Recenzija
10.05.2016

Dejai nebija vietas

Komentē
0
Saglabā

Es esmu no tiem cilvēkiem, kas gandrīz nekad nedejo. Arī nakts vidū, kad bārā grūti atrast kādu, kam vēl mugurā būtu krekls, un dīdžejs tikko uzlicis "Girls Just Want to Have Fun", es varu noturēties un nedejot. Drīzāk sēžu kaut kur stūrī un, mēģinot pārkliegt mūziku, stāstu draudzenei savus svaigākos sirdsēstus. Atceros, ka vienreiz nedejoju pat tad, kad dzīvokļa ballītē tika uzlikta "Velna dziesma" no filmas "Sprīdītis". Un tas tiešām nav pa spēkam katram. Nerunājot par to, ka pēdējā reize, kad mācījos dejot pie profesionāļa, bija ritmikas nodarbības pamatskolā. Tāpēc arī nav brīnums, ka nemaz nezināju – Rīgā aprīļa pēdējā nedēļā jau desmit gadu notiek festivāls "Dejas diena". "Aizej, tieši būs interesanti, ka tu neko no tā nesaproti," mani šai jaunajai pieredzei motivēja portāla redakcija. Es, protams, uzreiz piekritu, jo iespēja sevi publiski pazemot cilvēkiem visos laikos ir šķitusi interesanta. Ja neticat, aizejiet kādreiz uz kādu karaokes bāru. Turklāt – nekad taču nenāk par ļaunu paplašināt sava komforta robežas.

Diemžēl vētras plosītajā svētdienā, 24. aprīlī, netieku uz festivāla centrālo notikumu – dejas meistarklasēm –, kurās, kā tika solīts, varēja ne tikai uzdejot, bet arī iepazīties ar izrādes tapšanas aizkulisēm. No atlikušā programmas piedāvājuma izvēlos kaut ko neordinārāku. Projekts "Pastaiga ar mākslinieku", kas noslēpumaini piedāvā astoņu veidu privātas tikšanās ar anonīmu mākslinieku, "Dejas dienā" notiek pirmoreiz. Izrādes centrālā tēma ir mākslinieka personīgās pieredzes nodošana publiskai apskatei un vērtējumam. Pieteikumā norādīts, ka kopīgi būs jāmeklē atbildes uz vismaz trīs svarīgiem jautājumiem: vai tas ir ētiski? Vai tas ir interesanti? Vai tas ir nepieciešami?

Izrādes dienā saņemu noslēpumainu īsziņu ar precizētu notikuma vietu un lūgumu izmantot šo kontakttālruni tālākai saziņai. Iecerētā pilnīgā anonimitāte gan izpaliek, jo no vecu projektu laikiem man šīs personas vārds un uzvārds ir saglabāts telefona atmiņā. Kas šis īsti ir par cilvēku – to gan es vairs neatceros. Nonākot kādā no Rīgas centra ēku iekšpagalmiem, saņemu nākamo aicinājumu doties uz pēdējo stāvu un iet iekšā pa durvīm, kuras es atpazīšu pēc tā, ka tās būs vaļā. Nelielā dzīvoklī sastopu mākslinieci bērna gaidībās un atviegloti nopūšos – izskatās, ka jādejo nebūs. Viņa vaicā, vai man nebija bail, un es atklāti saku, ka nebija, drīzāk vienkārši neērti. Kā jau parasti, kad jāsatiek svešinieki, un jo sevišķi tad, kad tas jādara viņu privātajā dzīves telpā. Viņa atklāj, ka iepriekšējā dienā uz izrādi esot pieteicies kāds vīrietis, tad pašai bijis nedaudz bail. Par laimi, viss beidzies labi, un Stambulas konvencija netika pārkāpta. Māksliniece man pagatavo tēju ar cepumiem, mēs apsēžamies klubkrēslos, fonā skan Latvijas Radio, un izrāde var sākties.

Sarunas sākumā viņa atklāj, ka vilkme publiskot savu privāto pieredzi un pārkāpt nerakstītās robežas ir bijis pārsteigums pašai. Viss sācies ar to, ka viņa atradusi vecus diapozitīvus un, ņemot tos par pamatu, izveidojusi intīmu izrādi – stāstu par savu ģimeni. Pēc tam apmeklējusi kāda ārzemju horeogrāfa izrādi, kurš pirmajā daļā provocējis apmeklētājus, spiežot viņus stūrī un uzdodot viņiem privātas dabas jautājumus, vai, piemēram, erotiski tuvojoties ar vibratoru. Izrādes otrajā daļā uzkavēties bija aicināti tikai tie, kas to patiesi vēlas, un ziņkāre bijusi spēcīgāka par bailēm un nedrošību, tāpēc viņa palikusi. Beigās attapusies, guļot kailu ķermeņu ņudzeklī kopā ar vēl septiņiem cilvēkiem un nesaprotot, kā līdz kaut kam tādam vispār varēja nonākt. Vēlāk pretēji mīļotā cilvēka iebildumiem meitene piekritusi kaila nofilmēties kādā mūzikas klipā. Šobrīd viņu pašu biedē un reizē arī interesē, ar ko viņa sevi pārsteigs nākotnē, kā arī – kur un kāpēc ir tā robeža, pie kuras tomēr gribēsies apstāties.

