* * *
nāve atsūtīja dikpiku
"šis dikpiks – no nāves"
lūk tā sārta pietvīkusi
zaptes noziesta
baltiem zeltā kaltiem
grezniem ziediem
iekāroja sazināties
tātad jums – mačs appā
un šī var tev rakstīt
nāve atsūta selfiju
tai ir šiks smaids
sarkanais galvaskauss izceļ zobus
tai ir lielisks torss
nāve apmeklē fitnesa klubu
sekstings ar nāvi – draņķīga doma
labāk nogaidīt kad šī atsals
atradīs citu upuri
tad varēs veikt anmaču
nemanāmi beigt spēli
* * *
ļīķezers
tā ir juteklības krīze
kurp jādodas caur pagalmu oderi
garāžas un durvju prauli
ar uzrakstiem – vanna un virtuve
tad caur pamežu
ap kalnu pa šauru eju
izej pie līķezera
ap kuru viss arī sākas
it kā sen zaudējis jēgu
"raugies uz viņas muti
gribi iebāzt tur locekli
bāz tajā locekli
tak pēc desmitās reizes apnīk"
stāsta puscilvēks
izjusti dvestais vārds mīļotā
jau sen zaudējis nozīmi
šis ir līķezers
te visi ir tādi
apvēlušies ļaudis ar suņiem
mīt šeit jau 40 gadus
vārdi šiem sen zaudējuši nozīmi
"taču ja ilgi lūkosies mutē
varbūt kaut ko vēl kāros"
ne katru dienu darbā ierodas meitenes
ar pudelēm un rāda uz pakaļām milzu zilumus
viss ko varu piedāvāt ir sekss bez saistībām
saka puslīķis
viņš stāv ezera krastā
grib uzkāpt uz dzeltenā pleķa
lai slēptos zem ledus
varbūt tad pāries jūtu krīze
* * *
dzimšana – kā varavīksnes strūkla
fluorescējošā vannā
tvīksmi pozē meitene ar ūdensrozēm
viņas tērps laistās varavīksnes krāsās
uz sejas – biezā kārtā meikaps
aiz korpspeinta nejūt ādu
uzacu vietā – melnas pakulas
dzimšana pozē baltā spectērpā ar uzrakstu
"suck satan's cock"
pie sejas līp sarkana gaļa
tā ir muskulatūra
šādi plok viņas skumjas
dzimšana pārģērbjas par bezzobainu klaunu
puse zobu melni aizkrāsoti
tizlā cepurē un pār galvu uzvilktā kreklā
šķībi pielīmētām matu pakulām
kovboju sexlelle sēž uz klozetpoda
uz ādasbikšu jostas – tauriņi
ap kaklu – fluorescējoša šalles desa
dzimšana baltā puķainā plīvurā
vaibstās kā čičolīna
viņa ir pati šķīstība
šķiet nevainīgi ieņemta
no dieva Džefa Kūna
visbeidzot viņa uzvelk zaļu karapaksu
kā garkājains
mirdzošs bruņurupucis
kam priekšā karājas plīša penis
rokā – makšķere
šādi rodas dzimšana
piepeši
baisā grimā
zilas glazūras pirkstiem
sniedzas pēc tevis
* * *
"atmetiet cerību visi kas šeit ienāk"
šļupst navigators
dažnedažādās mēlēs sniegtās norādes
saplūst dūkoņā
pa labi pa kreisi – pekle
nošķirtība – tas ir elles sākums
tad parādās Cerbers un uzklūp autoram
autors suņu plosīts
padevīgi vārtās
beidzot suņi tiek atsaukti un autors slienas četrrāpus
uz sakostā autora uzmesta zvērāda
pienāk bērns un sniedzas pēc tās
zvērāda nošļūk un pārvēršas par izziņas ābolu
telpa tumst un pildās ēnām
sienas sāk mirgot
