Režisora Jura Kursieša otrā pilnmetrāžas filma "Oļegs", kas vēl pirms nokļūšanas uz Latvijas ekrāniem demonstrēta jau vairākos ārzemju kinofestivālos, tostarp prestižā Kannu kinofestivāla "Director's Fortnight" programmā, ir patiesos notikumos balstīts stāsts par Latvijas miesnieka centieniem rast labākas un turīgākas dzīves apstākļus Beļģijā. Pēc nelaimes gadījuma gaļas kombinātā, kur Oļegs tiek nepatiesi vainots, viņš bez naudas, darba un pases nonāk neirotiska poļu bandīta Andžeja gūstā, kur tam jāpārdzīvo gan psiholoģisks, gan fizisks terors. Rakstnieks Vilis Lācītis interneta žurnālā "Kino Raksti" filmas protagonistam viņa šķietamās neizdarības dēļ veltījis redukcionistisko epitetu "lohs"[1], taču, manuprāt, izvirzot šo atziņu kā pamattēzi, caur kuru būvēt filmas izpratni, otrajā plānā pazūd skaudrā netaisnība, kas ir ne tikai Eiropas ekonomisko migrantu realitāte, bet arī pavisam īstens drauds katra paša dzimtenē – lēsts, ka arī Latvijā vairāki tūkstoši cilvēku dzīvojot mūsdienu verdzības apstākļos, no kuriem lielākā daļa ir cilvēktirdzniecības upuri.
Protams, raugoties no pašapmierināta komforta augstajām pozīcijām, kas rodas, ja visu savu pasaules priekšstatu veikli izdevies sistematizēt varas vertikālē, var šķist, ka Oļegs ir necils kustonis šīs barības ķēdes lejasdaļā, jo viņš tik tiešām ir tālu no plēsoņas tipa. Kā noprotams no filmas sižetā dotajiem mājieniem, Oļegs visu savu mūžu bijis perifērs elements ilgstoši atstrādātā un praksē nostiprinātā sistēmā, pret kuru cīnīties viņam nemaz nenāk prātā. Proti, viņš ir Latvijas nepilsonis, tātad – svešais; iekūlies parādos, kuru piedzinēji, šķiet, nebaidās lietot spēku vai draudus tā atgūšanai, tātad – gnīda un krāpnieks. Likumsakarīgs risinājums šādā situācijā ir darba meklējumi valstī, kur, iespējams, varētu nopelnīt mazliet vairāk par vēdera tiesu un mēģināt savu dzīvi atkal nostādīt uz pareizajām sliedēm.
Par Oļega dzīves apstākļiem Latvijā un finansiālo nedienu cēloņiem uzzinām vien tik, cik izdodas izsecināt no vienpusēji dzirdamiem pavedieniem telefonsarunās ar vecmāmiņu vai lakoniskām un virspusējām tērgām viesstrādnieku starpā, jo filmas darbība sākas jau lidmašīnā pēc liktenīgā izceļošanas lēmuma pieņemšanas un tā cēloņu komplekss un pavadošās peripetijas skatītājam lielākoties paliek nezināmas. Šāds dramaturģisks lēmums izrādās inteliģents, jo faktoloģiski pasniegtas cilvēka pagātnes kļūdas vien nevar nedz skaidri definēt viņa patību, nedz drošticami skaidrot un racionalizēt viņa rīcību vai – Oļega gadījumā – rīcībnespēju. Tāpat šāda visnotaļ kārdinoša cēloņu un seku savstarpēja pakārtošana un izskaidrošana, nonivelējot allaž šaubīgo un neizlēmīgo indivīdu līdz funkcionālam mehānismam, ātri vien var novest skatītāju līdz tuvredzīgai upura vainošanas cilpai. Nevajadzētu aizmirst, ka cilvēks ir būtne, kas lēmumus spēj pieņemt – un lielākoties arī pieņem –, vadoties pēc nepilnīgas informācijas, emociju iespaidā. Šad un tad mēs to varam dēvēt par instinktu.
