Dieva te nav

Recenzija par Tonijas Morisones romānu "Žēlastība", Zvaigzne ABC, 2012. No angļu valodas tulkojusi Ieva Lešinska.

Jūs kļūdāties, ja jums šķiet, ka Tonijas Morisones romāns "Žēlastība" ("A Mercy") ir par Dieva mīlestību. Ja arī kādreiz Dievs te bija, tad pabeidzis radīt skaisto, mežonīgo, sapnim līdzīgo Jauno pasauli, Viņš atstāja to atmatā.

Grāmata ir atšķirta, un kāda balss saka, "nebaidies". Balss saka nesaprotamas lietas, un ātri kļūst skaidrs, ka tā runā kādam citam, nevis lasītājam. "Ja vēlies, vari uzskatīt to, ko stāstu, par grēksūdzi, taču tā būs pilna ar dīvainībām, kas šķiet ierastas tikai sapņos un brīžos, kad tējkannas tvaiku mutuļos parādās suņa profils. Vai kad uz plaukta sēdoša kukurūzas vālītes lelle piepeši guļ izplātus istabas kaktā un ļaunība, kā tā tur nokļuvusi, ir kā uz delnas." Taču Morisone nesteidzas paskaidrot nesaprotamo, tā vietā iemetot lasītāju nepazīstamas varones poētiskajā apziņas plūsmā. Maz pamazām migla pašķiras, un parādās stāsts. Ir 17. gadsimta beigas, un balss pieder 16 gadus vecai verdzenei Florensai, kas "ar pavēli" dodas pakaļ tam, kuru tā iekārojusi. Bez Florenses romānā parādās vēl septiņi galvenie personāži, un katram no tiem (ar vienu izņēmumu) veltīta atsevišķa nodaļa. Pamazām Morisone atklāj ne tikai savu varoņu skatījumu uz dzīvi un notikumiem, kas viņus visus vieno, bet arī paskaidro iepriekš tekstā rūpīgi izliktās mīklas, veidojot cieši sazarotu sižetu. Pārējo varoņu stāsti mijas ar melnādainās meitenes tiešo, nepastarpināto, tikai tagadnes laikā izteikto runu, veidojot precīzu, gluži vai ģeometrisku ritmu, kas līdzinās vilciena riteņu nomierinošajai klaudzēšanai – tuk-tuk, tuk-tuk, tuk-tuk. Pamazām lasītājs iepazīstas ar Florensas īpašnieku Jākobu Vārku, viņa saimniecībā strādājošo indiānieti Līnu un jaukteni Bēdu, sievu Rebeku, baltajiem līgumstrādniekiem Vilardu un Skaliju un uzzina, kurp un kāpēc dodas Florensa.

Lai arī grāmata saucas "Žēlastība", tā nav romāna galvenā tēma un tai nav nekāda sakara ar dievišķo žēlastību. Žēlastību retumis izrāda romāna varoņi, ļaujot Jaunās pasaules skaudrajā dzīvē iespīdēt mazliet cilvēcības. Drīzāk Morisoni nodarbina jautājumi par to, kas īsti ir piederība un viena cilvēka vara pār otru. Romāna centrālā figūra Florensa ir verdzene, kas piederējusi kādam portugāļu vergu tirgotājam, tad Vārkam, kas viņu pieņem kā daļēju parāda atmaksu. Vārka saimniecībā viņu piesavinās Līna, uzņemoties pār meiteni vadību un greizsirdības iekrāsotas rūpes. Šo gluži vai stihiskās piederības ķēdi pārrauj svešinieks brīvlaista verga izskatā, kas atmodina Florensā mežonīgu, šķēršļiem pāri kāpjošu iekāri. Viņas centieni labprātīgi nodot varu pār sevi pavēršas pret viņu pašu, un galu galā Florensa kļūst nepiederīga, taču arī ne brīva.

Latviešu lasītāji jau ir pazīstami ar Nobela prēmijas laureāti Toniju Morisoni – pirms četriem gadiem "Zvaigzne" izdeva viņas 1987. gada romānu "Mīļotā" ("Beloved"). Arī šis nosaukums bija mānīgs – tas drīzāk raisa cerības atšķirt sentimentālu dāmu romānu, nevis saņemt cietsirdības, tumšas mistikas un eksistenciāla izmisuma pilnu kokteili, ar kuru rakstniece iebaro savus lasītājus. Tomēr "Žēlastība" ir citādāka un arī vairākos veidos labāka par "Mīļoto" – romānu, kas tiek uzskatīts par vienu no 20.gadsimta izcilākajiem amerikāņu daiļliteratūras darbiem (2011. gadā žurnāls "Time" iekļāva darbu simts labāko kopš 1923.gada – žurnāla nodibināšanas gada – angļu valodā sarakstīto romānu topā).

"Želastībā" Morisone stāsta par Ameriku, kāda tā bija vēl pirms Amerikas Savienotajām Valstīm – skarbu patvērumu, kur tava trauslā dzīvība atkarīga no citu cilvēku žēlsirdības. ASV grāmata iznāca 2008.gadā, un visās tā laika intervijās rakstniece uzsvēra, ka vēlējusies atainot brīdi īsi pirms rasisma dzimšanas – kad verdzība un ādas krāsa vēl nebija sajūgtas. Tā arī ir, atšķirībā no "Mīļotās", kurā Morisone skata pāridarījuma, aizmiršanas, atcerēšanās un piedošanas jautājumus rasisma kontekstā, "Žēlastība" nokļuvusi viņpus "melnā" feminisma. Manuprāt, tā arī ir viena no romāna priekšrocībām; tas pievēršas daudz universālākām, vispārcilvēcīgām tēmām, kas personiski uzrunā ne tikai amerikāņus. Tikai divi no grāmatas galvenajiem nebrīvajiem personāžiem ir afroamerikāņi, un arī verdzība romānā parādās drīzāk kā eksistenciāla, nevis sociāla problēma. Kā piederēt pašam sev, taču nepalikt vienam pašam? Kā saglabāt savu cilvēcību, saskaroties ar lielām, neizbēgamām ciešanām?

Otra lieta, kas padara "Žēlastību" labāku par "Mīļoto", ir daudz skaidrāka un precīzāka forma. Arī "Mīļotajā" Morisone uzveļ lasītājam pasmagu nastu, ko veido pusmājieni un mīklas, tomēr uz daudzām no tām viņa tā arī nesniedz atbildes, un šāda noklusēšana var šķist pašmērķīga un kaprīza. Turpretī "Žēlastība" ne vien apmierina triviālu ziņkāri, bet arī rada pabeigtības un veseluma sajūtu, ar fatālu neizbēgamību noliekot visu savās vietās. Zināmā mērā tā arī ir atbilde uz jautājumu, vai iespējams būt pašpietiekamam un piederīgam vienlaicīgi. Nav iespējams.