Foto: Rvīns Varde
 
Vide
06.04.2022

Daži vārdi par došanos dabā

Komentē
2
Saglabā

Turpinām rakstu ciklu, kas papildina "Satori" un "Vides filmu studijas" kopīgi veidoto raidījumu "Zaļgalvis".

Reiz mans brālis pēc pārgājiena ar klasi no rīta pārradās mājās bez zeķēm kājās, tādēļ vecāki sāka viņu iztaujāt. "Tevi piekāva?" viņi vaicāja, bet brālis tikai atgaiņājās ar rokām un raudāja. Un neviens tā arī neuzzināja, kas tieši bija atgadījies. Pēc tam viņš ilgi negāja nekādos pārgājienos, un to var saprast. Ja vēl samērā nesen pārgājiens nozīmēja tušonku, armijas zābakus un kamuflāžu, kā arī smagu brezenta telti, kurai par mietiņiem derēja zari, ģitāru un obligātu ugunskuru, tad tagad šis priekšstats ir neiedomājami novecojis. Viena meitene nesen man uzrakstīja feisbukā un lūdza padomu fotokameras iegādei. Kad es pajautāju, ko tieši viņa vēlas bildēt, saņēmu atbildi: "Vajag, lai var skaisti nofočēt ūdenskritumu." Un te nu es apjēdzu, ka tālākai sarunai nepieciešams ne tikai definēt vārdu "skaisti", bet arī pat pašu ūdenskritumu. Kā arī ņemt vērā, ka pieredze un vajadzības var kardināli atšķirties, tāpēc šis teksts būs manas pieredzes apkopojums, ne instrukcija.

Ja nopērk pašu lielāko pārgājienu mugursomu, kurā var salikt visu, tai skaitā trīs mīļākos džemperus, tad pārgājiens pārvēršas par varoņdarbu. Arī gandarījums par paveikto kļūst ievērojami lielāks – cilvēks pats sevi ir pārvarējis un pierādījis, ka spēj daudz. Taču, ja dabā gājējs pārvietojas kājām, viņam ir jādomā par katru nastas gramu, un tas nav pārspīlējums. Ja sāk par to domāt un laikus nebeidz, ekipējuma svara vērošana var pārvērsties arī par māniju. Piemēram, tā radās gāzes deglis ar nosaukumu brs 3000t, kas sver nieka 27 gramus. Tomēr ekipējuma kvalitāšu attiecībā "izturīgums: cena: ērtums" vienmēr būs kāds pārsvars, un tas ir universāls likums. Minētajā gadījumā deglis ir tik mazs, ka mēģinājums uzvārīt lielu zupas katlu var beigties ar gāzes balona pārkaršanu un sprāgšanu. 

Lai gan ugunskurs mums visiem patīk, bez tā mierīgi var iztikt. Tas nozīmē, ka atceļā autobusā jūs nesmaržosiet pēc servelādes. Ja tas nepārliecina un ugunskuru tomēr ļoti vajag, būtu vēlams to iekurt tur, kur ugunskurs jau ir bijis. Jāņem vērā arī tas, ka iepriekšējais ugunskurs varēja nebūt legāls. Vislabāk kurināt ugunskuru tam atvēlētās vietās, kur uguni ir vieglāk kontrolēt, kā arī nemest zemē izsmēķus. Ļoti laba ideja ir cimdi, kas palīdz novērst nobrāzumus un nenotraipīt rokas ar sveķiem un sodrējiem. Tomēr daudzās valstīs ugunskurus dedzināt nemaz nedrīkst, tādēļ domāt par alternatīvām ir noderīgi jau šodien. Pietiks ar gāzes balonu un degli, bet arī te ir nianses. Nav iespējams pateikt, cik ilgi kalpos viens balons, jo tas ir atkarīgs no daudziem faktoriem: vēja stipruma, temperatūras un gatavošanas intensitātes. Vēja jautājumu var risināt ar saliekamo alumīnija aizslietni, kas patiešām ļauj manāmi taupīt gāzi un maksā ļoti lēti. Tomēr visa šī konstrukcija uz nelīdzenas zemes vai sūnās var itin labi sagāzties un tādā brīdī sākt visu no sākuma gribēsies ļoti, es to zinu. No tā izriet, ka degļa izmēram un konfigurācijai ir liela nozīme – ja ir ieplānots vārīt lielu zupas katlu, var apsvērt statisku degli, kas savienots ar gāzes balonu ar vadu. Taču gāzes baloniem ir arī alternatīvas, piemēram, spirta vai benzīna degļi, lai gan degviela somā ar lielu varbūtību iztecēs, pie tam to aizliegts pārvadāt ar lidmašīnu vai vilcienu. Bet samērā nesen tomēr ir parādījies ugunskura aizvietotājs, kuru angliski dēvē par pocket stove jeb portatīvo plītiņu. Būtībā tā ir saliekama vai monolīta metāla konstrukcija ar caurumiem, kas nodrošina gaisa cirkulāciju, un uz tās var uzlikt pannu vai katliņu. Papildu vilkmei daži modeļi ir aprīkoti ar ventilatoru, tad plītiņu patiešām var kurināt kaut ar čiekuriem. Purvainos vai citos nabadzīgos biotopos var izmantot skujas. Tiesa, atšķirībā no gāzes, plītiņa ar sodrējiem notraipīs jūsu traukus, atstās uz zemes izdegušu lauciņu un pati paliks melna kā ogle.

