Neraugoties uz plašsaziņas līdzekļu un sociālo tīklu lielo uzmanību, nekas skandalozs, manuprāt, Gunāram Astram veltītā pieminekļa atklāšanā nenotika.
Lietderīgi šķiet emocionālo komentāru iemeslus sadalīt trijās sadaļās.
Pirmā. Valsts prezidents Egils Levits, skanot Latvijas himnai, nenoņēma cepuri. Te pat nav atrodami kaut cik jēdzīgi attaisnojumi, un prezidenta padomnieku komentārs dienu vēlāk – Levita kungs, protams, ir ļoti sarūgtināts, ka tā sanācis, bet, lūk, pie vainas esot arī protestētāju izraisītā "spriedzes situācija", kas "vienkārši radīja papildu satraukumu un nelīdzsvarotību pasākuma norisē" –, atvainojiet, bet vai vēl stulbāku skaidrojumu nevarēja izdomāt? Ja amatpersona ir tik nervozs neliela protestētāju skaita klātbūtnē, tad jāsecina, ka viņš patiesībā nespēj pieņemt kritiku.
Man šāds skaidrojums liekas jo mazticamāks tādēļ, ka cepures noņemšanai, himnai skanot, vajadzētu būt, kā saka, automātiskai reakcijai. Saeimas spīkerei viņas pilnvaru sākumposmā vienā no holokausta piemiņas dienām atgadījās neveikla situācija, bet uzreiz arī uzsveru: principā Inārai Mūrniecei nebija jāzina (cita lieta – viņas padomdevēji), ka ir ebreju reliģiskās kopienas, kurās vīrieši ar sievietēm nesarokojas. Lūk, šis ir saprotams misēklis. Savukārt uzvedības rituāls himnas skanēšanas laikā, liekas, nav nekas mazpazīstams. Īsi sakot, man personīgi šis atgadījums, protams, nav izšķirošais Levita vērtēšanai, tomēr tas pastiprina dažu politikas vērotāju (ne manu, jo es prezidentu nepazīstu) tēzi, ka Levits nebija gatavs termiņam tik objektīvi sarežģītā laikā un jūtas emocionāli nekomfortabli. Bet, kā saka, tās nu ir viņa problēmas, pārejam pie daudz interesantākiem jautājumiem.
Otrā. Protestētāji, kuri izpelnījās ļoti skarbus apzīmējumus (tostarp no politiķu puses) par to, ka sarīkojuši savu akciju tieši Astram veltītā pieminekļa atklāšanā. Un te man jāsaka, ka viena no demokrātijas nepatīkamākajām pazīmēm ir tā, ka demokrātija regulāri spiež indivīdu (tostarp šī teksta autoru) reflektēt par to, vai viņš spēj nošķirt savu subjektīvo attieksmi pret kādu situāciju un to, ka citi indivīdi šo situāciju var redzēt atšķirīgi. Ja kādam tas palīdz, steidzu atzīt, ka man pašam tas ir grūts pārbaudījums, un ilustrācijai minēšu krievu izcelsmes mākslinieku – aktīvistu Pjotru Pavļenski. Kad viņš 2015. gada novembrī savas akcijas laikā Maskavā aizdedzināja Federālā drošības dienesta ēkas galvenās durvis (un saņēma par to cietumsodu), mans novērtējums bija atbalstošs. Kad divus gadus vēlāk Pavļenskis, saņēmis politiskā bēgļa statusu Francijā, aizdedzināja Parīzē Francijas bankas ēkas ieeju, mana attieksme bija nīgrāka – kas tā par, kā saka, melnu nepateicību un vispār centrālā banka un čeka nav viens un tas pats. Lai gan būtībā jautājums ir nevis par Pavļenski, bet par to, kā es uztveru viņa akcijas "objektu", un man vismaz teorētiski jāsadzīvo ar to, ka citiem attieksme pret Pavļenska "objektiem" var būt pretēja.
Gluži labi apzinos, ka ekstravagants mākslinieks (aizšūt sev muti prasa ko vairāk nekā dalība piketā…) nav tas pats, kas politisks aktīvists, kurš turklāt sačakarē noskaņojumu citiem (lai gan, atklāti sakot, Pavļenska veiktā paša sēklinieku pienaglošana publiskā vietā arī kādam garāmgājējam var sabojāt visu dienu…). Tomēr, redziet, tādi nu tie aktīvisti ir. Ja mēs meklētājsistēmā ierakstām vārdkopu "activists try to disrupt…" ("aktīvisti mēģina izjaukt…"), tad redzam ļoti daudzus un ļoti atšķirīgus pasākumus. Vienu čakarēšana (piemēram, vaļu zvejas kuģu) man liekas attaisnojama, citu (teiksim, mediķu konferenču) man nepatīk.
