Pēdējo mēnešu laikā datorspēle "Plague.Inc" ieguvusi jaunu popularitātes vilni – spēlētāja uzdevums tajā ir izveidot nāvējošu vīrusu, kas iznīcina sabiedrību. Šī spēle ir vērtīgs līdzeklis, lai saprastu, kādā veidā sabiedrība reaģē uz krīzi un kas nosaka apstākļus, kuri ļauj krīzei sasniegt savu mērķi. Īsāk sakot – tiem, kuriem ir problēmas ar Grenlandes un Madagaskaras inficēšanu, varētu noderēt tālākā instrukcija, savukārt tiem, kas datorspēles nespēlē, varbūt radīsies lielāka skaidrība, kāpēc pašreizējā Covid-19 vīrusa ažiotāžā reakcija ir tieši tāda, kāda tā ir.
Mūsdienu Rietumu sabiedrība dzīvo ļoti drošā vidē – par to liecina kaut vien tas, cik maz ikdienā cilvēku dienaskārtībā ienāk drošības jautājumi. Neraugoties uz to, teikt, ka esam drošībā, ir pārspīlēti. Pēdējo divu gadsimtu laikā daudzkārt izskanējuši solījumi par absolūtu ekonomisko drošību, modernās medicīnas uzvaras gājienu, klimatu u.c. drošības aspektiem, bet, lai saprastu, kāpēc veidojas pārliecība par drošību un kāpēc tā tiek satricināta, ir vērts iedziļināties krīzes mehānikā un drošības politikas pamatprincipos. Tiesa, lai saprastu, kā rodas krīzes un kā tās tiek risinātas, jāņem vērā, ka tas ir jautājums par vistu un olu – krīze rada drošību un no drošības dzimst krīzes.
Drošības un miera jēdzieni nav statiski. Gluži tāpat kā karš ir nevis stāvoklis bez miera, bet gan miers ir stāvoklis bez kara, ar drošību saprot stāvokli bez draudiem. Drošības stāvoklī ap varbūtējo drošības objektu (tas var būt cilvēks, valsts, serveris vai arī dalībnieks satiksmē) nepārtraukti plūst dažādi drošības riski (gripa, naidīgas valsts agresija, datorvīruss vai dzēris autovadītājs). Mūsu izdzīvošana šajos apstākļos ir balstīta pieredzē un drošības sistēmā, kas būvēta, pamatojoties uz pagātnes notikumiem, kuru rezultātā šīs sistēmas ir radītas.
Drošības stāvoklī nepārtraukti darbojas procedūras, kas ļauj sistēmai veiksmīgi funkcionēt; ja mēs to darbību nemaz nepamanām, tās ir savu uzdevumu augstumos. To pamatā ir dažādas standarta rīcības procedūras, kas nosaka rīcību brīdī, kad kāds risks aktivizējas un kļūst par draudu; organismam saskaroties ar vīrusu, aktivizējas imūnsistēma, parādoties dūmiem, reaģē dūmu detektori, agresijas gadījumā tiek mobilizēti bruņotie spēki utt. Līdzīgā veidā mūsu sabiedrībā eksistē skaidri plāni, kā rīkoties, piemēram, gripas epidēmijas vai vienkāršas saaukstēšanās laikā. Ja apskatām sabiedrības struktūras, tās parasti tiek veidotas hierarhiskas – tādas, kurās standarta rīcības procedūras paredz maksimāli operatīvu reakciju uz dažādiem draudiem.
Jebkuras drošības sistēmas pamatproblēma ir laika nobīde – neviena struktūra nevar sākt darboties uzreiz, jo ir nepieciešams laiks, kamēr tā uzņem apgriezienus. Gripas sezona nav astronomiskā ziema, kuras ierašanās ir paredzama, – tā sākas tikai pēc pirmo gadījumu uzplaiksnīšanas. Riskiem aktivizējoties un kļūstot par draudiem, iestājas nedrošības stāvoklis. Tad pastāv divas iespējas – vai nu reakcija būs atbilstoša, vai arī ne. Pirmajā gadījumā iestājas stāvoklis, ko sauc par drošības situāciju (stāvoklis, kurā draudi nav izzuduši, taču tiek veiksmīgi risināti, piemēram, ugunsgrēks tiek ierobežots), otrajā – jauns nedrošības stāvoklis.
