Recenzija
09.02.2007

Dažas piezīmes par Platonu latviski

Komentē
0

I Grāmata

Ja vajadzētu noteikt latviešu valodā visvairāk tulkoto filozofu, tad, iespējams, likumsakarīgi pirmā vieta pienāktos tam, kurš filozofiju ir izdomājis, proti, Platonam.[1] Lielā mērā šāda situācija ir izveidojusies, pateicoties Ābrama Feldhūna pūlēm, kurš ar apskaužamu regularitāti lasītājiem piedāvā dažādu antīko autoru (ne tikai Platona) darbu tulkojumus latviešu valodā. Jau agrāk izdotajiem trijiem[2] Platona dialogu krājumiem nu ir nācis klāt vēl viens, kurā ietverti četru darbu tulkojumi - "Līsids" (turpmāk norādēs - Lys.), "Harmids" (turpmāk - Charm.), "Alkibiads pirmais" (turpmāk - Alc. I) un "Hipijs Mazākais" (turpmāk HpMi.).

Līdzīgi iepriekšējiem izdevumiem, arī šis izskatās gana nopietns; grāmata ir labi iesieta (šādam izdevumam tas nemaz nav tik mazsvarīgi); tāpat tiek izmantota Anrī E[s]tiena (Henri E[s]tienne, latinizēti - Stephanus) 1578. gadā ieviestā Platona darbu paginācija, kuru lieto faktiski visos daudzmaz respektējamos Platona tulkojumu izdevumos mūsdienās (līdz ar to jūs varat ērti salīdzināt, kā vienu un to pašu vietu ir tulkojuši citi.) Diemžēl šim izdevumam piemīt arī iepriekšējo trūkumi, kas lielā mērā apgrūtina tā izmantošanu. Tajā neatrast nedz personu, nedz terminu rādītāju, kas ļautu izsekot terminu lietojumam un atveidei latviešu valodā. Iztrūkst arī literatūras saraksta, līdz ar to lasītāji, kurus Platons ar šī tulkojuma palīdzību būs noķēris sevis zināšanas tīklos, paliks bez norādēm, kur meklēt palīdzību, ja tāda būs nepieciešama.[3] Tiesa, katra dialoga beigās ir atrodams tulkotāja pēcvārds, bet grāmatas beigās - piezīmes. Komentāriem un piezīmēm tulkotājs ir izmantojis Oto Āpelta (Otto Apelt) tulkoto un komentēto Platona darbu izdevumu, kas nācis klajā 1921-1922. gadā.[4] Tas, ņemot vērā apgriezienus, kādus Platona (un arī antīkās filosofijas kopumā) pētniecība ir uzņēmusi kopš pagājušā gadsimta vidus, tomēr ir ļoti, ļoti sen. Taču tās ir tikai vairāk vai mazāk formālas kvalitātes, galvenais ir un paliek grāmatas saturs. Atlikušajā teksta daļā iezīmēšu dažas, manuprāt, būtiskas krājumā ietverto darbu tulkojuma problēmas, pasakot arī dažus vārdus par pašiem dialogiem.

 

 

II Sokratiskie dialogi un "Alkibiads"

