Foto: Juris Justs, "Riga street photgraphy"
 
Proza
27.05.2020

Curriculum Vitae

Komentē
10

"Neviens tev uz tādu CV neatbildēs," kāds man reiz teica. Sēžu un atkal mēģinu aizpildīt tās rindiņas. Nekas jau pa šo laiku nav mainījies – tikpat ļoti nekā, ko tajās ierakstīt. Kaut kāds vārds, uzvārds, dažas darbavietas, nekādu medaļu un ne miņas no hobijiem. Būtu jauki, ja varētu ierakstīt, ka esmu apbalvots ar Purpura sirds ordeni un brīvajā laikā burāju. Bet tā nav un, ja arī būtu, es tāpat to neierakstītu, jo kāds tam sakars ar mani kā potenciālo darbinieku. Klusi šņācot aiz nepatikas, pētu atrodamos CV paraugus un nesaprotu. Nesaprotu, kā kāds ir spējīgs raksturot sevi kā "pozitīvi domājošu un atvērtu", plātīties ar tieksmi "vienmēr atrast kopīgu valodu" un pilnā nopietnībā dēvēt sevi par "komandas cilvēku". Ja es būtu darba devējs, tad šādus CV nekavējoties pārsūtītu kaut kādiem garīgās aprūpes dienestiem, lai pārbauda, kas un kā.

Man nesen zvanīja kāda sieviete – darba sakarā. Viņa runāja krieviski un bija nervoza. Arī viņai nebija paticis mans CV. "Ļoti maz informācijas!" viņa man pārmeta. "Neko nevar saprast... Cik jums gadu? Esat precējies?" Minūti vēlāk viņa strupi pārtrauca sarunu, tā arī nepaskaidrojusi, no kāda uzņēmuma un kādas vakances sakarā man zvana. Varbūt galu galā tā tiešām nav mana darīšana.

Es vienmēr varu vēl aizstaigāt līdz ostai – saku pats sev – tur vienmēr atradīsies darbiņš kalsniem džekiem, kuri neuzdod liekus jautājumus un neiebilst daļu algas saņemt kontrabandas cigaretēs. Tas mani pārliecina, un es atvieglots pārstāju mocīt savu biogrāfiju, atrodu virtuvē vīna tetrapaku un sagaidu nakti, atgāzies krēslā un vērojot monitorā savādos "YouTube" algoritmus. Lūk, ko es, ja būtu darba devējs, prasītu uzrādīt kandidātiem – viņu "YouTube" skatījumu vēsturi. Man pēc tās uzreiz viss būtu skaidrs, varētu iztikt bez tām darba intervijām.

Jā, es domāju, vērojot, kā koncerta apsargs miljono reizi nelaiž atpakaļ uz skatuves publikā ielēkušo Kurtu un to, kā Kurts miljono reizi sulīgi iekrāmē viņam ar ģitāru pierē. Jā, un vēl tie jautājumi par algu. Jēzus. "Uz kādu algu jūs pretendējat?" Kas tas ir? Mēs esam kaut kādā turku tirgū? Varētu uz lapiņām sarakstīt dažādas summas un tad likt darba meklētājam akli izvilkt vienu no cepures kā loterijā. Interesanti, kā tālāk veidojās dzīve tam apsargam? Par to noteikti var izlasīt, ja nebūtu tāds slinkums pastiepties uz priekšu līdz klaviatūrai un paguglēt, bet nav arī tik interesanti. Vienkārši ir dažādi veidi, kā atrast savu vietu vēsturē.

To arī vajadzētu iekļaut CV formā – tādu rindu: "Kādu vietu es plānoju ieņemt vēsturē."

Tikmēr Kurts no ekrāna pazudis un es vēroju digeru ložņāšanu pa Kijevas metro tuneļiem. Tas droši vien ir forši – ložņāt pa metro tuneļiem. Atceros cigarešu automātus ar sapelējušām paciņām Berlīnes metro, kaut kur zooloģiskā dārza tuvumā, pirms gadiem divdesmit. Kā es stāvu un apburts blenžu uz tiem, nezinu – kāpēc. Iespējams, man likās, ka tās paciņas piedzīvojušas vēl Berlīnes mūra laikus. Vai varbūt vienkārši ļoti gribējās pīpēt.

Man patrāpījās acīs viens zooveikala sludinājums: viņi meklē pārdevēju, un es piepeši atkal iedomājos – nu, bet kāpēc gan ne? Visi tie kāmīši un trusīši man pilnīgi noteikti patīk labāk nekā lielais vairums divkājaino, un īsināt laiku, studējot visādu barības paciņu etiķetes un kārtojot tās plauktos, man arī patiktu. Patiktu spēt precīzi konsultēt pircējus un tādā garā. Es justos vajadzīgs. Es būtu tāds džeks, kurš, jau izdzirdot no klienta kaut ko par viņa jūrascūciņas gremošanas traucējumiem, sauktu: "Es jūs lūdzu – ne vārda vairāk!" Un noliktu uz letes pašu piemērotāko produktu. Un delikāti aizgrieztos, kamēr pircējs to pēta. Es aizsūtīju viņiem savu CV. Pēc nedēļas viņi sludinājumu ievietoja atkārtoti. Ar labojumu, ka tiek meklēta pārdevēja – sieviete.

Vēl ļoti pieprasīti ir cilvēki, kuriem ir autoiekrāvēja un "Excel" tiesības, vismaz trīsdesmit gadu pieredze līdzīgā amatā un apsarga–astrologa sertifikāts. Darbs maiņās, bez brīvdienām. Pēc 3 mēnešu pārbaudes perioda – pusdienlaiks. Alga sākot un beidzot no.

