Bibliotēka
26.08.2005

Dharmas blandoņas

Komentē
0

2

Sīciņais svētās Terēzes klaidonis bija pirmais īstais Dharmas blandoņa, kuru es sastapu, un otrais bija «numur viens» no visiem Dharmas blandoņām, un patiesībā tieši viņš — Džefijs Raiders — izkaldināja šo apzīmējumu. Džefijs Raiders bija dzimis Austrumoregonā un uzaudzis baļķu namiņā meža dziļumos kopā ar savu tēvu, māti un māsu, jau no paša sākuma meža bērns, malkas cirtējs, lauksaimnieks, kas aizrāvies ar dzīvniekiem un indiāņu teiksmām, tāpēc, kad viņu beidzot ar mokām aizdabūja uz koledžu, atklājās, ka viņam ir nepieciešamās priekšzināšanas antropoloģijas studijām, tāpat kā vēlāk — indiāņu mitoloģijas un teiksmu pētīšanai. Visbeidzot viņš iemācījās ķīniešu un japāņu valodu un kļuva par orientālistu, un atklāja visdiženākos Dharmas blandoņas — Ķīnas un Japānas Dzena Trakos. Tajā pašā laikā, kā jau čalis no Ziemeļrietumiem, kam piemīt ideālistiskas noslieces, viņš ieinteresējās par vecmodīgo 1. pasaules kara laika anarhismu un iemācījās spēlēt ģitāru un dziedāt vecās strādnieku dziesmas, jaukdams tās kopā ar savām indiāņu melodijām un pārējām sev tik mīļajām tautas dziesmām. Pirmoreiz ieraudzīju viņu Sanfrancisko ielā nākamajā nedēļā (stopējot biju ticis prom no Santabarbaras, visu atlikušo ceļu veikdams vienā ilgā, straujā braucienā, un mani veda — it kā tam kāds būtu ar mieru ticēt — brīnumdaiļa, mīlīga, jauna gaišmate sniegbaltā peldkostīmā bez plecu lencītēm, basām kājām, ar zelta ķēdīti ap potīti, viņa sēdēja pie kanēļkrāsas linkolna merkurija nākamā gada modeļa stūres un gribēja benzedrīnu, lai varētu nobraukt visu ceļu līdz pilsētai, un iebļāvās: «Forši!», kad teicu, ka man sporta somā ir nedaudz tās mantas) — es ieraudzīju Džefiju, kurš gariem soļiem rikšoja uz priekšu savā jocīgajā kalnos kāpēja gaitā, uzmetis mugurā mazu somiņu, pilnu ar grāmatām un zobu sukām, un vēl visādiem niekiem — tā bija viņa «braukšanas uz pilsētu» soma atšķirībā no lielās piebāztās mugursomas, pie kuras vēl piederējās guļammaiss, pončo un katli. Viņam bija maza kazbārdiņa, kas izskatījās dīvaini austrumnieciska komplektā ar mazliet ieslīpajām, zaļajām acīm, bet nekā bohēmiska Džefija ārienē nemanīja, un viņš jau arī nebija nekāds bohēmietis, kas līmējas klāt mākslām. Viņš bija muskuļains, iededzis saulē, enerģisks un atklāts, vienā laidā visiem vaicāja, kā klājas, un laipni aprunājās, un sveicinot sauca «Hello!» pat klaidoņiem uz ielas, un, tikko viņam uzdeva jautājumu, atbildēja bez vilcināšanās — nezinu gan, vai viņš teica to, kas uz sirds, vai to, kas uz mēles, bet tas vienmēr bija moži un asprātīgi.

«Kur tu sastapi Reju Smitu?» Džefijam vaicāja, kad ienācām Ostā — Sanfrancisko džeza veču iemīļotajā bārā.

«Ak, savus Bodisatvas es vienmēr satieku uz ielas!» nobļāvās Džefijs un pasūtīja aliņus.

