Foto: Juris Justs, "Riga street photography"
 
Proza
04.03.2020

Depo

Komentē
0
Saglabā

Ceturto mēnesi pavasaris aiz loga. Vienā citā pavasarī man bija tādi kā mokasīni, neatceros diemžēl vairs, kur tos pirku, kaut gan tā veikala tāpat noteikti vairs nav. Tie bija sasodīti ērti, un todien, es atceros, bija tāds pats laiks kā tagad, tikai aprīlis. Es darbadienas vidū vazājos apkārt pa centru bez kāda mērķa, pēc tam devos uz vecpilsētu un atradu krogu, uz kura terases jau bija iznesti galdiņi. Dzēru alu, necik neskumstot un nevienam nezvanot, miedzot acis saulē un cigarešu dūmos. Atvaļinājums jau tuvojās beigām, tā arī īsti nesācies, un lielāko tā daļu biju pavadījis īrētā istabā, guļot uz matrača ar grāmatiņu vai sēžot pie datora baltā monitora ar nervozi iestrēgušu, mirkšķinošu kursoru neuzrakstītas rindas sākumā. Kādu nakti pie manis ciemojās meitene un pustraks bērnības draugs, mēs pietempāmies un izsaucām taksi, lai aizbrauktu līdz jūrai. Nekas cits divu nedēļu laikā tā arī īsti nebija noticis. Nevarēja pat saprast – esmu iemīlējies vai neesmu. Tobrīd es labprāt būtu sēdējis ar to meiteni, turot viņas roku savējā, bet runāt un kaut ko risināt – diez vai. Es savos mokasīnos biju visai pašpietiekams, tāpēc apcerīgi izdzēru vēl pāris glāzes un devos klaiņot tālāk.

Nevārīts ūdens no krāna garšo vienādi visos centra dzīvokļos. Cilvēki viebjas, bet man garšo. Atgādina visus tos rītus pirms nocenotām mūžībām. Desmitiem, simtiem reižu varējuši noraut Botkinu, mēs tomēr beigās visi esam saķēruši pavisam citas kaites. Un klusi ar tām novecojam, tā arī nepieauguši. Mūsu draugu bērni drīz būs pieaugušāki par mums. Vēl arī smaržas – kā man patīk ar cigarešu dūmiem pievilkušās, mitras ādas jakas smarža. Vai terpentīna smārds – tas atgādina Rozīšus, kaut kādu jēgpilnāku eksistenci. Absurds, protams. Mēģinot atcerēties tās savā būtībā neizteiksmīgās pēcpusdienas smaržu, sajūtu metālisku garšu mutē. Un vīraku. Sēžu uz kāpnēm pie Okupācijas muzeja, un man garām zvārguļodami, dunēdami, dziedādami nosoļo krišnaīti. Es lūkojos viņiem pakaļ, domādams par to, ka atliktu tikai viņus pārtērpt haki krāsas formās un noskaņa pilnībā mainītos. Pēc tam dodos uz veikalu, nopērku sev dāvanā vargānu un pudeli baltvīna – man piepeši ienāk prātā, ka es varētu tikt uz kāda vecpilsētas jumta un tur to izdzert. Ne uz viena jumta tomēr netieku un beigās izdzeru pudeli uz tilta, skatoties, kā gāžas kartona saule.

"Tavs brālis gadījumā nespēlē grupā?" man ausī kliedz bāla, gara auguma meitene klubā pie letes. No pagrabstāva dārd mūzika, viss ir dūmos, pustumšs un mazsaprotams. Es gaidu, kad bārmenis beidzot pielies manu glāzi, bet viņš izskatās viegli kontuzēts.

"Nē, viņš ir slavens kikbokseris!" auroju meitenei deniņos. "Grupā spēlēju es, vargānu maucu!"

