Nesenais apvērsuma mēģinājums Turcijā rada iemeslu pārdomām ne tikai par armijas lomu politikā, bet arī par mūžseno jautājumu, vai mērķis attaisno līdzekļus.
Rietumu demokrātijā dzīvojošajiem vārdu savienojums "armijas loma politikā" var šķist bezjēdzīgs – tik pašsaprotami liekas, ka šādas lomas nav un nevar būt. Kāds varbūt atminēsies Spāniju un Grieķiju, bet tas, apžēlojies, taču bija tik sen. Protams, tomēr citos reģionos šis nošķīrums nav tik skaidrs, turklāt runa pat nav par valstīm, kurās politiskā elite lielā mērā izaugusi no "cilvēkiem uzplečos" (Angola, Dienvidsudāna, Mjanma utt.). Pietiekami daudzās valstīs armija joprojām bauda gan statusu sabiedrības acīs, gan reālu ietekmi, kas ļauj to uzskatīt par politisku faktoru (sākot ar Venecuēlu, beidzot ar Pakistānu).
Militārpersonu pašu konstruētais un pietiekami lielas sabiedrības daļas konstruētais tēls (tiem nav jābūt identiskiem) vairāku valstu armijas vedina postulēt, ka to uzdevums ir sargāt konkrēto valsti ne tikai pret ārējiem, bet arī iekšējiem apdraudējumiem. Piemēram, pret armijas ieskatā valstij bīstamu populistu (Taizemes gadījums) vai radikāļu, t.sk. reliģisko (Ēģiptes gadījums), nākšanas pie varas. Citiem vārdiem sakot, šajos gadījumos armijas pozicionējas kā stabilitātes garants. Vai tas izdodas, jau ir cits jautājums, un te, šķiet, būtu lietderīgi nodalīt divus aspektus. Pirmais – kā tas izdodas vai neizdodas praksē? Otrs – kādas vispār kādai institūcijai ir tiesības pasludināt sevi par garantu kaut kam?
Uzreiz jāsaka, ka pat gadījumos, kad armijas iejaukšanās politikā sākotnēji ir likusies kaut cik racionāla, tā ir beigusies draņķīgi. Lielā mērā tāpēc, ka, nonākot varas hierarhijas virsotnē un vienlaikus zinot, ka tai nav jāpiedalās vēlēšanās kā partijai, armija visbiežāk nepilda pašas solīto par laika ierobežojumu savai intervencei. Piemēram, kad Taizemes militāristi pēdējo reizi sarīkoja kaut ko apvērsumam līdzīgu, tika apgalvots, ka būšot nepieciešams pusgads, nu, gads, lai situāciju valstī stabilizētu un tad ar labi padarīta darba sajūtu atgrieztos kazarmās. Pagāja gads, divi... īsi sakot, armija joprojām nekādās kazarmās nav atgriezusies un negrasās to darīt. Savukārt, lai atrastu attaisnojumu termiņu pārkāpšanai, ir jāatrod jauni pretinieki, kas apdraud mīļotās valsts iekšējo drošību. Šķiet, tas pagājušajā gadsimtā bija Indonēzijas gadījums – prokomunistiski spēki (lai arī ko tas nozīmētu Indonēzijas specifiskajā situācijā...) patiešām bija, bet beigu beigās apkarojamo komunistu skaits sāka šķist aizdomīgi liels. Mūsdienās tas pats notiek Ēģiptē. Ģenerālis nu pārtapis "civilajā" prezidentā, savukārt apkarojamo "iekšējo ienaidnieku" rindas ir pamatīgi paplašinājušās: nu tajās ir ne tikai "Musulmaņu brālība", bet arī visi, kurus neapmierina "nācijas tēvs" Sisi.
Turcijas militāristi šajā ziņā var tikt uztverti kā izņēmumus, jo iepriekšējos – veiksmīgajos – "kārtības ieviešanas" gadījumos militāristi kazarmās atgriezās relatīvi operatīvi, tomēr nešķiet, ka tas ir tieši viņu nopelns. Turcijas Rietumu sabiedrotie reālpolitikas vārdā varēja pievērt acis uz tanku braukāšanu pa Stambulas ielām, tomēr neslēpta militāra grupa kā NATO valsts vadība būtu pārāk liels krupis, lai to norītu. Turklāt vismaz līdz šī gadsimta sākumam turku armijniekiem nebija īpašas vajadzības palikt "ielās" – politiķi mājienu arvien saprata, armijas ietekme bija ievērojama, arī tai paliekot kazarmās.
Īsi sakot, lai cik nesimpātiski bieži ir personāži vai grupas, pret kurām armija dažādās valstīs un vēstures brīžos ir vērsusies, armijnieki parasti tāpat visu salaiž dēlī.
