Pēdējā laikā itin daudz domāts un runāts par valsts un baznīcu attiecībām – šādas pārdomas neapšaubāmi veicina apstāklis, ka baznīcu vadītāji nevilcinās paust savu viedokli par konkrētām sabiedrības iniciatīvām, kā arī tiek pieaicināti par konsultantiem, piemēram, lēmuma pieņemšanā par eitanāzijas legalizācijas apspriešanu, pamatojot šādu lēmumu ar iespaidīgo kristiešu skaitu Latvijā. Tā, piemēram, debatēs Saeimā, atbildot uz M. Golubevas bažām par pārlieku reliģisko konfesiju iesaisti, J. Kursīte-Pakule norādīja, ka Eiropas kultūrtelpā ilgus gadus šādi jautājumi balstīti reliģisko domātāju Augustīna un Akvinas Toma darbos, turklāt Latvijā ir 1,3 miljoni reliģisko konfesiju draudžu locekļu, tāpēc baznīcas pārstāvjiem nevar liegt piedalīties diskusijā.[i]
Tomēr Satversmes 99. pants paredz, ka ikvienam ir tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību, bet valsts un baznīca ir šķirtas, turklāt baznīcu darbību Latvijā regulē arī papildu likumi. Kā veidojušies baznīcas un valsts dažādie attiecību modeļi, un kādi tie ir, piemēram, mūsu kaimiņvalstīs? Vai baznīcas līderiem ir tiesības mēģināt ietekmēt likumdošanu, vai arī viņu viedoklim piemērotāka tomēr būtu publiskā telpa?
Līdzīgi kā Latvijā, arī Igaunijā vēsturiski dominējusi luterāņu ticība (pirms Otrā pasaules kara apmēram 76% iedzīvotāju). Pēc padomju okupācijas laika Igaunija piedzīvoja reliģisku atmodu, un 90. gadu sākumā baznīcas patiešām bija pilnas. Tomēr kopš tā brīža aizritējuši nu jau 30 gadi, un valsts ir sekularizējusies – 2000. gadā īstenotā aptaujā par luterāņiem sevi atzina vien 13,6% Igaunijas iedzīvotāju.[ii] Otra izplatītākā konfesija Igaunijā ir pareizticība (12,8%). Igaunijas konstitūcijas 40. pants paredz reliģisko, apziņas un domas brīvību un ļauj praktizēt jebkādu reliģisko pārliecību, kamēr netiek traucēta sabiedriskā kārtība, veselība vai morāle. Šajā pašā paragrāfā iekļauts arī punkts, kas paredz baznīcas un valsts nošķirtību, proti, Igaunijā nav "valsts baznīcas".[iii] Faktiski šis princips paredz valsts neitralitāti reliģijas jautājumos un pieļauj valsts institūciju un reliģisko organizāciju sadarbību tām abām interesējošās jomās. Baznīcas un valsts attiecības regulē ne vien vispārīgi likumi, bet arī līgumi, kas noslēgti starp reliģiskajām organizācijām un valsti. Šie līgumi var būt vai nu uz sadarbību vērsti, vai arī administratīvi. Tomēr diskusijas par to, vai starp valsti un baznīcu pastāv noteiktu attiecību modelis, aizvien turpinās – pretēji viedokļi par to, cik ļoti baznīcai vajadzētu ietekmēt procesus valstī un kādā pakāpē tajos iejaukties, pastāv arī pašas Luterāņu baznīcas iekšienē.[iv] Igaunijas Evaņģēliski luteriskā baznīca, līdzīgi kā Latvijā, ir visai konservatīva gana pārziņā – piemēram, Urmass Vīlma ir atklāti paziņojis, ka viņa darbības laikā neviena sieviete par mācītāju ordinēta netiks (tomēr Igaunijā sievietes mācītājas joprojām kalpo baznīcā). Tāpat luteriskā baznīca skaļi paceļ balsi pret jebko, kas līdzinās, piemēram, viendzimuma pāru kopdzīves legalizācijai, taču eksperti vērtē, ka tas varētu būt politisks solis, pievienojoties populārai aktivitātei un atbalstot konservatīvos spēkus, – baznīcas ietekme uz publisko diskusiju kopumā ir neliela.[v] Šādam vērtējumam piekrīt arī igauņu teoloģijas doktors, Tartu Universitātes profesors Riho Altnurme, tomēr norādot, ka ne vienmēr iespējams precīzi noteikt, cik liela ir baznīcas (baznīcu) ietekme, jo arī politiķiem "vienmēr ir vieta manevram" (īpaši pandēmijas laikā). Baznīcu pārstāvji uzsver, ka baznīcas un valsts šķirtība nenozīmē, ka tās nevar savstarpēji sadarboties.
