Recenzija
02.04.2012

Dienasgrāmata vainu pastiprinošos apstākļos

Komentē
0

Andris Kolbergs

Tas lielais diletantu laiks. Dienasgrāmata 2008–2012

2012, Dienas grāmata

Pirms kāda laika ienāca prātā noskaidrot, kurš bija pirmais mūsu civilizācijas pārstāvis, kas iedomājās rakstīt dienasgrāmatu – pierakstīt savus ikdienas notikumus un pārdomas īpašā kladē, turklāt darīt to savām paša vajadzībām. Un kas tās īsti ir par vajadzībām, kas liek šo savādo nodarbošanos turpināt atkal un atkal? Hēsioda poēmas "Darbi un dienas" nosaukums šķiet īsti piemērots dienasgrāmatai, taču patiesībā tas bija didaktisks sacerējums, kas uzrakstīts pavisam citā nolūkā. Marka Aurēlija filozofiskais traktāts, ko pazīstam kā "Meditācijas", tā nosaukts tikai pēc viņa nāves. Sākotnēji tās bija piezīmes, ko autors nodēvējis par "rakstītām pašam sev", un tur jau var saskatīt dienasgrāmatas pazīmes. Tāda īstas dienasgrāmatas ideja pie mums nākusi pamazām – kaut kas līdzīgs bija pazīstams Ķīnā un Japānā ap 8. – 9. gadsimtu, tās bija ceļojumu piezīmes vai garlaikotu galma dāmu literārie ikdienas vingrinājumi, dēvēti par spilvengrāmatām. Pirmā zināmā grāmata, kas rakstīta, fiksējot ik katra ieraksta datumu (arābu valodā – "tariku"), bija Ibn Bannas dienasgrāmata, kas tapusi tuvajos Austrumos 11. gadsimtā.

Dienasgrāmatu tipa pierakstus izmantojuši arī viduslaiku mistiķi un alķīmiķi, lai atcerētos, kādā secībā un ko viņi ir darījuši, lai nonāktu pie iegūtā rezultāta – izsauktā gara vai zeltā pārvērstā bleķa. Tikai vēlīnas Renesanses laikā dienasgrāmatas kļuva par aristokrātu laika kavēkli un vienlaikus – sava talanta vai apgarotības izpausmi. Pirmā publicētā literārā dienasgrāmata ir britu deputāta un kuģniecības ierēdņa Semjuela Pīpsa piezīmes, kas gan tikušas atšifrētas un nodrukātas vairāk kā gadsimtu pēc viņa nāves, tas ir, 1825. gadā. Bet tad tikai sākās īstais dienasgrāmatu bums, pareizāk sakot, rakstnieku kults, kas ļāva mantiniekiem bez īpašiem sirdsapziņas pārmetumiem publiskot savu talantīgo radinieku literāro mantojumu. Viņu motivācija būtu diezgan skaidra, arī ziņkārīgos lasītājus var saprast – interese par otra cilvēka dzīves sīkumiem ir klasiska iemīlēšanās pazīme, bet slavenību kultā var saskatīt arī intīma rakstura pieķeršanos. Taču kāpēc dienasgrāmata ir svarīga tās rakstītājam? Kāpēc nesenā kultūras situācijā ir kļuvusi par sava veida standartu: "Ja tu esi rakstnieks, tev ir jāraksta dienasgrāmata"?

Atmetot visus praktiskos nolūkus – izdevumu un ieņēmumu pierakstus, radošās piezīmes, kas paredzētas kādam potenciālam daiļdarbam, vai mūsdienīgu komunikāciju interneta blogos kā aizvietotāju dzīvai sarunai ar īstu draugu – ir arī divi subjektīvi iemesli, kas padara dienasgrāmatu par introspektīvu palīglīdzekli un ļauj ievērojami uzlabot to, ko mūsdienu ciniķi nodēvējuši par dzīves kvalitāti (pa vecai modei to dēvēja par jēgas piešķiršanu dzīvei). Viens šāds iemesls rodams pusaudža gados, kad dienasgrāmata ļauj labāk saprast un apzināties to pārsteidzošo faktu, ka tu eksistē noteiktā, turklāt aizvien garākā laika dimensijā. Ir tāds brīdis agrīnas jaunības gados, kad piepeši kā lielu atklājumu cilvēks sāk apzināties savu personisko vēsturi, piešķirot dzīvei un pašam sev lielāku jēgu paša acīs. Otrs iemesls rakstīt dienasgrāmatu ir minēts latviešu kriminālromānu patriarha Andra Kolberga grāmatas sākuma lappusēs – lai "atmiņai kalnā kāpjot, būtu vismaz izciļņi, kur pieķerties". Atmiņas zūd, ne tikai triviālas vecuma sklerozes iespaidā, bet arī piesātinoties ar aizvien plašāku un dziļāku ikdienas pieredzi. Bet līdz ar atmiņām, zūd pati dzīve, izbirst starp pirkstiem kā smiltis vējainā dienā. Ja vien to neesam pierakstījuši.