Līdz ar to, manuprāt, nav lielas jēgas kavēties pie nesenām epizodēm, kas saistītas ar armiju iejaukšanos politikā. Interesantāks ir jautājums, vai kādai struktūrai, kas turklāt nav vēlēta, ir tiesības novērtēt vēlētāju daļas vai pat vairākuma balsojuma "produktu" kā valsts interesēm neatbilstošu?
Te nepieciešamas divas atkāpes. Pirmkārt, mēs nerunājam par konstitucionālajām tiesām, kas lielā mērā atbilst jautājumā aprakstītajai situācijai. Te runa ir par juridisku lēmumu, kas balstīts tiesiskā regulējuma tulkojumā. Otrkārt, mēs nerunājam par to, ka armijai var būt zināma autonomija no politiskās varas. Autonomija un iejaukšanās nav viens un tas pats. Autonomija var nozīmēt, piemēram, nepakļaušanos politiskās varas lēmumam vērst ieročus pret demonstrāciju. Tā arī, ja esam konsekventi, ir "iejaukšanās politikā", savas gribas uzspiešana politiķiem, tomēr, manuprāt, atšķirība ir. Starp citu – samērā nesen tepat Latvijā tika pieņemti grozījumi likumdošanā, kas – es tagad vienkāršošu – ļauj armijai aizstāvēt valsti arī tad, ja tās virspavēlnieks – politiķis – kaut kādu iemeslu dēļ kavējas dot pavēli aizstāvēties. Formulēšu citādi: autonomija šajā gadījumā sniedz iespēju pildīt savu pienākumu (jāpiezīmē, ka demonstranti nav "ārējais apdraudējums", tātad vēršanās pret tiem nevarētu būt armijas uzdevums), nevis darīt kaut ko ārpus šī pienākuma.
Tātad runa ir par kaut ko tādu, kas nav armijas "darba aprakstā", kādu to paredz konkrētās valsts likumdošana, bet ko tā voluntāri cenšas šajā aprakstā iekļaut. Piemēram, aizstāvēt sekulārismu kā valsts "pamatu". Vai noteiktu ārpolitisko orientāciju un ekonomisko modeli.
Pēc tam jau tiek piemeklēti papildargumenti. Piemēram, ja valstī ir vispārējā karaklausība, tad tiek norādīts, ka armija vispilnvērtīgāk atspoguļo šīs valsts sociālo un etnisko audumu. Vai armijai ir bijuši nopelni savu tiešo pienākumu izpildē (robežkari un līdzīgi). Īsi sakot, autoritāte, kas uztur vērtības.
Problēmas sākas ar "vērtībām". To interpretācija laika gaitā var mainīties, mainās attiecības starp deklarētājām vērtībām, un, piemēram, sekulārisms var nenozīmēt, ka tikpat svarīga vērtība ir cilvēktiesības (Turcija – arī līdz Erdogana nākšanai pie varas – ir tam apliecinājums). Tomēr visbūtiskākais iebildums, šķiet, ir sensenā atziņa, ko daudzi var uztvert kā likteņa ironiju vai kaitinošu nejēdzību, – ja konkrētās sabiedrības vairākums bez piespiešanas izdara šai sabiedrībai bīstamu lēmumu, tas ir jāpieņem.
Precīzāk sakot – kāda vēlētāju daļa to var nepieņemt un aktīvi pret to protestēt. Un te, manuprāt, arī parādās vienīgā armijas politiskās līdzdalības iespējamā forma, jau pieminēta saistībā ar autonomiju, – nešaut uz protestētājiem. Ja, piemēram, ar vairākuma lēmumu pie varas nonākušie sāk likt šķēršļus nākamajām brīvajām vēlēšanām un cilvēki, nespējot savu gribu izteikt ar balsojumu, iziet ielās. Tad armijas politiskā loma ir nekļūt par tā brīža politiskās elites ieroci.
Bet, vēlreiz, protestam ir jāsākas "civilo" vidē.
Varētu šķist, ka viss iepriekš minētais ir uz "mūsu platuma grādiem" neattiecināma problemātika. Kā uz to skatās... Komentējot, strīdoties par mūsdienu valsti, politiku, analizējot dažādās grupas, nereti piemirstas, ka šajos tīklojumos ir struktūras, kas ir objektīvi apmācītas lietot spēku, līdz ar to tās nav ignorējamas kā, piedošanu, veca, pierasta mēbele. Jā, es arī sliecos domāt, ka tāda ekstrēma armijas politiskās līdzdalības forma kā apvērsums nav Rietumu demokrātijām aktuāls jautājums. Bet – pirmkārt, mūs pietiekami tieši skar arī citu reģionu notikumi, otrkārt, vairāk intelektuālās piepūles būtu jāvelta tam, lai saprastu, kā šī struktūra (armija) saprot sevi vai (ja ir) kāda ir tās korporatīvā mitoloģija, arī runājot par mūsu pašu armiju. Piemēram, lai mēģinātu saprast, ko tai reāli nozīmē svinīgais zvērests aizsargāt valsti pret ārējo ienaidnieku.
1