***
Interpunkcija, valodas nošu pieraksts; slogs, kas nomoka skolēnus, bet filozofiem liek tvīkt par pārblīvētām sintakses konstrukcijām.
Runājot balsī, tu pazūdi, bet turpini pastāvēt iztēlē – kā ritma zīmējums. Kā fizikas likumi – nepilnīgi apraksti kaut kam bezgalīgam, pilnīgam. Zvaigznes turpina eksplodēt, un mēs skrienam pakaļ ar kalkulācijām. Valoda plūst, un tu tekalē līdzi, mūžīgā istabene, aukle.
Jautājuma zīme, kas pacelta kā uzacs izbrīnā; izsaukuma zīme, kas piebriedusi kā erekcija; banālās daudzpunktes, kas saka – viss turpinās, lūk, taciņa... Es jūs redzēju aizvakarnakt, slīkstot dzēruma miegā, kā pelēku pieturzīmju zupu.
Es sapratu: punkts ir melns caurumiņš, kurā ieripo teikuma golfa bumbiņa. Kaut lielākā daļa teikumu nav pelnījuši punktu, mēs tik palīdzam trāpīt, pasperot ar pēdu.
Visvairāk man patīk kols: divas kolonnas no augšas, vārti, caur kuriem izejot, mēs kļūstam citi. Pieliekot vārdam kolu, tas kļūst atvērts, pārdurts, radot noplūdi.
Komatus mēdz salīdzināt ar pakāpieniem palīgteikumu trepēs vai uzskaitījumu kaskādēs, bet es tos redzu kā vīnogu sēkliņas, noklīdušas mīkstinājuma zīmes, izspļautas no sulīgajiem "Ņ", "Ķ", "Ļ", "Ģ" un iedēstītas jaunā augsnē, no komatiem sazarojas frāze kā dzīvžogs.
Pazudis semikols kā atskabargains āķis zem pludiņa ieķeras korektoru murgos. Nepareizi lietota defise vajā redaktoru karsto smadzeņu sinapses. Jūs dzenat izmisumā žurnālistus un pievārējat ikvienu pūristu ar savu neesamību.
Vismānīgākā zīme – iekavas, divas (dzemdes) sienas, kas pasargā no ārpuses, atņem vainu, grēku. Rada ilūziju, ka bez tā, kas rakstīts iekavās, mēs varētu iztikt, kaut patiesībā tajās pateikts galvenais. Mēs tik daudz laika pavadām iekavās.
Un visbeidzot ir pēdiņas, noslēpumainākais rakstības akts. Kā divi knaģīši, ar kuriem iekārt citātu uz veļas šņores, paceļot to virs pārējā, skatieties: šis nav mana teksta audums, bet vienlaikus – ir. Pēdiņās var ielikt jebko, un tas parāda, ka viss, ko mēs sakām, nepieder mums.
Mēs sekojam šiem ķekšiem un svītriņām kā ceļazīmēm labirintā, ko paši esam radījuši, bet sen vairs nekontrolējam.
Ved mani, interpunkcija, kā skudru kolektīvā apziņa, kamēr vēl mana kardiogramma nav pārvērtusies domuzīmē, šajā nebeidzamajā noklusējumā, bezviļņu spoguļjūrā.
***
Visvairāk man skauž, kad kāds māk trāpīgi runāt, kad pēdējais vārds viņu teikumā ir kā poga nākamā teikuma pogcaurumā.
Kad cilvēks prot izmantot pārnesto nozīmi un katra rindkopa ir kā durvju rinda viesnīcas gaiteņos, aiz katras vārdkopas vesela istabiņa ar minibāru un panorāmu.
Kad ironija tiek piemaisīta visam klāt kā alkohols, kas parastu apelsīnu sulu padara par kokteili.
Ja neesmu laikus sagatavojis sakāmo, mani izteikumi pilni ar ēē un āā līdzenumiem, lidmašīna uz skrejceļa, kas mēģina pacelties, bet ir par smagu – te atraujas no zemes, te atkal atsperas.
Nesen uzstājos konferencē, runāju saspringti, manu tēžu kurpju šņores sasietas kopā, nespēju atšņorēt, klupu.
