Mīlestībai pret Latviju nav vienas formulas. Ziedo patriotiskās audzināšanas portālam Satori!

Foto: "Unsplash"
 
Sleja
14.02.2022

Čoko

Komentē
1

Japānā Valentīna dienas svinēšana būtiski atšķiras no rietumnieku paražām. 14. februārī sievietes ir tās, kuras dāvina dāvanas un dāvina tās vīriešiem. Būtībā arī dāvanas veids ir noteikts – tā ir šokolāde. Apdāvināti tiek ne tikai mīļotie, bet visi vīrieši, turklāt sievietes nereti apsveic arī viena otru. Dažas versijas par to, kā tradīcija veidojusies, esmu lasījis, bet šobrīd nemēģināšu tās apkopot. Cita starpā Valentīna diena, protams, nav tradicionāli japāņu svētki, tie ir mērķtiecīgi ieviesti, un liela nozīme svētku popularizēšanā bija šokolādes ražotājiem un tirgotājiem. Viņu roku darbs ir arī Baltā diena, kas tiek svinēta 14. martā. Baltā diena radusies vēlāk, 20. gadsimta septiņdesmitajos gados, un tās būtība ir tāda, ka vīrieši, kuri Valentīna dienā saņēmuši šokolādi, pasniedz atbildes dāvanu, kurā ir kaut kas balts – tie var būt saldumi, bet var būt arī rotaslietas, ziedi un tamlīdzīgi.

Antropoloģijā dāvināšanas paražas un to sociālā funkcija ir viena no senākajām tēmām un būtībā pavada moderno antropoloģiju kopš tās sākumiem. Neesmu antropologs un nesekoju līdzi pētnieciskajiem jaunumiem, bet skaidrs, ka nav vienkāršas atbildes uz jautājumu, kāpēc cilvēki dāvina dāvanas, jo būtībā zem vārda "dāvana" slēpjas diezgan dažādas attiecību un komunikācijas formas. "Dāvināt dēlu" nav tas pats, kas iedot "pateicības dāvanu" ierēdnim; dāvana mīļotajai, dāvana mīļākajai un dāvana sievai arī nav viens un tas pats; apdāvinot kādu Ziemassvētkos, mēs droši vien sagaidām kādu dāvanu pretī, bet tas neattiecas uz bērniem, cita lieta, ka mēs viņiem mācām dāvināt: "Un tu tiešām to pats uztaisīji? Ar šķērēm? Paldies, mīļais!"

Interesantais dāvināšanā ir daudzie nerakstītie noteikumi, kas tos apvij. Vai, precīzāk sakot, tas, ka noteikumi ir, bet vienlaikus tie atstāj daudz brīvas vietas variācijām (un kļūdām). Ja priekšnieks tev dāvina dāvanu, vai uz to ir jāatbild? Vai jāatbild ar līdzvērtīgu, pieticīgāku vai greznāku dāvanu? Katra no izvēlēm ir vēstījums un gājiens attiecībās, bet ietver arī riskus.

Arī dāvanas nozīme var būt ambivalenta. Vai tas, ka Rietumu kultūrā no vīriešiem tiek sagaidīts, ka viņi apdāvinās sievietes un viņu dāvanas būs vērtīgākas, ir īpašas cieņas pret sievietēm vai aizbildnieciskuma un nevienlīdzīgā statusa nostiprināšanas izpausme? Neņemos teikt, bet reālajā dzīvē bieži vien nianses nosaka to, kurā kategorijā dāvana iekrīt.

Patiešām – dāvināšana vienmēr ietver dažnedažādus riskus. Ir cilvēki, kurus tas mulsina un kaitina. Atceros, ka reiz redzēju amerikāņu raidījumu, kas bija tāda kā televīzijas tiesa, un jauneklis uz to bija izsaucis meiteni, kuru iepriekš tika vedis uz restorānu, dāvinājis dāvanas, bet nebija saņēmis pretī to, uz ko bija cerējis. Tiesnesis viņam jautāja, vai viņiem pirms tam bijis vienošanās, kas puisim pienākas par šādiem tēriņiem, – puisis manāmi sašļuka un atzina, ka nav. Patiesībā sociālajā dzīvē ir daudz līdzīgu nedrošības jomu, bet pluss ir tāds, ka tieši tās padara šo dzīvi interesantu. Interesantais nepastāv bez riska.

