Dietoloģijas diskrētais šarms

Vienudien piekritu pirmoreiz mūžā izmēģināt kādu diētu. Gribējās uzzināt, vai tāda vai citāda miesas mērdēšana patiesi uzlabo omu un raksturu, vairo prāta spējas, dāvā fiziskos spēkus, atver acis, pietuvina garīgajam un mūžīgajam, padara veselīgāku sejas ādu un, kā saka, ceļ dzīves kvalitāti kopumā. Tā bija tā dēvētā "somu diēta". Neprasiet man, kāpēc to tā sauc, – katrā ziņā nedz brangs alkoholisko dzērienu, nedz pasaules čempionu līmeņa kafijas vai lakricas patēriņš gada tumšajā gadalaikā šajā diētā neietilpst. Tāpat šaubos, vai tai kāds sakars ar somām un tīkliņiem. Jāsaka gan, ka atļauto ēdamvielu sagādei un skraidīšanai apkārt ar maisiem un maisiņiem ik dienas nu bija jāvelta krietni vien vairāk laika nekā pirms tam.

Drīz vien ar strauji progresējošu nostalģiju un dīvainu dūkoņu galvā varēja atcerēties brīžus, kad mājās it kā nekā ēdama nebija un tomēr varēja vienkārši atvērt ledusskapi un... Savukārt, ejot pa ielu vai iegriežoties kādā veikalā un sajūtot vēl nesen nebūt ne kārdinošus piedegušas cepameļļas, sastāvējušos kotlešu un citus ar gastronomiju saistītus aromātus, sāku bezmaz vai saprast filmās tik bieži redzēto, stīvi klunkurējošo un allaž izsalkušo dzīvo miroņu pagalam vienkāršo domu gaitu.

Taču ar diētām, cik nu man gadījies dzirdēt, esot tāpat kā ar modēm. Tikko esi nopircis kaut ko no jaunās sezonas kolekcijas (piemēram, kaut ko asimetrisku un ar portfeļkabatām), tā izrādās, ka šī nepiedodami dārgā lieta jau ir nocenota, bet vēl pēc brīža veikalos parādījusies jauna kolekcija (simetriska un vispār bez kabatām).

Lūk, un man ir aizdomas, ka diētiķi (diētisti, dietonauti – velns, kā gan sauc tos, kas diētas nevis izgudro, bet no tām izvēlas un vēlas ciest?) šādi piekrāpti jūtas atkal un atkal. Tikko tu, cilvēks, esi pievērsies paleodiētai (tajā ēd tā, it kā nupat būtu nokāpis no koka), tu uzzini, ka daudz svētīgāks ir fleksitariānisms, taču tad tu padzirdi par zemu ogļhidrātu diētu, tikmēr daži draugi ir sākuši gadskārtējo gavēni, bet paziņu paziņas paziņa zina stāstīt par tūri, kas aizvedīs pa taisno uz attīrīšanās kūri.

Līdzīgi gāja arī man. Ar somu diētu nebiju izdzīvojis vēl pat dažas dienas, kad draugi sociālajos tīklos vērsa uzmanību uz kaut ko vēl potenciāli jaudīgāku, proti – Ļeņingradas blokādes diētu (tikai tajā brīdī ienāca prātā, ka varbūt arī somu diēta radīta par godu Somijas varonīgajai pretestībai padomju iebrucējiem Ziemas kara laikā). Nu jau interneti ir pilni ar dažādās valodās publicētiem pārstāstiem par krievu rekordvājētāja Aleksandra Sirija izgudroto diētu un tās izraisīto lielas sabiedrības daļas šūmēšanos.

Lai gan pats diētas autors apgalvojis, ka šādi vēlējies godināt 872 dienu ilgo Vācijas karaspēka aplenkumu pārcietušās pilsētas iedzīvotāju gribasspēku un varonību, publika viņu īsti nesaprata (blokādes laikā, galvenokārt no bada, nomira vairāk nekā 600 000 Ļeņingradas iedzīvotāju). Sirija diētu bija iedvesmojusi blokādes laikā Ļeņingradas iedzīvotājiem izsniegtā pārtikas deva – 400 g maizes dienā (no tiem 100 g vīriešiem atļauts vakarā patērēt degvīna agregātstāvoklī). Īpaši uzcītīgiem šīs diētas sekotājiem tika sniegti padomi maizes cepšanā, grūti pieejamos miltus bagātinot ar zāģu skaidām, saslaukām vai kaķu barību. Šis, protams, ir pagalam nopietns gadījums.

Taču pēc šīs ziņas izlasīšanas aizdomājos, kāpēc gan mums būtu jāmoka un jāmērdē sevi ar dažādām citās zemēs, ēšanas ieradumos, svešādos produktos vai pat vēsturiskos notikumos balstītām diētām, ja pašiem ir gana bagāts dažādu garamantu, dzīvesziņu, kontracepcijas un dzimstības veicināšanas paņēmienu, literāru sacerējumu un pagātnes pieredzes pūrs un kanons.

Lūk, daži ieteikumi, taču esmu pārliecināts, ka tas vēl ir tikai īstu, latvisku diētu sākums.

Diēta "Nāves ēnā"

Diētas pamatā ir ikdienas iztikšana no ādas cepurē (svarīgi, lai tā nebūtu piesūcināta ar degutu jeb bērza darvu) no sasmalcināta jūras ledus iegūtā ūdenī tik tikko apvārītām pusjēlām zivtelēm.

Ja pēc kāda laika diētas ievērotājs kļūst pagalam slābans, var mazliet asinis dzert – vai nu no zirga, vai cilvēka.

Pēc šīs diētas, kā populārajā Rūdolfa Blaumaņa novelē norāda Birkenbaums, var kaut "akmeņus rīt".