"Keynote speaker" stāstīja par aušanu, viņas performance pati kā filigrāns izšuvums pa visu plato "PowerPoint" prezentācijas audeklu.
Ikdienā tērzēju formāli, tikai reizēm atļaujos kādu žargonismu, kas izspraucas ārā kā pienene asfaltā.
Bieži cenšos izklausīties gudrāks, nekā patiesībā esmu, izskriet cauri peļķēm ar gumijas zābakiem, kas piecus izmērus par lielu, lido nost, zeķes slapjas.
Labi joki un anekdotes ceļo no viena kompānijas pudura uz citu kā putekšņi, aplipuši ap atstāstījuma vaboļu kājām.
Es gribu runāt precīzi kā Igors Gubenko, kā Rozi Braidoti, lai mana prāta kinoprojektora gaisma spīd cauri valodas filmu lentei.
Bet bieži, pārāk bieži mani vārdi drīzāk ir bremžu kluči domas riepai, nevis kristāls argumenta stariem.
Taču es turpinu stostīties auditoriju priekšā, lai mācītos formulēt to vienu ideju, to vienu, kas neliek miera, niez un uzbāžas kā vēlme atrast latvisko variantu netulkojamam jēdzienam, ko lieto izolēta, aizvēsturiska cilts džungļos.
***
Vai tiešām krāšņākais, ko varam piedāvāt, ir "zaļās muižas akā dirsējs" – frāze, kas līdzīga vārgai klaburčūskai bez indes zoba, bet ar prastu grabuli dibengalā?
Mēs savu intensīvāko leksiku aizņemamies: "bļaģ" un "fak" – vienzilbīgas odziņas, kas viegli pārvēršas parazītvārdos, uz kuriem ritmiski atsperties.
Mums nav krievu piecstāvīgā mata, franču edipiskās izdomas, amerikāņu homofobijas vai īru zoofilijas.
Par maigu mūsu baltiskā vācelīte; "mūjābelis", "ambālis", "ņuņņa" – apaļi vārdi, kas vairāk līdzinās vārītiem kartupeļiem, ne bomim, ar ko taranēt.
Mums ir "pakaļa", kas izklausās slapji un netīri – kā zirgu dubļainie sāni.
Mums ir "kuce" – dubultaģents, ko droši drīkst teikt ministri, intervijās stāstot par ģimenes mīluli, bet attiecīgos kontekstos tā pārmet kažoku uz otru pusi –
arī virtuves nazis var griezt tomātus vakariņu salātiem, bet vēlāk nodurt dzīvesbiedru.
Citādi ir ar "maukām" – nepārprotamības tiešuma iemiesojumu: tu, tieši tu esi nokritis zemu, jā, tieši tā, rāpo, lūdzies!
Visdaudzsološāk šķiet "pimpis" vai – labāk – "pipele" – trīcošie falli, kas paši apzinās savu mazvērtību, bet tieši tāpēc to kompensē ar pretīgu uzvedību.
O, dodiet man lamām pilnu valodu, čiekuriem pilnu egli – mūžzaļā valoda, kuras sēklā neizbēgami klāt gānīšanās. Dodiet man runāt tā, ka iepļaukā, bet neaizskar – kā nopietna patiesība, ko neērti pieņemt, kā spalvaina dzimumzīme.
Mīļās ķengas, esiet kā garšvielas, ko piebērt makaroniem, es vienmēr palikšu jūsu uzticīgais lohs.
Lidojums
"Neuztraucies," es saku, "tas ir tikai simtiem tonnu smags metāla krātiņš, kas pacēlies vairāku kilometru augstumā, kur spēj noturēties tikai tāpēc, ka pārvietojas ar mežonīgu ātrumu."
"Tu esi idiots," viņa atbild, drebošās rokās turēdama vemšanas maisiņu. Uz savējā esmu uzzīmējis mazu karikatūru – stjuarte pasažieru priekšā atkārto drošības procedūru, viņas dialoga burbulī rakstīts: "This will be on the test!"
Ir skaidrs, ka mēs neesam debesīs, bet gan šķīstītavā, pārejā, kur izciešam mērenu pagaidu diskomfortu, – te nav konstanta orgasma vai lavas straumju, toties ir ausu aizkrišana, pliekans ēdiens, viduvējs kino; te nav arfu vai blekmetāla, bet ir mazuļu nepacietīgā kunkstēšana.
