"Saturday Night Live" jeb "SNL", ko varētu tulkot kā "Sestdienas vakara tiešraide", ir leģendārs amerikāņu humora raidījums, kurš nu jau 48 gadus tiek translēts kanālā NBC. Kā jau liecina nosaukums, tas notiek dzīvajā, un katrā raidījumā ir galvenais viesis, kurš kopā ar pastāvīgajiem dalībniekiem izspēlē dažādus komiskus skečus, bet raidījuma ievaddaļā viesim ir tas gods uzstāties ar monologu. Daļai tas ir smags pārbaudījums, jo nesamocīti runāt smieklīgas lietas uz skatuves miljonu skatītāju priekšā diez vai ir dabas dots talants (skat., piemēram, Īlona Maska uzstāšanos). Pēdējos gados raidījumam nesekoju līdzi rūpīgi, bet sezonas laikā svētdienās tomēr apskatos, kas ir ielikts "YouTube", un jāatzīstas, ka monologa daļu bieži vien ignorēju.
Šo sestdien, 12. novembrī, jau trešo reizi kā galvenais viesis uzstājās komiķis Deivs Šapels. Jāsaka, tieši monologs izrādījās raidījuma interesantākā daļa. Ne tikai tāpēc, ka Šapels ir profesionālis un monologu runāšana ir viņa darbs, jo šobrīd viņš vislabāk ir pazīstams kā stendapa komiķis. Patiesībā pats fakts, ka viņš atkal ir uzaicināts uz raidījumu, piesaistīja uzmanību, un Šapels nelika vilties – viņa teikto bez minstināšanās un liekas koķetēšanas var nosaukt par kontroversiālu.
Šapels slavu iemantoja 2000. gadu sākumā ar raidījumu "Šapela šovs", kurš šobrīd apskatāms arī Latvijas iedzīvotājiem pieejamajā "Netflix" programmā. Afroamerikāņu dzīve ASV un rasu attiecību tēmas bija pastāvīgi saturiskie motīvi šajā šovā, bet stila ziņā Šapela humoram bija raksturīga tendence pārkāpt dažādas sociālas un psiholoģiskas robežas. Piemēram, 1. sezonas 1. sērijā bija skečs par aklu melnādaino, kurš izaudzināts aklu bērnu patversmē kā baltādainais un tāpēc aktīvi aizstāv baltās rases pārākuma idejas, mulsinādams citus rasistus. Šapels izsmēja dažādus stereotipus, liekulīgas normas, politkorektuma prasības, bet vienlaikus nepārprotami šīs prasības pārkāpa.
Jautājums par Šapela humora robežām saasinājās pagājušajā gadā, kad "Netflix" publiskoja viņa stāvizrādi "Closer" jeb "Tuvāk", ko arī var noskatīties mūsu "Netflix". Šapels bija nolēmis izvērsti raksturot savu attieksmi pret politkorektumu, transpersonām, pārmetumiem par transfobiju, atcelšanas kultūru, aizstāvēja Roulingas izteikumus par transpersonām, jo "dzimums ir fakts" u. tml. Rezultātā daļa "Netflix" darbinieku protestēja pret šovu un vismaz viena plānotā stāvizrāde Minesotā tika burtiski atcelta. Tomēr nevar teikt, ka viņa stāvizrāde "Tuvāk" vai pats Šapels būtu "atcelts".
Par to liecina kaut vai uzaicinājums uzstāties "SNL". Un, protams, šis uzaicinājums ir skaidrs politisks gājiens. Proti, "SNL" acīmredzami nolēma atbalstīt Šapela tiesības jokot, lai gan, pēc "New York Post" ziņām, daļa raidījuma autoru vismaz plānojuši boikotēt Šapelu, lai gan viņš pats apgalvo, ka tā nav taisnība. Šapels, var teikt, nepievīla. Viņa monologs bija izaicinošs, un tas atkal bija veltīts politkorektumam, vienīgi šoreiz runa bija par ebrejiem un antisemītismu. Monologa pilnu transkriptu var izlasīt "The Rolling Stone" vietnē. Viņš vairākkārt pieminēja Kanji Vestu, kurš savu antisemītisko izteikumu dēļ oktobrī esot zaudējis līgumus pusotra miljarda dolāru vērtībā, tāpat pieminēja basketbolistu Kairiju Ērvingu, kurš uz laiku ir diskvalificēts no NBA par dalīšanos ar antisemītiskas filmas saiti tviterī. Šapels sāka savu uzstāšanos, nolasot no lapiņas paziņojumu, ka nosoda antisemītismu jebkādā tā formā, lai gan, kā norādīja vairāki izdevumi, tai skaitā "New York Times", zīmīgi, ka Šapels nekādi nekomentēja savus izteikumus par transpersonām un arī nenorobežojās no tiem.