Nesen aizdomājos, kādēļ neviens neražo konservētu barību cilvēkiem pēc kaķu vai suņu barības parauga, kurā būtu viss nepieciešamais vienuviet. Atbilde: jo tas izskatītos briesmīgi un garšotu ja ne tāpat, tad vismaz jocīgi. Ne velti kosmonautiem un karavīriem piedāvā pēc iespējas daudzveidīgāku ēdienkarti. Pirmie pat kļuva tik untumaini, ka starptautiskajā kosmiskajā stacijā pieprasīja "ķieģelīša" maizi, bet to nebija iespējams realizēt, jo drupačas iestrēgtu ventilācijas iekārtās. Maizes jautājumu atrisināja, cepot viena kumosa klaipus, un pretēji novecojušam priekšstatam tie nav vis iepildīti tūbiņā, bet gan vakuuma iepakojumā. Savukārt armijas uztura pakas ar starptautisko nosaukumu MRE (angļu val. The Meal, Ready-to-Eat) ir nopērkamas internetā un var derēt kā kultūrvēsturisks ieskats. Piemēram, franču armijas uzturā ir pīļu aknu terīne ar konjaku un fondjū, angļu armija uzkrītoši godina pupiņas un jēra sautējumus, Izraēla iekļāvusi konservēto humusu, savukārt Latvijas paciņās atrodamas vakuumētas rudzu maizes rikas. Arī veģetāro maltīšu klātbūtnes proporcija ir daiļrunīga. Daudzu valstu armijās izmanto ķīmisko ēdiena sildītāju – atliek tikai pievienot noteiktu daudzumu ūdens un sākas siltuma reakcija, taču tikpat populārs joprojām ir arī sausais spirts. Parasti komplektā tiek iekļauti sērkociņi, košļājamās gumijas, kafija, enerģijas batoniņi un salvetes. Vispār jāpiebilst, ka saldumu klātbūtne ir obligāta un nav apspriežama – ceturtajā pārgājiena dienā limonāde garšo pēc paradīzes. Tomēr jāņem vērā, ka armijas uzturs kareivim tiek izsniegts uz vietas un ir domāts samērā īsam laika periodam. Nereti pārtika daudz sver, tās paliekas lieki kacina meža iemītniekus un siltā laikā ātri bojājas. Viena no atbildēm uz visiem šiem mīnusiem ir dehidrētā pārtika, angļu valodā trail food