Mēs pierodam pie brīnumiem, ja to tirāža ir pietiekami liela. Arī es pieradu – pie esmes; pie tā, ka redzu krāsās; pie idejas par tukšumu starp elementārdaļiņām un spermatozoīdu olšūnas apskāvienā.
Ja kaut kur Kalngales vai Garciema krastā izskalotu, piemēram, pusdzīvu ihtiozauru Rīgas satiksmes vilciena vagona izmērā, sākumā, protams, nāktos pārskatīt visu paleontoloģiju, bet pēc gada, diviem – viss atgrieztos ierastajās, kā smejies, sliedēs.
Atsevišķas grupas pat apšaubītu tā eksistenci, rīkotu piketus, teiktu: tā ir sazvērestība, mūsu krīta perioda vēstnesis pazustu zinātnes virsrakstu lentē starp melnajiem caurumiem un Vjačeslava Kaščejeva lekcijām.
Mēs lidojam, viņa trīc, un es atkal esmu aizpļāpājies. Kapteinis paziņo: būs gaisa bedres, es aizveru acis un satveru viņas plaukstu, tā ir auksta un mazliet slapja kā reta dziļūdens dinozaura āda.
***
Bet viss, ko viņi grib darīt,
ir piesiet dzejoli ar striķi pie krēsla
un spīdzināt, līdz tas atzīstas.
Billijs Kolinss, atdz. Arvis Viguls
Dauzīt citam cilvēkam seju – cik dīvaina dziņa, nospiesta kaut kur zem pieņemamības virsmas, it kā turot piepūstu, aizsietu aitas kuņģi zem ūdens.
Vecmamma mīl stāstīt, kā bērnībā mans brālēns atvēzējis dūri, bet es esot teicis: "Nu, labi, sit mani!" – kā īstens letiņu Gandijs, vietējais Luters Kings, kā Ziedonis.
Skola gan mani samaitāja, kā detalizētu "Lego" debesskrāpi samaitā bērna destruktīvā Godzillas ķetna.
Es vēroju, kā manu draugu piekauj basketbolisti no paralēlās klases; kā Tomsona ielas krievi izvelk Tomiņu no spēļu zāles, lai ar celi viņam iemauktu pa ribām.
Es vēroju, kā Iļja ar ieģipsētu pirkstu pārlauž Rinaldam degunu, atskanēja krakšķis – kā miniatūrs pērkons.
Es pats apcēlu Anatoliju par viņa lielajām ausīm, saukdams "pičiņu, pačiņu", bet viņš neizturēja un iekrāmēja man pa galvu, atstājot zilumu ap aci un biogrāfijā.
Manā 18. dzimšanas dienā mums uzbruka sanarkojušies jaunieši, man iestājās afekta stāvoklis un es uzgāzos vienam no viņiem virsū kā svina dirižablis – ar pieri pret pieri, it kā mēs sistos ar olām.
Vēlāk redzēju, kā savu pašiznīcināšanās instinktu esam ietērpuši boksa cimda mīkstumā, tādējādi it kā mīkstinot arī vainu par tieksmi pārlauzt otram žokli.
Taču es dodu priekšroku datorspēlēm, kur var šķiesties ar digitālām asinīm, noraut pikseļu galvu vai ar komiski lielu ložmetēju satraišķīt lēveros uzzīmētus mutantus.
Es dodu priekšroku seriāliem, kur ik nedēļu jauns briesmonis uzrodas ar savu unikālo vardarbības šķirni un varoņiem jābūt atjautīgiem un viltīgiem, kaut beigās tāpat viss tiek atrisināts, iedodot monstram pa purnu.
Man patīk, ka dzejolis paņem beisbola nūju un slāna tevi gandrīz līdz bezsamaņai, lai beidzot tu savā kontūzijā paver uzpampušo plakstu, izspļauj pēdējo dzerokli un – nevis viņš tev, bet tu viņam – par spīti visam – atzīsties.
***
Plaušu karsonis palicis atmiņā kā traumējošs sapnis (vāciski "Traum").
