Viedokļi
01.09.2014

Definējot šķiru sabiedrību

Komentē
3
Saglabā

Apraksti par sabiedrības šķirām parasti šķiet plakani un neīsti, groteski un dīvaini, bieži vien formulēti 19. gadsimtā un 20. gadsimta pirmajā pusē populārajās šķiru cīņas kategorijās. Arī vēlāk bieži vien izmantoti līdzīgi stereotipi. Diez vai kāds vēlēsies identificēties ar vidusšķiru, kāda tā ir detalizēti attēlota, piemēram, britu seriālā "Keeping Up Appearances", kas Latvijas Televīzijā tika demonstrēts ar nosaukumu "Smalkais stils".

Var veidoties priekšstats, ka runāt par šķirām nozīmē skatīt pasauli sociālisma kategorijās. Tomēr Lielbritānijā sabiedrības šķiras (jeb sociālās klases) ir viens no būtiskākajiem sociāldemogrāfiskajiem rādītājiem, kuru atzīst visi. Līdzās citām valstīm arī Latvijā pastāv sabiedrības šķiras, tostarp Lielbritānijas vidusšķiras un strādnieku šķiras analogi. Mūsu vidusšķira ir veidojusies tikai pēdējos pārdesmit gados, nu jau kļūstot par salīdzinoši lielu cilvēku grupu, kas ir ar labu izglītību un labiem, regulāriem ienākumiem. Nešķiet adekvāti, domājot par viņiem, izmantot vienkāršākās vidusšķiras pazīmes, piemēram, satraukšanos par kafijas servīzes zīmējumu un pareizu tasītes novietojumu plaukstā. Un tomēr – vidusšķira tā neapšaubāmi ir. Varbūt pagaidām vēl tai ir neskaidrākas robežas, tomēr, vidusšķirai nostiprinoties un turpinoties nākamajā paaudzē, daudzējādā ziņā tā jau būs maz atšķirama no Rietumu analogiem, tas neizbēgami notiks.

Latvijas sabiedrībā tomēr ir būtiska atšķirība no klasiskās angļu triju šķiru sabiedrības. Faktiski arī pašā Anglijā, kā uzrāda nesen veikta analīze, ir drīzāk septiņas cilvēku šķiras [1]. Tomēr mūsu īpatnība ir klasiskas augstākās šķiras neesamība. Tas ir, mums nav ietekmīgas labi izglītotu un turīgu senu dzimtu pārstāvju grupas, kurai censtos līdzināties vidusšķiras pārstāvji [2]. Latvijā augstākās šķiras lomu spēlē Rietumi kopumā – diemžēl lielā mērā tā ir nevis augstākā šķira, bet drīzāk vidusšķira, ar kuriem mūsu turīgajiem un izglītotajiem ir vairāk sociālu kontaktu un kurus viņi mēģina kopēt. Līdz 1940. gadam kopējamo statusā lielā mērā bija vietējie vācbaltieši – to apliecina, piemēram, stāsti par to, ka turīgākie latvieši vēl divdesmitajos gados nav lasījuši latviešu preses izdevumus, to vietā izvēloties "Rigasche Rundschau". Tāpat daļēji augstākās šķiras lomu pildīja arī latviešu inteliģence. Mūspusē tai vienmēr ir bijusi lielāka ietekme nekā Rietumos, kur tā lielā mērā saplūda ar augstāko šķiru. Šeit intelektuālā dominante pār izcelšanos radīja apstākļus, lai būtu vieglāk saskatāma robeža starp abām grupām.

Sevišķi spilgti inteliģences ietekme izpaudās padomju laikā, kad vācbaltieši kā paraugs jau bija zudis, bet turīgums un izcelsme kā kritēriji tikpat kā nebija izmantojami. Savukārt pēc šīs pārspīlētās ietekmes atgriešanās pie demokrātijas un kapitālisma nobīdīja inteliģenci no sabiedrības uzmanības fokusa. Mūsdienās tās loma īpaši neatšķiras no lomas attīstītajās demokrātijās. Sabiedrības priekšstats par inteliģenci ir līdzīgs – uz to ir interesanti paskatīties televīzijā, pirkt viņu grāmatas, apmeklēt izrādes, izstādes, koncertus vai klausīties lekcijas, bet viņi tomēr tiek vērtēti kā dīvaiņi ar nesaprotamu, svešu un pat smieklīgu dzīvesveidu.