Tā kā tulkotājs nekur nav atrunājis, kāpēc viņš ir izvēlējies tulkot un vienā krājumā apkopot konkrētos Platona darbus, tad par šo jautājumu var izteikt tikai minējumus (protams, paturot arī prātā, ka šāda iemesla var vienkārši nebūt). Viens no tādiem varētu būt, ka tulkotājs izvēlējies vēl nelatviskotos Platona tā saucamos sokratiskos dialogus, proti, tos Platona darbus, kuros - pēc daudzu Platona pētnieku atzinuma - mēs sastopam vēsturisko Sokratu.[5] Ar vienu izņēmumu - par tādu parasti netiek uzskatīts krājumā publicētais "Alkibiads pirmais". Lai arī šajā darbā paustais iespējams nav pretrunā ar to, kas ir rodams citos sokratiskajos dialogos, tomēr retais pētnieks savu Sokrata filozofijas interpretāciju pamato, balsoties uz "Alkibiadu pirmo". No šāda aspekta raugoties, šī darba iekļaušana izdevumā ir diezgan negaidīta. Daudz labāk šajā kompānijā iederētos, piemēram, "Lahēts" vai "Eutidēms". "Alkibiada" izvēle var šķist diezgan margināla, arī ņemot vērā diskusijas par šī darba autentiskumu. Šādas šaubas, kā dialoga pēcvārdā (147. lpp.) raksta tulkotājs: "pirmais izteica F. Šleiermahers (Schleiermacher, 1768-1834), kam pievienojās vairāki vācu filologi. Mūsdienu autoritatīvi zinātnieki, to starpā tulkotāja uzticības personas M. Kruazē[6] un O. Āpelts, argumentēti noraida viņu viedokli kā subjektīvu un nepārliecinošu un vērtē "Alkibiadu" kā autentisku Platona sacerējumu." Diskusijas par atsevišķu Platona tekstu autentiskumu, kuras patiesībā aizsākās jau senatnē, visdrīzāk nebeigsies, kamēr neizsīks interese par Platona domu. Daudzos gadījumos tieši lasītāja intereses lielā mērā arī nosaka viņu spriedumus par autentiskumu. Piemēram, stoiķu filozofs Panaitijis (185-109. g. p.m.ē.) esot apšaubījis "Faidona" autentiskumu, norādīdams, ka diezin vai Platons būtu tā nopūlējies vesela dialoga garumā pierādīt dvēseles nemirstību - uzskatu, kas Panaitijam šķitis pagalam nejēdzīgs. Kad dažus gadus atpakaļ Rīgā viesojās ievērojamais antīkās filozofijas speciālists Džons Rists (John Rist), viņš AD FONTES rīkotā seminārā stāstīja, ka savā laikā uzskatījis "Alkibiadu" par neautentisku, tomēr, lasot to kopā ar studentiem, savu viedokli mainījis. Lai kā arī tas būtu, mūsdienās vairākums sholāru tiecas domāt, ka "Alkibiadu" nav sarakstījis Platons. Tomēr apsvērumi par autentiskumu var šķist nebūtiski, ja ņem vērā, ka "Alkibiadā", šķiet, grūti atrast kādu domu, kas būtu pretrunā ar Platona filosofiju - ne velti platonisma tradīcijā šim darbam ir bijusi ievērojama loma. "Alkibiadam" komentārus ir rakstījuši neoplatoniķi Prokls un Olimpiodors. Gan II gadsimta platoniķis Albīns savā "Ievadā Platona dialogiem", gan VI gadsimtā dzīvojošais anonīmais Platona filosofijas prolegomenu autors iesaka iepazīšanos ar Platona domu sākt tieši ar "Alkibiada" lasīšanu. Kā to noformulē Albīns - lai "zinātu, kas ir tas, par ko ir jārūpējas" (5.16-17). Un šis rūpju priekšmets - saskaņā ar "Alkibiadā" teikto - ir tas, kas esam mēs paši, proti, mūsu dvēseles. Turklāt, iespējams, "Alkibiada" kā Platona filosofijas ievada statusu noteica ne tikai minētā pašrūpju problemātika. Varētu būt, ka to ir sekmējis arī fakts, ka uz citu - arī šajā izdevumā publicēto - Platona darbu fona tas ir pietiekami vienkāršs darbs, kas patiesi var kalpot kā saistošs Platona filozofijas ceļvedis.[7] Abu minēto iemeslu dēļ tiem, kas ar Platonu vēl nav pazīstami, varētu ieteikt sākt tieši ar "Alkibiadu", kuru nu var izlasīt arī latviešu valodā.

 

 

III "Līsids"

