Foto: "Unsplash"
 
Sabiedrība
12.11.2020

Diagnoze – vēzis

Komentē
0
Saglabā

Sākums

Droši vien katrs pazīst kādu, kurš ir saslimis ar vēzi, to apārstējis, izārstējis pilnībā vai no tā nomiris. Kad pirmo reizi nonācu slimnīcā, diezgan ilgu laiku mani izmeklēja, veica visdažādākās sarežģītas analīzes, manas šūnas un asinis skaldīja līdz gēnu un molekulu līmenim, līdz beidzot anamnēzē parādījās vairāki latīņu vārdi, kurus lasot visdrīzāk tikai speciālists sapratīs, ka tā ir onkoloģiska slimība. Vārda "vēzis" tur nav.

Viss notika negaidīti un pavisam citādi, nekā varējām iedomāties. Sāka sāpēt un pampt kāja. Tuvojoties Jāņiem un garajām brīvdienām, vajadzēja saprast, kas notiek. Īsā darbadiena, kad neviena, kas kaut ko būtu spējīgs paskaidrot, nav uz vietas. Traumpunkts, traumatologs, ķirurgs, asins analīzes. Līdz beidzot dodos uz Stradiņu uzņemšanas nodaļu, kur ārsts-rezidents tieši pasaka, ka "analīžu rezultāti ir sūdīgi". Slimnīcā ir jāpaliek uzreiz. Līgo, līgo!

Jocīgi, ka pirms nonākšanas slimnīcā nepaspēju tā "kārtīgi paslimot". Tas periods, kad sāpes ir tik stipras, ka gribas raudāt, bet arī paraudāt nevar, jo viss sāp, bija samērā īss, maza daļa no visa tā perioda, kuru nākas pavadīt slimnīcā. Sanāk, ka vēl daudzus turpmākos mēnešus vai pat gadus mani ārstēs no slimības, ar kuru es jūtami sāpīgi paslimoju tikai kādu mēnesi.

Pieķēru sevi pie domas – ja man būtu krūts vai kāds cits "sieviešu vēzis", man būtu daudz grūtāk par to runāt. Nezinu, vai tā būtu kauna sajūta; man vienkārši pietrūktu drosmes, jo – varbūt tikai dziļi zemapziņā – man tomēr būtu šaubas par to, vai neesmu zaudējusi daļu sievišķības. Bet tā vietā man ir "neitrāls" vēzis.

Jo vairāk vēzis tiek pētīts, jo biežāk zinātnieki norāda, ka tiem, kuri saslimuši ar to, evolūcijas procesā vienkārši nav palaimējies. Latvijā katru gadu ar vēzi saslimst 11 tūkstoši cilvēku, bet kopējais skaits ir ap 75 tūkstošiem – aptuveni katrs divdesmitais. Protams, ir riska faktori, tomēr vēzis dzīvajos organismos ir bijis vienmēr – ar to slimojuši pat dinozauri. Un, pat izvelkot evolūcijas loterijā savu lozi ar sarežģītajiem latīņu vārdiem, patiesībā man šobrīd ir palaimējies.

Pirms divdesmit diviem gadiem mana vecmāmiņa nomira no vēža. Es atceros to drūmo laiku, kad slimnīcā viņu paņēma tikai uz dažām dienām, pateica, ka izārstēt nevarēs, un palaida mājās. Viņai vajadzēja ciest ārprātīgas sāpes. Divdesmit gadus vēlāk mani ar nolemtības sajūtu mājās vairs neviens nedzen. Tomēr tas nav tāpēc, ka šajā laikā būtu noticis milzīgs progress. Man ir palaimējies tīri praktiski – esmu no Rīgas. Slimnīcā man bija kāda kaimiņiene no laukiem, kurai pēc sliktām analīzēm problēmu identificēja jau ģimenes ārste. "Ātrie" nogādāja viņu uz reģionālo slimnīcu, bet tur viņu vienkārši aizsūtīja atpakaļ mājās: "Mums nav šādu speciālistu." Ja sievietei nebūtu meitas, kura piektdienas vakarā nogādāja māti Rīgas slimnīcā, viņu visdrīzāk piemeklētu manas vecmāmiņas liktenis.