Vienojamies, ka viena no svarīgākajām ētiskajām robežām kā mākslā, tā ikdienā ir citu cilvēku privātā dzīve, kuru var nākties atklāt kontekstā ar savējo. Tas var nesaskanēt ar viņu vēlmēm, pat ja darīts ar lielu cieņu. Arī man pēc tam, kad biju devusi akceptu kādas savas dzīves daļas pārtapšanai teātra izrādē, nemaz nebija bail par sevi, bet ļoti par tiem, kuri tur parādās un bez kuru parādīšanās es šo stāstu nevarētu izstāstīt. Pat gadījumos, kad tas neskar neviena apkārtējā privātumu tieši – kā, piemēram, publiska sava kailuma eksponēšana –, vislielākās bailes mēdz būt tieši par līdzcilvēkiem, kurus šāda atklātība var sāpināt. Tas pats attiecas uz jebkuru intīmu dzīves pieredzes detaļu vai pārdzīvojumu publiskošanu. Ne vienmēr apkārtējiem pat vajag būt tur kaut kādā mērā iesaistītiem. Bieži pietiek vienkārši ar viņu mīlestību, kas likumsakarīgi raisa bailes un uztraukumu par autora turpmāko dzīvi pēc šīs atklāšanās.

Izrādes pieteikumā izvirzītais jautājums "Vai tas ir ētiski?" drīzāk būtu jāuzdod gadījumos, kas saistās ar citu cilvēku privātās dzīves transformēšanu mākslā, kad pats "produkta" radītājs ir tikai tā autors, bet ne dalībnieks. Piemēram, cik ētiski ir uzņemt dokumentālo filmu, kuras varoņi tiek provocēti rīkoties režisoram vēlamā veidā vai apzināti pazemoti? Cik ētiski ir, rakstot kāda cita biogrāfiju, iekļaut detaļas, kuras viņš nevēlas vai, iespējams, nebūtu vēlējies publiskot? Vai svarīgāk ir atspoguļot pilnīgu patiesību vai censties neiznīcināt cilvēku, kura dzīve ir šī patiesība? Jautājumi par ētiku rodas brīžos, kad saduras divu cilvēku izpratnes par to, kur ir jānosprauž robeža. Arī tad, ja šie cilvēki ir autors un skatītājs. Atsevišķs ētiskuma aspekts ir saistāms ar gadījumiem, kad mākslinieks uz skatuves ir atkailinājies tik tālu, ka šo pieredzi ir kļuvis grūti vērtēt kā mākslas "produktu" (t.i. – kritizēt). Dažkārt to pat ne līdz galam apzināti var izdoties realizēt zināmā mērā ļaunprātīgi. Piemēram, ja māksliniece izrādes laikā atklāti stāstītu, kā kādā dzīves periodā regulāri tikusi smagi piekauta un izvarota, to būtu grūtāk nosaukt par "sliktu izrādi" pat tad, ja tai tiešām piemistu zema mākslinieciskā kvalitāte.

Vai tas ir nepieciešami? Vismaz pašam autoram – noteikti jā. Privātās dzīves pārvēršana mākslā ļauj uz šo pieredzi paraudzīties no malas un uzzināt kaut ko vairāk pašam par sevi. Reizē šis pastarpinājuma filtrs aizsargā un rada zināmu distanci starp autoru un konkrētiem notikumiem vai sajūtām, atstājot viņa arsenālā iespēju pateikt – "tā jau ir māksla, nevis es". Šis process kļūst par publisku terapiju, kurā autors cenšas būt maksimāli godīgs pret skatītāju un nebaidīties izskatīties vājš vai nožēlojams. Un tā ir arī iespēja atbrīvoties no pārdzīvotā un ļaut notikumiem pavirzīties drošā attālumā, sākot dzīvot pašiem savu, ar autoru nesaistītu dzīvi. Ja skatītājā tas raisa līdzpārdzīvojumu, pārņem abpusēji mierinoša sajūta, ka neesam vieni šajā dažkārt tizlajā un dīvainajā pasaulē. Otra motivācija jau ir apzināta skatītāja provocēšana (atcerēsimies ārzemju horeogrāfu ar vibratoru) pārvarēt un paplašināt savas robežas. Ir neērti publiski vērot kailu cilvēku vai izģērbties pašam. Tāpat ir neērti raudzīties uz cilvēku, kurš publiski nebaidās būt vājš vai dalīties ar ļoti personiskām dzīves detaļām. Taču reizē tas var izrādīties ļoti atbruņojoši. Vai tas ir interesanti? Kā kuro reizi. Ja kas, es šodien izlasīju, ka "garlaicīgi – tas ir forši jau kopš 2011.".

Pēc aptuveni stundu garās izrādes, kurā pārrunājām gandrīz visu, sākot no Marinas Abramovičas un beidzot ar baumošanu kā dzīves iepazīšanas mākslu, zvana telefons. Tas ir dzīvesbiedrs, kurš ticis izdzīts pastaigā un nu labprāt atgrieztos mājās. Kamēr viņš nāk, mēs vēl paspējam uzspēlēt iepriekš sagatavotu spēli "Patiesība vai patiesība", kurā mums abām jāvelk lapiņas un jāatbild uz tur rakstītajiem privātās dabas jautājumiem. Zaļie ir nevainīgāki, sarkanie – jau brutālāki. "Vai tu būtu gatava seksam trijatā?" es izvelku sarkano lapiņu. Ko es atbildēju? Tā jau ir mana privāta darīšana.

Taču šī bija tieši tāda deju nodarbība, kādu vēlējos. Pat ja manas robežas pēc tās palika nepaplašinātas. Ne jau vienmēr tas ir galvenais. Vai tad citādi cilvēki gadu no gada rudenī brauktu uz Siguldu?

Tēmas

Anete Konste

Anete Konste ir pabeigusi kultūras menedžmenta maģistra studijas, bet šobrīd pārsvarā ir aizņemta ar visplašākā spektra rakstu darbiem. Augsta taisnības izjūta un detaļu valdzinājums jaunībā raisījis ...

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!