Viņa smejas, kaut ko sāk stāstīt – es nudien vairs nespēju sadzirdēt ne vārda, smaidu pretī un, beidzot ticis pie dzēriena, spraucos prom. Uz kāpnēm saduros ar vairākiem puišiem, kuri, skaļi rēcot, dodas augšup. Viņi ir nedaudz jaunāki un tērpti kā sasodīti banku augstskolas studenti, es mēģinu turēties pie sienas un neskatīties uz viņiem, tomēr kāpnes ir par šauru, viens no viņiem visnotaļ nepārprotami aizķer mani ar plecu, un es, pagriezis galvu, automātiski nolamājos viņam sejā. Mēs sekundi saskatāmies, viņa skatienā ir tā absurdi sadistiskā līksmība, ar kādu bērni mēdz mocīt kaķēnus. Tad viņi jau ir prom un es stāvu zālē. Iepriekšējā grupa nupat beigusi spēlēt, skaņojas nākamā. Man liekas, ka esmu viņus jau dzirdējis kādā festivālā, tikai nevaru atcerēties nosaukumu nedz festivālam, nedz grupai. Zāle ir pustukša, cilvēki čupojas gar malām, laukumiņā pie skatuves vientuļš stāv Cīrulis. Viņa stūrainā, noskūtā galva skatuves gaismās laistās zaļa un sarkana. Pamanījis mani, viņš enerģiski piesoļo, pastiepj roku sveicienam, skeptiski nopēta glāzi manā rokā un vēl skeptiskāk – mani pašu.

"Ejam iedzert, " viņš saka. "Kur tavs bračka?"

"Viņš iestājās ārzemju leģionā."

Mēs dodamies iedzert – uz tualeti, saprotams. Cīrulis no ādas jakas iekškabatas izvelk šņabja pudeli, mēs iemalkojam, klusējot nogaidām mirkli un iedzeram vēlreiz, uzdzerot ar to, kas atlicis manā glāzē. Cīrulis noslēpj pudeli atpakaļ kabatā, aizsmēķē, atspiedies pret tualetes sienu, kādu laiku izklaidīgi pēta uzrakstus uz tās, tad paceļ galvu un ieklausās.

"Normāla grupa," viņš saka. "Es viņus dzirdēju tajā... Nu..."

"Sutas Balsī," es saku, piepeši atcerēdamies.

"Jā, pareizi," ar tādu kā izbrīnu secina Cīrulis, tad noskurina galvu, izslejas. "Ejam, es tevi iepazīstināšu... Kaut gan nē, pagaidi," viņš atkal izvelk pudeli.

"Nu ja," es saku.

Sarunas ap galdiņu sinhronizējas un pieņem vienotu, hipnotisku ritmu. Es cenšos to neizjaukt, vajadzīgajos mirkļos aizpildot pauzes ar pareiza garuma frāzēm, bet pārējo laiku vienkārši ļauju šim ritmam sevi šūpot. Cīrulis sēž man pretī, bālā meitene – viņam klēpī. Blakus man, kaut ko aprauti stāstīdams, sēž tās grupas ģitārists, ik pa laikam no ģitāras čehola izvelkot pa kādai pudelei. Ap galdiņu ir vēl citi cilvēki, izskatās, ka viņi mani pazīst un nav izslēgts, ka es viņus arī. Galds priekšā nokrāmēts tukšām un pustukšām glāzēm.

"Viņam tas bija, muzikālā ziņā, es domāju, pats labākais laiks. Pēc aiziešanas no grupas. Ja man jāsalīdzina grupas un viņa solo albumi, tad tas bija viņa, ē... labākais laiks, man liekas," ģitārists stāsta, pieliecies man klāt. Viņa garie mati ož pēc zāles.

"Tas bija pie Salamandras – mūs savāca uz ielas, bet mums somā līdzi bija ugunsdzēšamais balons," otrpus galdam stāsta Cīrulis. Bālā meitene uzķer ritmu: "Tad, kad tu pazaudēji kruķus?"

Pa apli tiek laista džina pudele, iedzēris es mirkli lūkojos uz Tauera sargu – interesanti, ko viņi tur, pie velna, sargā? Tad padodu pudeli tālāk kādai zaļmatainai meitenei.