Drosme

Sievietes, kuras esmu satikusi slimnīcā, ir īpašas, un es nepārstāju viņas apbrīnot – viņu spēku, viņu izturību un vēlmi dzīvot. Viņas ir visdažādākā vecuma, ar visdažādāko pieredzi. Jaunas uzņēmējas, daudzbērnu mātes, kuras pārdzīvo, kā strādājošais vīrs mēnesi tiks galā ar vairākiem maziem bērniem, sievietes ar trim augstākajām izglītībām, sievietes no laukiem, kurām ir visai liela saimniecība un plašs bērnu un mazbērnu pulks, meitenes uzreiz pēc vidusskolas, topošā diriģente, sieviete, kura skolas gados bijusi pusaudžu kolonijā. Kāda ārstējas pirmo reizi, kāda jau desmito gadu. Kāda gandrīz gadu (ar maziem pārtraukumiem) ārstējusies slimnīcā. Vēnas ir tik plānas un trauslas, ka nu vairs nav, kur durt. Bet viena mana palātas kaimiņiene tepat slimnīcā nomira.

Par spīti neskaidrām nākotnes nojausmām un smagai ikdienas pieredzei, katra sieviete, kuru satieku, ir tik stipra, ka atrod sevī vēlmi dzīvot un cīnīties. Katrai dod spēku kaut kas cits. Kāda uz slimību skatās kā uz lielu pārbaudījumu, pēc kura sāksies jauna dzīve, vēl kāda slimību uztver kā draudzeni, aprunājas ar viņu. Pa visu šo laiku esmu satikusi tikai vienu sievieti, kura man jautāja, vai man arī nav domu par to, kāpēc tas noticis un kāpēc tas noticis tieši ar mani. Es teicu, ka nav. Mēs neesam vainīgas, mēs neesam "pelnījušas" šo slimību, un tas nav sods. Tas tā vienkārši ir. Šādā ziņā slimības upuri ir līdzīgi sievietēm, kas piedzīvo vardarbību ģimenē, – ir svarīgi apzināties, ka mēs neesam vainīgas.

Tomēr es neskatos uz slimību kā uz vērtīgu pieredzi, kura ļaus man augt un attīstīties vai pēc kuras "nāks lielas lietas", vai kā zīmi "no augšas" par to, ka vajag apstāties un kaut ko mainīt dzīvē. Nolaižoties pirmajā Maslova piramīdas līmeni, kur ir svarīga tikai tava fiziskā izdzīvošana un viss ir pakļauts fiziska ķermeņa funkcionēšanai, nekādas apskaidrojošas atziņas par slimības garīgajiem ieguvumiem īpaši nerodas.

Ikdiena

Slimnīcā veidojas īpašas saites. Teiksim tā – vieno kopīga "vemšanas pieredze". Tu esi trausla un neaizsargāta, bet pārējās ir tādas pašas. Parasti skaidras prognozes par tavu veselības stāvokli nav. Ārsti to vienkārši nevar izdarīt, jo viss ir ļoti individuāli. Tāpēc ir mazi ikdienas prieki. Piemēram, tas, ka šodien māsiņa ir tik laba, ka pretēji pareizās ārstēšanas noteikumiem atslēdz tevi no diennakts sistēmas uz kādu pusstundu un tu vari nedaudz pastaigāt, nepiesieta pie mūžīgā stieņa uz ritenīšiem, uz kura uzkarinātas bundžas un bundžiņas ar "ķīmiju", un pārvilkt naktskreklu. Vai tas, ka tev sistēma vairs nav visu diennakti, bet tikai pa dienu. Vai tas, ka šoreiz "ķīmija bija tik laba", ka no tās nevēmu un neapčurājos.

