Mediju ziņa: "Rīgas domes valdošā koalīcija paudusi atbalstu par krievu dzejnieka Aleksandra Puškina pieminekļa pārvietošanu."
Ņemot vērā, ka man Ivana Buņina un Leonīda Andrejeva teksti patīk daudz labāk par Puškina sacerētajiem, man zināmā mērā ir vienalga – viņa pieminekli no Kronvalda parka varēja aizvākt kaut pērn. Tomēr skaidrs, ka šāds lēmums izraisīs neizpratni un iebildumus daļā Latvijas sabiedrības, turklāt runa nav par, ja tā var teikt, mūžīgajiem prokremliskajiem "aktīvistiem". Manas zināšanas par teātra dzīvi Latvijā ir apmēram vienā līmenī ar maniem priekšstatiem par trigonometriju, tomēr nojaušu, ka Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra vadītāja Dana Bjorka diez vai uzskatāma par "putinisti". Samērā nesenā intervijā ASV finansētajai telekompānijai "Current Time TV" Bjorka norāda, ka viņu neuztrauc Rīgas ielu pārdēvēšana, savukārt par Puškina pieminekli viņa izsakās tā: "Puškins, krievu valoda nav vainīgi pie tā, kas notiek pasaulē, tiem nav ar to tiešas saistības. Tie ir cilvēki, kuri dzīvojuši sen, sen pirms mūsdienām. Tie ir cilvēki, kuri dāvājuši pasaulei skaistumu, cilvēki, kuri dāvājuši pasaules kultūrai attīstības iespēju, tostarp Puškins." Taisnības labad jāsaka, ka tik augstu vērtēt Puškina nozīmi pasaules kultūrā ir nedaudz pārspīlēti (ne tāpēc, ka Puškins būtu vājš dzejnieks, bet vienkārši tāpēc, ka par krievu kultūru pasaulē interesējās un turpina interesēties samērā neliels cilvēku loks). Tomēr būtiskākā tēze Bjorkas teiktajā ir "kultūra stāv pāri politikai", kas jo īpaši bieži dzirdēta pēdējā gada laikā.
Te nepieciešams nošķirt vairākus aspektus. Tāpat kā ne visi t.s. cittautieši (man šis apzīmējums atgādina impērisko krievu valodas "inorodci"), kuri nav sajūsmā par Latvijas politiskās varas lēmumiem, ir "putinisti", tāpat arī kritiskas piezīmes par kādas Krievijas kultūras ikonas impērisko domāšanas veidu neliecina par rusofobiju. Te vispār nav, par ko kašķēties, jo arī Krievijā ekspertiem nav noslēpums ne Puškina savdabīgie politiskie uzskati, ne attieksme pret Kaukāza "iezemiešiem", nemaz nerunājot par viņa izrunāšanos par Poliju un poļiem. Ar šīm tēmām strādā Krievijas pētnieki, kuri, man šķiet, paši būtu nedaudz pārsteigti par mēģinājumiem Puškinu (Dostojevski utt.) izņemt no vēsturiskā un politiskā konteksta. Tādēļ, ja kāds no malas kritiski izsakās par impēriskuma un šovinisma elementiem Krievijas kultūras vēsturē, ir bērnišķīgi šādus izteikumus dēvēt par krievu nīšanu.
Īsi sakot, atļaušos noraidīt Puškina & Co. aizstāvju apgalvojumu, ka impēriskuma un arogances saskatīšana visādi citādi lielisku autoru darbos ir šodienas politiskās konjunktūras diktēti sadomājumi un pārspīlējumi.
Cita lieta, ka jāuzmanās ieslīdēt t.s. prezentismā. Proti, vērtēt pagātnes notikumu vai personību, balstoties vērtētāja kontekstā, zināšanās utt. Prezentisms nozīmē, ka es vēlos, lai cilvēks pirms 100 vai 500 gadiem būtu domājis un rīkojies tā, kā es šobrīd uzskatu par racionālu un ētisku. Neesmu pārliecināts, ka tā ir jēdzīga vēlme. Kā vienā no saviem šoviem izteicās amerikāņu komiķis un žurnālists Bils Mahers (ļoti rekomendēju šo vīru tiem, kuri sevi uzskata par liberāļiem klasiskajā izpratnē), tas ir līdzīgi, kā kaunināt sevi par to, ko esi sadarījis desmit gadu vecumā. Būtu diezgan nejēdzīgi, piemēram, kritizēt Krišjāni Valdemāru par to, ka viņš 19. gadsimtā neiestājās par neatkarīgas Latvijas valsts izveidošanu. Citiem vārdiem sakot, neredzu lielu jēgu vilkt ar pirkstu līdzi Puškina (paliksim pie viņa kā apkopojoša tēla) tekstiem, lai atrastu tajos aplamības un riebeklības, kas it kā padara viņu nevēlamu šodienas lasītājam. Un tāpat es neredzu jēgu teikt, ka aplamību un riebeklību vispār nav, tādēļ Puškins ir neaizskarams.
