Mīlestībai pret Latviju nav vienas formulas. Ziedo patriotiskās audzināšanas portālam Satori!

 
Ar bērniem
31.07.2014

Dārgā integrācijas utopija

Komentē
1

ImagePar bērnu integrācijas projektu "Saredzēt! Sadzirdēt! Saprast! Rīkoties!"

Manās rokās ir nonākuši divi Laikmetīgā mākslas centra izdevumi – klausāmgrāmata "9 tautu pasakas" un pavārgrāmata "Dažādu garšu kulinārijas pulciņš", kas tapuši integrācijas projekta "Saredzēt! Sadzirdēt! Saprast! Rīkoties!" ietvaros. Šīs divas publikācijas liek man domāt par to, kas ir integrācija vispār un kas ir integrācija 21. gadsimtā - globalizācijas un kosmopolītisma laikmetā. Integrācija pēc definīcijas apvieno daļas veselumā, šķirtas daļas, tātad atšķirīgas un zināmā mērā svešas citu citai, zināmā mērā tā ir "svešā" iekļaušana. Taču ar piebildi, ka eksistē "svešais". Daļas, kas tiek apvienotas, ir neproporcionālas, nevienlīdzīgas, piemēram, kvantitātes ziņā. Līdz ar to arī nozīmības ziņā, jo tikai hipotētiski būtu iespējama situācija, kad vairākums pielāgojas mazākumam. Iespējams, ka Latvijas kontekstā, kas ir divkultūru sabiedrība (latviešu un krievu; protams, ir pārstāvētas arī citas kultūras, bet to procentuālais samērs pret abām dominējošajām nav tik izteikts), atšķirība starp iedzīvotājiem un iebraucējiem ir acīmredzamāka nekā citās valstīs, kuras ir bijušas daudzu ieceļotāju galamērķis jau ilgstoši un kur multikulturālisms ir kļuvis par stabilu kultūras un etnisko stāvokli.

Pati integrācijas ideja, manuprāt, paredz nevienlīdzības koncepta un nevienlīdzīgu attiecībuImage eksistences priekšnoteikumu. Proti, eksistē X, kas ir jāiekļauj Y. Tātad vienlīdzības ideja kā tāda tiek a priori noraidīta. Protams, starp dažādu kultūru pārstāvjiem ir novērojamas būtiskas atšķirības, sākot ar vizuāli pamanāmām un beidzot ar vērtību sistēmu un pasaules uztveri. Tas ļoti labi atklājas vienā no šī projekta produktiem – pasaku diskā, kur līdztekus eksotiskajiem personvārdiem un tituliem atklājas arī "eksotiskas" problēmas un filozofija. Tādi cittautu pasaku izdevumi cita starpā nav nekas jauns. Atceros, manā bērnībā tika izdoti kalendāri ar eksotiskām ilustrācijām, kas pavadīja dažādu tautu pasakas, iznāca dažādu tautu pasaku sērijas. Tādas tiek publicētas arī tagad. Visdrīzāk es tās tolaik neuztvēru kā integrācijas procesa rīku, un neuztveru arī tagad. Labākajā gadījumā šādas pasakas paplašina klausītāju apvāršņus – bērni, klausoties šīs pasakas, uzzina par citām zemēm un to īpatnībām. Taču es nevaru saprast, kāpēc pasaku diska noformējumā ir sniegtas izpildītāju īsas biogrāfijas, bet nav neviena vārda par pašām pasakām vai to reprezentējošām valstīm.  

Šādi produkti – disks un grāmata – ir raksturīgi projektiem kā tādiem. Projektos ir jābūt produktam, kas attaisnotu finanšu līdzekļu izlietojumu. Projekti kā fenomens būtu pelnījuši atsevišķu viedokli. Tie lielākoties ir apsveicamas iniciatīvas, taču nereti tie ir iesaistīto organizāciju izdzīvošanas nodrošinātāji. Viens projekts beidzas, tiek radīta ideja par vēl aizraujošāku projektu, un tā tālāk tas turpinās. Taču kas notiek ar realizētajiem projektiem? Tie izdzīvo savu ciklu un lielākoties pēc tam netiek turpināti, praktiski tiem nepiemīt ilgtspēja, arī ja tā ir atrakstīta birokrātijas palagos. Tā arī par šo integrācijas projektu – tā ir apsveicama iniciatīva, kas realizē vienu no Eiropas kopienas prioritātēm – vīziju par vistautiešu vienlīdzību un komfortu jebkurā sabiedrībā, taču visdrīzāk kādus būtiskus šī projekta augļus bauda tikai projektā tiešā veidā iesaistītie bērni – tie, kurus redzam pavārgrāmatas fotouzņēmumos – tie, kurus integrē, gan tie, starp kuriem integrē.