šī gadsimtus senā ēka ļogās
iz elles plūst cilvēku straume
bērns nosprosto straumi
tie plūst pa grīdu kā blīvu gaisu
izziņas ābols pāriet no rokas rokā
līdz beidzot kāds tajā nikni iekožas
noklaudz žokļi ābols nokraukšķ
lūk kas paliek pāri no izziņas
cilvēki pieceļas un tuvojas sienai
siena pārvēršas spogulī
lauztie cilvēki atkāpjas
atver melnu kubu
tas paceļas gaisā
un šūpojas kā ēna
kā lauzta telpa
kubs piezemējas dodot ceļu
baudkārajiem mīļākajiem
greizsirdīgajiem slepkavām
jūtas cilvēkus lauž uz pusēm
"es tevi mīlu" tie runā pa kreisi un pa labi
nerodot īsto objektu
garām pa grīdu reaktīvi aizdrāž ļaudis
tos izšauj no lielgabala
iespējams tur ložu vai nažu ātrumā
aizlido slepkavas
drīz apkārt viss nokaisīts ar līķiem
grīdu klāj asiņu peļķes
no griestiem gāžas sadragāta mašīna
cilvēks-kāpurs mašīnu stumda pa skatuvi
mašīnā uzrodas cilvēks ar sejas protēzi
bērnišķi ziņkārs viņš pēta apkārtni
cilvēks ar protēzes seju nostājas uz apļa
aplis sāk griezties
cilvēks visvisādi pozē
lēni gurdi slien rokas
kūleņo pa apli kā marionete
aplis noslēdzas – marioneti sedz zvērāda
marionete kāpj mašīnā
un nekur nebrauc
navigators ziņo "esat galā"
* * *
šie nolēma veidot oāzi
apgūlās starp debesskrāpjiem
uz asfalta
pavēra mutes
kur tika iebērta trekna melnzeme
šie gulēja uz asfalta
vaļā mutēm
pilnām ar treknu melnzemi
tad mutēs tika stādītas puķes
ar sīkām sārtām ziedlapiņām
šie aizvien gulēja uz asfalta
ziedi slējās
vijās un transformējās
drīz vien iz mutēm sazaļoja dārzi
oāze starp debesskrāpjiem
šie gulēja
zemes un ziedu pilnām mutēm
oāze izsūca visus spēkus
neatstājot neko
izņemot apziņu
ka no debesskrāpjiem
šos vēro
* * *
lūk viņš ienāk
kāpēc tieši šo dēvē par "šunjatu"
gaiši pelēks zaļš
dzeltens sarkans bardo starojums
krāšņas spozmes teorija
"tukšuma tukšums"
viņu vajā
jeb viņš ij nevairās
atsākas pulsācija
tā ir nākamā loka
eņģeļu vai dēmonu vīzija
ārpus kadra nav norāžu
nav kam apmaksāt rituālu
viņš pat nejauš par šo rituālu
ik dienu veļoties
no vietas uz vietu
jeb še vairs nav dienas jēdziena
kad parādās pārošanās ainas –
tas jau ir riktīgs elles loks
nebūt ne gaidītais
tas ir pseidopārdzimšanas sākums
ieeja kārtējās ilūzijas klēpī
šeit kadri apraujas
šķiet atkal nesanāca
* * *
visi šie "komunikāciju gliteri"
īsziņas un attēli
"svarīgās lietas kas veido un daudzina dzīvi"
sīkās patiesības
mikroatspulgi
čata aplī
acu apklāšana
čata lausku spīguļiem
lūk tukšs logs
kāds izlogojies
logi plīst
gaist
pārklājas
dažbrīd turas līdzās
komunikatīvās sēnalas
dažbrīd atpaliek
neliela disproporcija
vaļība
visa šī svarība
"viņas acis mirdz"
kam bekapā vairs nav vietas
No krievu valodas atdzejojis Einārs Pelšs.
0