Pirms ar entuziasmu pašam pirkt pārtikas žāvētāju, lai arī tas nemaksā dārgi, var izlīdzēties ar cepeškrāsni, vēlams ar konvekcijas funkciju. Vajadzīgs mērens, bet ilgs siltums, kas ļauj ūdenim no produktiem izgarot. Rūpnieciskos apmēros to veic ar sublimācijas palīdzību – no sasaldēta produkta ūdeni izdabū ārā bez šķidrā agregātstāvokļa, uzreiz pārvēršot to tvaikos. Tālāk atkarībā no paredzētā uzglabāšanas ilguma produktus var arī vakuumēt, ja jums ir gana laika. Pārsteidzošā kārtā no kilograma gaļas sanāk aptuveni divsimt gramu sausās gaļas. Cilvēki iemanās dehidrēt plovus, omletes, borščus un gandrīz jebko citu. Lai ēdiens nesanāk vienmuļš un vienveidīgs, var pielietot plašu garšvielu spektru. Daudzi ierastie produkti ir pieejami jau dehidrēti, piemēram, sausais piens, kartupeļu biezputra vai nūdeles. Starp citu, pēdējās var saplacināt, izdurot paciņā nelielu caurumu un izlaižot ārā gaisu, caurums gan pēc tam jāaizlīmē ar līmlenti. Tad tās aizņem vēl mazāk vietas. Viena no receptēm, kuru izmantoju es, ir dehidrētais čili kon karne. To atliek tikai apliet ar verdošu ūdeni, uzlikt virsū cepuri vai šalli un nogaidīt minūtes divdesmit, lai ievelkas. Protams, pastāv risks, ka jums negaršos rezultāts, tas var nepatikt arī jūsu kuņģim, nepareizas dehidrēšanas gadījumā produkts var arī sapelēt, bet garšas ziņā tas nepiedzīvo lielas metamorfozes. Ērtāk, protams, nopirkt jau gatavas paciņas ar dehidrēto pārtiku, tikai viena ēdienreize izmaksās vidēji 6–9 eiro. To izvēlas, piemēram, alpīnisti, kuru gadījumā ēdiena pagatavošana ir sinonīms ūdens uzvārīšanai. 

Bez ēdiena gan var diezgan ilgi iztikt, pārtiekot kaut vai no meža veltēm, krietni būtiskāks ir ūdens. Pastāv hlora tabletes, bet ilgtermiņā tas ir apšaubāms risinājums. Diezgan parocīga opcija ir ūdens filtri, kuri gan neatbrīvo no vīrusiem, tādēļ, kaut teorētiski ar tiem var dzert ūdeni arī no peļķēm, jāmeklē pēc iespējas tīrāki tekoša ūdens avoti. Minēšu divus vārdus, un tā nav reklāma, bet atslēgvārdi – Katadyn un Lifestraw. Ja jāizvēlas starp filtru, kas ļauj dzert pa taisno no ūdenstilpes, un pumpi, es izvēlētos otro, jo tas ir universālāks. 

Pastāv divi radikāli atšķirīgi uztveres virzieni, kādā cilvēki definē došanos pie dabas. Viens ir "izdzīvošana" ar, piemēram, zaru šalašu būvēšanu. Ja ir vēlme praktizēt šo virzienu, internetā ir pieejama nenoliedzami vērtīga informācija, kas izšķirošā brīdī patiešām var glābt dzīvību. Piemēram, te viens krievu skolotājs māca, kā attaisīt konservu bundžu ar plikām rokām, citos video rāda, kā iegūt uguni pat ar karotes un prezervatīva palīdzību. Vai arī – bijušais kareivis demonstrē, kā tieši pareizi aizšūt sev brūci. Otra pieeja ir pretēja, kad uzsvars tiek likts uz dārgu ekipējumu, komfortu un dalīšanos ar citiem soctīklos. Pieļauju, ka veselīgs līdzsvars ir pa vidu. 

No iepriekšteiktā izriet, ka pārgājienā jums nevajag milzīgu nazi, bet saliekamais nazītis, visticamāk, var lieti noderēt. Tam nav jābūt brūnam vai zaļam, jo skaisti; gluži pretēji – vēlams, lai tā spals būtu spilgtā krāsā. Jūs varat iztikt bez 300 eiro vērtām biksēm, jo tās būs žēl saplēst vai iesēsties sveķos (kas, starp citu, labi šķīst dezinfekcijas šķidrumā). Noderēs arī aptieciņa, jo katra tulzna draud ar pavisam reālām nepatikšanām, bet pret berzi palīdzēs vazelīns. Vēl viena ārkārtīgi būtiska apģērba detaļa mūsu mainīgajā klimatā ir gredzenveida šalle, ko var valkāt gan uz galvas, gan kā aproci, gan kā acu apsēju. Tāpat iesaku painteresēties par civilai acij neredzamām taktiskajām drēbēm, kas ir domātas slepenai munīcijas nēsāšanai un speciāliem uzdevumiem, taču mūs tās interesē ar pastiprinātu izturīgumu, piedevām tās neierobežo kustības un nešvīkst. Un vēl – no to kabatām taksometrā neizbirst sīknauda.