Biju patīkami pārsteigts par tulkotāja lēmumu izdevumā iekļaut vienu no vispretrunīgāk vērtētajiem Platona darbiem - "Līsidu" (uz šo titulu pretendē arī šajā krājumā atrodamais "Hipijs mazākais", bet par to mazliet vēlāk ). Par "Līsidu" ir izteikti visdažādākie viedokļi. Atsevišķi XIX gadsimta pētnieki šo darbu, viņuprāt, vājās argumentācijas dēļ uzskatīja par neautentisku Platona sacerējumu, vai arī sarakstītu Platona darbības sākumposmā, kad autora doma nav bijusi tik izsmalcināta. Turklāt "Līsids" ir pelts ne tikai par tā - kā dažkārt tiek norādīts - vājo un sofistisko argumentāciju, bet arī par tā saturisko vēstījumu. Dialogā tiek risināts jautājums par to, kā skaidrot 'philia'?[8] Vārdu 'philia' pavisam aptuveni var tulkot kā 'draudzība' vai 'mīlestība', lai gan vērīgs "Līsida" lasītājs noteikti pamanīs, ka 'philia' var norādīt uz dažāda veida attiecībām, kuras mēs diezin vai sliektos dēvēt par draudzību; ar 'philia' "Līsidā" tiek norādīts ne tikai uz draudzību (223B), ar to tiek aprakstītas gan homoerotiskas attiecības (221E-222A), gan attiecības, kas pastāv ģimenes locekļu starpā (Lys. 207D). Galu galā 'philia' var norādīt uz jebkādu tiekšanos pēc kaut kā vispār - arī tad, ja tas, kas tiecas, un/vai tas, pēc kā tiecas, ir nedzīva būtne - ir cilvēki, kas mīl sportot (philogymnastai), un cilvēki, kas mīl gudrību (philosophoi) (Lys. 212D). Līdzīgā kārtā dialogā (215E) tiek runāts par to, ka sausais iekāro (epithymein) mitro, aukstais - silto utt. Šī plašā 'philia' semantiskā diapazona dēļ Sokrats visai viegli var pāriet no viena konteksta uz citu, kas rada pamatīgas grūtības tulkotājam, kura uzdevums būtu mēģināt panākt, lai šīs pārejas izskatītos pārliecinošas, un arī lasītājam, kuram ir jāspēj izsekot līdzi dialoga domas virzībai. Mums var šķist, ka minētie konteksti ir nesavietojami, un, ka labākajā gadījumā par draudzību var runāt tikai cilvēku savstarpējo attiecību kontekstā. Līdz ar to - un tas ir iebildums, kuru ir izteikušu daudzi - "Līsida" kļūda ir jau pašā jautājuma uzstādījumā (Aristotelis, iespējams, ir pirmais, kurš šādu iebildumu izvirzīja. Skat. 175. lpp. 22. piez.). Vēl vairāk - arī "Līsidā" piedāvātais 'philia' skaidrojums daudziem ir šķitis neadekvāts. Kā norāda Gregorijs Vlastos (Gregory Vlastos), kurš pirmais šo iebildumu noformulēja skaidri, saskaņā ar "Līsidā" pausto mīlestības izpratni, nav iespējams mīlēt citus cilvēkus viņu pašu dēļ. Ja A mīl B, tad tikai labuma dēļ, ko tas iegūst, proti, mīlestība/draudzība (te jāpatur prātā jau minētais plašais 'philia' diapazons) var būt tikai un vienīgi utilitāra.[9] Tātad saskaņā ar minētajiem iebildumiem "Līsids" ir vai nu izgāšanās, vai arī darbs, kas pauž nejēdzīgus uzskatus. Tas arī ir noteicis relatīvi nelielo uzmanību, kāda šim sacerējumam tiek veltīta. Tomēr situācija mainās. Ir lasītāji, kuri, pārfrāzējot vienu no viņiem, "papagaiļa baudu" vietā izvēlas "filozofa ciešanas" un mēģina apšaubīt izklāstīto iebildumu pamatotību. Viņi norāda, ka "Līsids" ir rūpīgi strukturēts, piedāvā vērā ņemamus argumentus, ka tajā izklāstītā 'philia' koncepcija ir visnotaļ respektējama teorija un nebūt nav pakļaujama Vlastosa kritikai un ka šis sacerējums krietni paplašina mūsu izpratni par Sokrata filozofiju. Šajā īsajā komentārā šos jautājumus iztirzāt nav iespējams. Varu tikai piezīmēt, ka, manuprāt, viens no būtiskākajiem aspektiem, kāpēc "Līsidam" būtu jāveltī pienācīga uzmanība, ir tajā rodamais niansētais sokratiskās (un arī Platoniskās) tēzes, ka visi cilvēki tiecas pēc labuma (vai precīzāk - jebkuras vēlmes priekšmets ir labums), izklāsts. Šajā ziņā "Līsids" ļoti labi saspēlējas ar krājumā iekļauto "Hipiju mazāko". Tomēr pirms runāt par šo sacerējumu - dažas piezīmes par "Līsida" tulkojumu.