Arī Lietuvā baznīca un valsts ir šķirtas, un starp Lietuvu un Svēto Krēslu noslēgts līgums, kas paredz šo institūciju sadarbību uz paritātes principa. Lietuva kā valsts ir sekulāra, un, lai arī gandrīz 80% iedzīvotāju pieder Romas Katoļu baznīcai, tai nav noteicošas politiskas nozīmes un reliģiskajām dogmām nav būtiskas ietekmes uz politiku vai likumdošanu.[vi] Tomēr tai ir noteikta ietekme sabiedrības viedokļa veidošanā, savukārt likumdošana atbalsta katoļticību tādā mērā, kāds ir proporcionāls šai reliģijai piederīgajiem reģionā. Lai arī tā nav valsts oficiālā reliģija, baznīcas vārds un kristīgās vērtības nereti tiek piesauktas, kad Lietuvas valdībā kārtējo reizi tiek izskatīts kāds likumprojekts par abortu aizliegšanu. Piemēram, 2018. gadā kāds no šī likumprojekta aizstāvjiem norādīja, ka baznīca šo likumu atbalsta, un, tā kā baznīca un ticīgie ir sabiedrības daļa, kāpēc gan lai likumdevēji nevaicātu pēc baznīcas padoma, īpaši, ja viedokļi sakrīt.[vii]
Diskusijas par abortu iespējamu aizliegumu Lietuvā gan nekad nav kļuvušas tik skandalozas kā tās kaimiņvalstī – katoļticīgajā Polijā. 2021. gada janvārī Polijā Augstākā tiesa lēma par labu gandrīz pilnīgam abortu aizliegumam, atzīstot abortu augļa nopietnu bojājumu gadījumā par neatbilstošu konstitūcijai – spriedumā teikts, ka Polijā aborts atļauts izvarošanas vai incesta gadījumos un tad, ja ir apdraudēta mātes dzīvība vai veselība. Šis lēmums valstī izraisīja virkni protestu.[viii] Polijā nelegāla ir arī mākslīgā apaugļošana. Šāds politiskais kurss norāda uz katoļticības iespaidīgo ietekmi Polijā. Valsts un baznīcas attiecības Polijā savā monogrāfijā "Kristus un Cēzars. Kristietība un vara vēsturē" analizē baznīcas vēsturnieks, LU Teoloģijas fakultātes profesors Valdis Tēraudkalns. Viņš norāda, ka 1997. gadā pieņemtā valsts konstitūcija ir kompromiss starp baznīcu un laicīgo varu – tās preambula sākas ar Dieva vārda piesaukšanu un ir atsauce uz poļu nācijas kristīgo mantojumu, tomēr valsts reliģijas jautājumos ir neitrāla, lai arī var ar to sadarboties. Kompromiss tāpēc, ka katoļu bīskapi sākotnēji vēlējušies vēl bez abiem minētajiem punktiem konstitūcijā iekļaut arī cilvēka dzīvības aizsardzības garantiju (faktiski – abortu aizliegumu) un laulības kā pretējā dzimuma cilvēku savienības definīciju.[ix] Tomēr Polijas konstitūcijā baznīcas un valsts nodalījuma princips nav minēts skaidri.