Etniskā piederība ir tikai viens no integrācijas priekšnoteikumiem, iespējams, redzamākais. Bet kas integrē vienas un tās pašas kultūras bērnus, kuri atšķiras citos parametros, piemēram, nēsā brilles, ir ar lieko svaru, čurā gultā vai kā citādi atšķiras? Proti, kāpēc tieši tautība ir prioritāra integrācijas fenomena realizācijā? Jānodrošina indivīda veselīgas psihes veidošanās, tad viņam nebūs grūtību iekļauties nevienā sabiedrībā, jo arī to veidos indivīdi, starp kuriem iekļauties nav grūti, arī ja konkrētais indivīds būs vienīgais citas etniskās grupas pārstāvis. Jāatceļ konkrēti parametri, kas liek secināt bināro opozīciju "savējais – svešais". Globālajai sabiedrībai būtu jāpievērš uzmanība nevis rasu vai etniskajai sociālajai integrācijai, kas īstenībā ir reabilitācijas process pēc tam, kad šīs etniskās piederības ir definētas, bet gan jādomā par empātiska indivīda audzināšanu. Jo nebūtu iedomājams, ka indivīdu saskarsmi varētu noteikt otršķirīgi parametri – tādi kā etniskā identitāte. Un tas nemaz nav tik utopiski, kā izklausās. Ir neskaitāmas vērtības, kas vismaz Eiropas sabiedrībai ir kopīgas, piemēram, nedrīkst nogalināt. Tad kāpēc ideja par to, ka pazemot, piemēram, indieti, ķīnieti vai ukraini ir slikti, nav tik pašsaprotama? Ar pazemošanu es šeit domāju jebkādu nevienlīdzības politiku. Ukrainu es nepieminēju nejauši. Manuprāt, Ukrainas traģēdija ir pierādījums tam, ka solidaritātei nav kultūras vai etnisko robežu. Un – diemžēl – šis pats piemērs pierāda, ka tādas eksistē.

Bērniem, domājams, integrācija ir nepieciešama tāpēc, ka pieaugušie tiem izdarījuši lāča pakalpojumu. Domājams, ka bērniem dabiski nepiemīt etniskā pārākuma sajūta, bet tā ir kulturāli konstruēta jeb ieaudzināta. Kāpēc romu tautības pārstāvjiem arvien ir tik grūti integrēties jebkurā sabiedrībā? – kultūras konstruēto stereotipu dēļ. Vecākiem ir jāmāca saviem bērniem vienlīdzība un jāizskauž ideja par "normālumu", "standartu", tad arī uz cilvēkiem ar kustību traucējumiem sabiedrības locekļi nerādīs ar pirkstiem. Citiem vārdiem, empātiskiem un izglītotiem indivīdiem integrācija nevienā virzienā nav nepieciešama. Tā ir zināma utopija, un to varētu gaidīt tikai no nākamajām paaudzēm, kurām atmiņa par etniskajām traumām vairs neeksistētu dzīvā veidā., bet tikai teorētiskā veidā. Grūti pateikt, vai tas būtu vēlams vai – tieši pretēji – izskaužams process, jo, kā rāda tas pats Ukrainas piemērs, ne tik senā totalitārā uzurpēšanās vēsture var atkārtoties arī pēc tik salīdzinoši neilga laika. Visdrīzāk ir atmiņas, kas jāuztur dzīvas kā atgādinājums, bet dažas ir labāk atstāt vēstures pagājībai, lai varētu noritēt attīrīšanās un tiktu sasniegta gatavība vienlīdzības idejām.

Manuprāt, jo mazāki bērni, jo mazākas integrācijas problēmas. Bērni īsā laikā spēj adaptēties, apgūt valodu līdztekus savai dzimtajai un pārņemt rīcības kodus. Diemžēl ne vienmēr šo integrējamo bērnu vecāki ir gatavi ļaut savam bērnam pilnībā integrēties, uzskatīdami to par draudu savas kultūrspecifiskās identitātes zaudēšanai. Bērnos tiek pastiprināti uzturēta un ieaudzināta savas kultūras garša.

