Demokrātija bez demokrātiem

Raksta pēdējā rindkopā ir precīza sabiedrisko norišu ārējo izpausmju kvintesence. Cēloņu atklāšana nav pa spēkam nevienam atsevišķam indivīdam. Tur ir vajadzīgas dažādas kvalifikācijas, pasaules redzējumi un vērtību sistēmas, kas sabiedrības diagnostikai un terapijai labi noder tikai demokrātijas apstākļos. Atliek vien demokrātiem bruņoties ar pacietību, respektēt demokrātiski pieņemtus lēmumus un stutēt demokrātiskos procesus kaut vai 0,0...% biedru kopās.

Ohlokrātija, tā saucas šī parādība, ko vērojam...

Z-Amerikas pamatiedzīvotājus eiropieši iepazīstināja ar "Džonu Miežagraudu ( alkoholu )" - latviešus ar demokrātiju. Sekas pēc 1991.g. demokrātijas ieviešanā divdesmit piecos gados ir graujošas (mīnuss 700 000 iedzīvotāju), demogrāfu prognozes par nākamajiem 25, 50, 100 gadiem - neiepriecinošas.
Bet vai tāpēc demokrāti domāt sāks? Kā tādās reizēs izsakās - kas man maksā, tam es līmē!(k/f Ceplis)

Grūti saprast, kāpēc apņēmīgi, rīcībspējīgi politiķi un vizionāri uzreiz būtu jānokristī par "stingro roku". Lai pārstāvnieciskā demokrātija vispār funkcionētu (ja tiešām vēlamies to paturēt), tad vienmēr ir jādomā par dinamisku mijiedarbību starp "vairākumu" un pāris spējīgiem, kustinošiem "indivīdiem". Pretējā gadījumā, ja vairākums ir nekāds, vidējs, centrisks, zilivārīts puspelēks, tad arī elite būs tāda pati, kā to arī redzam šodienas Latvijā. Viduvējību vara (kas visbiežāk arī ir pārstāvnieciskā demokrātija), nekas vairāk.