Ukraiņi ir apbrīnojami, jo cīnās par savu valsti, pret kuru vairumam no viņiem varētu būt pamatotas pretenzijas.
Tālāk lasāmais teksts tapa kontekstā, kurā ir viena nejaušība un viena likumsakarība.
Nejaušība: kārtējās nepatikšanas, kurās iedzīvojies "TV Rain" ("Doždj"). Atklāti sakot, ir nedaudz garlaicīgi šo tēmu apspriest, tādēļ atļaušos šādu, iespējams, tā vispārinājumā netaisnīgu, tomēr secinājumu: vairums no Krievijas t.s. liberālajiem demokrātiem, visticamāk, patiešām ir pret Putina režīmu, tomēr kaut kādi mezglpunkti šo cilvēku atskaites sistēmās nemainās. "24. februārī uzsāktā agresija, protams, ir nosodāma, tomēr Krima ir Krievijas sastāvdaļa." "Mēs esam pret karu, bet tie ir "mūsu cilvēki", pat ja viņi nogalina ukraiņus Ukrainā, un mums viņu žēl ("pie visa vainīgs Putins")." Ko padarīsi, ir ļaudis, kuru domāšanas veidu laikam nevar izmainīt.
Savukārt likumsakarība ir tā, ka pēdējo mēnešu laikā esmu sācis vairāk lasīt grāmatas par Ukrainu (angliski, jo ukraiņu valodu vēl nemāku, bet tekstiem krievu valodā ne visai uzticos). Un, jo vairāk lasu, jo pārsteidzošāka šķiet Ukrainas cilvēku vēlme samērā ļoti īsā laika periodā, ja tā var teikt, uz vēlāku laiku atlikt pretenzijas pret aizstāvamo valsti. Formulēšu citādi: izejas pozīcija, no kuras Ukrainas sabiedrība devās kara šausmās, ietvēra ļoti lielu skepsi ne tikai pret šīs valsts politiķiem, bet arī pret valsts struktūrām kopumā.
Minēšu dažus piemērus. Pašu ukraiņu ieskatā, viņus regulāri pieviļ ne tikai parlaments, bet arī prezidenti. Ja pirmais prezidents, Leonīds Kravčuks, 1991. gadā tika ievēlēts ar 61,6% no balsu kopskaita, tad 1994. gadā viņš posteni pameta ar atbalstu 16,1% līmenī. Leonīds Kučma viņam sekoja ar 52,1% atbalstu, kas noslīdēja līdz 15%. Viktors Juščenko – attiecīgi 52% un 5,5%. Viktors Janukovičs – 49% un 14%. Petro Porošenko – 54,7% un 24,4 %. 2019. gadā "Gallup" aptauja apgalvoja, ka tikai 9% Ukrainas iedzīvotāju uzticas savas valsts struktūrām. [1] 2019. gadā Ukrainas Nacionālās Zinātņu akadēmijas ekspertu veiktā socioloģiskā aptauja liecināja, ka 87–89% iedzīvotāju uzskata valstī pastāvošo ienākumu sadali par netaisnīgu, tikai 11% uzskatīja, ka ekonomika funkcionē vairākuma interesēs. Te, protams, var teikt, ka maz ir valstu, kurās sabiedrības vairākums nebūtu kritiski vai ļoti kritiski noskaņots pret varu, tomēr viena lieta ir dot nesaudzīgu vērtējumu varai ("viņiem"), cita – kā cilvēks definē pats savu identitāti, kas vismaz teorētiski var būt neatkarīga no "viņu" sastrādātā. Tomēr, nē, pirmais "atstarojas" arī otrajā. Rezultātā – kad amerikāņu sociologi veica aptauju, piedāvājot respondentiem dažādus pašidentifikācijas variantus, aina 2015. gadā bija diezgan interesanta. Proti, variantu "ukrainis" kā pirmo izvēlējās 52,2% aptaujāto, kas ir tikai nedaudz vairāk par "X pilsētas iedzīvotājs" 44,7%, turklāt kopš 2010. gada pirmais variants bija samazinājies (59.1%), toties otrais – pakāpies (40,5%). Aptauja arī liecina, ka laika posmā no 2010. līdz 2015. gadam cilvēkiem arvien būtiskāki sāka likties tādi pašidentifikācijas varianti kā "vīrietis", "sieviete", "X reģiona iedzīvotājs". [2] Man šķiet, ka šāda tendence izskatās tikai likumsakarīga: ja tu jūties vīlies "valstī", tu sevi vairāk saproti kā "tēvu", "māti", "liepājnieku", "latgalieti" un tā tālāk.
Par Ukrainas ekonomikas oligarhisko raksturu un korupcijas līmeni labāk neizteikšos. Bet! Svarīgais tātad ir tas, ka šīs teritorijas iedzīvotāji X stundā nošķir pāridarījuma, rūgtuma sajūtu un to, ka šī zeme ir jāaizstāv. Tostarp ar lieliem upuriem.
Retoriskais jautājums ir šāds: vai mēs Latvijā arī būtu tik elastīgi – labā nozīmē?