Jā, jūs teiksiet, bet pieminekļa atklāšana ir īpašs gadījums. Nu, konkrētajiem aktīvistiem, kuriem es personīgi galīgi nesimpatizēju, varbūt tā neliekas, jo viņu skatījumā tā vienkārši ir iespēja pievērst uzmanību viņiem svarīgiem jautājumiem. Mērķis attaisno līdzekļus, ziniet. Kad aktīvisti pērnā gada rudenī mēģināja izjaukt svinīgo olimpiskā lāpas aizdegšanu Grieķijā (atbalstu!), protestējot pret cilvēktiesību pārkāpumiem Ķīnā, domāju, ka šie cilvēki apzinājās, ka sportisti un ziemas olimpiāde nav vainīgi pie komunistiskā režīma noziegumiem. Protams, ir gadījumi, kad aktīvisti gluži labi apzinās, ka viņi būtībā vēršas pret citiem ļoti svarīgu simbolu (notikumu utt.). Piemēram, cik saprotu, liela daļa amerikāņu ir patrioti, kuriem diez vai patīk, ka Brīvības statuju Ņujorkā dažādi aktīvisti izmanto savām izdarībām, un skaidrs, ka konkrētie aktīvisti savu "objektu" savukārt izvēlējušies speciāli. Tomēr arī šādā – tīšas simbola aizskaršanas – gadījumā aizskarto attieksme ir atkarīga no tā, ko viņi domā par akcijas saturu. Piemēram, ja protestē sieviešu tiesību aizstāves, tad kāds liberālis un patriots viņām to, kā saka, piedos, savukārt viņš galīgi nebūs mierā ar to, ka Brīvības statuju savai akcijai izvēlas Irānas teokrātiskā režīma fani. Jāpiezīmē – pastāv vēl arī iespēja, ka aktīvisti īsti nesaprot kontekstu, un tad var gadīties tā kā dažiem dedzīgiem rasisma kritiķiem ASV, kuri pa burzmu nogāza arī pieminekli citam dedzīgam rasisma kritiķim. Īsi sakot, ar skaļām protesta akcijām vienmēr ir ķēpīgi, jo to dalībniekiem, protams, ir savi argumenti, savukārt visu pārējo attieksme ir atkarīga no daudziem un dažādiem faktoriem, temperamentu ieskaitot (piemēram, es teiktu, ka nav jātraucē arī 9. maija pasākumi vai, teiksim, t.s. antivakseru pulcēšanās, tomēr respektēju citu attieksmi). Tas nav "morāles relatīvisms", tā ir tikai rēķināšanas ar skarbo realitāti.
Es saprotu Astras radinieku un citu cilvēku sarūgtinājumu, tomēr mierinājumam man ir šāds arguments: incidents atklāšanas brīdī pēc kāda laika vismaz vairumam sabiedrības aizmirsīsies, toties Astras nopelni un piemineklis paliks.
Trešā. Ir cilvēki, kurus saniknojis šodienas amatpersonu iespējamais mēģinājums gūt kādus punktus, izmantojot Astras piemiņu. Pirmkārt, vienmēr jāatceras banālā atziņa, ka otra galvā neielīdīsi – lai ko kāds no mums domātu par šīm amatpersonām, mēs nevaram simtprocentīgi apgalvot, ka viņu cieņa pret Astru nav patiesa. Tā gadās. Piemēram, ir gadījumi, kad pārliecināti komunisti kādā dzīves periodā kļūst par pārliecinātiem ticīgajiem. Otrkārt, tas, ka tiek izmantoti vēstures un citu cilvēku nopelni, galīgi nav nekāds jaunums vai Latvijai vien raksturīga situācija. Piemēram, visnotaļ viduvēja līmeņa personāžs, Napoleons III, bez sirdsapziņas pārmetumiem izmantoja sava tēvoča (Napoleona I) slavu un nopelnus. Ja mēs sākam "uzvilkties" par šādām situācijām, tad stresam vairs nav gala, jo, piemēram, man nav patīkami redzēt Latvijas himnu dziedam personāžus, par kuriem es skaidri zinu – viņi šai valstij neko labu nav devuši. Tomēr demokrātijā arī pēdējam ķēmam neviens nevar aizliegt ietīties karogā un teikt patētiskas runas. Toties pastāv priekšrocība, ka neviens man nevar liegt nošķirt man svarīgos simbolus un vēsturi no man nesimpātiskiem vai kaitinošiem tipāžiem. Demokrātijā – atšķirībā no autoritāra vai totalitāra režīma – man ir tiesības un iespējas ķēmus varā ignorēt.
20