Tas bija dižens vakars, vēsturisks vakars vairāku iemeslu dēļ. Džefam un dažiem citiem dzejniekiem (viņš arī rakstīja dzejoļus un tulkoja angliski ķīniešu un japāņu dzeju) bija paredzēts uzstāties centra galerijā «Seši». Visi viņi sastapās bārā un uztankojās. Lūkodamies, kā viņi tur sēž un stāv, es ievēroju, ka Džefs ir vienīgais, kurš neizskatās pēc dzejnieka, kaut gan dzejnieks viņš patiešām bija. Pārējie dzejnieki bija vai nu intelektuāli džeza mīļotāji ar brillēm raga ietvarā un melniem, izspūrušiem matiem kā Alva Goldbuks, vai izsmalcināti, bāli, glīti dzejnieki kā Aiks O’Šejs (tērpies uzvalkā), vai šai pasaulei nepiederīgi cildena paskata renesanses itālieši kā Frānsiss De Pavija (kurš izskatījās pēc jauniņa mācītāja), vai veci anarhistu žūpas ar tauriņiem un mežaiņa matiem kā Reinholds Kakoets, vai liela auguma, resni, briļļaini, rāmi lempji kā Vorens Kofins. Un apkārt stāvēja visi pārējie cerību pārpilnie dzejnieki — raibi ģērbušies, velveta žaketēs ar apdilušām piedurknēm, nonēsātās kurpēs, laukā no kabatām viņiem rēgojās grāmatas. Bet Džefijs bija rupjās strādnieka drēbēs, kas pirktas lietotu apģērbu veikalā, kur pārdod ziedojumus, — piemērotas kāpieniem kalnos un ceļojumiem, un sēdēšanai vakaros zem klajas debess, nakšu ugunskuriem, mašīnu stopēšanai, lai apbraukātu piekrasti. Mazajā somiņā viņam vienmēr bija līdzi jocīgā, zaļā kalnu slēpotāju cepure, kuru viņš uzlika galvā, nokļuvis līdz kalna pakājei, — parasti tādos brīžos, pirms došanās pāris tūkstošu pēdu augstā kāpienā, viņš arī jodelēja. Kājās viņam bija alpīnistu zābaki — dārgi apavi, ražoti Itālijā, viņa prieks un lepnums, un tajos viņš klunkurēja pa zāģu skaidām nokaisīto bāra grīdu kā veco laiku mežcirtējs. Džefijs nebija liela auguma, tikai ap piecām pēdām septiņām collām, bet spēcīgs un dzīslains, un straujš, un muskuļots. Viņa seja izskatījās pēc žēlabainas kaula maskas, bet acis virs mazās kazbārdiņas zibēja kā vecajiem, ķiķinošajiem Ķīnas gudrajiem, līdzsvarojot glītās sejas atstāto kopiespaidu. Zobi bija mazliet nobrūnējuši, jo meža dziļumos pavadītajā bērnībā netika pienācīgi kopti, bet tas nedūrās acīs, un viņš plaši iepleta muti, skaļi smiedamies par jokiem. Reizēm viņš norima un skumīgi blenza grīdā kā rūpju sagrauzts vīrs. Reizēm viņš bija līksms. Es viņam likos interesants, un viņš iejūtīgi uzklausīja gan stāstu par sīko svētās Terēzes klaidoni, gan vēstījumus par manis piedzīvoto, lecot prečiniekos vai stopējot, vai klejojot mežos. Viņš tūdaļ paziņoja, ka es esot diženais Bodisatva — tātad «diženā gudrā būtne» vai «diženais gudrais eņģelis» — un rotājot šo pasauli ar savu godīgumu. Un mums abiem vislabāk patika viens un tas pats budistu svētais: Avalokitešvara jeb — japāņiem — Kannona Vienpadsmitgalve. Viņš visos sīkumos pārzināja tibetiešu, ķīniešu, mahajanas, hinajanas, japāņu un pat birmiešu budismu, bet es viņu tūdaļ brīdināju, ka manis pēc velns var paraut visu mitoloģiju un visus budisma nosaukumus, un visas tautiskās piegaršas, jo man svarīga vienīgi pirmā no četrām Šakjamuni cildenajām patiesībām: Visa dzīve ir ciešanas. Zināmā mērā es interesējos arī par trešo patiesību: Ciešanas var apspiest, bet tolaik es lāgā neticēju, ka tas ir iespējams. (Vēl nebiju sagremojis Lankavatras Rakstus, kas pakāpeniski atklāj, ka pasaulē nav nekā cita, vienīgi prāts, un tālab iespējams itin viss, tajā skaitā arī ciešanu apspiešana.) Džefija īpašais draugs bija tas pats iepriekš minētais lempis, vecais, lielais labsirdis Vorens Kofins, simt astoņdesmit mārciņas dzejiskas gaļas, un Džefijs pavēstīja (diskrēti čukstot man ausī), ka Kofins esot kas vairāk, nekā redzams ar aci.