Kādā brīdī, kad pēc neilgas atrašanās mājās vajadzēja atgriezties slimnīcā, piefiksēju, ka mans trauslais ķermenis pat ilgojas pēc slimnīcas rutīnas, par spīti visai smagajai pieredzei. Ir procedūras, uz kurām tu ej kā uz nāves sodu. Ir procedūras, kuras redzot no malas tu nobīsties un domā, ka nekad mūžā to nevarēsi izturēt. Bet tad tev dara kaut ko līdzīgu, un šķiet, ka tik traki nav, izturēt var. Piemēram, centrālās vēnas katetra (ko slimnieku žargonā sauc par zvārgulīšiem (бубенчики)) ievietošana. To ievieto kaklā vai pie pleca, jo rokas vēnā tik daudz zāļu ieliet nevar. Sākumā ļoti viegla narkoze, kas sāpes īpaši nemazina. Ar pirmo reizi parasti nesanāk trāpīt pareizi. Otrā reize, trešā. Tad mēģina pie otra pleca. Arī nesanāk. Es bļauju – skaļi. Ārsts padodas, sauc kolēģi. Viņa mēģina katetru ievietot kaklā. Māsiņa tur manu roku, bet es lūdzu atļauju apķerties viņai apkārt. Viņa ļauj. Piespiežos pie viņas kā nobijies zīdainis pie mammas. Ārstei sanāk. Pēc tam divas stundas raudu, nevaru nomierināties. Mēģinu saprast, vai tas bija sāpīgāk nekā dzemdības. Nē, laikam tomēr dzemdībās bija trakāk. Katetram ir trīs zariņi, kuri visu ārstēšanas laiku tā arī karājas ārā no ķermeņa. Pārāk estētiski nav, arī bērniem nevari palielīties, ka tevī ievietoja kaut ko super izcili tehnoloģisku un tagad tu esi kiborgs.

Ilgstoša ārstēšanās slimnīcā it kā nozīmē, ka tev ir daudz laika un tu it kā varētu daudz ko padarīt. Manā gadījumā – pastrādāt. Dators ir, tehnoloģijas attīstījušās tik tālu, ka es varu pieslēgties savam darba datoram, esot jebkur, un darīt visu ko. Turklāt darbs, atrodoties slimnīcā, tiek īpaši novērtēts no kolēģu puses – pat izdarot mazu gabaliņu no tā, ko dari parasti, pateicības vārdu ir daudzkārt vairāk. Tātad ņem un strādā. Bet tu nevari. Tā vienkārši. Jo pat ceļš no savas gultas līdz galdam trīs soļu attālumā, datora pieslēgšana un rūtera vadu atpīšana tev paņem tik daudz spēka, ka, atverot darba e-pastus, tu vairs vari tikai izdzēst nevajadzīgus ziņojumus un saprast, ka visi pārējie e-pasti ir tik sarežģīti, ka šodien spēka domāt nav. Varbūt rīt...

Mati

Protams, īpašs stāsts ir par matiem. Ķīmijterapija un mati reti sadzīvo kopā. "Ķīmija" īpaši stipri iedarbojas uz šūnām, kas ātri dalās. Ātra dalīšanās ir raksturīga gan vēža šūnām, gan arī matu folikulām un nagiem. Tāpēc bieži vien "ķīmijas" ietekmē mati krīt ārā, bet nagi bojājas.

Pat mierinot sevi ar domu, ka manam vīram nav matu un arī es varu būt bez matiem, bija skumji. Es zinu, kā ir, kad suņi maina spalvu – kādu laiku izkritušas spalvas mēdz būt visur un vienmēr. Man bija līdzīgi, bet mani mati krita ārā stipri vairāk nekā suņiem viņu spalvas maiņu sezonā, turklāt jauni neatauga uzreiz. Katru vakaru plaukstās palika ligzdiņa ar izķemmētiem, rudiem matiem. Galu galā daži mati tomēr palika. Tos nogriezu īsus.