Šī projekta otrs produkts – kulinārā grāmata – koncentrējas uz garšu burtiskā nozīmē. Šī grāmata ne ar ko neatšķiras no vidusmēra pavārgrāmatas, atskaitot tās kvalitāti – lai gan grāmatas pēdējā lapā ir atruna, ka receptes nav rediģētas, lai it kā saglabātu autentiskumu, šāda prakse, manuprāt, pazemina konkrētā izdevuma kvalitāti. Dažviet nav norādīta precīza informācija par receptēm nepieciešamo, arī recepšu izklājums lapās atšķiras. Savukārt par pašām receptēm var teikt, ka tādas ir pieejamas jebkurā citā veidā – nesaprotu, kāpēc bija jārada šāds produkts šādā projektā. Daudz vairāk integrācijas ideja tiktu atbalstīta, ja, piemēram, izdevumā būtu iekļauti bērnu stāsti par to, ko viņiem nozīmē viņu kultūrai raksturīgais ēdiens viņu personīgajā pieredzē. Tā ir garša, ar kuru šie bērni ir izauguši, tā ir smarža, kas viņus spētu iepriecināt, esot jūdzēm tālu no dzimtajām mājām, tie ir svētki, kuros vienmēr tiek pasniegts šis ēdiens, ko vislabāk prot pagatavot tieši viņu ģimenes locekļi tieši viņiem raksturīgā īpašā veidā, tās ir redzes gleznas, kas ir iegravētas šo bērnu atmiņā uz visiem laikiem – kā māte izmīca mīklu noteiktā veidā, paskaidrodama, kā un kāpēc tas jādara. Tā ir zināšana, kas tiek uzsūkta un mantota no paaudzes paaudzē. Un to visu vēl varētu pavadīt stāsts par šo ēdienu vēsturisko rašanos – piemēram, kāpēc komi ēd zivis, bet gruzīni šašlikus.

Domāju, ka šādas grāmatas, kas ataino integrācijas veicināšanas procesu, interesentiem vairāk noderīgas ir sajūtas un iespēja piedzīvot citu kultūru, nevis receptes. Mani interesē arī tas, kā šķipsniņu sauc armēņi, azerbaidžāņi un citi un vai tā šķipsniņa ir tikpat sīka kā latviešu šķipsniņa, vai ko, piemēram, nozīmē "nedaudz" libāņu receptē? Tās visas ir kultūras noteiktas mērvienības. Kāpēc tatāru kizilu var aizstāt ar bārbeli, un kas ir kumīns? Garšvielas vispār būtu pelnījušas atsevišķu uzmanību, jo tās ir ļoti kultūrspecifiskas, piemēram, kā lai latvietis novērtē safrānu? Nereti tieši garšvielas ir kultūrspecifiskās garšas kodols. Lūk, tā ir kultūra – sajūtu kods, ko šāda projekta produktam būtu vajadzējis atšifrēt, nevis pārtikas vienību saraksti, kas jāiegādājas lielveikalā un jāgatavo latvieša rokām, palīgā vēl ņemot taimeri. Tā nav integrācija, tas ir simulakrs. Te man prātā uzreiz nāk globālisma pieredze, kad bailēs no gremošanas trakta neparedzamām reakcijām iebraucēji izvēlas zināmas un pārbaudītas "vērtības", piemēram, "McDonalds". Tas pats notiek ar kultūru – vienādošana. Dažādās pasaules malās bērni zina, kas ir Zibens Makvīns, bet nezina, kas ir Sprīdītis. Sprīdītis ir daudz kompleksāka būtne un stāsts, jo tas radīts pirmsglobalizācijas laikmetā un tā mērķauditorija ir konkrētas kultūras bērns. Taču nevar gaidīt, ka dažādās pasaules malās pasaku formula tiks acumirklīgi uztverta. Globalizācijas produkti ir vienkāršāki, jo tēmēti uz daudz plašāku mērķauditoriju, tā teikt, lai nošautu vairākus zaķus ar vienu šāvienu. Globalizācija atvieglo integrāciju, bet vai par tādu cenu ir vērts uz to parakstīties?

Mēs ikdienā visu laiku integrējamies, arī vienkultūras sabiedrībā. Un mēs zinām, ko tas no mums prasa.

 

Inga Žolude

Rakstniece Inga Žolude sarakstījusi piecas prozas grāmatas, raksta par literatūru un sabiedrības un kultūras fenomeniem, un turpina augt kopā ar dēlu.

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!

Ziedo "Satori" darbībai!