«Kas viņš ir?»

«Viņš ir mans draugs, vislabākais draugs vēl no Oregonas laikiem, mēs jau sen pazīstam viens otru. Sākumā šķiet, ka viņš ir gauss un stulbs, bet īstenībā viņš ir mirdzošs dimants. Gan redzēsiet. Neļaujiet viņam sacirst jūs strēmelēs, vecais. Ar vienu nejaušu vārdu viņš var saspridzināt jūsu pauri gabalos.»

«Kāpēc tā?»

«Viņš ir dižais, noslēpumainais Bodisatva. Man šķiet, ka viņā varbūt iemiesojies seno laiku izcilais mahajanas adepts Asagna.»

«Un kas esmu es?»

«Nezinu. Varbūt jūs esat Āzis.»

«Āzis?»

«Varbūt jūs esat Dubļuģīmis.»

«Kas ir Dubļuģīmis?»

«Dubļuģīmis ir dubļi jūsu āža ģīmī. Ko jūs teiksiet, ja kāds, kuram pavaicāts «Vai sunim piemīt Budas daba?», atbildēs ar «Vau!»?»

«Teikšu, ka tur ir daudz stulba dzenbudisma.» Tas Džefiju mazliet atvēsināja. «Paklau, Džefij,» es teicu, «es neesmu dzenbudists, es esmu nopietns budists, esmu vecmodīgs, sapņains hinajanisks gļēvulis vai drīzāk mahajanists», un tā joprojām; vakara turpinājumā es centos iegalvot, ka dzenbudisms pārāk maz vērības velta labestībai, bet vairāk tiecas apmulsināt intelektu, lai piespiestu to gremdēties ilūzijā par visu lietu cēloni. «Tas ir zemiski,» es sūkstījos. «Visi šie dzena skolotāji grūž jaunus puišeļus iekšā dubļos, tāpēc ka tie nespēj atbildēt uz viņu muļķīgajiem vārdiskajiem jautājumiem.»

«Vecais, tie skolotāji taču grib, lai puišeļi apjēgtu, ka dubļi ir labāki par vārdiem.» Es vairs nespēju precīzi atstāstīt (kaut gan mēģināšu) visu Džefija atbilžu spožumu un visas tās atgriešanās, un visus turpinājumus, kuru dēļ es nemitīgi jutos kā uz adatām, un laikam taču viņš pamanījās iespraust manā kristālskaidrajā galvā kaut ko tādu, kas lika man mainīt turpmākās dzīves plānus.