Kādu vakaru pastāstīju meitai veco anekdoti par raganu Babu Jagu, kura taisās uz balli. Viņai uz galvas bija trīs mati, un viņa teica: "Iešu ar bizi!" Taču viens mats izkrita, palika divi. "Labi, uztaisīšu astītes." Izkrita vēl viens. "Nu ko, iešu ar izlaistiem matiem." Tomēr meitai šī anekdote nešķita smieklīga.

Dažas sievietes matus noskuj uzreiz pirms iestāšanās slimnīcā. Starp ķīmijām mati paspēj nedaudz ataugt, bet tad atkal krīt ārā. Dažas, arī es, cenšas paturēt kaut pēdējo matu uz galvas, lai būtu vismaz ilūzija, ka vari "veidot astītes vai staigāt ar izlaistiem". Dažas pārdzīvo par savu izskatu un rāda bildes: "Lūk, kāda es patiesībā esmu!" – un pat naktī guļ ar cepurīti. Es pēc ķīmijas sāku vilkt hidžabu. Mūsdienu epidemioloģiskajos apstākļos vairāk piemērota būtu burka. Ber burkas man nav. Pagaidām.

Ēdiens

Nevar nepieminēt slimnīcas ēdienu. Ja es varēju priecāties par ārstiem, māsām un samērā ērtajiem sadzīves apstākļiem, tad slimnīcas ēdiens ir kaut kas īpašs. Tas ir tik ļoti depresīvs, tik ļoti tas visiem spēkiem cenšas tev pateikt – viss ir slikti un vispār dzīvot nav vērts. Nu, varbūt tā dziļā doma ir tieši otrāda – nav, ko te kavēties, veseļojies un vācies ātrāk prom! Bet tā es to neuztveru.

BURKĀNI! Smalkos kubiciņos sagriezto, atsaldēto burkānu bija daudz un visur, izņemot, iespējams, kompotu. Nekad iepriekš nebiju jutusi tik lielu naidu pret tiem. Bet te katra ēšanas reize pārvērtās par cīņu, lai bļodā ar oranžiem kubiciņiem izmakšķerētu pāris iemaldījušos sviesta pupiņu gabalus un sairuša puķkāposta drupačas. Ar kotletēm un pārējiem gaļas veidojumiem bija vieglāk – sadarbībā ar vīru noorganizējām "kontrabandu" un mājās suņi bija priecīgi. Kaut gan es biju pārsteigta, ka vēža slimniekiem dod tik daudz gaļas – pat vairāk nekā burkānu, neņemot vērā to, ka zinātnieki diezgan vienprātīgi ir pierādījuši, ka sarkanā gaļa vēzi provocē.

Slimnīcās ir 15 dažādas ēdienkartes, un ārsts katram nozīmē atbilstošo viņa diagnozei – ir komplekts bez cukura, ir komplekts, kur viss ir termiski apstrādāts, pat tēja ir vārīta, nevis vienkārši aplieta ar karstu ūdeni, ir komplekti pēc dažādām operācijām. Bet no visām šīm 15 izvēles iespējām nav nevienas, kurā nebūtu gaļas vai kur būtu kaut nedaudz mazāk sautēto burkānu. Dzirdēju, kā viendien māsiņas savā starpā apsprieda ēdināšanu citā slimnīcā, kur ēdienus gatavojot čigānietes no Iļģuciema cietuma, tāpēc māsiņas pašas tur neēdot nekad.

