", savukārt šī medija reklāmas tirgus ir "dzimtajā" valstī, tad reklāmdevēji pazūd. Fināls. Var, protams, cerēt uz ziedojumiem, par ko optimistiski runā "ārvalstu aģenta" statusu nesen ieguvušais televīzijas kanāls "Doždj". Tomēr, ja varai ir ietekme uz finanšu sistēmu, tā agri vai vēlu atradīs iespēju aizbērt arī šo naudas avotu. Šobrīd Krievijā puslīdz normāli var funkcionēt tikai tie daži mediji, kas ir gan pārcēluši savas redakcijas prom no šīs valsts, gan ir finansiāli neatkarīgi no Krievijas tirgus. Piemēram, "Nastojaščeje vremja", kas ir, būsim jau nu tieši, amerikāņu nodokļu maksātāju apmaksāts (kvalitatīvs!) projekts.

Vēlreiz: es nevelku nekādas paralēles, man Krievijas medijos notiekošais vienkārši rosina divus secinājumus. Pirmais – "interneta brīvība" kā mediju brīvības garantija ir fikcija. Ja vara gribēs piežmiegt, nekāds "internets" nepalīdzēs. Otrkārt, nav pamata iedomāties, ka Latvijā nekas tāds nedraud, jo mēs taču esam Eiropas Savienības un NATO dalībvalsts. Atliek pavērties uz tādu dalībvalsti kā Polija, turklāt tur elektronisko mediju segmentā notiekošo es vērtēju neatkarīgi no savām politiskajām simpātijām. Proti, nav runa par to, ko es domāju par Polijā valdošo partiju – un es domāju, ceru, niansētāk nekā šīs partijas kritiķi Eiropā; runa ir par to, ka arī Rietumu organizāciju dalībvalstī pie varas nokļuvušie spēki patiesībā var rīkoties itin brīvi.

Lai gan vēlēšanas Krievijā jau krietnu laiku ir vēlēšanu imitācija, tās rada noderīgas pārdomas, ja atceramies, ka arī Latvijā visnotaļ populārs ir balsotāja izvēles modelis "par mazāko ļaunumu". No vienas puses, var saprast Alekseja Navaļnija & Co. domu, kas ir tā saucamās "Gudrās balsošanas" pamatā – konkrētajā rajonā balsot par jebkuru kandidātu, kam ir lielākas iespējas pārspēt Putina "Vienotās Krievijas" izvirzīto. Ikviens "Vienotās Krievijas" kandidāta zaudējums ir nepatīkams Putinam, jo zināmā mērā ir balsojums "pret" viņu pašu. No otras puses, taisnība ir, piemēram, Grigorijam Javļinskim, kurš saka: ja ieriebt Putinam nozīmē balsot par komunistiem, staļinistiem, nacionālistiem un fašistiem, tad tā ir pārāk dārga cena. Neesmu Javļinska cienītājs, tomēr piekrītu arī viņa aizdomām, ka apgalvojums "mana ienaidnieka ienaidnieks ir mans draugs" ne vienmēr ir pareizs, jo var gadīties, ka ienaidnieki tādi nemaz nav. Īsi sakot, lai gan cilvēciski vēlētāja pozīcija "jebkurš, tikai ne šie!" ir saprotama, tā ir pazemojoša izvēle starp melnā dažādiem intensitātes līmeņiem, turklāt šie līmeņi galu galā tāpat var saplūst. Iespējams, ka pareizāk tomēr ir balsot par sev patiešām patīkamāko kandidātu, pat ja viņa izredzes ir vājas – kaut vai tādēļ, lai saņemtās balsis šim kandidātam palīdzētu justies vajadzīgam politikā.

Tēmas

Māris Zanders

Māris Zanders ir ilggadējs politisko procesu komentētājs. Studējis vēsturi, pēdējos gados dīvainā kārtā pievērsies "life sciences". Ikdienas ieradumos prognozējams līdz nelabumam – ja devies ārpus Lat...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!