"Līsids" ir diezgan sarežģīts dialogs. Platons šeit izspēlē 'philia' plašo semantisko spektru, liekot lietā faktiski visu sengrieķu mīlēšanas/tiekšanās vārdu arsenālu - 'philein (mīlēt)', 'erān (mīlēt)', 'agapān (mīlēt), 'aspazesthai (mīlēt)' 'epithymein (vēlēties)', 'boulesthai (vēlēties)', 'prothymeisthai (vēlēties)'. Pirmajiem četriem un pēdējiem trim vārdiem vienāds tulkojums šeit dots apzināti. Minēto vārdu semantiskie lauki daļēji pārklājas, tomēr pastāv arī atšķirības, kuras atveidot ir ļoti grūti. Ja ar vēlmes vārdiem mēs kaut kā tiekam galā (mēs varam 'gribēt', 'alkt', tiekties', 'kārot', 'vēlēties'), tad mūsu mīlēšanas vārdu repertuārs ir krietni vien nabadzīgāks (zīmīgi, ka tieši to pašu var teikt par vārdiem, kas apraksta domāšanai radniecīgas intelektuālās aktivitātes), un tā ir objektīva problēma. Kaut arī, manuprāt, tulkotājs ar šo problēmu ir ticis galā samērā veiksmīgi, tomēr iebildumus varētu izraisīt dažviet vērojamā nekonsekvence. Piemēram, vārds 'boulesthai' dažviet tiek atveidots ar vārdu 'vēlēties', bet dažviet - ar vārdu 'gribēt'; un tieši tāpat vietām ir atveidots arī vārds 'epithymein' (208A-209A), bet citviet tā atveidei tiek izvēlēti vārdi 'tiekties' (215D), 'izjust iekāri' (221B) vai 'iekārot' (221E) (attiecīgi lietvārdu 'epithymia' tulkojot kā 'iekāre' 221D; E), savukārt citos gadījumos ar vārdu 'tiekties' tiek atveidots grieķu 'agapān' (215A-B). Protams, ka vienam un tam pašam vārdam visur nav jābūt atveidotam vienādi - to nosaka konteksts; tomēr šajā gadījumā runa ir par vārdiem, kuriem ir būtiska loma dialogā un nekonsekvence to atveidē liedz latviešu lasītājam izsekot Platona domai - vismaz noteiktā līmenī. Līdzīga veida nekonsekvence ar līdzīgām - tomēr daudz nozīmīgāka rakstura - sekām ir vērojama vārda 'oikeios' (radniecīgs, piederīgs, tuvs; kā lietvārds arī - 'radinieks', 'mājinieks') atveidē. Piemēram, dialoga iesākumā (210D) Sokrats latviešu tulkojumā saka:

"Bet kad kļūsi zinīgs, manu zēn, visi cilvēki tev būs draugi un visi jutīsies tev tuvi (oikeioi), jo tad tu būsi noderīgs un labs; bet ja nekļūsi, ar tevi neviens pats nebūs draugos, pat ne tēvs un māte, nedz tavi radinieki (oikeioi)."

Pirmkārt, jāpiezīmē, ka Sokrats neapgalvo, ka visi cilvēki jutīsies Līsidam tuvi. Viņš saka: visi cilvēki tādi būs - tas var šķist diezgan neparasti, tomēr tas nav iemesls Sokrata teiktā "uzlabošanai". Otrkārt, ir acīmredzams, ka Sokrats šeit spēlējas ar vārdu 'oikeios', galu galā pasakot Līsidam, ka viņa 'oikeioi' (piederīgie, tuvinieki) nebūs viņam 'oikeioi' (piederīgi, tuvi), ko šajā tulkojumā ir grūti pamanīt. Un, treškārt, dialoga beigās (221E-222D) šis pats vārds - visdrīzāk ar atsauci uz jau citēto fragmentu - figurē 'philia' skaidrojumā; šeit tas tiek atveidots kā 'būtiski piemītošs' (221E), '[savā starpā] rada' un 'radniecīgais' (222A). Minētajā gadījumā var būt pagrūti ne tikai izsekot, kā šis vārds funkcionē fragmenta ietvaros (klupšanas vieta var būt pāreja no 'būtiski piemītošā' pie 'radniecīgā'), bet arī ieraudzīt atsauci uz dialoga sākumu.[10] Un tas var būtiski ietekmēt darba izpratni kopumā.

 

 

IV "Hipijs mazākais" un "Harmids"