Man un citām kaimiņienēm ēdienu piegādāja arī no mājām. Tas ir jocīgs periods, jutāmies kā grūtnieces – garšas īpatnības un vēlmes mainās ārkārtīgi ātri un var sagribēties visneiedomājamākās lietas. Piemēram, pēkšņi gribas konservētus gurķus un nevis vienkārši konservētus, bet tādus, lai būtu daudz etiķa. Pasūtām trīs burkas ("Lūdzu, skaties, lai ir no Ukrainas vai Moldovas, nevis no Polijas, tur varētu būt vairāk etiķa!"), vēl klāt arī konservētu papriku un šampinjonus. Vakarā svētku mielasts – uzaicinām ciemos meiteni no blakus palātas. Un pilnā nopietnībā apspriežam, vai mums vēl nevajadzētu pasūtīt marinētus sīpolus. Bet nākamajā dienā vairs ne – viss, kas ar etiķi, jau šķiet neēdams. Mums, lūdzu, kakao ar cepumiem!

Darba kolēģīte jautāja manam vīram, vai var man atnest vai nodot kaut ko garšīgu – tā jau ir ierasts, ka uz slimnīcām nes apelsīnus, ābolus vai sulas. Bet vīram bija grūti atbildēt uz tādu vienkāršu jautājumu. Slimnīcā nedrīkstēju ēst neko, kas nebūtu termiski apstrādāts. Tātad nekādus ābolus vai apelsīnus. Tāpat aizliegts cukurs un viss cukuru saturošais. Tātad nekādus saldumus. Galu galā kolēģe prasīja, vai drīkst nodot vismaz ziedus. "Mūsu ģimenē ziedus ēd tikai trusis. Un arī ne visus," vīrs atbildēja. Bet patiesībā arī ziedus uz slimnīcu nest nevarēja.

Mīļums

Mana kādreizējā universitātes pasniedzēja negaidīti piezvanīja un jautāja, vai nevar mani apciemot slimnīcā. Parasti nevienu negribēju ne redzēt, ne runāt pa telefonu – nebija spēka un garantijas, ka vakarā, kad apmeklējums ir atļauts, spēks būs. Viņa bija izņēmums, ļoti nopriecājos. Saka – esot nopirkusi man riekstus un šokolādi. Ups! Es nevaru ēst ne vienu, ne otru. "Varbūt jums ir kādi termiski apstrādāti dārzeņi?" Tā nu mana pasniedzēja, kuru klātienē nebiju redzējusi vairākus gadus, gatavoja savai bijušajai studentei ratatuju. Satiekoties redzu, ka viņa pati ar grūtībām pārvietojas. "Problēmas ar ceļgaliem." Gandrīz ar asarām acīs iedomājos, cik daudz spēka viņai vajadzēja, lai stāvētu pie plīts, brauktu pie manis un vēl uzkāptu pa kāpnēm pie ieejas slimnīcā. Būtu es zinājusi, priecātos par riekstiem un šokolādi! Ratatujā paprika bija piedegusi ("Piemirsu, iedziļinoties pētījuma pieteikumā."), bet mīļuma garšviela, ar kuru profesore noteikti nebija skopojusies, padarīja to par garšīgāko ēdienu pasaulē.

Krākšana

Daudzi cilvēki mēdz krākt. Mājās, kad blakus krāc vīrs, ir viegli – vienkārši pabaksti viņu un palūdz pagriezties uz sāniem. Slimnīcā, kad palātā krāc divi trīs cilvēki, ir citādi. Turklāt slimība var traucēt elpu, un tad krākšana ir īpaši skaļa. Un vienīgais, ko vari izdarīt – pieņemt šo situāciju, pielāgoties kaimiņienes elpas ritmam un gulēt tālāk. Reiz sadzirdēju, ka mana kaimiņiene pēc īpaši stipra "ķīmijas" kursa krāc citādi – daudz klusāk un mierīgāk. Tas varētu nozīmēt, ka ārstēšana viņai palīdzējusi. No rīta viņai saku: "Zini – tu skaisti krāci!" Todien tas bija vispatiesākais un vislabākais kompliments.

