Kino
16.10.2021

De Profundis

Komentē
0

Turpinām ekspresrecenziju ciklu par Rīgas Starptautiskā kinofestivāla (RigaFF) filmām. Šajā publikācijā Vents Vīnbergs raksta par režisora Sebastiana Meizes filmu "Lielā brīvība", ko festivālā vienā seansā izrādīs sestdien, 16. oktobrī, pulksten 22.00.

"Pirmkārt, ļoti sāpīgi it kā, bet tas līdz galam neko nepaskaidro. Droši vien arī no savas hetero pozīcijas tam pietuvoties varu tikai limitēti," nesen teica kāds draugs, kad biju aprakstījis viņam šādu tādu geju dzīves īstenību mūsdienu Latvijā. Un visu to pašu varu teikt par filmu "Lielā brīvība", jo, par spīti cildenajai ētiskajai prasībai pēc lielākas empātijas un sapratnes, iespēja iejusties "otra ādā" – jo īpaši tad, ja runa ir par citu laikmetu, kultūru un epistēmu – mums visiem joprojām ir stipri ierobežota.

Slavenais un necilvēcīgais 175. pants, kas Vācijā kriminalizēja homoseksuālus sakarus starp vīriešiem un ir šīs filmas formālais ietvars, spēkā bija 123 gadus; tiek lēsts, ka gan ķeizariskās impērijas, gan Trešā Reiha, gan – ne mazāk represīvi – arī Rietumvācijas laikā tas cietumos un koncentrācijas nometnēs iedragājis vai iznīcinājis ap 140 tūkstošiem dzīvju, nemaz nerunājot par miljoniem citu puslegālu un aizlauztu likteņu nosacītā brīvībā, bet šī likuma pastāvīgajā ēnā. No tā arī manas, 21. gadsimta Eiropas geja, sapratnes grūtības, ko nosaka gan īsā "kolektīvā atmiņa", kopš šis un līdzīgi likumi citās zemēs ir atcelti, gan personīgās pieredzes atšķirības. Taču grūtības nenozīmē neiespējamību. Vajag pacensties!

Lūk, piemēram, filmas nosaukums man nemaz nešķiet ironisks, lai gan visa tās darbība faktiski notiek tikai cietuma sienās. Pāris 8 mm kinohronikas, kas skopa mājiena veidā ieskicē galvenā varoņa, "recidīvista" Hansa (ārkārtīgi spēcīgajā aktiera Franca Rogovska ķermeniskumā), dzīvi laikā starp 1945., 1957. un 1968. gada soda izciešanas termiņiem, tikai paspilgtina viņa personisko bezkompromisu brīvības sajūtu. Turklāt viņa dzīvi (un seksualitāti) nekonstituē nedz valsts represīvās sistēmas uzliktais zīmogs un attieksme, nedz identitātes politikas radītie groži, kas tik bieži šodienas kvīrus atsvešina no iepriekšējo paaudžu pieredzes. Viņš izdzīvos un mīlēs savu tuvāko kā Hanss neatkarīgi no tā, kādu vidi viņam priekš tā sagatavojusi sistēma un sabiedrība. Un attiecības, kas viņam izveidojas ar "mūžīgo" kameras biedru, slepkavu Viktoru (ne mazāk iespaidīgā austrieša Georga Frīdriha iemiesojumā), var bez pārspīlējuma saukt par Mīlestību, kas ir brīva no citu stigmatizējošajiem, politizētajiem vai kā citādi kategorizējamiem priekšstatiem par tās iespējamību vai nenormālību. "Nespēju iedomāties dzīvi bez sievietēm," abu pazīšanās sākumā nicīgi saka faktiski uz mūžu ieslodzītais Viktors. "Nāksies pierast," neviltoti nevainīgi, bet ar patiesu īstenības izpratni konstatē Hanss. Un pirmo tuvību, kas, iespējams, ir filmas visintīmākais moments, piedāvā tieši Viktors, palīdzēdams Hansam atbrīvoties no baisā nacistu koncentrācijas nometnes tetovējuma. (Kara uzvarētāju okupācijas administrācija pieprasīja sadalītās Vācijas vadībai atbrīvoties no visiem nacisma ideoloģijas diktētajiem likumiem, taču Rietumvācijas konstitucionālā tiesa lēma, ka 175. pantu neietekmē nekādas ideoloģijas, tāpēc viens no daudzajiem morāli šokējošajiem brīžiem filmā ir no nometnes "atbrīvotā" Hansa pārvešana uz cietumu atlikušā termiņa izciešanai. Fakts, ka mūsdienu Vācijas vara ir reabilitējusi visus šī panta represētos, atvainojusies un izveidojusi kompensāciju fondu, no smaguma krūtīs un kamola kaklā seansa laikā neatbrīvoja.)

Pasaules kinematogrāfā 175. panta un līdzīgu represīvo likumu posts, tāpat kā valsts un homoseksualitātes attiecību vēsture, pētīts diezgan plaši. Šīs filmas kvalitatīvais pienesums diskursam ir vēl viena jaudīga individuālās brīvības un drosmes piemēra stāsts un atgādinājums par to, ka dzīve un, galvenais, mīlestība var notikt, nevis pateicoties kādiem no ārpuses diktētiem apstākļiem vai noteikumiem, bet drīzāk tieši par spīti tiem. Šovasar filma saņēma "Īpašā skatiena" žūrijas balvu Kannu kinofestivālā un ir Austrijas šīgada pieteikums Amerikas Kinoakadēmijas balvai par labāko ārzemju filmu.

Vents Vīnbergs

Ventam Vīnbergam ir arhitekta izglītība, bet publiskajā telpā viņš piedalās kā aktīvs dažādu kultūras fenomenu kritiķis un komentētājs.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!