Ņemot vērā traģēdiju, kādu piedzīvo cilvēki Ukrainā, man pašam mazliet "griež ausī" jēdziena "interesanti" lietošana Ukrainas kontekstā, tomēr interesanti arī, kādas pārvērtības piedzīvos šo cilvēku vēsturiskā apziņa, vēsturiskā pašidentitāte. No vienas puses, Ukrainā tradicionāli ir bijusi sabiedrības daļa, kas draudzību pret "brāļu tautu" nekad nav izjutusi. Lūk, spilgts piemērs: kad 1989. gadā (jau 1989. gadā!) dažādas ar vēsturi saistītas entuziastu grupas Krievijā paziņoja par savu plānu sākt gatavoties kaujas pie Poltavas (1709. gads) kārtējās gadadienas svinēšanai, tostarp ar Pētera I laika tērpos ģērbtu karavīru maršu Poltavā, tad "Ruh" (analoģija ar mūsu Tautas fronti) nodaļas Rietumukrainā ne tikai paziņoja, ka Pēteris I iznīcināja Ukrainas autonomiju, bet vairāki simti cilvēku (arī no Kijevas un Dņipro) devās uz Poltavu "sagaidīt" viesus no Maskavas. [3] Saprotot, ka no "tiem ukraiņiem" var sagaidīt reālu fizisku pretdarbību, viesi izlēma labāk nebraukt. No otras puses, 2017. gada maijā Odesas municipalitāte anulēja apgabala tā laika gubernatora Mihaila Saakašvili lēmumu par ielu pārdēvēšanu t.s. dekomunizācijas procesa ietvaros un atgriezās pie "komunistu laiku" nosaukumiem. 2015. gadā Harkivā viena no ielām zaudēja PSRS maršala Georgija Žukova vārdu. 2019. gadā šis lēmums tika atcelts. [4] Droši vien šogad un arī nākamgad cilvēkiem Ukrainā būs par vēsturi aktuālākas tēmas, tomēr iespējams, ka arī šajā kontekstā ļaudis papildinās vai mainīs savus priekšstatus, pat ja tas nozīmētu zināmā mērā atsacīšanos no iepriekšējiem.
Ja runājam par spēju mainīties, mani interesē, vai šī spēja parādīsies vēl kādā nācijā – armēņos. Armēnija vēsturiski ir viens no tuvākajiem Krievijas sabiedrotajiem. Tam ir savi iemesli, un armēņus principā var saprast. Tomēr pēc 24. februāra šī valsts ir nevis tikai kaitinoši "neitrāla", bet aktīvi spēlē Kremļa pusē. Piemēram, ir eksperti, kuri uzskata, ka tieši caur Armēniju Krievija saņem militārās kravas no Irānas. Kādā pavisam nesenā dokumentālā filmā par Armēniju ir epizode, kurā sašutums par to, ka Krievija nav militāri palīdzējusi nesenajā karā pret Azerbaidžānu, vienā mierā sadzīvo ar apgalvojumu, ka nevis Krievija uzbruka Ukrainai, bet otrādi. Tātad mazliet nežēlīgais retoriskais jautājums ir: kam jānotiek, lai Armēnijas cilvēki saprastu, ka gadu desmitiem, pat simtiem pierastā vērtību konstrukcija vairs neder? Starp citu, tas pats attiecas uz Centrālāzijas reģiona valstīm. Un arī uz Ungāriju. Serbija nemainīsies, jo tās sabiedrības vairākums – līdzīgi kā Krievijā – ir sevi iecementējis 19. un 20. gadsimta priekšstatos.
Nobeigumā atgriežoties pie Ukrainas. Atklāti sakot, nedomāju, ka šīs valsts politiskā un ekonomiskā elite ir patiesi mainījusies pat kara kontekstā. Tomēr man grūti iedomāties, ka tik strauji un pārliecinoši sevi atradusī sabiedrība tad, kad karš būs beidzies, ļaus elitei šiverēties tāpat kā pirms kara. Jā, par pagrieziena punktu runāja arī 2004. gadā (kad notika "Oranžā revolūcija") un 2014. gadā ("Eiromaidans"), bet pēc pārmaiņu solījumiem sekoja vilšanās. Domāju, ka šoreiz tā nebūs, un no tā izriet arī ļoti praktiskas konsekvences. Ja mēs paliekam ar domu, ka Rietumi palīdzēs Ukrainai arī atjaunošanās procesā, tas nenotiks (pareizāk sakot, tam nevajadzētu notikt), izmantojot vecos algoritmus un instrumentus.
[1] Minakov, M., Kasianov, G., & Rojansky, M. (Eds.). (2021). From "The Ukraine" to Ukraine : A Contemporary History, 1991–2021. Ibidem Verlag, 31. lpp.
[2] Turpat, 300. lpp.
[3] Kasianov, G. (2022). Memory Crash : The Politics of History in and Around Ukraine, 1980s2010s. Central European University Press, 203. lpp.
[4] Turpat, 141. lpp.
1