Demokrātija bez demokrātiem

Vienotās Eiropas ideja šodien piedzīvo ne tos labākos laikus. Breksits acīmredzot būs ilgs un ķēpīgs; sarunas par kopīgu nostāju pret Krieviju ir tikko kā izgāzušās. Šā gada decembrī Austrijas prezidenta atkārtotās vēlēšanas, kurās, pēc visa spriežot, uzvarēs eiroskeptiķis Hofers, ievadīs ļoti slidenu vēlēšanu ciklu dažādās Eiropas valstīs, kuras neveiksmes gadījumā patiešām var ievadīt pirmos nopietnos soļus ES nojaukšanā. Iespējams, tas ir iemesls, lai paraudzītos uz dažām cerībām, kuras mēs tradicionāli esam saistījuši ar mūsu dalību ES. Šo tematu varētu saukt par "demokrātisko konverģenci" pēc analoģijas ar Briseles saimnieciskās konverģences politiku, kuras uzdevums ir "pievilkt" vājāk attīstītās valstis tuvāk Eiropas vidusmēram. Mēs savukārt runāsim par priekšstatu, ka līdz ar dalību ES arī dalībvalstu politiskajai kultūrai vajadzētu kļūt "eiropeiskākai". Proti, cilvēkiem vajadzētu būt naskākiem uz pilsonisku aktivitāti un saskatīt tajā vairāk jēgas; viņiem vajadzētu kļūt apmierinātākiem ar demokrātiju un mazāk ilgoties pēc "stingrās rokas". Turklāt būtu labi, ja viņi arī cits citam vairāk uzticētos un būtu spējīgi uz solidāru rīcību.

Sabiedrības attieksmju un vērtību izmaiņas, protams, prasa laiku. Ralfs Dārendorfs savulaik apgalvoja, ka demokrātiskas konstitūcijas uzrakstīšanai ir nepieciešami 6 mēneši, tirgus ekonomikas pamatu ielikšanai ir vajadzīgi 6 gadi, savukārt grūtāk ir izveidot to "sociālo pamatu, kurš pārveido konstitūciju un ekonomiku no "labos laika apstākļos piemērotiem" par "visos laika apstākļos piemērotiem" institūtiem, kuri būtu spējīgi turēties pretī iekšējām un ārējām vētrām, un tas diez vai būs iespējams, pirms nebūs pagājuši 60 gadi". [1] Latvijā kopš demokrātiskā režīma atjaunošanas ir pagājuši 25, nevis 60 gadi. Varbūt nākamie 35 mums atnesīs kaut kādas pozitīvas pārmaiņas. Tomēr optimistisks cilvēks varētu cerēt, ka pirmie augļi būtu samanāmi jau šobrīd.

Te nu es vēlētos pievērst lasītāju uzmanību sekojošai tabulai [2]:

Politiskās attieksmes: 2004. un 2014. gads (%)

Un pie reizes vēl šādai, kur aicinu pievērst uzmanību pēdējai rindai [3]:

Es pilnīgi pieļauju, ka šos skaitļus var interpretēt dažādi. Iespējams arī, ka būtu jāskatās vēl citi indikatori. Vienmēr var vainot spoguli – jo vairāk tādēļ, ka reizēm tas arī ir greizs. Taču, manuprāt, šeit pati no sevis uzprasās viena noteikta interpretācija: 10 gadu dalība ES nav panākusi nekādas pozitīvas izmaiņas Latvijas politiskās kultūras demokratizācijā. Ļaudis piedalās mazāk, vairāk netic demokrātiskai līdzdalībai un vēlētiem politiķiem, vēl kaislīgāk ilgojas pēc stingrās rokas. Turklāt – kas gan šķietami nav noticis pa šiem desmit gadiem! Ir drusku pamainījušās paaudzes, kādai homo sovieticus kohortai aizejot viņsaulē. Ir bijuši arī dažādi tautas gribas izvirdumi, kā referendumi, tautas iniciatīvas un Valda Zatlera demokrātiskais mesiānisms. Taču dziļākus sabiedrības slāņus tas, pēc visa spriežot, nav aizķēris itin nemaz.