Izdevumā ievietotais "Hipijs mazākais"[11] pavisam droši varētu sacensties ar "Līsidu" par visvairāk peltā Platona sacerējuma titulu. "Hipijā mazākajā" Sokrats sarunā ar slaveno sofistu Hipiju (kurš latviešu lasītājam jau noteikti ir pazīstams no Platona dialoga "Hipijs lielākais") izvirza apsvērumus par labu - kā jau tas Sokrata gadījumā ierasts - paradoksālai tēzei, ka tas, kurš rīkojas tīši slikti (t.i., zinādams, ka viņa rīcība ir slikta) ir labāks par to, kurš to dara netīši (piemēram, tas, kurš tīši izdara kļūdu aprēķinos ir labāks, nekā tas, kurš kļūdās savas nezināšanas dēļ). Domāju, lasītājs vairs nebūs pārsteigts, ja teikšu, ka minētā apsvēruma dēļ arī šo darbu daži XIX gadsimta autori uzskatīja par neautentisku. Jau minētais Otto Āpelts to raksturoja kā "grēka apoloģiju" un "visu morālo ideālu apvērsumu".[12] Kā gan Platons varētu ko tādu atļauties?[13] Tomēr tā kā "Hipijam mazākajam" ir palaimējies pievērst Aristoteļa uzmanību, kurš uz šo darbu atsaucas savā "Metafizikā" (1025a6), diskusijas par tā neautentiskumu faktiski ir izbeigušās. Tieši saistībā ar minēto Sokrata paradoksālo tēzi būtu vietā nedaudz pakavēties pie jautājuma par vārda 'aretē (tikums)' atveidi gan šajā darbā, gan citos krājumā ietvertajos dialogos, jo, manuprāt, gan iepriekš minēto nelabvēlīgo attieksmi pret "Hipiju mazāko", gan tulkotāja stratēģiju atsevišķos gadījumos ir noteikuši noteikti aizspriedumi. Proti, mēs taču visi ļoti labi zinām (vai tad ne?), ka pastāv morāli jautājumi, un tādi jautājumi, kas nav morāli; ka ir morālas īpašības un tādas, kam ar morāli nav nekāda sakara (teiksim - estētiskas utt.). Iespējams, viens no visskaidrākajiem formulējumiem šajā jautājumā pieder Kantam, kurš nošķīra kategorisko imperatīvu no hipotētiskajiem imperatīviem, apgalvojot, ka tikai pirmais var būt morālais likums. Tomēr daži domātāji šajā ziņā nav noskaņoti tik optimistiski un uzskata, ka šādu demarkācijas līniju novilkt faktiski nav iespējams.

Atgriezīsimies pie Platona. Ja pavēro, kā Platons lieto vārdu 'aretē', kuru parasti tulko ar vārdu 'tikums'[14], mēs varam atklāt dažus pārsteigumus. Piemēram, Sokrats var runāt par 'aretē' kas piemīt acij ('ophthalmou aretē', Alc. 133B), stūrēšanas prasmei (Alc. 125C, 135A) un ķermenim (HpMi. 374B-C), tomēr latviešu valodas tulkojumā tas neparādās. Citādi tas ir gadījumos, kad runa ir par kontekstiem, kuros, kā mums varētu šķist, runa ir par morāliem jautājumiem; tad 'aretē' tiek atveidots ar vārdu 'tikums' (piemēram., HpMi. 370E, Alc. 120E, 135B). Vēl vairāk - dažkārt tulkojums tiek, ja tā varētu teikt, moralizēts tur, kur varētu to nedarīt. Tā "Alkibiadā I" (124C) frāze, kuru varētu tulkot "kā mums kļūt pēc iespējas labākiem (beltistoi)", tiek iztulkota šādi - "kā tikt pie augstākās tikumiskās pilnības". Par acs, ķermeņa utt. tikumiem Sokrats runā tieši tāpat kā par drosmi, taisnīgumu utt., t.i., kvalitātēm, kuras mēs sauktu par morālām (to ļoti labi var redzēt gan "Hipijā" (374A-375E) gan "Alkibiadā" (133B-134B). Daudzi noteikti iebilstu pret šāda - kā viņiem liekas - acīmredzama nošķīruma neievērošanu, tomēr, kuram šajā gadījumā ir taisnība - Sokratam, vai viņa mūsdienu oponentiem, ir strīdīgs jautājums (es pats sliecos domāt, ka to Sokrata oponentu uzskats, ka morāle ir sfēra, kas eksistē autonomi un nekādā veidā nav saistīta ar faktiem par cilvēka dabu, ir apšaubāms. Opozīciju šādam viedoklim mūsdienu "-ismu" kartē dēvē par naturālismu.) Tomēr diez vai var apstrīdēt to, ka Sokrata (arī Platona) filozofijā šāds nošķīrums netiek akcentēts. Tātad 'tikums' automātiski neparedz norādi uz kādām morālām kvalitātēm. Tikumu var definēt tīri funkcionāli - ja A ir domāts funkcijas x veikšanai, tad tas A, kurš veiks funkciju x labi, būs tāds A, kuram piemīt tam raksturīgais tikums, un tas arī noteikts, vai tas ir labs vai slikts A (piemēram, acs ir domāta redzēšanai un acs tikums ir redzēt labi). Šādā gaismā raugoties, "Hipija mazā" secinājums nav nemaz tik pārsteidzošs. Jūs varat tīši kļūdīties aprēķinos tikai tad, ja jūs protat rēķināt, t.i., spēja tīši rīkoties aplami būs atkarīga no kompetences, t.i., no tā, cik labs lietpratējs/a jūs esat katrā atsevišķā jomā. Attiecinot šo apsvērumu uz taisnīgumu, mēs varam teikt, ka tīši netaisnīgi var rīkoties tikai tas, kurš zina, kā rīkoties taisnīgi. Līdz ar to, saka Sokrats: "Tas, kas tīšām kļūdās un rīkojas apkaunojoši un netaisnīgi, Hipij, ja tāds vispār ir, nebūs neviens cits kā labais cilvēks" (HiMi. 376B). Šis iznākums - visdrīzāk ar nolūku, jo Platons neko nedara velti - ir paradoksāls un vedina meklēt kādu risinājumu. Viena no risinājuma iespējām ir papildināt "Hipija mazākā" argumentu ar premisu, kuru Sokrats min citviet - tai skaitā "Līsidā" -, ka jebkuras vēlmes objekts ir labums, vai citā versijā - neviens nekļūdās tīši. Uz šādu risinājumu varētu norādīt Sokrata pieļāvums iepriekš citētajā fragmentā. Saskaņā ar šādu lasījumu, Sokrata teiktais būtu saprotams apmēram šādi - ja kādam būtu iespējams kļūdīties tīši, tad netaisnīgi varētu rīkoties tikai taisnīgais, tomēr tā kā neviens nekļūdās tīšām (visi tiecas pēc labā), tad tas ir izslēgts. Citiem vārdiem - to cilvēku klase, kas tīšām rīkojas netaisnīgi ir tukša, tādu vienkārši nav. Netaisnīgi rīkojas tikai tie, kas no taisnīguma neko nejēdz. Šis secinājums savā ziņā nav mazāk paradoksāls, tomēr tā ir nostādne, kuru parasti saista ar Sokrata vārdu. Jautājums, vai šāda - kā to dažkārt mēdz dēvēt - intelektuālisma pozīcija ir pieņemama, paliek atklāts. Tomēr būtu nepamatoti domāt, ka tā ir noraidāma kā acīmredzami aplama. Tā vietā iespējams būtu vērts uzdot jautājumu - cik jēdzīgi ir mūsu pašu priekšstati par morālajām kvalitātēm kā pilnīgi nesaistītām ar mūsu intelektuālajām spējām?