Nazīša diēta

"Senāk nebijis ne telēģu, ne galda nažu, ne dakšiņu. Nazis – ja bijis tik ķešas pašam no mājas līdzi, tas vilka ārā un ēda ar viņu," lasām 76 gadus vecās teicējas Annas Liepas stāstījumā, ko 1928. gadā Cēsu apriņķa Rāmuļu pagasta Liepkalnos pierakstījuši Latvijas vēstures institūta zinātnieku ekspedīcijas dalībnieki (Linda Dumpe, sast. Latviešu tautas ēdieni, Rīga: Zinātne, 2009, 158. lpp.).

Šo diētu svarīgi ievērot vairākiem kopā. Ikreiz, kad uz galda parādās ēdiens, tiek izlozēts vienīgais nazītis. Kuram tiek nazītis, tas ēd ar to, pārējie – ar rokām vai kā nu pagadās.

Raiņa trimdas diēta

Diētas pamatā ir čakla strādāšana, kas bieži palīdz aizmirst izsalkumu. "Pusdienā rīsi, maizes pantagi, kotletes. Maz ēstgribas. Bieži, kad strādāju," Rainis rakstīja dienasgrāmatā 1906. gada 13. maijā. Dzejnieks pamanījis, ka arī aizrautīga lasīšana var likt aizmirst par ēšanu. Savukārt vakaros vērts paturēt prātā Raiņa ieteikumus vēlu neēst šokolādi, mīkstu maizi, gaļu, jo tad būs vāja guļa. Taču, lai ko arī ikdienā ēstu, allaž noderīgi atminēties Raiņa pierakstīto 1913. gada 3. septembrī: "Atpūsties, neuztraukties, maz ēst un dzert, vienkārši ēst, dzert un dzīvot."

Baltā diēta

Nedēļas diēta, balstīta norādījumos, kas atrodami Jāņa Jaunsudrabiņa "Baltajā grāmatā".

1. diena: nabagu bērniem paredzētā siļķes aste – to neēd, bet sūkā un košļā.

2. diena: t.s. Dārtītes vārnas – pārītis uz mazas uguns nedaudz apsildītu, pašu spēkiem nomedītu vārnu. "Redzi," Dārtīte teica, "kas par baltu! Saka: zils kā vārnas gaļa... Bet tā ir zila tikai tad, kad nedabū asinis notecēt, kad vārnēnus sit ar sišanu. Bet redzi, kāds ir kauts!"

3. diena: "maza saldskābas maizes šķēlīte, apsmērēta ar sviestu", kas saņemta kā honorārs par veselas dienas darbu.

4. diena: sausās Lieldienu olas no krusttēva skapja – tik, cik lien, jo "neba krusttēvs visas olas apēda. dažas es tur skapī redzēju vēl ilgi valstāmies. Es tās pie gadījuma aptaustīju, pacilāju: bija pilnīgi izkaltušas, vieglas kā koka".

5. diena: pašu ķerti melnie vēži.

6. diena: vecāsmātes nomaitātā avēniņa gārdā gaļa.

7. diena: vecāsmātes pūstais ūdens.

Straumēnu diēta

a) Vectēva variants: atteikties no gaļas, pārtikt no graudaugu un piena produktiem un medus, pārvākties uz eremīta dzīvi saimniecības ēkā vai palīgtelpās.

"Klētī, kur vasaru viņš arī gulēja, spainīšos un muciņās kā Dieva ausī glabājās viņa medus rudens lapu rūsganumā un vaska lielie rituļi, kam bij nodzeltējušu lapu dzeltenums. Viņš neēda gaļu, bet pārtika no rudzu vai rupjas kviešu maizes, piena, sviesta un medus, un viņa gars tāpēc bija šo lietu laipnas aicināšanas pilns."

b) Latviešu tradicionālā trieciendiēta: "No krāsns tikko izvilktu un bļodās saliktu atnesa jēra gaļu biezā krējuma mērcē ar sīpoliem un brūni apceptiem kartupeļiem un taukos čurkstošas cūku ribas. Tasītēs bij sakrauts brūkleņu ievārījums un gurķīši, kas, skābēti vēl rudenī, līdz šim bij uzglabājušies cieti. Šķērsām pāri galdam gulēja liela, cepta līdaka, kura, to ķerot, Kārli ar astes sitienu bij gandrīz no kājām nogāzusi. Tagad Straumēnu saimnieks taisīja vaļā savas zāļu šņabja pudeles, un katram, kas šādas glāzes tukšoja, likās, ka viņš norij uz dibenu smaržīgu uguni. Tā kā lampas gaisma bij pārāk vāja, tad no istabas atnesa skalus, kas dega, kūpēdami un garas ogles griezdami, un to gaismā ozola zari izlikās vēl zaļāki. No sākuma visi ēda klusēdami, sviežot uz grīdas kaulus, un suņi, tos ķerdami, sacēla lielu troksni. Suņu vajāts, kaķis uzskrēja plauktā un laizīdamies skatījās uz leju zaļām acīm. Bet pamazām valodas kļuva arvienu skaļākas, tā ka trauku šķindēšana vairs nemaz nebij sadzirdama." (Edvarts Virza. "Straumēni")

Pasaku diēta

Ieteicama vīriešiem, vēlams ar bārdu. Tā kā dažādās formās glīti izveidotas bārdas vēl vienmēr turpina savu modes uzvaras gājienu tā dēvēto hipsteru aprindās, varētu gūt plašu piekrišanu pie jaunākiem ļaudīm.

Diētas pamatā ir ne tik daudz īpaša produktu vai ēdienu izvēle, cik ēšanas ieradumu maiņa. Ēdot (vai dzerot) ir jāpielūko, lai tiktu ievērots princips "pa bārdu tecēja, mutē netika".