Attiecības starp valsti, baznīcu un citām reliģiskām organizācijām tiek definētas ar pieciem principiem: objektivitāte, līdztiesība, autonomija un neatkarība, sadarbība un divpusējība.[x] Poļu sekulārismu raksturo objektivitātes princips, kurš paredz objektīvu attieksmi bez aizspriedumiem un līdztiesīgu attieksmi pret visām pārliecībām, kuras ievēro likumdošanas pamatvērtības. Līdztiesība atļauj reliģiju praktizēt visām reliģiskajām organizācijām, tomēr katoļticība ir dominējošā. Savukārt reliģiskās izglītības modelis ir visai līdzīgs Latvijas modelim – kristīgā mācība ir izvēles priekšmets. Lai arī pastāv teorētisks valsts un baznīcas nošķīrums vai vismaz abpusēja neatkarība, katolicisms Polijā ir ļoti ietekmīgs un baznīcai ir ievērojama ietekme uz sociālo, politisko un privāto dzīvi.[xi] Tas gan nenozīmē, ka baznīca skaļi izsaka viedokli politiskos jautājumos – Polijā valdošā partija "Likums un taisnīgums" (PiS) pati par sevi ir itin katoliciska un uzsver, ka aizstāv Katoļu baznīcu un nacionālās intereses. Baznīcas neiejaukšanās politikā, kā šķiet, atmaksājas, jo šīs partijas vadītā valdība ir palielinājusi valsts atbalstu baznīcai un pastiprināti uzsvērusi reliģisko izglītību skolās.[xii] Arī nesenais lēmums par abortiem, acīm redzot, liecina, ka kurss pēdējo gadu laikā nav mainījies.
Kā zināms, Latvijā līdzīgi kā Lietuvā un Igaunijā baznīca ir atdalīta no valsts, taču valsts attiecības ar baznīcām regulē dažādi likumi. Šī likumdošana tika sakārtota pēc 2000. gada, kad Latvija noslēdza līgumu ar Svēto Krēslu, divus gadus vēlāk pieņemot likumu, kas šīs attiecības regulē.[xiii] 2008. gadā tika pieņemts Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas likums[xiv] un Latvijas Pareizticīgās baznīcas likums[xv]. Savukārt 2007. gadā tika izsludināts likums par Latvijas Baptistu Draudžu savienību.[xvi] Šo likumu mērķis lielākoties ir līdzīgs, piemēram, LELB gadījumā: "Likuma uzdevums ir atbilstoši konstitucionālajām tradīcijām un Latvijas Republikas Satversmes 99. panta noteikumam, ievērojot Baznīcas kā Latvijā tradicionālas reliģiskās organizācijas ilglaicīgu pastāvēšanu un izplatību Latvijas teritorijā, atzīstot tās ieguldījumu un bagāto pieredzi sabiedrības fiziskās un garīgās veselības, izglītības, kultūras, sociālās palīdzības un citās jomās, tostarp aktīvo līdzdalību valstiskuma veidošanas procesā, kā arī ievērojot to, ka Baznīcas valdījumā atrodas ievērojams nacionālas nozīmes kultūras un mākslas mantojums, regulēt valsts un Baznīcas tiesiskās attiecības un noteikt valsts un Baznīcas kopīgos uzdevumus sociālajā, tiesiskajā, izglītības un kultūras jomā."[xvii]
Vienkāršam, juridiskajā terminoloģijā neizglītotam lasītājam no malas, protams, te rodas naivs jautājums: ko nozīmē "tradicionāla reliģiska organizācija" un vai par tradicionālām tiek uzskatītas tikai tās, uz kurām attiecināmi šādi likumi? Mazliet iedziļinoties un pameklējot, izrādās, ir pieejams tradicionālo reliģisko organizāciju saraksts ar visiem likumiem, kas uz tām attiecināmi.[xviii] Turpat ikviens interesents var iepazīties ar šo likumprojektu izvērtējumu, kur tiek atbildēts arī uz jautājumu, vai šāds noregulējums ir pieļaujams no valsts un baznīcas šķirtības principa un tiesiskās vienlīdzības principa. Izvērtējumā aplūkoti dažādi juridiskie riski – piemēram, vai šāds likums varētu ierobežot Saeimas kompetenci vai ietekmēt reliģisko brīvību Latvijā. Riski tiek izvērtēti no dažādām perspektīvām, un galu galā atzīts, ka likuma interpretācija šādus riskus tomēr izslēdz.[xix]
Savukārt, piemēram, LELB no savas puses skaidro, ka "ar minētajiem dokumentiem tiek atzīta minēto tradicionālo kristīgo baznīcu īpašā loma Latvijas tiesiskās iekārtas pastāvēšanā un sabiedrības vērtību sistēmā, kā arī to nozīmīgais ieguldījums sabiedrības morāles un socializācijas procesā, tiek noteikta Latvijas valsts un baznīcu sadarbība izglītības, sociālās un garīgās aprūpes jomā".[xx] Lai arī likumā primāri uzsvērts tiesiskais regulējums (kas atļauj, piemēram, laulāt baznīcā, kalpot cietumos un armijā utt.), tomēr tas faktiski neizslēdz arī to, ka politiķi var vērsties pie baznīcas pēc padoma visdažādākajos jautājumos. Uzsvars ir uz to, ka baznīcai piederīgie dažādu konfesiju cilvēki pārstāv būtisku sabiedrības daļu, tātad baznīca un tās vadība var pārstāvēt viņus. Līdzīgi kā politiķi taču nereti vēršas pēc viedokļa pie dažādu arodbiedrību vai NVO pārstāvjiem. Protams, tāpat kā, veikalu apmeklējot, man vienmēr ir izvēle pajautāt pārdevējai, vai šis apģērba gabals man piestāv, vai arī nejautāt, arī politiķiem ir izvēle – jautāt vai nejautāt. Turklāt Latvijā, par laimi, pastāv runas brīvība, kas, protams, ikvienas pārliecības pārstāvim ļauj neaicinātam paust viedokli par konkrētiem politiskiem lēmumiem vai likumprojektiem.