Sokrata intelektuālisma pozīcija spēcīgi tiek akcentēta arī "Harmidā", dialogā, kura centrā ir jautājums par vienu no antīkās ētikas centrālajiem tikumiem - sōphrosynē. Atrast precīzu latviešu valodas ekvivalentu šim vārdam ir turpat vai neiespējami (skat. tulkotāja komentāru 81. lpp.). Tas cita starpā uzrāda, cik lielā mērā noteiktas dzīves formas ir piesaistītas valodai, kurā tās tiek izteiktas. Iespējams, vislabāk šī vārda semantisko diapazonu demonstrē A. Feldhūna dažādie tā atveides varianti citos Platona dialogos un Ksenofonta darbos: 'apdomība' (Gorg. 491D; 508A, Phd. 68C, Phdr. 241A, Prot. 323A, 325A, 329C, 332B), 'savaldība' (Phaed. 82B, 114E, Phdr. 237E, 247D, 250B; Prot. 326A; Ksenofonts. "Atmiņas par Sokratu" 1.2.23; "Dzīres" 8.8.), 'saprātība' (Atmiņas par Sokratu. 1.1.16.), 'veselais saprāts' (Phdr. 244D), 'mērenība' (Gorg. 492A-B, 504D, 507A), 'tiklums' (Ksenofonts. "Dzīres". 1.8.). Iebildes varbūt varētu izraisīt tas, ka šis vārds - kā tas redzams atsaucēs - viena dialoga ietvaros tiek atveidots dažādi. Uz "Harmida" tulkojumu tas gan nebūtu attiecināms. "Harmidā" 'sōphrosynē' tiek atveidots kā 'saprātība', kas, manuprāt, ir pietiekami veiksmīgs kompromiss, jo tā tiek izcelts šī tikuma intelektuālais aspekts, kas arī ir dialoga dalībnieku uzmanības centrā. Tas kļūst aktuāls līdz ar Sokrata sarunbiedra Kritija piedāvājumu saprast 'sōphrosynē' kā sevis zināšanu (164B-165B). Šeit "Harmids" lieliski sasaucas ar "Alkibiadu", kurā ir rodams vēl viens slavenās Delfu maksimas "zini pats sevi" iztirzājums.

