Gribēju iesākt savu pirmo "Satori" redakcijas sleju ar pateicību Henrikam par atvērtu sirdi, prātu un atbildīgi nostrādātiem četriem gadiem, solot, ka arī turpmāk turēsim roku uz sabiedrības un kultūras norišu pulsa, liksim nu jau četras galvas kopā, lai pēc iespējas daudzveidīgi pārstāvētu brīvu un drosmīgu domu, dodot iespēju laikmetīgās mākslas un kultūras idejām sasniegt arī sabiedrības attālākos nostūrus un kopienas, kā arī uzrunāt institūcijas, no kurām bieži izvairāmies, jo dialogs ar tām šķiet vienkārši neiespējams.
Taču dzīvē notiek tā, kā notiek, tāpēc atlikušo slejas daļu veltīšu Egilam Helmanim un Ogres Vēstures un mākslas muzejam (OVMM). Es rakstu šo sleju dienā, kuru kultūras darbinieki un citi iesākuši ar parakstu vākšanu publiskai vēstulei Latvijas augstākajām amatpersonām, lūdzot paust skaidru nosodījumu Ogres novada domes priekšsēdētāja Egila Helmaņa represijām pret OVMM darbiniekiem.
Garais stāsts īsumā tiem, kuri nav sekojuši Ogres notikumu laika joslai: šīgada janvāra beigās Ogres muzeja darbinieki publiskā vēstulē atteicās izstādīt Helmaņa rosināto porcelāna kolekciju, kas pieder pret Krievijas karu vērstajām sankcijām pakļautajam Pjotram Avenam. Pēc šīs vēstules sākās represijas pret muzeju, aizliedzot tam komunicēt ar sabiedrību, neapstiprinot muzeju izstāžu plānu turpmākajam gadam un liekot pārprofilēties uz novadpētniecību. Pašreizējā OVMM direktore un sabiedrisko attiecību speciāliste ir paziņojušas, ka šādas attieksmes un novada vadības darbību dēļ plāno atstāt amatu, jo muzejā jau notiek izrēķināšanās ar darbiniekiem, kuri iebilda pret Avena izstādes rīkošanu (atsaukts algu paaugstinājums, notiek nesaskaņota sapulču videoierakstīšana u.c.)
Kā savā rakstā "Par pašvaldībām un to dibinātajiem muzejiem" trāpīgi norāda muzeoloģe Agnese Neija, šie notikumi ir radījuši jautājumus par to, vai pašvaldībai ir tiesības kontrolēt muzeju darbu vai tomēr muzeji drīkst būt neatkarīgi savā izstāžu politikā. Saskaņā ar pašreizējo muzeju likumu pašvaldībai kā muzeja dibinātājai un finansētājai ir šādas tiesības. "Tomēr ir kāda nianse," raksta Neija – "pašvaldība nav Helmanis", turklāt "nevienam atsevišķam pašvaldības vadītājam nav nedz zināšanu, nedz kompetences orientēties kultūras un muzeju jomā".
Kultūras ministrs Nauris Puntulis paziņojis, ka "politiska iejaukšanās mākslas saturā nav pieļaujama", arī muzeju padome secinājusi, ka nepieciešami likuma grozījumi, kas stiprinātu muzeju autonomiju, taču praktiski nekāda rīcība nav sekojusi. Kādēļ Ogres muzeja gadījums ir satraucošs? Pirmkārt, mēs redzam, kā Helmanis vienpersoniski vai šaurā lokā bez kompetentu speciālistu viedokļa plāno turpmāk noteikt, ko muzejā izstādīt, tādā veidā diskreditējot kultūras institūciju kompetenci un principā arī jēgu. Otrkārt, ja šī rīcība paliks bez augstāko amatpersonu nosodījuma, esam pamodušies valstī, kurā represijas pret kultūras un pašvaldības iestādēm ir jaunā normalitāte un pilsoņiem turpmāk jābaidās ziņot par pārkāpumiem.
Kāpēc tas uztrauc mani? Skat. pirmo rindkopu – manuprāt, kultūras iestāžu darbībai jābūt orientētai uz to, lai sasniegtu plašāku sabiedrību, tostarp attālākos reģionus un sabiedrības slāņus, veicinot ikviena iedzīvotāja pašnoteikšanos un pārstāvniecību kultūras un sabiedriskajos procesos, nevis lai kontrolētu un iebiedētu. Tāpēc ir būtiski, ka par kultūras saturu lemj nozares speciālisti, kuri gadu gaitā ir strādājuši pie niansētas komunikācijas, izpētes un sabiedrībai nepieciešama satura veidošanas. Tieši kvalitatīva, laikmetam un vietai atbilstoša, pārdomāti izvēlēta mākslas valoda ir tā, kas spēj uzrunāt un pārstāvēt cilvēkus ar visdažādāko pieredzi, identitāti un zināšanu līmeni, lai pēc iespējas visus iesaistītu mūsu kopīgās kultūras un sabiedrības veidošanā. Šī matērija prasa rūpīgu attieksmi jo sevišķi šobrīd, kad demokrātija mūsu platuma grādos ir kļuvusi "trausla kā procelāns", kuru Ogrē, kā izskatās, taisās pienaglot pie sienas.
4