Lēmumu par labu jautāšanai visdrīzāk parasti nosaka statistika – jau raksta sākumā atsaucos uz J. Kursītes-Pakules piesaukto argumentu par ievērojamo kristiešu skaitu Latvijā. Visticamāk, deputāte atsaucas uz Tieslietu ministrijas pārskatu statistiku.[xxi] Tomēr gribu pievērst uzmanību šo datu problemātikai. Pirmkārt, datus par tām piederīgo skaitu Tieslietu ministrijai iesniedz pašas reliģiskās organizācijas – vienotas uzskaites sistēmas nav (CSP mājaslapā, meklējot datus par reliģisko organizāciju draudžu skaitu Latvijā, cita starpā, var izlasīt arī paziņojumu, ka Romas katoļu organizācija pārskatus par savu darbību laikposmā no 2006. līdz 2009. gadam nav iesniegusi), tātad visdrīzāk šie dati ir baznīcu "pašvērtējums". Otrkārt, pastāv t.s. nominālo kristiešu fenomens – piemēram, statistiski par luterāņiem vai katoļiem tiks uzskaitīti arī cilvēki, kuri, piemēram, iesvētes mācību izgājuši un par draudzes locekļiem kļuvuši tikai ar mērķi salaulāties baznīcā vai nokristīt bērnus, taču ikdienā nebūt nav aktīvi draudzes locekļi un nedzīvo reliģiozi vai sekojot baznīcas autoritātei.
Tātad – uzticami statistikas dati par aktīvo kristiešu skaitu vispār nav pieejami. Orientējošs pētījums par cilvēku reliģiozitāti Latvijā tika īstenots pirms 11 gadiem – 2010. gadā, kad pētījuma "Pasaules reliģiju nākotne un to attīstības prognoze 2020–2050" ietvaros 43,8% respondenti no Latvijas norādīja, ka nepieder nevienai reliģijai, bet par (dažādu konfesiju) kristiešiem sevi uzskatīja 55,1%.[xxii] Vai pa šiem gadiem esam strauji kļuvuši reliģiozāki? Vai varbūt šāda atšķirība norāda uz nepieciešamību reliģisko pārliecību Latvijā pētīt dziļāk un tikai tad izmantot to argumentos? Jo reliģijpētniecībā tomēr ir pieņemts nošķirt respondentus, kuri "sevi asociē" ar konkrētu reliģisku pārliecību, no tiem, kuri to praktizē.
Pieņemsim, ka Latvijā patiešām ir 1,3 miljoni praktizējošu kristiešu. Ja pandēmijas raisītās krīzes laikā katrs no viņiem ziedotu baznīcai, teiksim, vienu eiro, tai joprojām būtu vajadzīgs valsts atbalsts? Būtu interesanti uzzināt, kāda ir Latvijas reālā reliģiskā aina, taču ir skaidrs, ka šāds pētījums būtu pietiekami apjomīgs un sarežģīts, tāpēc pagaidām atliek vien paļauties, ka vismaz dažādu likumprojektu ietvaros viss, kā parasti, ir atkarīgs no interpretācijas.
[i] Pēc emocionālām debatēm noraida prasību par eitanāzijas legalizēšanu, pieejams: https://manabalss.lv/par-labu-navi/show, skatīts 13.04.2021.
[ii] Kiviorg, Merilin. Religion and Secular State in Estonia, 261, pieejams: https://classic.iclrs.org/content/blurb/files/Estonia.pdf.