Filmas scenārija autori – Juris Kursietis, Līga Celma-Kursiete un Kaspars Odiņš – divu galveno varoņu – Oļega un Andžeja – sadursmē ir atraduši smalko balansa punktu starp varoni un atgadījumu, kā arī starp varoni un ideju. Tas ļauj filmu pilnvērtīgi izbaudīt gan kā konkrētu notikumu dramatizējumu, gan kā paplašinātu kritiku par vispārējo Eiropas ekonomisko migrantu problemātiku, kas dramaturģisko konfliktu no sociālā vai ķermeniskā pavērš nemitīgā taisnīguma sadursmē ar netaisnību, savtību un merkantilismu. Tiesa, varoņi paši par sevi nav ideju vai augstu mērķu cilvēki, tieši viņu nosacītais bezpersoniskums un tipāžiskums ļauj tiem tapt par ideju nesējiem vai, precīzāk, sociālu kategoriju reprezentācijām. Poļu aktiera Dāvida Ogrodņika izcili atveidotais Andžejs ir neirotisks un varaskārs sociopāts, kura nolūki un rīcība, dusmas strauji mijot ar šķelmīgiem smiekliem un otrādi, uz ekrāna eksplodē visneiedomājamākajos un nesaprotamākajos virzienos, savukārt Oļegs, šķiet, nevēlas neko vairāk par godīgu, humānu attieksmi, tādēļ Andžeja neprognozējamos izvirdumus uztver ar neizpratni un paralizējošām bailēm.
Galvenās lomas atveidotāja aktiera Valentīna Novopoļska fizionomija un saspēle ar poļu operatora Bogumila Godfrejova kameru tuvplānos šo efektu pastiprina. Galvenā aktiera mīmika ir stipri pieticīga, bet reizē pateicīga tam, lai skatītājs tajā nevilšus spētu ieraudzīt kādu vārdos vai darbībā neizteiktu domu apakšstraumi. Arī platlenķa optikas izvēlei filmā ir ne tikai praktiska nozīme (ļaujot dinamiskāk pārvietoties uzņemšanas laukumā un sekot darbībai, sniedzot aktieriem lielāku kustību improvizācijas brīvību, kas filmai raksturīgajos garajos plānos iedveš ievērojamu naturālisma sajūtu), tā arī vizuāli deformē telpu un rada ilūziju par lielāku distanci starp mizanscēnas elementiem. Tādējādi varam redzēt un interpretācijai pakļaut ne vien, piemēram, Oļega sašutuma un neizpratnes pilno skatienu, bet arī šī skatiena objektu – svešādu, nepareizu un varonim, iespējams, līdz galam neizprotamu vidi, kurā viņš kā nepiederīgais ticis iesprostots.
Tā vien šķiet, ka negatīvākās rakstura īpašības, ko Oļegam var piedēvēt, ir viņa naivums un šķietami neizsmeļamā uzticība cilvēka labsirdībai. Kā gan var atraidīt cilvēku, kurš saka: "Es redzu, ka tev ir netaisnīgi nodarīts pāri; es tev palīdzēšu!" It īpaši tad, ja visur, kur līdz šim esi devies, neesi līdz galam pieņemts. Nav nemaz jābūt loham, lai iekristu šādā slazdā.
Kā jau citās filmas recenzijās vairākkārt minēts, par vienu no mākslinieciski diskutablākajiem aspektiem uzskatāma vizuālā metafora par ledū ielūzušo Oļegu, virs kura ledus kārta sabiezējusi tik ļoti, ka pats saviem spēkiem puisis vairs nespēj izķepuroties, kamēr Oļega aizkadra balss vērpj paralēles starp viņu pašu un upurjēru (par šo paralēli vēlreiz atgādina aina pie Hūberta un Jana van Eiku Ģentes altārgleznas). Lai arī cik vienkārša vai klišejiska ledus metafora nebūtu, tā filmas drēbei piestāv labi – kā dekoratīva mežģīne – un īstajos mirkļos piešķir dramaturģisku akcentu. Tomēr arvien vilcinos sev atbildēt uz jautājumu – vai patiešām Juris Kursietis iecerējis vilkt paralēles starp inertā un kristīgi pazemīgā Oļega ķepurošanos pa likteņa līkločiem un Kristus upuri? Vai tiešām Oļegs ir visu upuru upuris, pēc kura iestāsies jaunie laiki? Un vai vispār Oļegs tika upurēts?
[1] https://www.kinoraksti.lv/kadra/latvijas-filma/olegs-dzives-skola-loham-588
0