Vārdi

Jau no paša sākuma jutu, ka tie cilvēki, kuri zināja par manu slimību, ne vienmēr zināja, ko un kā teikt, kādus vārdus izvēlēties. Vai var novēlēt veselību? Izklausās pārāk naivi. Neteikt neko? It kā kaut ko teikt tomēr vajadzētu. Mēģināt atrast kaut ko pozitīvu? Ja godīgi, tas kaitināja visvairāk, jo tik ļoti var just, ka cilvēks visiem spēkiem cenšas atrast kādu mazu sīkumiņu, lai it kā nomierinātu un iedvestu optimismu, pats tam neticot. Tas ir no sērijas – tevi ved uz giljotīnu, bet kāds optimistiskais tuvinieks saka: "Nu, vismaz tagad vairs nevajadzēs uztraukties par frizūru."

Visforšāk ir tad, kad viss notiek tāpat kā līdz šim – kolēģes stāsta par visu interesanto un noderīgo, ko viņas dara, bet tu mājas ikvakara pasaciņas vietā skaiti bērzus un ozolus un ik pa laikam pārliecinies, ka no bada pagaidām neviens miris nav.

Veselība

"Ķīmija" ietekmē veselību. Dažreiz tā saasina iepriekšējās slimības, dažreiz tās ietekmē parādās kaut kas jauns. Dažreiz ir tā, ka iepriekšējo ķīmijterapiju laikā organisms kļūst rezistents un tad nepieciešama regulāra uzturoša terapija, jo tas vairs nav stāsts par izveseļošanos. Vairākas palātas kaimiņienes ar ilgāku slimošanas pieredzi man bija teikušas: "Tu vairs nekad nebūsi tāda kā iepriekš!" – domājot tieši fizisko stāvokli. Daudzām tiek noteikta invaliditāte.

Ne ar vienu neesmu runājusi par reproduktīvo veselību. Bet kādā brīdī sapratu, kāpēc ik pa laikam tiek dzirdēts, ka ārvalstīs sievietes sasaldē savas olšūnas pirms vēža ārstniecības uzsākšanas. Ķīmija ietekmē arī olšūnas – ārstēšanas dēļ tās iet bojā. To zinot, pilnīgi citādi skaties uz iespējām, ko dod mākslīgā apaugļošana.

Slimnīcā bija sievietes, kas ļoti ātri zaudēja svaru (noārdās muskuļu audi) vai tieši otrādi – zāļu dēļ pieņēmās svarā, sāka parādīties problēmas ar cukura līmeni, palielinot iespēju izārstēties no vēža, bet dabūt cukura diabētu. Parādu kaimiņienei savu suņu bildes.

– Oi, cik lieli un smuki! – viņa iesaucas.
– Nu, pārāk lieli nav. Vecākais ap 50 kilogramiem, bet kucēns ap 40.
– Mjā, es šodien nosvēros, 42 kilogrami. Tāpat kā tavs kucēns.

Nosmejamies.

Spēks

Interesanti, ka reliģija man šajā periodā nebija īpaši aktuāla. Kādu dienu palātā atnāca slimnīcas kapelānu dienesta pārstāvis. Lai nebūtu jārunā, palūdzu palasīt kaut ko no Svētajiem rakstiem. Viņam bija īpaši sagatavota mape ar piemeklētiem un lieliem burtiem izdrukātiem tekstiem gan no Vecās, gan no Jaunās derības. Ar palātas kaimiņieni kādas 10 minūtes paklausījāmies, pateicām paldies un uz redzēšanos – tas bija nepanesami. Šķiet, izlasē bija iekļauti visdepresīvākie Bībeles gabali. Tu esi grēcinieks, grēcinieki ir pelnījuši sodu un ciešanas. Nožēlo grēkus, Dievs tevi glābs. Tajā brīdī šķita, ka mēs, novārgušas un nomocītas ar "ķīmiju", jutāmies daudz dzīvākas, mūsos bija daudz vairāk cerības un daudz vairāk iemeslu priecāties nekā blakus sēdošajam, kurš lasīja depresīvos Bībeles pantus.