Japāņu sabiedrībā apmaiņa ar dāvanām ir ļoti būtiska sociālo saišu veidošanas forma, un to nosaka daudzi nerakstīti, bet plaši zināmi noteikumi. Piemēram, Valentīna dienas šokolādes Japānā tiek klasificētas – "honmei čoko" (šokolāde, ko dāvina mīļotajam cilvēkam vai tam, kuram grib izrādīt īpašas jūtas), "giri čoko" (šokolāde, ko dāvina cieņas izrādīšanai dažādiem draugiem, darbabiedriem, priekšniekiem u.tml.), "fami čoko" (šokolāde, kas tiek dāvināta ģimenes locekļiem), "seva čoko" (šokolāde, kas tiek dāvināta tiem, kuri ir labi pret tevi izturējušies), "tomo čoko" (šokolāde, ko Valentīndienā dāvina sieviešu dzimuma draudzenēm), "gjaku čoko" (šokolāde gadījumos, kad puiši dāvina Valentīna dienā meitenēm šokolādi) un "gohobi čoko" (šokolāde, ko dāvina sev). Īpaši tuviem cilvēkiem meitenes pašas taisa šokolādes cienastus, bet pārējiem pašgatavotas šokolādes dāvināšana tiekot uzskatīta par pārspīlētu un pārprotamu. Esot pat veikali, kuros vari izstāstīt, kam šokolāde ir domāta, un tev tiks piemeklēta tāda, kas atbilst visām pieklājības normām. Tomēr, par spīti vispārzināmajiem noteikumiem, paši japāņi nemaz tik komfortabli nejūtas visā nerakstīto prasību jūklī – pat viņiem neizdodas izvairīties no riska. Kad vlogere Cathy Cat jautā meitenēm uz ielas, kā japāņu puiši atšķir, vai dāvinātā šokolāde ir domāta kā mājiens uz īpašām jūtām vai vienkārši draudzības izrādīšana, atbilde ir, ka neatšķir un dažkārt vēstījums tiek pārprasts. Citas meitenes atzīst, ka Valentīna dienā šokolādes vairs nedāvina.

Nespēja vai nevēlēšanās iesaistīties dāvināšanas spēlē var būt simptoms dažādiem procesiem. Ja dāvanas ir saistviela, kas satur kopā sabiedrību, tad tradīcijas vārgulība varētu liecināt par sociālo saišu sairšanu. Bet ne obligāti. Piemēram, atceros, ka savā laikā tie, kuri brauca uz ārzemēm, centās pārvest nelielas dāvaniņas teju vai visiem paziņām. Šobrīd tas ir zudis. Bet cēlonis droši vien ir tas, ka iespēja kaut kur aizbraukt (pat Covid-19 laikā) ir nesalīdzināmi lielāka, nekā tā bija padomju un pēcpadomju laikā. Līdzīgi nākas novērot, ka pēdējā laikā biežāk tiek dāvāti pārtikas produkti un kosmētika. Vismaz pārtikas produkti, manuprāt, padomju laikā nemaz nebija raksturīgi kā dāvana (te es varu kļūdīties), lai gan toreiz tie patiešām bija pieejami ierobežotā izvēlē. Man nav gatava skaidrojuma, kāpēc vismaz daļa sabiedrības pārslēdzas uz našķiem, bet faktors varētu būt gan tas, ka pasaule ir pilna ar krāmiem un tos kļūst bezjēdzīgi dāvināt, gan arī tas, ka vismaz daļai sabiedrības prasības ir kļuvušas tik individuālas un niansētas, ka vienkārši nav iespējams uzminēt, kas varētu šo cilvēku iepriecināt. Ja nav skaidru noteikumu, kas ir laba vai vērtīga dāvana, cilvēki pārslēdzas uz fizioloģiskām dāvanām, kuru noderīgumu nosaka mūsu ķermeņa vajadzības.

Skaidrs, ka dāvanu dāvināšana nav vienīgais veids, kā uzturēt sociālās attiecības. Varbūt tās plaukst un zeļ kādā citādā veidā. Tomēr dāvanu dāvināšanā ir tendences, kas liek saausīties. Es jau pieminēju "gohobi čoko" jeb šokolādi, ko cilvēks nopērk, lai palutinātu pats sevi. Tas nav kaut kas Japānai unikāls. Antropologi jau kādu laiku pamanījuši specifisku dāvanu veidu – dāvanu sev (self-gift). No vienas puses, tajā nav nekā pārsteidzoša. Grūti pateikt, kā radās dāvana kā komunikācijas forma, varbūt tās pamatā ir pat kādi iedzimti mehānismi, bet cilvēki acīmredzami šo uzvedības elementu laika gaitā, atšķirīgās kultūrās un situācijās ir iemācījušies izmantot ļoti daudzveidīgi, un kāpēc gan ieradumus, ko esam apguvuši bērnībā, kad zīmējām un līmējām dāvanas māmiņām, neizmantot, arī lai rūpētos par sevi? Tomēr pasaule, kurā dāvināšana ir norma, kas prasa domāt par attiecībām ar citiem un kurai cilvēki spiesti pakļauties, ir atšķirīga no pasaules, kurās cilvēki dāvina dāvanas sev, kad vien vēlas sevi palutināt, uzslavēt vai pažēlot.