Lai nu kā, kopā ar visu aurojošo dzejnieku bandu es tovakar devos uz lasījumu galerijā «Seši», kur notika daudz kas svarīgs un sākās Sanfrancisko dzejas renesanse. Itin visi bija tur klāt. Tas bija neprātīgs vakars. Un es biju tas, kurš to lietu iekustināja, apstaigādams galerijā sastājušos diezgan stīvos apmeklētājus, ievācot desmitcentu un ceturtdaļdolāra monētas un pēc tam atgriezdamies ar trim milzīgiem stikla baloniem — katrā pa galonam Kalifornijas burgundieša —, un dabūju visus galīgi pilnus, tā ka ap pulksten vienpadsmitiem, kad Alva Goldbuks, piedzēries un rokas izpletis, lasīja savu, gaudoja savu dzejoli «Gaudas», visi bļāva: «Vēl! Vēl! Vēl!» (kā džeza improvizāciju klausoties), un vecais Reinholds Kakoets, Frisko dzejas tēvs, slaucīja laimes asaras. Džefijs pats nolasīja savus jaukos dzejoļus par Koijotu — Ziemeļamerikas plakankalnes indiāņu dievu (man vismaz tā šķiet) un katrā ziņā par Ziemeļrietumu indiāņu dievu Kvakiutlu un vēl nez ko. «Atpisieties! dziedāja Koijots un aizskrēja prom!» izsmalcinātajai publikai lasīja Džefijs, likdams visiem kaukt aiz līksmes, tas bija tik šķīsti, atklājās, cik tīrs ir netīrais pišanās vārds. Un Džefijam bija maigas, liriskas rindas — kā tās par lāčiem, kuri ēd ogas, — dzejā izpaudās viņa mīlestība pret dzīvniekiem; un vēl bija dižas un noslēpumainas rindas par vēršiem uz Mongolijas ceļa, kurās izpaudās viņa zināšanas par Austrumu literatūru, viņš zināja pat par izcilo ķīniešu mūku Hsuan Čungu, kurš bija aizgājis kājām no Ķīnas uz Tibetu, no Lančovas uz Kašgaru un Mongoliju, rokā nesdams smaržzāļu stienīti. Tad ar rindām par Koijotu, kurš atstiepj saldumus, Džefijs pēkšņi demonstrēja savu dzertuves humoru. Un savas anarhistiskās idejas par to, kā amerikāņi neprot dzīvot, — ar rindām par pārbraucējiem, kuri ieslodzīti dzīvojamās istabās, kas darinātas no motorzāģu noslepkavotiem nabaga kokiem (tur varēja just arī viņa atmiņas par meža ciršanu ziemeļos). Viņa balss bija dziļa un skanīga, un savdabīgi drosmīga kā veco laiku amerikāņu varoņu un oratoru balsis. Man patika tas, ka Džefijam piemīt kaut kas nopietns un spēcīgs, un cilvēcisku cerību pilns, bet pārējie dzejnieki bija vai nu pārāk untumaini savā estētismā, vai pārāk iegrimuši histēriskā cinismā, lai spētu vēl uz kaut ko cerēt, vai pārāk abstrakti un aprēķinoši, vai pārāk politizējušies, vai — kā Kofins — pārāk mīklaini, lai viņus varētu saprast (resnais Kofins runāja par «neizskaidrotiem procesiem», kaut arī, kad viņš teica, ka atklāsme ir privāta lieta, es ievēroju, ka Džefijs savā budismā un ideālismā dāsni dalījies ar labsirdīgo Kofinu tolaik, kad viņi kopā mācījās koledžā, gluži tāpat kā es, būdams valsts austrumos, savās izjūtās biju dalījies ar Alvu Goldbuku un citiem ne tik apokaliptiskiem un tiešiem, bet nekādā ziņā raudulīgākiem un simpātiskākiem).

Tikmēr ļaužu bariņi stāvēja krēslainajā galerijā, cenzdamies uztvert katru vārdu no šīs satriecošās dzejas, bet es klīdu no pulciņa pie pulciņa, brīžam pavērodams tos, kas uzstājās, brīžam novērsdamies no skatuves un mudinādams apkārtējos ieraut pa smalkam malkam no mana galona balona, un brīžam apsēdos skatuves labajā pusē, pauzdams atzinību ar īsiem «ak!» un «jāa!» vai pat izteikdams komentārus pilnos teikumos, ko mani gan neviens nebija lūdzis darīt, bet vispārējā līksmībā neviens pret to arī neiebilda. Tas bija dižens vakars. Izsmalcinātais Frānsiss De Pavija, ar slaidiem, baltiem pirkstiem rūpīgi pārlikdams smalkas, sīpolmizu dzeltenas vai sārtas lapiņas, lasīja sava mirušā sirdsdrauga Altmana dzejoļus — Altmans Čivavā bija ieēdis pārāk daudz pejota (vai varbūt nomiris no bērnu triekas), bet nevienu no saviem dzejoļiem Frānsiss nenolasīja, un tā pati par sevi bija jaunā dzejnieka piemiņai veltīta apburoša elēģija, ar kuru būtu pieticis, lai izspiestu asaras no Septīto nodaļu rakstījušā Servantesa acīm, un Frānsiss lasīja tik izsmalcinātā angļu valodā, ka es vai plīsu no iekšējiem smiekliem, bet vēlāk es Frānsisu iepazinu un viņš man iepatikās.