Manā gadījumā bija viegli. Man nebija, par ko sevi vainot. Es neēdu gaļu, nesmēķēju, izvairos no sadzīves ķīmijas un vispār pieskatu, ko ēdu un lietoju, teiksim tā – mazliet uzmanīgāk nekā cilvēki vidēji. Tāpēc manā gadījumā nevienu brīdi nebija pārmetumu sev no sērijas: "ja tikai es būtu dzīvojusi tā" vai "ja tikai es būtu darījusi to" vai "ja es izveseļošos, es noteikti nekad vairāk…" Drīzāk ar manu diagnozi nāca skaidrība un līdz ar to atvieglojums, jo beidzot bija izskaidrojums manām sūdzībām par veselību, ko nevarēja atrast pārējie izmeklējumi vairāku gadu garumā. Tātad vainas sajūtas nebija, bija miers par to, ka beidzot ir skaidrs, kas "ar mani nav kārtībā", bet spēku, man par pārsteigumu, deva zinātne.

Zinātne

Slimnīcā es pamatā gulēju un lasīju, lasīju un gulēju. Sen savā mūžā nebiju tik daudz lasījusi. Lielākoties tie bija detektīvi (pārāk daudz nevajag domāt, bet emocijas izraisa) un populārzinātniskas grāmatas. Pāris no šīm grāmatām bija par vēzi. Un tieši šīs bija tas, kas man deva spēku un cerību daudz vairāk nekā kaut kas cits. Pat neskatoties uz šausmām, piemēram, apziņu par to, cik zinātne patiesībā ir nežēlīga un cik miljoni laboratorijas dzīvnieku mūsu dēļ cieš eksperimentos.

Vēzis ir bijis vienmēr. Ir nevis viens vēža veids, kurš atšķiras tikai ar to, kurā orgānā atrodas, bet daudzi, kuriem ir pilnīgi dažādi iemesli. Vēzi var izraisīt vīruss (piemēram, papilomas), mantotais gēns (piemēram, Andželinas Džolijas dzimtas sievietes mirušas no vēža, ko izraisa mutācijas BRCA1 un BRCA2 gēnos) vai mutācijas hromosomās (ko var provocēt arī kancerogēnas vielas, piemēram, no smēķēšanas – protams, ne vienmēr). Tāpēc nav tāda viena krūts vēža, tās var būt četras dažādas slimības ar atšķirīgiem molekulārajiem tipiem, kur vienīgais kopīgais ir tas, ka šūnu nekontrolējama dalīšanās notiek krūts audos. Un tāpēc nav iespējams vienkārši izgudrot "zāles pret vēzi". Nekad nebūs vienas tabletes vai vienas vakcīnas, vai vienas "ķīmijas", kas iedarbotos uz visiem vēža veidiem. Un tieši tāpēc šogad septembrī onkologi aicināja rast līdzekļus plašākam testu veidam un personalizētai onkoloģijas pacientu ārstēšanai. Pieeja, kurā ārsti mēģina visiem pacientiem "uz dullo" pielietot vienu ārstēšanas veidu, tad citu un tad vēl kādu citādu, ir ilgstoša, dārga un nedod tik labus rezultātus.

Vispārējā atziņa, grāmatas "Factfullness" autora vārdiem runājot, ir tas, ka ir slikti, tomēr kļūst labāk [1]. To var attiecināt arī uz vēža ārstēšanu. Mūsdienās ir atrastas vismaz kaut kādas zāles cīņai ar diezgan daudziem vēža veidiem un valsts tērē tūkstošus dārgai diagnostikai, lai varētu izvēlēties piemērotāku terapiju. Nav garantijas, ka tā izārstēs – dažkārt slimniekiem galvenais ir nodzīvot tik ilgi, lai sagaidītu jaunākas un efektīvākas ārstēšanas metodes, un vēl, lai sagaidītu, ka valsts tās sāks apmaksāt.