Vidusšķiras pārstāvji izvirza sev un saviem tuvākajiem augstas prasības, rūpējoties par savas tuvākās vides sakārtošanu. Vidusšķiru precīzi raksturo uzskats: "Cilvēka spēkos nav mainīt pasauli, tāpēc jācenšas mainīt sevi." Vidusšķirai piederošie lepojas ar sevis paveikto, kas ir bijis iespējams, rīkojoties pareizi un mērķtiecīgi – iegūstot labu izglītību, kas nodrošina labas darba iespējas, kārtīgi uzvedoties. Pārējie, tiem līdzīgie cilvēki, viņiem visvairāk kalpo kā atskaites punkts, lai saprastu, vai savā cītībā un centībā viņi nesāk atpalikt.

Lielākā vērtība šādā priekšstatā par pasauli ir uzskatāmam rezultātam. Arī garīga bagātināšanās var būt viens no vidusšķiras pārstāvja mērķiem, tomēr tas nebūs dominējošais. Tā viņiem ir brīvā laika nodarbe un labas rīcības, labas uzvedības atskaites punkts. Vēsturiski to ir simbolizējuši labām grāmatām pildīti plaukti, bet tagad drīzāk iesaistīšanās publiskās aktivitātēs (lekcijas, koncerti), kā arī izglītošanās dzīves garumā un ārzemju ceļojumi. Starp vidusšķiras pārstāvjiem dalīšanās ar jaunu informāciju visbiežāk notiek tad, ja ir radusies kāda sociāla aktualitāte.

Pilnīgi pretēji ir inteliģencei. Piederību tai definē informācijas, viedokļu un iespaidu apmaiņa, citiem vārdiem, intelektuālā bagātināšanās, kas ir viens no dzīves definējošajiem kritērijiem un cita starpā būtisks priekšnoteikums intelektuāļu profesionālajai darbībai. Tas nosaka sociālo kontaktu raksturu – saziņa ar citiem cilvēkiem notiek caur intelektuālās bagātināšanās prizmu, izvēloties pavadīt laiku ar cilvēkiem, kuri šādu iespēju spēj nodrošināt. Protams, tas neizslēdz vēlmi izklaidēties, tomēr parasti arī izklaidē priekšroka ir cilvēka personības bagātībai. Ja jāizvēlas būtiskākais inteliģenci raksturojošais rādītājs, tad es nosauktu tieksmi atstāt ko paliekošu vai ar savu darbību sniegt vērtību sabiedrībai. Izpausmes var būt dažādas – no Raiņa vērienīgās radošo darbību papildinošās sociāli politiskās darbības līdz mūsdienās sastopamai interesei pievērsties cilvēkiem un notikumiem, kuri nav interesanti.

Savukārt strādnieku šķirai intelektuālā bagātināšanās vispār nav aktuāla. Tā ir katra privāta lieta, un pārējie tajā nejaucas, varbūt tikai kādreiz paķircina, ja cits ir aizrāvies ar kādu tēmu. Sociālajos kontaktos dominē ar intelektu neapgrūtinātas izklaides un savstarpējās palīdzības motīvi.

Strādnieku šķira no pārējām atšķiras ar to, ka tās robežas nedefinē uzvedība vai garīgā pasaule, bet sūrā ikdiena, kas liek turēties kopā par spīti atšķirīgajiem raksturiem. Tāpēc nereti šajā šķirā iekļaujas par vidusšķiras pārstāvjiem radošāki un garīgi bagātāki indivīdi, kuri kaut kādu iemeslu dēļ nav nonākuši starp inteliģentiem – varbūt paši nav to vēlējušies, varbūt trūcis kontaktu.