Mamma atnesa kraukšķīgu papriku, lai vismaz kaut ko ieēdu, bet pēc pusstundas izskrēju gaitenī un izvēmu van Goga cienīgu peļķi pie radiatora.
Vēl nebija veikts remonts, un no Bērnu slimnīcas sienām lupa nost apmetuma plēksnes kā brūnās lapas no kļavām aiz loga.
Vakarā sapulcējāmies ap televizora ugunskuru, – rādīja bojeviku par milzu kalmāru, kas uzbrūk kruīzam.
Toreiz šķita: man kļūst nelabi no glumajiem taustekļiem, bet tagad zinu – kalmārs bija mana slimība, nepārvarams spēks, kas apvij piesūcekņus, žņaudz kā rokai pielīmētais katetrs.
Kādu dienu meitenes no blakus palātas sagrāba mani aiz ekstremitātēm, es pats kā sabļudzis bezmugurkaulnieks, izrauts no drudža dzelmes.
Viņas aiznesa mani pie jaunākās slimnieces, ko turēja aiz bizēm, un piespieda mūs sabučoties – mans pirmais skūpsts.
Tajās dienās apguvu kritisko domāšanu no vecākā istabas biedra, "Kāda starpība – vēnā vai rīklē?" viņš teica un izdzēra fizioloģisko šķīdumu, it kā tas būtu šņabis nepilngadīgo ballītē.
Kad mana iniciācija beidzās, māsiņa pienāca pie gultas un teica (es citēju): "Tu, mazais, trauslais mīlulīti, gana esi cietis, nu nākamajam mīlulītim jāatbrīvo vieta." (citāta beigas)
***
Pie izkaltušā cidoniju krūma es atguļos tā, lai sejai priekšā zirnekļa tīkls, bet tam fonā – debesis.
Ja iegrozās pareizajā leņķī, izskatās, ka zirneklis izdējis mēnesi. No tā tūlīt izšķilsies tūkstošiem mazu zirnekļu zvaigžņu, kas piestaigās pilnu plašumu, nostājoties jaunos zirnekļu zvaigznājos: "Vecā Cidonija", "Mazais Gulētājs", "Ziemeļu Ola".
Cidonija varētu būt manas bērnības augs, zirneklis – pusaudzības dzīvnieks. Bet mans šī brīža materiāls ir betons. Apsūnojuši, ieplaisājuši kluči, ierakti smiltīs, ceļš uz mātes privātmāju, kas pati celta uz betona pamatiem, kaut sienās maldinoši iestrādāts porainais šūnakmens.
Smagais darba pienākumu betons, brokastu baltmaizes betons, dzīvojamās ēkas apzīmētais betons. Kad izjūtu kaunu, tas ir kā šī pelēkā masa vēderā; kad nogurums sakrājas skaustā un es dodos gulēt, es esmu betona blāķis, kas dunēdams iegāžas matracī.
Mana bērnība ir burbulītis, kas iepūsts manā betona galvā, pilns skaistiem zirneklīšiem un cidonijām; tukšums akas grodā, kur ūdenī spoguļoties mēnesim.
Reiz, staigājot pludmalē, ievēroju, ka – noteiktos apstākļos – vientuļas smiltāju niedres, kam galiņš noliecies līdz zemei, vēja pūstas, ap sevi velk simetrisku apli, it kā viņas zīmētu savu personīgo teritoriju, it kā daba rādītu savu apslēpto ģeometrijas apskaidrību.
Ap mani arī sapūsts šāds aplis, es to leju no rutīnas betona, urbju savu cieto sienu aku, dzeru sīrupu vidū.
***
"Bailes ir dzīves prezervatīvs," teica Alehandro Injaritu ar trim "Oskariem" pie lakādas kurpēm.
Nu, tādus pavisam bezbailīgus mūs saplosītu pirmais grizlijs, ar kuru mēs izdomātu lauzties, nemaz nerunājot par netiešo kontracepcijas kritiku,
bet es saprotu pamatdomu – drosme ir auglīga kā mīlēšanās un grūti iznākt prožektoros zaķpastalām.
Bet man bailes ir arī dzīves šņaucamā tabaka.