Daudzus gadus ārstniecībā attīstīja pieeju: "Griez, indē, dedzini." Lai cik ironiski tas nebūtu, ķīmijterapijas priekšteči ir indes, ko Pirmā pasaules kara laikā izgudroja kā ķīmiskos ieročus. Pēcāk nejauši saprata, ka ķīmisko vielu kokteilis iedarbojas uz vēža šūnām (šūnām, kas ātri un nekontrolējami dalās), un sāka eksperimentēt ar tā pielietošanu ārstniecībā.

Pēdējos gados daudzas Nobela prēmijas piešķirtas par atklājumiem molekulārajā bioloģijā, ko var piemērot vēža ārstniecībā. Tas ļoti iedvesmo. Patlaban zinātnieki nedaudz labāk saprot, kādi mehānismi molekulārajā un šūnu līmenī vēzim var stāties pretī. Vēža šūnas ir ārkārtīgi "viltīgas", tām ir spēja apmānīt organisma imūnsistēmu. Ilgus gadus tika uzskatīts, ka organisma imūnsistēmai un vēža šūnām vispār nav nekādas mijiedarbības. Jaunākie atklājumi, pierādot, ka mijiedarbība tomēr notiek, deva pamatu attīstīt imūnterapiju. Neskatoties uz savu it kā nevainīgo nosaukumu, pagaidām imūnterapija pacientam var būt tikpat smaga kā jebkas cits no "griez, indē, dedzini" ārstniecības. Tāpat ir un būs nopietnas diskusijas par šādas terapijas izmaksām un iespējām to padarīt pacientiem pieejamāku. Bet kādreiz mēs – visas tās, kuras tika grieztas, indētas vai dedzinātas – paliksim vēstures grāmatu lapaspusēs. Un cilvēki brīnīsies un šausmināsies, kā varēja ārstēt vēzi ar tik nežēlīgām metodēm, gluži tāpat kā mēs tagad šausmināmies par viduslaiku ārstu čemodāniņiem ar ārstniecības instrumentiem, kuri drīzāk līdzinās spīdzināšanas rīkiem.

Pateicība

Manī ārstēšanas laikā ielēja vismaz kādus 3 litrus asiņu un asins komponentu (trombocītus). Kādu dienu māsiņai jautāju: "Ja cilvēkā kopumā ir 5 litri asiņu, bet man vēnās katru dienu ielej kādus divus trīs litrus zāļu un vēl arī asinis, kur organismā ir tik daudz vietas?" Bet viņa nezināja.

Nekad iepriekš nebiju domājusi, ka vēža ārstniecība nav iespējama bez asins pārliešanas. Drīzāk par donoru asinīm iedomājamies kā par nepieciešamām avāriju vai katastrofu gadījumā. Šķiet, Jehovas lieciniekiem šī ir slikta ziņa.

Tāpēc šī būtu vieta, kur pateikties visiem asins donoriem. Pat ja ne vienmēr īsti izprotam smalkos organisma darbības mehānismus un to, kā īsti nodotās asinis palīdz, donori ir tie, kas dod cerību dzīvot tālāk gan manis satiktajai jaunajai uzņēmējai, gan topošajai diriģentei, gan daudzbērnu mammai, gan visām tām daudzajām sievietēm un vīriešiem, kuri saskārušies ar diagnozi "vēzis".

 

[1] "Remember: things can be bad, and getting better." - Hans Rosling, Factfulness: Ten Reasons We're Wrong About the World—and Why Things Are Better Than You Think

Tēmas

Viktorija Boļšakova

Viktoriju Boļšakovu interesē sieviešu dzīves pieredze visdažādākajās tās izpausmēs. Uzskata, ka ir svarīgi stāstīt par šo pieredzi – gan pozitīvo, gan negatīvo.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!