Digeri pazuduši, pilnīgā klusumā viens pēc otra manā priekšā uzpeld fotoattēli no Abramovičas slavenās 74. gada performances. Tos nomaina līksmas mūzikas pavadīti kadri no Vjetnamas kara. Pēc tam sākas garš un garlaicīgs video par dzīvi Aļaskā. Labi, ka es nepiedzimu tur. Man ir paziņa, kurš savulaik aizbrauca uz turieni strādāt. Interesanti, ko viņš rakstīja motivācijas vēstulē. Interesanti, ko es pats rakstītu da jebkādā motivācijas vēstulē, ja kādreiz nolemtu tādu uzrakstīt. Katrā ziņā tai būtu jāsākas ar vārdiem: "Ja man nevajadzētu naudu, lai samaksātu rēķinus, es nekad dzīvē ar jums neielaistos."

Man nu jau atkal pāris reizes ir izdevies sagaidīt rītausmu, sēžot tepat. Tajā ir kaut kas mierinošs kā katru gadu ap šo laiku. Es vairs īsti neatceros, par ko sapņoju kļūt bērnībā, bet kādu brīdi – to gan atminos – es vēlējos kļūt par burvju mākslinieku. To, kurš velk laukā no cilindra trusīšus. Par kaut ko tādu es arī beigās esmu kļuvis. Par novecojošu armēņu tipa iluzionistu bez cilindra. Un bez trusīšiem. Mans slavenākais triks ir palikt dzīvam.

Miljono, miljardo reizi viņi manu acu priekšā nošauj Kenediju. Arī to es jautātu tiem nelgām, kuri atļautos nākt meklēt darbu pie manis. Jautātu – kurš, viņuprāt, novāca JFK. Kāpēc man par to neviens nekad nav vaicājis darba intervijās? Es izstāstītu visu. Tā vietā viņi jautā, kāpēc es pie viņiem gribu strādāt. It kā man nebūtu vienalga – pie viņiem vai kaut kur citur. Novākuši Kenediju, viņi atvelk elpu, demonstrējot man ainiņas no Vudstokas un uzreiz pēc tam neveiksmīgo atentātu pret Jāni Pāvilu II. Es skatos bez jebkādas līdzpārdzīvojuma sajūtas, īgni prātojot par to rokas bučošanas tradīciju.

Man vienkārši grūti iztēloties, kam būtu jānotiek manā galvā, lai es skūpstītu kaut kāda onkuļa roku. Ar ko viņš atšķiras no manis dieva priekšā? Ja tas ir tāds dievs, kurš liek bučot rokas kleitās tērptiem večukiem, tad droši vien mums ir laiks padomāt par citu dievu. Kandidāti varētu sūtīt mums uz zemi CV ar pievienotām motivācijas vēstulēm. Mēs apspriestos un sazinātos ar tiem, kuri iekļuvuši otrajā atlases kārtā. Es meklētu starp viņiem to, kuram skatījumu vēsturē nebūtu neviena "Ļeņingrad" videoklipa.

Nesen kādā darba intervijā – tā noritēja lielas ēkas pagrabstāvā, kuru, pieņemu, pēc bezcerīga RTU studenta skicēm kāds bija centies pārvērst tādā kā lofta stila atpūtas zonā – jauns vīrietis pārāk īsās biksēs uzstājīgi centās izzināt, kāpēc esmu pametis iepriekšējās darbavietas. Man gribējās pajautāt viņam, kāpēc viņš pats nav pametis tagadējo, bet es klusēju, telpas krēslainajā gaismā vērojot pie sienas piekārto plakātu. Uz tā bija attēlots "Nirvanas" slavenais "Nevermind" zīdainis, tikai dolāru vietā ap viņu ūdenī peldēja Vorhola zupas bundžiņas. Mirkli padomājis, nospriedu, ka tas noteikti ir pats bezgaumīgākais, ko jebkad esmu redzējis. Tajā nebija vispār nekādas jēgas, nekā. Un es nezinu, kam jānotiek galvā, lai ko tādu piekārtu pie sienas. Šī komiskā, aizkustinoši izmisīgā tieksme būt post-ironiskam, pašam beigās kļūstot par staigājošu post-ironijas objektu. Es klusēju un atcerējos, kā reiz, pirms gadiem divsimt, pamodos paziņu dzīvoklī un atradu savus biedrus pusmirušus virtuvē. Viņi, piecēlušies agrāk par mani, bija atraduši trīslitru burku ar, kā viņiem likās, spirtā turētiem ķiršiem, ilgi nedomājot, salējuši sev pilnas glāzes un smagi saindējušies. Kamēr vārgās balsīs tika spriests par ātrās palīdzības izsaukšanas nepieciešamību, es sameklēju to burku un izdzēru atlikušo. Jo, lai ko arī kurš neteiktu, es tomēr esmu pozitīvi domājošs un atvērts komandas cilvēks.

Vēlāk droši vien izbraukšu kaut kur ar velosipēdu – es domāju, iemiegot uzaustošās saules staros. Monitorā ņirb federāļi, viņi nupat ieradušies Džonstaunā – krietni par vēlu, kā vienmēr, un vairs nav neviena, ko arestēt. Nabaga federāļi, dumjie nabaga putni.

Tēmas

Aksels Hiršs

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
10

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!