Situāciju nevajag pārspīlēt. Normas, arī dāvanu dāvināšanas, nekur nav pazudušas. Tomēr mūsu modernajā sabiedrībā robeža starp normu un individualitāti vienmēr ir neskaidra un riskanta. Te atkal jāsaka – dažus tas biedē un viņi skaidrību grib iegūt vienkārši, tā sacīt, ar āmura palīdzību. Es personīgi domāju, ka no šīs ambivalences nav jābaidās, bet visu laiku jābūt uzmanīgiem, jo nav iepriekš dota veida, kā "vidusceļu" saglabāt.

Atgriezīsimies pie Valentīna dienas. Tā balstās uz pieņēmumu, ka cilvēku attiecību un kopdzīves pamatā ir jūtas un Valentīna dienā šīs jūtas mēs apliecinām. Tomēr kļūdaini būtu iedomāties, ka šie svētki ir dziļi personiski. Pieņēmums, ka attiecību pamatā ir romantiskas jūtas un ka tām jābūt noturīgām, ir sociāls un vēsturiski veidojies, tas nav universāls, un Valentīna dienas dāvanas ir viens no veidiem, kā mūsu sabiedrībā jūtu noturīgums regulāri, reizi gadā, tiek apstiprināts. Mēs viens no otra prasām šo jūtu noturīgumu apstiprināt ne jau tāpēc, ka mums tā vienkārši ir ienācis prātā, bet tāpēc, ka esam trenēti kaut ko tādu darīt. Un te ir izvēle – mēs varam aiziet pa ceļu, kur jūtas ir vienīgais, kas vajadzīgs attiecībās, un atbilstošas tradīcijas, tai skaitā dāvanu dāvināšana, ir absurdas. "Patiesām jūtām nevajag Valentīna dienu, mēs viens otram dāvinām dāvanas spontāni, kad vien ienāk prātā." Šajā versijā patiešām absurda nav vienīgi dāvana pašam sev, jo tikai tā ir pilnīgi labprātīga un nekļūdīga. Skat, arī "New York Times" šogad iesaka: "Valentīna dienā centies būt jauks pret sevi."

Bet ir arī otra versija. No dāvanu dāvināšanas nevajag gaidīt brīnumus un dziļu jēgu, bet tas tomēr ir viens no veidiem, kā cilvēki veido sociālās saites, lai gan šī procesa fizioloģija mums nav skaidra. Atteikšanās no dāvanu dāvināšanas mūsu sabiedrībā ir iespējama, modernā sabiedrība ir veidota tā, ka varam atļauties daudz domāt par sevi un acumirklīgu sodu par to nesaņemam, tāpat mēs pazīstam tik daudz cilvēku un mūsu paziņu loks ir tik mainīgs, ka ne vienmēr atmaksājas šīs attiecības uzturēt ar dāsnu dāvanu palīdzību, bet šī stratēģija slēpj sevī riskus. Absurdo normu atmešana ir viegla un nesāpīga labos laikos, bet ne visi laiki ir labi laiki. Tā ka varbūt nevajag steigties un atmest Valentīna dienas dāvanu tradīciju. Vismaz kaut ko pieticīgu. Lūk, japāņu meitenes saka: viņām patīkot saņemt ar roku rakstītus Valentīna dienas apsveikumus. Ko tur vairs, pie darba – šķēres, papīrs, krāsainie zīmuļi: "Mana sieviete ar ugunskura matiem, ar svelmes zibeņu domām..."

Artis Svece

Artis Svece ir filozofs, publicists, Latvijas Universitātes Filozofijas un ētikas nodaļas docents, viņa pētnieciskais lauks aptver dzīvnieku studijas, ekokritiku, sociālo filozofiju un kritisko domāša

autora profils...

Patika šī publikācija? Atbalsti interneta žurnālu “Satori” un ziedo tā darbībai!

SAISTĪTI RAKSTI

Satori

PIESAKIES SATORI JAUNUMIEM!



Satori

Pievienojies Satori - interesantākajam interneta žurnālam pasaulē.

Satori
Satori
Ielogojies
Komentē
1

Sveiks, Satori lasītāj!

Neuzbāzīgu reklāmu izvietošana palīdz Satori iegūt papildu līdzekļus satura radīšanai un dažādo mūsu finanšu avotus, sniedzot lielāku neatkarību, tādēļ priecāsimies, ja šeit atspējosi savu reklāmas bloķēšanas programmu.

Paldies!

Ziedo "Satori" darbībai!