Nevar nepieminēt arī gulēšanu kā būtisku pārgājiena sastāvdaļu – arī te viss ir sarežģīti. Ja jūs nopirksiet pašu siltāko guļammaisu, ar to nebūs gana, jo vēl būtiskāks ir paklājiņš. Vislētākais, visplānākais paklājs der tikai vasarai, toties tas ātri saplīst, it sevišķi, ja jāiet cauri brikšņiem un tas ir piestiprināts pie mugursomas. Tāpēc pastāv piepūšamie paklājiņi. Daži no tiem var piepūsties paši, dažus vajag pumpēt, bet tie uzlabo miega kvalitāti un nodrošina siltumizolāciju. Tiesa, mājās tie jāuzglabā piepūstā veidā un pārgājienā tos var itin viegli caurdurt. Rūdītie pārgājienu ļaudis pat izmanto speciālu segu, ko uzklāt zem telts, lai telts grīda kalpotu ilgāk. Tāpat saudzēts tiek guļammaiss; daudzi izmanto maisveida palagu, kas palīdz arī cīņā ar kondensātu, kurš gan tāpat neizbēgami nonāks uz telts ārējā slāņa. Ir svarīgi gulēt cepurē, jo galva netaupa savu siltumu, kā arī uzturēt adekvātu kāju temperatūru – šim nolūkam pastāv speciāli mīksti "zābaki", kuros var pat aiziet pačurāt. Domājot par telti, iesaku neiztēloties to kā māju ar kamīnu, bet gan kā pagaidu alu, tad tā būs vieglāka un kompaktāka.

Ja dabu uztver kā draudīgu, kas patiešām nav bez pamata, nedrīkst nepieminēt ērces un lāčus, uz kuriem stāv baiļu zemeslode. Entomologs Uģis Piterāns uz jautājumu: "Kā var pasargāties no ērcēm?" – atbildēja: "Nekā." Protams, vajag ik pa brīdim sevi apskatīt, taču arī tas nevar dot nekādu garantiju, ērci var atnest suns, tā var būt arī neticami maza un nemanāma. Ja jums šī doma neliek mieru, tad ziniet, ka Krievijā izmanto līdzekļus ne tikai ērču atbaidīšanai, bet arī nogalināšanai. Aktīvā viela saucas alfacipermetrīns – jau šis nosaukums vien ērci paralizē. Kaimiņvalstī var iegādāties aerosolus, kas satur minēto vielu, tikmēr mums to izmanto lauksaimniecībā kā insekticīdu. Līdzeklis jāuzklāj uz drēbēm, tad tām jāizžūst, un tikai tad tās drīkst vilkt mugurā, turklāt alfacipermetrīns paliek aktīvs, līdz drēbes izmazgā. Es teiktu, ka vieglāk padoties un ļauties. Tikmēr mūsu lāči, atšķirībā no grizli lāčiem, paniski baidās no cilvēka un neuztver viņu kā ēdienu. Protams, ieteikums nebēgt no lāča darbojas tikpat labi kā padoms nomierināties, kad esi satraucies, taču jāatceras, ka dzīvnieks nudien mēģinās izvairīties pats. Lai ziņotu, ka tuvojaties, var svilpot, dziedāt, runāt skaļāk. Sirdsmieram var paņemt līdzi petardes vai strūklas piparu gāzes baloniņu. Tai pašā laikā vienmēr atradīsies kāds, kurš gribēs uztaisīt selfiju ar lāci vai kura suns sakodīs ronēnu, vai kurš nesīs "glābt" pūces mazuli uz zoodārzu, bet mums tik un tā vajag doties pie dabas atvēsināt savu prātu – tas ļoti noderēs.

Projektu finansiāli atbalsta Latvijas vides aizsardzības fonds.

Rvīns Varde

Rvīns Varde ir šifrētājs un fotogrāfs, reizēm prozaiķis. Brīvajā laikā saista daba.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori un izmanto reģistrēta lasītāja priekšrocības - vērtē, komentē un veido rakstu arhīvu!

Satori
Satori
Pieraksties!
Komentē
2

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!