Šajā augustā izdevniecības "Dienas grāmata" paspārnē izdota izcilā dzejnieka Jura Kronberga (1946-2020) grāmata "Debesīs Dievs bīda mēbeles", kuru pēc Jura nāves sakārtojis Guntars Godiņš. Godiņš raksta: "Vairs neuzzināt, kā Juris Kronbergs būtu sastādījis šo dzejoļu krājumu, bet es izdarīju šādi: pirmajā nodaļā jaunie Vilki Vienači, otrajā – dzejoļi, kas radušies pēc krājuma "Uz balkona" vai palikuši ārpus tā, trešajā – tie dzejoļi, kas rakstīti pēdējos divos gados, kad Juris jau dzīvoja Latvijā. Kad atkal un atkal tos pārlasu, apbrīnoju psiholoģiski precīzo laika izjūtu, atbrīvotību, valodas rotaļas, Jurim raksturīgo ironiju un asprātību. Pilnīgi iespējams, ka šis ir spēcīgākais viņa dzejoļu krājums. Reti savus labākos dzejoļus dzejnieks uzraksta mūža beigās, bet, manuprāt, Juris to ir izdarījis, it kā atvadoties, it kā cenšoties ieķerties dzīvē ar vārdu nagiem – asiem un maigiem. Patiesiem."
Piedāvājam nelielu ieskatu jaunajā grāmatā.
Vilka Vienača ceļojums
Viņa ceļojums vēl nebeidzies
bija sācies no jauna
viņš gulēja gultā uz muguras
kā lielā slimnīcas palātā
visas citas gultas bija modernas un tukšas
bet ārsti un medmāsas atvaļinājumā
kāds pie mums dežūrē
ja pagaidīsim gan uzzināsim
patlaban mūsu glāvējs atpestī pāragri dzimušos
no mūžīgās tumsas
viņš paskatījās pa logu: aiz tā lielās pilsētas gaismu sega
labajā pusē ritinājās melna čūska: kanāls
to viņš atcerējās
un tiltus pa kuriem gājis
te uzreiz sprādzieni un zibšņu
atspulgi ūdenī
kā vecgada vakarā
to vakaru viņš arī atcerējās
šampanietī un solījumos slīcinātu
viņš iegrima citā tumsā
nekustīgs šķērsoja neredzamu robežu
gulēdams gultā
viņš nokrita no laika bultas
un atgriezās tur kur nekad nebija bijis
Vilks Vienacis klausās
(kā Billija Holideja dzied: Willow weep for me...)
sākt no sākuma
sākuma vairs nav
vītol raudi par mani
sākums bija sekls
sākums bija sīkums
vītol raudi par mani
esmu redzējis kā tas notiek
agrāk tam neticēju:
mirkļi kā pelnu pārslas iebirst urnā
vītol raudi par mani
no debesīm birst pelnu pārslas
kā ūdens pilieni Debisī klavierēs
mūzikas smiltīs
vītol raudi par mani
rudmataina meitenīte
rūtainā kleitiņā
plūca kārklus vībotnes
plūca nedzīvotus mirklīšus
es esmu savas salas ielenkts
es esmu ielenkuma salā
es neraudu es nesūdzos
ne palieku ne pošos projām
vītol raudi par mani
par mani
vītol
par mani
un apsolos
nāks reize
kad es raudāšu par tevi
***
viss kamēr ir tomēr
manā elpā: negaisa rievas
ozollapu ribas ir tievas
laiks aptver visu un nevienu
balss manī nav balsis uz ielas
tā ir no citas vielas
tā krāso pasauli citās krāsās
man pašam neredzamās
dažu skaņu papildinātās:
ar negurstošu tinnitus
un šalkoņu ozolu
lapās kas kopīgi veido
manu gaistošo kodolu
***
ērglis tup uz mākoņa
acs atrod lomu
ērglis stumj stāstu uz priekšu
redzu mākoni neredzu ērgļa domu
***
es eju pa taku
kas nav ne iela ne lielceļš
ne agrāk sastapta viela
tā mana pirmā un pēdējā iela
manas dvēseles sākums un
turpmākais ielāps
es neticu
ne Ziemassvētku ne Lieldienu burvim
es ticu nejaušībai
kas klauvē pie durvīm
Kā no dziļa miega
Kā no dziļa miega es uzmodos
bija jau vasaras beigas
kā vēzis atmuguriski
biju ierāpies nākotnē
ārēji vieglāks iekšēji īsāks
es turpinu savas gaitas
it kā nekas nebūtu noticis
rudens augļu spēks manī ielīst
kopā ar saules sulām
vasaras pēdējās dienas
pie apvāršņa tumši mākoņi
debesīs dievs bīda mēbeles
1