[iii] Constitution of the Republic of Estonia, pieejams: https://www.riigiteataja.ee/en/eli/ee/530102013003/consolide, skatīts 16.04.2021.
[iv] Kiviorg, Merilin. Religion and Secular State in Estonia, 270
[v] Estonia Country Report 2020, pieejams: https://www.bti-project.org/en/reports/country-report-EST-2020.html#pos0, skatīts 16.04.2021.
[vi] Lithuania Country Report 2020, pieejams: https://www.bti-project.org/en/reports/country-report-LTU-2020.html, skatīts 16.04.2021.
[vii] Lithuanian Parliament to Debate Abortion Ban, 26.03.2018., pieejams: https://hrmi.lt/en/seimo-zmogaus-teisiu-komitete-kelia-skinasi-siulymas-drausti-abortus/, skatīts 13.04.2021.
[viii] Lībietis, Uģis. Eksperti: Protesti pret abortu aizliegumu Polijā kļūst skaitliski mazāki, jo kustības līderi kļuvuši pārāk radikāli. LSM.lv, pieejams: https://www.lsm.lv/raksts/zinas/arzemes/eksperti-protesti-pret-abortu-aizliegumu-polija-klust-skaitliski-mazaki-jo-kustibas-lideri-kluvusi-parak-radikali.a390948/, skatīts 13.04.2021.
[ix] Tēraudkalns, Valdis. Kristus un Cēzars. Kristietība un vara vēsturē. Rīga: Zinātne, 2010, 281.–282. lpp.
[x] Czelny, Michał, Ordon, Marta and Zawiślak, Michał. Religion and Secularism in Poland, 15.09.2015., pieejams: http://www.o-re-la.org/index.php/analyses/item/1348-religion-and-secularism-in-poland?fbclid=IwAR3XPwn72g1gK5vsIoCAFssajjKeTJOHHCc50J3YUsn79CU5oVHDpGtrGTs, skatīts 12.04.2021.
[xi] Turpat.
[xii] Prange, Astrid. How the Catholic Church ties in to Poland’s judicial reform. Deutsche Welle, 24.07.2017., pieejams: https://www.dw.com/en/how-the-catholic-church-ties-in-to-polands-judicial-reform/a-39809383, skatīts 19.04.2021.
[xiii] Likums par Latvijas Republikas un Svētā Krēsla līgumu. Likumi.lv, pieejams: https://likumi.lv/ta/id/66742-par-latvijas-republikas-un-sveta-kresla-ligumu, skatīts 12.04.2021.
[xiv] Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas likums. https://likumi.lv/ta/id/184625-latvijas-evangeliski-luteriskas-baznicas-likums
[xv] Latvijas Pareizticīgās baznīcas likums, pieejams: https://likumi.lv/ta/id/184626-latvijas-pareizticigas-baznicas-likums, skatīts 12.04.2021.
[xvi] Latvijas Baptistu Draudžu savienības likums, pieejams: https://likumi.lv/ta/id/157893-latvijas-baptistu-draudzu-savienibas-likums
[xvii] Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas likums. https://likumi.lv/ta/id/184625-latvijas-evangeliski-luteriskas-baznicas-likums
[xviii] Tradicionālās baznīcas Latvijā (I un II laika normatīvais regulējums, atzinumi un viedokļi. Tiesību zinātņu pētniecības institūts, pieejams: http://tzpi.lu.lv/par-latvijas-tradicionalo-baznicu-likumiem/, skatīts 19.04.2021.
[xix] Levits, Egils. Par Latvijas valsts un baznīcu līgumiem, kas apstiprināmi ar likumu, pieejams: http://tzpi.lu.lv/files/2014/07/Atzinums-Bazn_ligumi-E.Levits.pdf, skatīts 19.04.2021.
[xx] Baznīca un valsts: atdalītas, bet nesaraujami saistītas, pieejams: http://www.lelb.lv/lv/?ct=baznica_valsts, skatīts 16.04.2021.
[xxi] 2019. gada publiskie pārskati, pieejams: https://www.tm.gov.lv/lv/2019-gada-publiskie-parskati, skatīts 16.04.2021.
[xxii] Pētījums: Latvijā viens no augstākajiem nevienai reliģijai nepiederošo īpatsvars. LSM.lv, pieejams: https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/petijums-latvija-viens-no-augstakajiem-nevienai-religijai-nepiederoso-ipatsvars.a135031/
5