Klausītāju vidū stāvēja arī Rozija Bjūkenana, meitene ar rudu zēngalviņu un spēcīgu miesasbūvi, glīta, mundra lellīte un draugos ar visiem, kuriem kaut kādu iemeslu dēļ gadījās nokļūt Frisko; savulaik pozējusi gleznotājiem un bijusi rakstniece, tobrīd viņa vai kūsāja aiz satraukuma, jo bija iemīlējusies manā vecajā draugā Kodijā. «Hei, Rozij, vai nav forši?» es iebļāvos, un viņa ierāva lielu malku no mana balona un pazibināja acis uz manu pusi. Kodijs stāvēja viņai aiz muguras, aplicis abas rokas viņai ap vidukli. Reinholds Kakoets ar visu tauriņu, ģērbies apdriskātos, vecos svārkos, ik pa brīdim cēlās kājās un savā zobgalīgajā, jocīgajā balsī noturēja īsu, jocīgu runu, iepazīstinot ar nākamo dzejnieku, bet, kad pulkstenis jau tuvojās pusdivpadsmitiem, kad visi dzejoļi bija nolasīti un visi tāpat vien malās apkārt, brīnoties par to, kas nupat noticis un kas turpmāk gaida amerikāņu dzeju, es ieraudzīju, ka viņš slauka acis ar savu kabatlakatu. Un mēs, visi dzejnieki, sapulcējāmies ap viņu un vairākās automašīnās braucām uz ķīniešu kvartālu ēst pamatīgas un pasakainas vakariņas pēc ķīniešu ēdienkartes un ar irbulīšiem, un nakts vidū bļaustīgi sarunājāmies vienā no Sanfrancisko brīvdomātāju ķīniešu restorāniem. Sagadījās, ka tas bija Džefija iecienītākais — Nam Jueņja — ķīniešu restorāns, un Džefijs man parādīja, kā pasūtīt ēdamo un kā ēst ar irbulīšiem, un stāstīja anekdotes par Austrumu Dzena Trakajiem, padarot mani tik laimīgu (un uz galda mums bija arī vīna pudele), ka beidzot gāju klāt vecajam pavāram, kas stāvēja virtuves durvju nišā, un vaicāju viņam: «Kāpēc Bodidharma atnāca no Rietumiem?» (Bodidharma ir tas indietis, kurš atnesa budismu uz Austrumiem — uz Ķīnu.)

«Kas man daļas,» teica vecais pavārs ar smagajiem acu plakstiem, un es atstāstīju to Džefijam, un viņš teica: «Nevainojama atbilde, pilnīgi perfekta. Tagad jūs saprotat, ko es saucu par dzenu.»

Man vēl ļoti daudz ko vajadzēja iemācīties. Īpaši to, kā apieties ar meitenēm, izmantojot Džefija nepārspējamos Dzena Trako paņēmienus, kurus man bija iespēja vērot paša acīm jau nākamajā nedēļā.

 

No angļu valodas tulkojusi Amanda Aizpuriete.

Džeks Keruaks

Īstajā vārdā Žans Luiss Lebris de Keruaks, amerikāņu rakstnieks un dzejnieks, pasaulē pazīstams arī kā Bītu paaudzes pasaules uzskatu iedvesmotājs un līderis. Keruaka slavenākais darbs Ceļā (On The Ro...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!