Pastāv viedoklis, ka noraidoša attieksme pret Krievijas kultūras vēstures ikonām tomēr ir pareiza, jo Kremlis tos mūsdienās izmanto savām nelietībām. Jā, izmanto. Aktīvistu grupa "Feminist Anti-War Resistance" nesen publicēja pārskatu par to, kā kultūra Krievijā apkalpo Putina režīmu. Apkopojumā ir arī šāds piemērs: 2022. gadā Gavriila Deržavina muzejā Sanktpēterburgā kaut kādi personāži sarīkojuši it kā Puškinam veltītus pasākumus ar "Donbasa bērnu zīmējumiem". Pasākuma nosaukums – "Es uzcēlu sev pieminekli [rindas no Puškina dzejoļa – M. Z.]. Donbasa bērnu zīmējumi". Un tu nesaproti – smieties, lamāties vai šausmināties.
Te mēs nonākam līdz nākamajam pašmāju jaunumam: Latvijas Leļļu teātris 6. maijā nerādīs "Krokodilu Genu un Pekausi". Citāts: "Leļļu teātra direktors Mārtiņš Eihe norāda, ka tas bijis repertuāra padomes lēmums: "Tas bija saistīts ar to, ka presē parādījās virkne bilžu ar šiem diviem tēliem – gan Genu, gan Čeburašku Krievijas armijas formās ar Z burtu virsū un ar automātiem. Un mēs diezgan vienprātīgi nolēmām izrādi noņemt no repertuāra, jo, ja kāda valsts izvēlēsies tēlus izmantot savā propagandā, mēs to neatbalstīsim."." Es principā saprotu Eihi, bet vai mēs šādi nenonākam neapskaužamā bezspēcībā, jo neviens taču nevar prognozēt, kādus tēlus Kremļa propagandisti sadomās ekspluatēt. Labi, mēs varam preventīvi "kancelēt" pilnīgi visu, kas radies PSRS un Krievijas teritorijā kopš 10. gadsimta. Bet ko mēs darīsim, ja kaut kādas trulības tiks piekarinātas kādam Rietumu filozofam, rakstniekam vai mūziķim, kurš, piemēram, kaut kad kritiski izteicies par kapitālismu, parlamentāro demokrātiju vai amerikāņiem? Britu "The Guardian" pērn publicēja garu un nedaudz šausminošu tekstu par to, kā tiek ekspluatēts Alberta Einšteina tēls un vārds. Einšteina gadījumā gan runa galvenokārt ir par viņa pēcteču nevaldāmo peļņas kāri, nevis par attaisnojumiem cilvēku slepkavošanai. Tomēr nelietīgām radībām nav nekādu bremžu mārketingā vai propagandā.
Viegli jau dot padomus, tādēļ uzreiz lūdzu mani atvainot, tomēr man šķiet, ka mums jārīkojas smalkāk. Kā piemēru varētu minēt "Kumu Art Museum" Igaunijā, kas pērn saskārās ar neapskaužamu situāciju. Bija plānota 20. gs. 70. un 80. gadu Maskavas un Baltijas konceptuālistu darbu izstāde. Jāuzsver, ka darbi nāktu no kādas kolekcijas ASV, nevis Krievijā. Un, lai gan lielākā daļa Maskavas konceptuālistu nekādi nav uzskatāmi par padomju režīma vai Krievijas faniem, rīkotājiem radās smags jautājums: sācies Krievijas iebrukums Ukrainā, ko darīt? Es neko nejēdzu no izstāžu rīkošanas, bet šķiet, ka tika rasts labs risinājums, proti, sākotnēji uz zāļu sienām bija tikai kuratoru teksti, bet pašu darbu vietā – pelēkas ēnas. Maskavas konceptuālisms tā pastāvēšanas laikā bija opozīcijā padomju ideoloģijai, tādēļ izstādes rīkotāji principā varēja arī sevi šādi neapgrūtināt. Tomēr viņi (precīzāk, viņas) demonstrēja emocionālu inteliģenci, vienlaikus neatceļot izstādi.
Man ir diezgan īgns viedoklis par Nikolaju Rērihu – gan kā mākslinieku, bet vēl jo vairāk kā "domātāju". Diezgan glums tipiņš ar divdomīgām attiecībām ar boļševiku režīmu: rekomendēju izlasīt Janas Dreimanes pētījumu par Rēriha sekotājiem Latvijā [1]. Ieskatam trīs fragmenti – piemēri. Pirmais: "Trimdas pirmajos gados Rērihi asi vērsās pret boļševismu, nodēvējot to par "briesmoni, kurš ieguvis dārgakmeņu mirdzumu", taču jau pēc dažiem gadiem vēlējās palīdzēt Ļeņinam, "kuru pasaule nesaprot"." Otrais: "Viens no aktīvākajiem [Latvijas rērihiešu] biedriem – gumijas apavu tirgotājs Jānis jeb Ivans Blūmentāls – vairs neslēpa savu sadarbību ar Padomju Krieviju. Pēc savu "draugu" (Krievijas dienestu) ieteikuma viņš organizēja Padomju Savienību slavinoša rakstu krājuma "Mysl" izdošanu." Trešais: ""Varbūt somos karmiski ir sava vaina," dienasgrāmatā prātoja [Rihards] Rudzītis [par PSRS uzbrukumu Somijai 1939. gadā]."
Principā personāžs pilnībā kvalificējas "izkancelēšanai" no Latvijas muzejiem. Tomēr es domāju, ka iespējami arī elegantāki risinājumi.
[1] Dreimane, Jana. Rērihu mācības sekotāju nelegālā darbība Latvijā staļinisma laikā un tās atspoguļojums Rihards Rudzīša dienasgrāmatā. No: Zinātniskie raksti. 7 (XXVII). Latvijas Nacionālā bibliotēka, 2021.
2