"[..] savācas ļaudis paskatīties uz tevi,
kura šoreiz ir kritusi,
savācas ļaudis,
katram azotē akmens."
Dzejolī "Lieldienas" raksta Inga Gaile. Šodien esam pārpublicējuši trīs dzejoļus no viņas dzejas krājuma ar tādu pašu nosaukumu. Vēl šodien ir Lielā piektdiena, savukārt pirms četrām dienām dega Parīzes Dievmātes katedrāle. Daži, it īpaši ārpus manām ērtajām kompānijām, domā, ka izmantot citiem svētus simbolus, lai paustu kādu ar tiem tieši nesaistītu ideju, ir bezgaumīgi, lai neteiktu – zaimojoši. Reizēm, ja ir runa par nelaimes gadījumiem, paklusēt tiešām ir taktiskāk nekā mēģināt provocēt. Bet vienlaikus gaumes izpratnes atšķiras, un tas (par spīti nodeldētajam teicienam) ir adekvāts iemesls, lai strīdētos. Un tā jau pati par sevi ir pietiekami laba motivācija, lai sāktu runāt, nevis ciestu klusu. Jo kvalitatīvi provocēt, tāpat kā kvalitatīvi strīdēties, ir svētīgi.
Par katedrāli un tās degšanu, pagātni, nākotni, politiku un vēsturi aizvadītās nedēļas laikā izteikties paspējuši ļoti daudzi, un Venta Vīnberga viedoklis, manuprāt, trāpīgi norāda uz teju visiem svarīgajiem domas virzieniem. Lieldienu sakarā, savukārt, Iļja Marija Boļšakovs mani pārsteidza ar parafrāzi par Bībeli no dzīvnieku perspektīvas, kas brīnumainā mutācijā izgaismo ļoti daudz laicīgo trūkumu un morāles pelēkās zonas. Bet Ingas dzejoļi toties uzšķērž kristīgo simbolu neaizskaramību, secē to saturu un ved atpakaļ pie cilvēcības un mīlestības, poētikas spoguļu labirintā atklāti pieminot arī šķietami neglīto.
Te es samanu simbolisku paralēli – gan šīs publikācijas, gan ugunsgrēks Parīzē, gan pati Lieldienu leģenda atsedz apslēpto. Liesmas pievērsušas plašākas publikas uzmanību liecībām par ilgstošo nepieciešamību pēc saglabāšanas darbiem (un ne tikai Dievmātes katedrālei), bet reakcija uz degšanu atsedz mūsu nepievilcīgo tieksmi pēc sensācijas, radikālos gadījumos – vēlmi izmantot notikumu, lai pat uz šāda fona naidpilni sīktu. Ir skaidrs, ka katedrāli atjaunos, un mēs visi vēl labu brīdi tam sekosim līdzi. Nupat redzama ziņa, ka Latvijas Romas Katoļu baznīcas arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs par degšanu norāda: "Dievs vēlas mums kaut ko pateikt!" Ja tā, tad mans minējums būtu – jāuzmanās ar tiem akmeņiem azotē.
0