Šī dienasgrāmata ir tapusi ar iepriekšēju nodomu, tas ir, vainu pastiprinošos apstākļos. Andris Kolbergs starp ikdienas rindiņām kā tāds konspiratīvi epistulārā žanra meistars pieraksta savas dzimtas vēsturi, kā pats saka – lai saglabātu mazbērniem. Doma to publicēt nāca pēc tam, un tā – rediģētas, nogludinātas, pārrakstītas uz datora un nodrukātas šīs laikmeta ainiņas kas domātas sev un šauram mazbērnu lokam, ir nonākušas visplašākā lasītāja rokās un (vismaz uz kādu laiku) arī dzīvēs.

Rakstīt dienasgrāmatu vienmēr ir liels risks. Tu vari pateikt par daudz. Tu vari pateikt ko tādu, ko nevēlējies darīt zināmu citiem. Cietumnieku žargonā – tu vari sākt koļīties, atklāt sevi un nostučīt pacanus, kā pratināšanā pie izmeklētāja. Žanrs un formāts uz to pavedina. Pat tik publiskos dienasgrāmatu surogātos kā blogi un tvitera ieraksti, cilvēkiem rodas vēlēšanās pateikt par sevi par daudz, it īpaši tad, ja nav publiskas personas lomu treniņa. Protams, grāmatā to iespējams retušēt, bet interesanti vērot, kā pats Kolbergs atklāj lasītājam privātdetektīva metodes memuāru lasīšanai – izstāstot par kādu čekas virsnieku, kas bijis par daudz atklāts un iedevis uz pāris dienām izlasīt savus memuārus tūkstoš lappušu biezumā. Tekstā bijis aizsvītrots kāda cilvēka vārds, kurš nav vēlējies atklāties šādā vēstures kontekstā, taču fiksēt visas vietas, kurās tas pieminēts, ir bijis grūti un kādā no tām vārds palicis izlasāms. Tā Kolbergs (un līdz ar viņu – arī mēs) ticis pie vēl viena kolaboracionista vārda, ko paglabājis mūžīgā piemiņā un nosauc atklātā tekstā, vairs nejautājot pēc piekrišanas (tiesa, minētais personāžs kā daudzi citi dienasgrāmatā piesauktie, ir miris).

Stāstot par dažādām vēstures netaisnībām, skaudīgiem kolēģiem vai nepateicīgo valsti, Kolbergs saglabā izsmalcināti mierīgu attieksmi – visu piedodu, bet neko neaizmirstu. Vai, kā ir teikts kādā anekdotē – es neesmu ļaunatminīgs, taču man ir laba atmiņa. Dažkārt var šķist, ka dienasgrāmata ir pilna ar sūkstīšanos par jaunajiem laikiem un vecajiem neliešiem, taču ikviens uzvārds vai fakts pieminēts tik godīgi un atbruņojoši, ka lasītājam ir grūti ko pārmest – redz, autors arī pats neslēpj, ka ir tikai cilvēks. Un uz cilvēku apvainoties nedrīkst.

Viena no dienasgrāmatu žanra iezīmēm, kurā savijas sausa hronista un valšķīga ekshibicionista attieksme, ir noteikta dzīvesveida fiksācija – aprakstot ne tikai ikdienas sadzīves detaļas un sīkas dzīves gudrības, bet arī savu raksturīgo stilu, mūsu priekšā vienmēr atklājas noteikts cilvēks, kas dzīvojis savu, pavisam konkrētu un tātad – iespējamu dzīvi. Un lasītājam tiek dota unikāla iespēja izdzīvot šo dzīvi kopā ar viņu vai arī samērīt savu ikdienu ar kādu citu. Visbiežāk jau līdz lasītājam nonāk "slavenu cilvēku" dienasgrāmatas, tāpēc arī šāda samērīšanās ir daudz interesantāka – ir taču tāds mīts, ka slaveni cilvēki dzīvo pavisam citādu, interesantāku, cēlāku, pareizāku vai gluži otrādi – neprātīgāku dzīvi. Andris Kolbergs apzināti vai visbiežāk neapzināti mūsu priekšā ir atklājis kārtis, kas stāsta par viņa dzīvesmākslu daudz vairāk kā par konkrētā laika reālijām. Galu galā, ja vien runa nav par tuvu pazīstamiem cilvēkiem, citi notikumi, kas parādās "mūsdienām" veltītajās rindkopās, ir pasmelti no masu saziņas līdzekļiem un ļaužu runām. Taču tad, kad runa ir par autora privāto dzīvi, noslēpt ir iespējams daudz vairāk, tātad – daudz vairāk arī neviļus atklāt. Mēs redzam cilvēku, kam visvairāk būtu piemērojama definīcija "privāta persona" – būdams pazīstams un labi pelnošs detektīvromānu autors, Kolbergs pie visādām varām ir pratis ieturēt distanci, kas ļauj dzīvot godīgi pašam pret sevi, ļauj domāt un runāt to, ko gribas, paturot sev savu privāto telpu un privātās tiesības nesaistīties ar publiskiem notikumiem pārāk ciešās un atbildīgās saitēs.

Būt par privātu personu, tas ir, censties nekļūt par valstisku, publisku, televīzijā un avīzēs iecilātu "slavenību" Kolbergam ir bijis svarīgs "pareiza dzīvesveida" modelis. Tāda kā personiskā higiēna, kas ļāvusi saglabāt tīru sirdsapziņu, ilgu radošo mūžu, laimi un panākumus darbā un personiskajā dzīvē. Ko arī visiem mums gribētos novēlēt.

Tēmas

Ilmārs Šlāpins

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!