Tas, protams, nenozīmē, ka Latvijā nebūtu pilsoniski aktīvu cilvēku un organizāciju, kas domā par sabiedrības labumu. Tādas, protams, ir. Latvijā ir ļaudis, kas nesavtīgi velta savu laiku un enerģiju dažādām problēmām – sākot ar ekoloģiskām tēmām un kultūras mantojuma sakopšanu un beidzot ar specifiskām izglītības un veselības problēmām. Tie ir pašaizliedzīgi ļaudis, kuri ir pelnījuši cieņu un atzinību. Tomēr jāatzīst, ka tas ir šaurs un samērā konstants sabiedrības slānis, kura ietekme uz sabiedrības kopējām attieksmēm ir visai ierobežota. Demokrātijā, kā zināms, pie teikšanas ir vairākums, un šis vairākums Latvijā ir salīdzinoši inerts pret dažādām "pilsoniskās sabiedrības" aktivitātēm. Kāds varētu apgalvot, ka šī ir visu postkomunistisko valstu problēma – zema uzticība politiķiem, neticība demokrātijai, ilgas pēc autoritārām alternatīvām, pilsoniska pasivitāte. Ne gluži. Tā ir tikai dažu, nevis visu postkomunistisko ES dalībvalstu problēma. Līdzīgas attieksmes dominē Lietuvā, kā arī Polijā un Ungārijā, bet krietni mazāk – Čehijā un Igaunijā. Nerunāsim šeit par Baltkrieviju vai Krievijas Federāciju, kur aptauju termometrs ir pārāk "uzrīvēts", lai tā rādījumus salīdzinātu ar ES valstīm.

Ja iepriekš sacītais šķietami liecina par kādu Schadenfreude, tad tas ir pilnīgi aplami. Šie skaitļi vienkārši ir visai atskurbinoši. Protams, mēs varam turpināt cerēt uz lēcienveida pārmaiņām nākotnē un muļķot sevi ar inkantācijām par "sabiedrības līdzdalību" kā visu problēmu risinājumu. Tomēr pašlaik ir jārēķinās, ka Latvija arī nākotnē ilgstoši būs "demokrātija bez demokrātiem". Savukārt, ja gaidām jaunu autoritāra populisma vilni (vienalga, no kura politiskā spektra flanga tas nāktu), ar kaut cik ievērojamu pilsoniskās sabiedrības pretestību rēķināties nevajadzētu. Pie mums elite var droši atļauties visu to pašu, ko Polijā un Ungārijā, un pat vēl daudz vairāk. Tai vajag tikai gribēt. Savukārt tiem ļaudīm, kas gluži nebūtu sajūsmā par latviešu Orbānu vai Kačinski pie varas, ar masveidīgu atbalstu rēķināties nepieklātos. Nerunāsim nemaz par to, ka šie ļaudis ir atrodami vienā kvadrātmilimetrā Latvijas kartes. Viņiem ar lielu varbūtību uz nākamajām vēlēšanām pat nebūs savas, daudz maz sakarīgas partijas, par kuru nebūtu kauns balsot, vienlaikus neriskējot izniekot savu balsi. Dekabristi ir jauki ļaudis, tomēr – kā tur teica proletariāta vadonis? – šķiet, "viņu ir ļoti maz, un viņi ir ļoti tālu no tautas".

Tas patiešām ir dīvaini, ka Latvijā, brīvā ES valstī ar divpadsmit gadu stāžu, t.s. "liberālās" aprindas pēc sava darbības stila tik ļoti līdzinās Krievijas "balto lentīšu" opozīcijai. Tā pati savstarpējā kasīšanās, tas pats narcisisms, tā pati nevaldāmā tieksme uz pļāpāšanu, tā pati orientācija uz gudrajiem ārzemju draugiem, nevis vietējiem "pacakiem", kuriem, par nožēlošanu, vienīgajiem ir balsstiesības. Un arī rezultāti ir ļoti līdzīgi. Krievijas opozīcija ir izdarījusi visu, lai Kremlis ar saviem federālajiem televīzijas kanāliem varētu brīvi staigāt tai pa galvu bez mazākās pretestības. Savukārt Latvijas t.s. liberāļi dara visu, lai pēc 2018. gada vēlēšanām kaut kas līdzīgs būtu iespējams arī šeit.

[1] Dahrendorf R. Reflections on the Revolution in Europe. New York: Penguin, 1990, pp. 99–100.

[2] Avots: Rozenvalds J. (red.) Cik demokrātiska ir Latvija. Demokrātijas audits 2005–2015, Rīga: LU, 2015.

[3] "Demokrātijas audita" aptauja 2005, 2015 (sk. iepriekšējo piezīmi), Tautas attīstības pārskata aptauja 2008.

Raksts sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild biedrība "Ascendum".

Patika raksts?
Palīdzi līdz 11. novembrim savākt 20 000 eiro!