Bailes ir manu attiecību tandēmvelosipēda nepārkniebjamais saslēgs.
Bailes ir pakaramais manu plānu mēteļiem.
Tāpat kā skumjas ir ikdienas aizsvīdušo logu noslaukošā lupatiņa un riebums ir dzinējs apbrīnas motorlaivai, kas palecas starp viļņiem un brīdi palido.
Nožēla ir manu atmiņu izspūrušās frizūras matu gumija.
Kauns ir īsais, nekad neaizmirstamais pantiņš, mnemoniskais paņēmiens, ar kuru vienmēr atcerēties pareizo secību manu kļūdu planetārajā sistēmā.
Dusmas ir āmurs netaisnības cieši iegrieztai skrūvei – varbūt nepareizais instruments, bet citu bieži nav.
Bēdas ir apaļais tukšums krūzē, kurā ielej dzīvesprieku.
Un trauksme ir drīzo termiņu automātiskās spuldzes kustības detektors.
Savukārt garlaicība ir radošuma maksts dildo, atgriežoties pie Alehandro kategorijām.
Es kontrolēju sava vājuma, savas nedrošības melnās hokeja ripas ar terapijas nūju, bet aizmirstu klišeju patiesību, ka nav smailes bez ielejas, tāpēc –
gāzies pār mani, negāciju strauts, esi kā jaudīgi medikamenti mazās devās, kā imunitāti uzlabojošs melnzemes kumoss,
kā pildspalva, ko izmanto, lai ar piepūli atvērtu laimes pudeli, kad pazudis korķviļķis.
***
Man pietiek ar vienu dzejoli vakarā, tāpat kā pietiek ar vienu pasažieri, lai piešķirtu tukšam nakts autobusam jēgu.
Izlasīt vai uzrakstīt – tas ir viens un tas pats, nav atšķirības, vai es improvizēju ar kādu duetā vai dungoju vienatnē, tāpat tās ir manas balss saites, kas nospriegotas.
Ir dzejoļi, kuros ienākot kaut kas iekšēji izmainās, kā, šķērsojot citas valsts robežu, mēs kļūstam uzmanīgāki, skatāmies pa logu, ievērojam atšķirības ainavā.
Dzejoļi ir viadukti pār pierastās prozas šoseju.
Tie var būt arī ūdenstorņi, kas nodrošina spiedienu un apgādi uz visām lapas pusēm.
Bet visvairāk, šķiet, tie ir plaukstas ar pirkstiem.
Ir dzejoļi, kas ir kā iluzionista tūkstošiem stundu trenētie pirksti, desmit gadus gatavojas pāris sekunžu veiklības trikam.
Ir dzejoļi ar izstieptu rādītājpirkstu, "Tas bija viņš," rāda uz mani aizdomās turamo rindā.
Sastrādātie Auziņas dzejoļu pirksti, kas apskauj un paglauda, mazgā veļu, mīca mīklu un trīc, pēc tam sakrustojas lūgsnā.
Taisna dzejoļa pirksta kratīšana; Ostupa dzejolis, kas kurlmēmo žestu valodā izburto vārdu "kliedziens"; dzejolis, kas urbina savu degunu.
Dzejoļa pirksti, kas maigi satver kājstarpi.
Kaulainie Vigula pirmo grāmatu pianista pirksti, kas pārmantoti no attāla radinieka, kurš gāja bojā holokaustā.
Vērdiņa teksts, kas apstiprinoši paceļ īkšķi, bet tikko vēl bija piga.
Zēgnera pirksts, kas pēc vairākām nedēļām selgā norāda, ka tuvojas sauszeme.
Veipa mīļais fakucītis, Brieža "jazz-hands" un pirkstiņpistoles.
Rokpeļņa biezā plauksta, kas pārvietojas kā vēss krupis.
Dzejoļa stingrais rokasspiediens iepazīstoties; dzejolis, kas paceļ roku, bezgaumīgi saucot: "Dod pieci!" un nesaņem atbildi, paliekot karājamies gaisā.
Dzejolis, kas pats sev aplaudē.
Es gribu, lai mani dzejoļi ir kā pretstats kabatzagļiem, iebāž nagus azotē nemanot – atstāj banknoti vai medainu ledeni.
0