"...tāpēc, ka viņš bija ideju ģenerators, radītājs," saka ģitārists. "Ja bez frontmena grupa vēl var pastāvēt, nu, kaut kādā citādā formātā, teiksim, tad bez radītāja, saprotams, nevar."

"Bez radītāja neviens nevar!" iestarpina dūšīgs čalis ādas mētelī.

"Tu mani neatceries, vai ne?" jautā zaļmatainā meitene.

"Iziešu uzsmēķēt," es saku.

Metāliskas garšas nojautas mutē – es stāvu uz ielas ar neaizdegtu cigareti pirkstos, klakšķinu mēli. Salst, bet galva kā pietriekta ar dārdoņu, frāžu lauskām, sejām, viss peld džina, alus un šņabja upē, gar krastiem lodā neskaidri tēli, slēpjas ēnās. Es pāreju otrpus ielai, apstājos pretī izgaismotam skatlogam. Tajā izkārtoti kaut kādi grozi un keramikas bļodas. Ļoti jauki, bet kam tas viss? Kam jebkad varētu ievajadzēties visu šo sasodīto bļodu un grozu? Nedaudz tālāk uz ielas sākusies kaut kāda jezga, es dzirdu apslāpētus izkliedzienus, kāds svilpj, bet es nevaru pagriezt galvu – tieši tobrīd nevaru atraut skatienu, kamēr neesmu ticis galā ar skatlogu. Kāds smagiem soļiem aizskrien man garām, tad vēl kāds, pilnīgi neiespējami koncentrēties. Jezga tostarp pārcēlusies tuvāk, kāds klaigā taisni man aiz muguras. Es cieši aizveru acis, tad atveru, pagriežos un saņemu sitienu sejā. Starp sarkaniem un dzelteniem gaismas lokiem garām papeld ļauna bērna ņirdzīgais skatiens. Es paceļu rokas, cenšos nofokusēt skatienu, bet tuvumā vairs neviena nav, no visām pusēm atbalsojas skrējēju soļi, ielas galā iedegusies bākuguns un vienreiz īsi ieņaudas sirēna. Iemeties tuvējā šķērsielā, es skrienu. Vēl īsti neattapies, nogriežos citā šķērsielā, tad nākamajā, klusībā lūdzoties, lai, aplami apmaldījies, beigās ar asiņainu seju neuzskrietu taisni virsū mentiem. Mani vēl panāk skaļš rēciens – gandrīz izklausās, it kā Cīrulis sauktu mani, bet tas ir lēts triks, tie federāļi prot atdarināt visu cilvēku un putnu balsis, es zinu. Viņi noteikti nebija rēķinājušies, ka būšu mokasīnos, viņiem nav izredžu panākt mani.

Tramvajs, apstājies kaut kādā nekurienē, stāv jau bezmaz pusstundu. Tā mēdz gadīties ar tiem pēdējiem tramvajiem, es sev saku un, šķiet, pat atceros, ka jā, tā jau man reiz bijis. Es arī nesteidzos, man ir ērti vagona aizmugurē. Atlaidies uz kāpnītēm, pirkstos knibinu vargānu – ar pārsistu muti to spēlējot, tāpat diez ko neskan. Iedomājos, ka viņa būs pārsteigta, mani ieraugot, bet es paskaidrošu. Pateikšu, kā ir. Galu galā ir taču mana dzimšanas diena (vai vismaz bija), un varbūt mums vajadzētu atkal aizbraukt līdz jūrai vai ko tamlīdzīgu. Tramvaja vadītājs izslēdzis gaismu vagonos, droši vien mēs te vēl kādu brīdi būsim iestrēguši un var, faktiski, nedaudz nosnausties. Bet vispār  esmu gatavs parunāt un pat risināt kaut ko, ja viņa to gribēs, un tas ir tas, ko vajag. Galvenais – neaizmirst to pateikt. To un – bija vēl kaut kas. Vēlāk noteikti atcerēšos.

Tēmas

Aksels Hiršs

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!