 

 

V Noslēgums

Noslēgumā gribētu izteikt dažas vispārīgas piezīmes par tulkojumu kopumā un atsevišķiem vēl neaplūkotiem tā aspektiem.

Vispirms pāris vārdu būtu jāveltī tulkotāja komentēšanas stratēģijai, kas atsevišķās vietās likās nedaudz mulsinoša. Proti, dažviet radās sajūta, ka piezīmes ir tieši tur, kur bez tām varētu iztikt, un otrādi - to nav tur, kur tās, iespējams, būtu nepieciešamas. Piemēram, "Līsida" sākumā (204A), kad Sokrats Miku - jauniešu skolotāju palaistrā - nodēvē par "spējīgu sofistu", tas netiek komentēts, lai gan, pieļauju, daži lasītāji to varētu vēlēties. Un tas nebūt nav vienīgais šāda rakstura piemērs. Turpretim dažos gadījumos piezīmēs tiek komentēts tas, kas, manuprāt, ir pavisam viegli saprotams no paša dialoga teksta. Nezinu, vai lasītājam būtu jāpaskaidro, ka, piemēram, noteikta Sokrata replika ir "viena dzēlīga ironija" (184. lpp. 36. piez.) (skat., arī 176. lpp. 32. piez. 181. lpp. 35. piez. 182. lpp. 15. piez. 186. lpp. 59. piez.). Viena no piezīmēm ir nomaldījusies - 177. lapaspusē atrodamā 36. piezīme ir ielikta nepareizā vietā. Tai ir jābūt nevis pie 220A, bet gan pie 220E.

Neņemot vērā jau minētajās iebildes, tulkojums ir visumā precīzs un tam caurmērā var uzticēties. Tulkojuma valoda - lai gan dažubrīd varbūt pārlieku ksenofontiska - ir visumā raita un viegli uztverama. Jautājumus varbūt var izraisīt, pirmkārt, dažkārt nevajadzīga filozofijas terminoloģijas lietošana, otrkārt, - tulkojumā sastopamie latīnismi. Platona dialogos filozofiskas terminoloģijas faktiski nav, lai gan, bez šaubām, daudzviet ir vērojami tās aizmetņi; tādā gadījumā terminoloģijas lietošana tulkojumā ir zināma veida anahronisms (tas gan nenozīmē, ka mēs nevaram lietot terminoloģiju runājot par Platonu). Runa ir par tādu vārdu kā 'būtība' (Lys. 220D, 222B, Alc. 125D, 126D, Charm. 166D), 'pienākums' (164B), 'potence' (168B-d), 'definīcija' (169C), 'identisks' (Charm. 169E), 'prettiesisks' (Alc. 109C) lietošanu gadījumos, kad pavisam labi var iztikt ar terminoloģiski neitrālākiem vārdiem. Līdzīgi ir ar latīnismiem. Pieļauju, par to var diskutēt, tomēr tādi vārdi kā 'kondīcija' (HiMi. 374A-B), 'defekts', (374C-D), 'formulējums' (Charm. 162E), un 'ignorance' (Lys. 218A, Alc.118A, 173D) Platona tekstā man liekas nedaudz neiederīgi. Tas, protams, ir stila jautājums, tomēr man šķiet, ka gadījumos, kad ir iespēja lietot latviešu valodas vārdus, tiem būtu dodama priekšroka. Tas tikai padarītu Platona tekstu daudz dzīvāku un nepiespiestāku, t.i., tuvāku reālai sarunvalodai, kādā arī mēs mēdzam risināt Sokrata uzdotos jautājumus. Katrā ziņā maldi (ja vien tādi pastāv), ka šai ziņā esam tikuši tālāk par Sokrata nezināšanu, tad būtu redzami labāk.

 

 


[1] Šajā gadījumā, protams, būtu svarīgi pēc kādiem kritērijiem mēs vadāmies - vai tas ir teksta lapaspušu kopskaits, izdoto darbu daudzums, vai kas cits (tulkoto darbu attiecība pret visu autora sarakstīto kopumā). Šķiet, tuvākie Platona konkurenti varētu būt Kants, Nīče un varbūt Fuko. Negaidīti raiba kompānija.