Tēlaini iedomājoties, brīdī, kad risks kļūst par draudu, rodas divi vektori, kas virzās atšķirīgos virzienos, – viens ved drošības virzienā, otrs – uz jaunu nedrošības stāvokli. Draudi virzās pa otro vektoru, un, jo ilgāka ir laika nobīde, jo lielāks kļūst attālums starp abiem vektoriem. Krīze ir stāvoklis, kurā sagatavotie līdzekļi (standarta rīcības procedūras) vairs neatbilst draudu novēršanai, piemēram, evakuācijai nav jēgas izmantot kāpnes, ja ugunsgrēks jau tās ir sasniedzis. Jo vairāk laika pagājis, jo vairāk resursu nepieciešams, lai nonāktu drošības situācijā. Jo ātrāka ir reakcija, jo mazāk resursu jāpatērē. Ja ar vakardienas risinājumu pieiet šodienas problēmai, rodas jauns nedrošības veids, kas vēl vairāk apgrūtina reakciju. Ja apburto loku neizdodas pārvarēt, tā galā ir sistēmas sabrukums un nāve. Krīzi vienmēr raksturo laika trūkums, sasteigti lēmumi un bieži vien nepietiekamas vai pārspīlētas reakcijas.
Ja vēlaties uzvarēt spēlē "Plague.Inc", tad jūsu interesēs ir paildzināt periodu starp vīrusa izplatību un reālu valdību reakciju (transporta ierobežošanu, masku izdalīšanu u.tml.). Tātad jāpanāk vīrusa izplatība, taču pietiekami nekaitīgā veidā – tā, lai tas netiktu ierobežots līdz brīdim, kad var izmantot spēlē uzkrātos punktus un sākt iznīcināt sabiedrību.
Gadījumā, ja drošības objektam ir izdevies krīzi pārvarēt, būtiski ir no tās gūt mācību – izveidot imunitāti, uzlabot pretvīrusu programmu vai attīstīt aizsardzības spējas, proti – radīt jaunas standarta rīcības procedūras. Neraugoties uz to, būtiski ir saprast, ka krīze agrāk vai vēlāk pienāks. Tas notiek tāpēc, ka nav iespējams radīt tādu drošības sistēmu, kas atbilstu draudiem, ar ko tā vēl nav saskārusies. Jebkura drošības sistēma ir spiesta aptvert ļoti plašu risku loku, un veiksmīgas tās darbības nodrošināšana pieprasa milzu ieguldījumus. Vienlaikus pietiek ar vienu vienīgu risku, lai sistēmu iedragātu.
Uzmetot kaut tikai paviršu skatienu diskusijām sociālajos tīklos, var manīt neizpratni par valdību pausto satraukumu Covid-19 sakarā un salīdzinājumus ar cūku, putnu un citu zvēru gripām, Zikas vīrusu utt. Proti – liela brēka, kurai nav sekojuši daudzskaitlīgi cilvēku upuri laikā, kad simtiem tūkstošu mirst no parastas saaukstēšanās, gripas vulgaris vai vienkārši nabadzības. Sabiedrība, šķiet, aizmirsusi stāstu par Spāņu gripu; pirmie gadījumi tika fiksēti 1918. gada janvārī, nopietna reakcija sākās tikai pēc pāris mēnešiem, kad bija jau par vēlu. Rezultātā inficēti tika aptuveni 27% planētas iedzīvotāju. Tas gan nenozīmē, ka jāsāk celt paniku un jāmeklē balti paladziņi, kuros ietīties, – nē, bet ar saprātu ir jāizturas pret valdību ierosinātajiem drošības pasākumiem pat tad, ja tie traucē sabiedrības ikdienu. Jebkura jauna slimība ir neparedzama un – drošs paliek nedrošs – labāk būt iespējami uzmanīgiem.
Galu galā tas noved pie drūma secinājuma: apmierināto nebūs nekad. Tā ir viena no daudzajām drošības dilemmām: drošības sistēma izmaksā tik dārgi, ka tās veiksmīgas darbības gadījumā mums ir tieksme samazināt tajā ieguldītos resursus (mazāk tērēt profilaksei, militārajiem izdevumiem, dūmu detektoriem mājās), savukārt tos samazināt nozīmē palielināt risku iespēju kļūt par draudiem. No tā izriet arī papildu secinājums – ja vēlaties spēlēt "Plague.Inc" otru daļu "Pandemic: The Cure", kurā pasaule no vīrusa jāizglābj, slimībai galva jācērt nevis tad, kad tā sāk iznīcināt sabiedrību, bet jau brīdī, kad tā vēl ir samērā nekaitīga – pat ja sabiedrība neizjūt nepieciešamību pēc dārgām standarta rīcības procedūrām. Jo tad, kad visi jau būs akceptējuši to lietošanu, tā, iespējams, vairs nebūs atbilstoša reakcija. Beigu beigās tas noved pie retoriska jautājuma: vai visas cūku, putnu gripas un citas šī gadsimta pandēmijas nav bijušas tik nekaitīgas vien laicīgas, pārliecinātas un varbūt pārspīlētas valdības reakcijas dēļ? Atkārtojot: drošības sistēma ir nostrādājusi labi tad, ja nekas ievērojams tā arī nav noticis.
0