Pārmetumi stāvizrādei "Tuvāk" un "SNL" monologam ir līdzīgi. LGBT+ tiesību aizstāvji norādīja, ka, piesedzoties ar jokiem (vai tad jūs nesaprotat, ka tas ir joks?) un paziņojumiem par to, ka viņš ir geju un transpersonu pusē un pat ir feminists, Šapels tomēr reproducē seksistisku un homofobisku attieksmi. Teātra kritiķis Adams Feldmans tviterī komentējis: "Deiva Šapela SNL monologs, iespējams, izdarīja vairāk, lai normalizētu antisemītismu, nekā tas, ko pateica Kanje." Un šie pārmetumi nav bez pamata. Kaut vai pieminētais gājiens monologa sākumā, kad Šapels izvelk no kabatas lapiņu, uz kura uzrakstīts tas, ko viņš neapšaubāmi spētu atcerēties, intonācija, kādā viņš lasa antisemītisma nosodījumu, joks, ko viņš uzreiz pēc tā pasaka, – tas viss ir vēstījums, ka teiktais nav domāts nopietni. Skaidrs, ka nopietna attieksme šeit ir nevietā, jo mums tomēr ir darīšana ar humora raidījumu, bet vai rezultātā šāda viegla attieksme pret nopietnu lietu nenozīmē jau minēto normalizāciju, proti – tās rezultātā cilvēkiem varētu šķist, ka antisemītisms jau nav nekas īpaši slikts? Esmu pārliecināts, ka joki var veicināt šādu normalizāciju un anekdotes par blondīnēm ir daļa no seksistiska pasaules skatījuma, tāpat kā anekdotes par naudaskārajiem ebrejiem veicina stereotipus, kuri nebūt nav neitrāli. Vai nebūtu labāk aizliegt šādus jokus?
Manuprāt, tā nebūtu laba doma. Humoram droši vien ir daudzas funkcijas mūsu dzīvē, bet viena no tām ir mazināt stagnāciju un paštaisnuma riskus. Humors vienmēr atgādina par cita – ne tikai pareizā, oficiālā, vispārpieņemtā – skatījuma iespēju, bet to dara noteiktos apstākļos, kad mēs saprotam – tas nav pa īstam. Tāpat kā, skatoties filmu, mēs saprotam, ka tā nav realitāte. Cilvēks, kurš dzīvo līdzi šausmu filmai, vienlaikus baidās un apzinās, ka šīs bailes nav pa īstam. Un cilvēki, kuri ekstātiski smejas par robežu pārkāpšanu jokā, to izbauda tieši tāpēc, ka joks ļauj viņiem pārdzīvot to, ko "īstajā dzīvē" viņi nekad nedarītu. Šapels un citi komiķi to zina, tāpēc viņi regulāri atkārto – tas ir tikai joks, tā ir tikai izrāde.
Protams, vienmēr atrodas cilvēki, kuri nespēj saprast šo robežu, tāpat kā ir cilvēki, kuri nespēj atšķirt mākslas filmas sižetu par, teiksim, citplanētiešiem vai britu karaļnamu no īstenības. Bet vai viņu dēļ ir vērts riskēt ar sabiedrību, kura humora aizlieguma dēļ kļūst stagnējoša un paštaisna? Manuprāt, nē, tai skaitā tāpēc, ka humors noteikti nav vienīgais faktors, kurš veido, piemēram, antisemītu vai homofobu pasaules skatījumu.
Tas nenozīmē, ka humoristam viss ir atļauts. Un, manuprāt, problēma ar Šapela jokiem ir tā, ka viņš sajauc dažādas lietas – robežu pārkāpšanu, lai izaicinātu mūsu pieņēmumus un stereotipus, un kaut kādas savas attieksmes sludināšanu. Stāvizrāde "Tuvāk" dažkārt izklausās kā sprediķošana, kurai mazs sakars ar humoru. Tomēr es teiktu, ka arī šis sajaukums nav slikts. Šapels humora nosacītajā veidā pauž mulsumu par to, kā domāt, kā runāt, ko drīkst un ko nedrīkst teikt mūsdienu laikmetā. Viņš droši vien skaļi izsaka to, kas notiek vismaz daļas viņa skatītāju galvās, bet, padarot šo mulsumu par joku, ļauj arī ar to labāk sadzīvot. Vai tiešām mēs kaut ko iegūtu, ja mēģinātu aizliegt mulsumam izpausties vai cenzētu viņa teikto, atstājot tikai to, kas visiem šķiet pieņemams?
Visbeidzot humors patiešām jāuzskata par daļu no procesa, kurā mēs pārbaudām sava laikmeta pārliecības. Un diskusija par to, kas humorā atļauts, ir daļa no šī procesa. Tikai jokojot varam uzzināt, kur šī robeža ir, jo tā nav iepriekš noteikta. Šapels riskē, un nebrīnīšos, ka šī vēlme riskēt, it sevišķi, ja tai pievienosies pārliecība par savu taisnību un neievainojamību, viņam beigsies slikti un viņš pateiks kaut ko, ko būs grūti uztvert tikai kā joku. Tomēr, manuprāt, risinājums nav apsaukt ikvienu, kurš grib iztaustīt robežu starp pieļaujamo un nepieļaujamo, bet neviens arī neliedz šīs robežas aizstāvēt – kaut vai jokojot pretī.
3