[2] Iepriekšējie trīs, ja neskaita jau pasen - 1987. gadā iznākušo Sokratam veltīto tekstu apkopojumu "Netveramais Sokrats", kurā bija ietverti gan Platona, gan Ksenofonta darbu fragmenti, ir: Platons. "Eutifrons. Sokrata aizstāvēšanās. Kritons. Faidons." Rīga, Zinātne, 1997. Platons. "Dialogi un vēstules. Protagors. Hipijs lielākais. Faidrs. Septītā vēstule. Astotā vēstule." Rīga, Zinātne, 1999. Platons. "Gorgijs." Rīga, Zinātne, 2004. Ksenofonta darbu pilnas versijas Feldhūna tulkojumā tika izdotas tikai pāris gadus atpakaļ (Ksenofonts. "Atmiņas par Sokratu." Rīga, Zinātne, 2005. Ksenofonts. "Dzīres." Rīga, Zinātne, 2005.)

[3] Diemžēl filozofisko tekstu izdevumi, kas atbilst minētajiem kritērijiem, joprojām ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi - Ata Rolava 1931. gadā izdotais I. Kanta "Tīrās prāta kritikas" tulkojums, Kanta "Prolegomeni. Praktiskā prāta kritika" (pārizdotā 2006. gada versija), Vitgenšteina "Loģiski filozofiskais traktāts" (Liepnieks & Rītups 2006).

[4] Platon. Sämtliche Dialoge, herausgegeben und mit Erläuterungen, Literaturübersichten, Anmerkungen und Registern versehen von Otto Apelt, Band III, Leipzig, 1921-1922.

[5] Saskaņā ar daudzu Platona pētnieku viedokli par sokratiskiem dialogiem var uzskatīt sekojošos Platona sacerējumus (alfabētiskā secībā): "Apoloģija", "Eutidēms", "Eutifrons", "Gorgijs", "Harmids", "Hipijs mazākais", "Ions", "Kritons", "Lahēts", "Līsids", "Meneksens", "Protagors", "Valsts I grāmata".

[6] Moriss Kruazē (Maurice Croiset, 1846-1935) franču filologs.

[7] Interesanti, ka "Alkibiada" salīdzinošā vienkāršība ir viens no iemesliem, kāpēc daudzi to uzskata par neautentisku.

[8] Šis apgalvojums ir kotraversāls. Daži pētnieki uzskata, ka "Līsids", atšķirībā, piemēram, no "Harmida", nav uzskatāms par dialogu, kur tiek meklēta kādas lietas noteiksme (dažkārt tos mēdz dēvēt par definīcijas dialogiem). Šādu viedokli pauž arī tulkotājs (skat., 40. lpp.). Tomēr fakts, ka dialoga iesākumā atklātā veidā netiek formulēts jautājums "Kas ir 'philia'?" vēl nenozīmē, ka šis jautājums nav darba uzmanības centrā. "Līsidā" ir norādes, kas liek domāt, ka sarunas dalībnieki ļoti labi apzinās, kas viņi mēģina noskaidrot, kas tad ir 'philia' (Skat. 218B-C, 221D, 223B).

[9] Vlastos savu nostāju formulē nu jau par Platona pētniecības klasiku kļuvušajā rakstā "Indivīds kā mīlestības objekts Platona filozofijā" (The Individual as Object of Love in Plato. In G. Vlastos, Platonic Studies. Princeton: Princeton University Press, 1973. 3-33. lpp.)

[10] Interesantā veidā 'radniecīgais' jeb 'savējais' (ta oikeia) parādās "Harmidā" 163D, kur tiek pausts viedoklis, kas tas ir identisks labajam.

[11] Platona korpusā ir divi dialogi ar nosaukumu "Hipijs", no kuriem apjomā īsākais tiek dēvēts par "Hipiju mazāko", bet garākais - par "Hipiju lielāko".

[12] Āpelta viedoklim, šķiet, pievienojas arī tulkotājs, kurš dialoga pēcvārdā (170. lpp.) raksta: "Dialogā "Hipijs mazākais Sokrats un Hipijs ir it kā mainītās lomās: Sokrats pārstāv paradoksālu, morāli destruktīvu pozīciju, Hipijs - vesela cilvēka saprāta, morāli nevainojamu viedokli."

[13] Skat., arī 175. lpp. 18. piez.

[14] Iespējams, morālo konotāciju dēļ tas nav pats labākais šī vārda atveidojums. Angļu tulkotāji parasti izvēlas vai nu ar 'virtue' vai 'excellence'.

Tēmas

Ivars Neiders

Ivars Neiders ir Rīgas Stradiņa universitātes docents, lasa lekcijas par bioētikas un pētniecības ētikas problēmām.    

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
0

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!