Protams, nav skaidru robežu starp šķirām, un nav tīri kādai šķirai raksturīgu uzvedības modeļu. Savā ziņā tie pārklājas. Piemēram, diskusijas par aktuālām sociālām un politiskām tēmām notiek visās sociālajās šķirās, tomēr, jo tālāk no inteliģences, jo neparedzamāk – ar neparedzamākiem argumentiem un neparedzamākām sekām.

Nostiprinoties vidusšķirai un 90. gadu sākumā samazinoties inteliģences lomai, liela daļa jauniešu, kuri agrāk būtu atraduši savu vietu starp inteliģentiem, tagad nonāk vidusšķirā. Lai arī pretenzijas pret savu vietu pasaulē viņus padara tuvākus inteliģencei, viņu paradumi un sociālo kontaktu loks veidojas vidusšķirai raksturīgs. Tas nozīmē lielāku uzsvaru uz izklaidēm un sevis stiprināšanu, mazāk laika un piepūles tiek veltīts, lai saprastu kontekstu, to, kas ir izdarīts pirms viņiem. Tas diemžēl nozīmē, ka grāmatu redakcijas, mākslas izdevumi, teātra  trupas un citas inteliģences kabatas tiek aizvien biežāk bombardētas ar nereti ambicioziem, bet intelektuāli nabadzīgiem, amatieriskiem veikumiem. Te varētu atminēties arī dažus jaunākās un vidējās paaudzes teātra speciālistus, kuri lepojas ar to, ka nezina, kas ir noticis pirms viņiem [3]. Tepat varētu pieskaitīt nu jau slaveno Rīgas ceļazīmi, kuras garumzīme aizvietota ar apsaldētu sirdi. Tie ir atsevišķi vidusšķiras veiksmes stāsti, kas ir bijuši iespējami, jo inteliģence šajās pozīcijās acīmredzot jau ir tiktāl novājinājusies, ka nav spējusi bezgaumību apturēt, spējot vien pēc fakta rakstīt iznīcinošas recenzijas [4] vai publiskas vēstules [5].

Savā ziņā līdzīgus procesus varam novērot arī Rietumos, kaut gan cēloņi varētu būt citi. Kopš aristokrātijas loma pēdējo 100 gadu laikā ir manāmi kritusies, liela daļa vidusšķiras savulaik pievērsās domātājiem un māksliniekiem kā paraugam, uz ko tiekties. Tādēļ rietumvalstīs robeža starp vidusšķiru un apvienoto aristokrātu/inteliģentu šķiru mūsdienās ir pazudusi, dažkārt to ir grūti noteikt pat ar izsmalcinātu gaumi apveltītam indivīdam – labas kopijas reizēm mēdz būt labākas par oriģināliem. Bet tas jau ir cits stāsts.

Jādomā, ka tuvākajā laikā vidusšķira turpinās spraukties inteliģences kabatās, jo tā turpinās novecot. Vai kaut kas šo tendenci var pavērst pretējā virzienā? Jā, bet tai ir jābūt būtiskai krīzei, kas efektīvi nošķirs viduvēji domājošos, kuru publiskās aktivitātes ir vajadzība pēc augstāka statusa, no tiem, kuriem ir patiesa vajadzība kaut ko pateikt – un kuriem patiešām ir, ko teikt.

 

[1]  "The Great British Class Survey – Results". (BBC Science)

[2] Vispār šāda grupa ir, tomēr tā ir salīdzinoši neliela un daudz cietusi no padomju vajāšanām. Šajā grupā ietilpst Latvijā atgriezušies trimdinieki, tāpat arī spēcīgas akadēmiķu un ārstu dzimtas u.tml., tomēr viņu skaits ir pārāk mazs, lai viņi būtiski ietekmētu sociālos procesus.

[3] Intervija ar Viesturu Meikšānu un Reini Suhanovu "Demokrātija ir stipri pārvērtēta". (Diena.lv)

[4] Silvija Radzobe, "Vai pirmā pīle, vai pēdējā". (Satori.lv)

[5] "Lūdz pātraukt Rīgas vizuālās zīmes izkropļošanu". (Diena.lv)

Reinis Lazda

Reinis Lazda ir sociālais un organizāciju psihologs ar plašām interesēm un cieņas trūkumu pret neapstrīdamām patiesībām.    

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
3

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!